|
Dārgie klienti un sadarbības partneri,
Esam gandarīti piedāvāt apskatu, kas veltīts konkurences tiesību jautājumiem. Tajā esam aplūkojuši Augstākās tiesas Senāta (AT Senāts) spriedumus, kuros ir vērtētas informācijas apmaiņas pieļaujamās robežas starp konkurentiem. Piedāvājam nelielu ieskatu trijos, mūsuprāt, svarīgākajos 2011.gada spriedumos. Lai arī konkurences tiesībās katra situācija ir vērtējama individuāli, esam pārliecināti, ka apskatītās lietas ļaus izprast atsevišķus ar informācijas apmaiņu saistītus riskus.
Pat neīstenota vienošanās par cenas paaugstināšanu ir aizliegta
2011.gada aprīļa beigās AT Senāts apstiprināja Konkurences padomes lēmumu, kurā tā bija konstatējusi aizliegtu vienošanos starp komercsabiedrībām ar mērķi sadārdzināt izmaksas iepirkumu līgumos. Abām komercsabiedrībām bija noslēgti atsevišķi iepirkumu līgumi ar to pašu pašvaldības uzņēmumu. Neformālā sarunā abu komercsabiedrību vadītāji secināja, ka ir sadārdzinājušās izmaksas noslēgtajos iepirkumu līgumos un tāpēc būtu jālūdz pašvaldības uzņēmumam palielināt līgumu cenas. Lai apstiprinātu savu pieņēmumu par izmaksu pieaugumu, tika panākta vienošanās, ka viena komercsabiedrība otrai nosūtīs savu pakalpojumu aktuālos izcenojumus. Komercsabiedrības neīstenoja savu nodomu kā sākotnēji bija iecerējušas, tā vietā tās izmantoja iepirkumu līgumos jau ietverto inflācijas koeficienta piemērošanas procedūru. Tiesa šajā lietā piekrita, ka nav svarīgi, ka vienošanās netika īstenota iecerētajā veidā, jo rīcības saskaņošana par cenu palielināšanu ir pretēja konkurences tiesībām neatkarīgi no tā, vai šāda vienošanās ir ietekmējusi konkurenci. Šāda nostāja atbilst konkurences tiesībās noteiktajam principam, jo cena ir viens no būtiskākajiem konkurences parametriem un katram uzņēmumam pēc iespējas neatkarīgāk ir jānoteic savu pakalpojumu cenas, kā arī realizācijas jeb darījumu noteikumi.
Informācijas apmaiņa par realizācijas apjomiem oligopolā tirgū
Nozīmīgs ir arī AT Senāta 2011.gada septembra spriedums lietā, kurā tika konstatēta informācijas apmaiņa starp Latvijas lielākajiem papīra vairumtirgotājiem. Tie regulāri apmainījās ar iepriekšējo ceturkšņu datiem par papīra realizācijas apjomiem. Sākotnēji papīra vairumtirgotāji individuāli apmainījās ar informāciju, bet vēlāk dati tika nodot tirgus izpētes kompānijai, kas izplatīja apkopotos rezultātus. Lietā netika pētīts, vai šāda informācijas apmaiņa būtu varējusi ietekmēt komercsabiedrību lēmumus par produktu realizācijas apjomiem vai cenu, vai to, ka informācijas apmaiņa kalpojusi kā tirgus sadales instruments. Taču tiesa piekrita Konkurences padomes konstatētajam, ka šāda informācija ir pietiekami individualizēta. Savukārt, izmantojot tirgus izpētes kompānijas apkopotos rezultātus, konkurentiem kļuva zināmi realizētie apjomi tajās papīra produkcijas kategorijās, kuras tirgoja tikai viens vai divi vairumtirgotāji. Tiesa arī atbalstīja Konkurences padomes pieeju, kas ļāva, neizmantojot ekonomisku analīzi, konstatēt papīra vairumtirdzniecības tirgus oligopola pazīmes. Šajā lietā par oligopola tirgu liecināja divas pazīmes: (i) tirgū ir tikai daži lielākie tirgus dalībnieki, kuru kopējais realizētās produkcijas apjoms tirgū pārsniedza 60%, (ii) papīra produkcijas salīdzinoši vienveidīgais jeb homogēnais raksturs (oligopols tirgus ir caurredzamāks, līdz ar to konkurentiem bez tiešiem kontaktiem vai saskaņošanas ir iespēja koordinēt savu rīcību). Izvērtējot vairumtirgotāju rīcību, tika secināts, ka tie ir apmainījušies ar komerciāli sensitīvu informāciju, ko Konkurences likums aizliedz.
Komentējot šo tiesas spriedumu, mūsuprāt, Konkurences padome nepietiekami izmantoja ekonomiskos argumentus, lai noteiktu, vai papīra vairumtirdzniecības tirgū ir oligopola pazīmes. Turklāt tiesa nepamatoti ir pazeminājusi iestādei pierādīšanas pienākuma slieksni, kam, atbilstoši Eiropas Savienības Tiesu jaunākai pieejai šāda veida lietās, būtu jāpierāda informācijas apmaiņas sekas.
Vai pirms apvienošanās ir pieļaujama sensitīvas informācijas apmaiņa?
Visbeidzot, kā pēdējais šajā apskatā ir jānorāda 2011.gada oktobrī pieņemtais AT Senāta spriedums, kurā tika apstiprināts Konkurences padomes konstatētais pārkāpums saistībā ar informācijas apmaiņu starp trīs lielākajiem vistu olu ražotājiem, kuru kopējā tirgus daļa konkrētajā tirgū veidoja 40%. Konkurences padome konstatēja, ka informācija, ar kuru komercsabiedrības apmainījās, nav publiski pieejama un tā ietver ražošanas cenas veidošanas un realizācijas noteikumus (ietverot ražošanas izmaksas), kā arī ražošanas un realizācijas apjomus (ieskaitot eksporta apjomus). Turklāt, atšķirībā no iepriekšminētās lietas, starp konkurentiem nenotika savstarpēja informācijas apmaiņa tiešā nozīmē. Proti, informācija tika nosūtīta noteiktām informācijas apmaiņā iesaistītām komercsabiedrībām, pretī nesaņemot to datus. Konkurences padome konstatēja, ka informācijas apmaiņā iesaistītās komercsabiedrības vēlāk apvienojās, kļūstot par vienu tirgus dalībnieku Konkurences likuma izpratnē. Attiecīgi aizliegtās informācijas apmaiņa tika attiecināta uz periodu, kad komercsabiedrības bija uzskatāmas par konkurentēm.
Secinājumi
Šīs lietas iezīmē Konkurences padomes un AT Senāta strikto nostāju attiecībā uz informācijas apmaiņu starp konkurentiem. Konkurences padome, konstatējot komerciāli sensitīvas informācijas apmaiņu starp konkurentiem, reti vērtē informācijas apmaiņas ekonomisko ietekmi vai sekas tirgū. Šādās situācijās informācijas apmaiņa pati par sevi tiek kvalificēta kā konkurences tiesību pārkāpums, kuras mērķis ir bijis ierobežot konkurenci. Vienlaikus, ņemot vērā Eiropas Savienības Tiesu pieeju Eiropas Komisijas izmeklētajās konkurences lietās, arī Latvijas tiesām būtu jāizvirza Konkurences padomei augstāki pierādīšanas standarti, tādā veidā veicinot gan izskatīto lietu, gan lēmumu kvalitāti. |
