Sorainen

Sorainen

Nodokļu vēstis. Aprīlis 2026

    Latvijas tiesību akti

    Raksta autore: Aija Lasmane

    Plānots degvielas tirgotāju solidaritātes maksājums

    Šā gada 14. aprīlī Ministru kabineta sēdē pieņemts Ekonomikas ministrijas izstrādātais likumprojekts “Degvielas tirgotāju solidaritātes maksājuma likums”. Izmaiņas paredzētas, lai mazinātu strauju degvielas cenu svārstību negatīvo ietekmi uz iedzīvotājiem un tautsaimniecību, kā arī nodrošinātu godīgu cenu veidošanos tirgū.

    Solidaritātes maksājuma mehānisms netiks piemērots automātiski. Tā darbību aktivizēs Ministru kabinets, nosakot konkrētu piemērošanas periodu, slieksni un orientējošās cenas (OC) aprēķina metodiku. Vienlaikus likumprojekts paredz, ka regulējums ir terminēts, proti, tas būs spēkā līdz 2026. gada 31. decembrim.

    Likumprojekts nosaka, ka solidaritātes maksājums degvielas mazumtirgotājiem tiks piemērots tikai gadījumos, kad faktiskā mazumtirdzniecības cena pārsniedz objektīvi aprēķināto orientējošo cenu vairāk nekā par 3%. OC ir uz reāliem tirgus datiem balstīts tehnisks rādītājs, un tas netiek noteikts kā regulēta vai ieteicama cena. Ekonomikas ministrija to aprēķinās un publicēs katras nedēļas pirmajā darba dienā.

    Ja faktiskā degvielas cena pārsniegs OC vairāk nekā par 3%, pārsnieguma daļai tiks piemērots 100% solidaritātes maksājums. Tajā pašā laikā tirgotājiem būs iespēja dokumentāri pamatot augstākas cenas ar objektīviem izmaksu faktoriem, tādējādi izvairoties no maksājuma piemērošanas.

    Maksājuma administrēšanu nodrošinās SIA “Publisko aktīvu pārvaldītājs Possessor”, kas kontrolēs solidaritātes maksājuma aprēķināšanas un deklarēšanas pareizību, salīdzinot tirgotāju noteiktās cenas ar publicēto orientējošo cenu. Savukārt Patērētāju tiesību aizsardzības centrs veiks degvielas uzpildes staciju pārbaudes un nepieciešamās informācijas pieprasīšanu.

    Likumprojekts paredz arī elastīgu pieeju, proti, ja tā piemērošanas laikā tiks konstatēta negatīva ietekme uz tirgu vai apgādi, Ministru kabinetam būs tiesības operatīvi apturēt mehānisma darbību.

    Likums vēl jāpieņem Saeimā.

    Rakstu autore: Inese Zladeja

    Saeimā iesniegti grozījumi Pievienotās vērtības nodokļa likumā

    Šā gada 23. aprīlī Saeimā iesniegts likumprojekts “Grozījumi Pievienotās vērtības nodokļa likumā”, paredzot papildināt PVN likuma 42. pantu ar jaunu 3.1 daļu, kas noteiktu samazināto PVN likmi 5% apmērā zīdaiņu un mazu bērnu uztura produktu iegādei, kā arī autiņbiksīšu iegādei, kas paredzētas bērniem līdz triju gadu vecumam.

    Likumprojekta anotācijā norādīts, ka ieceres mērķis ir mazināt finansiālo slogu ģimenēm ar maziem bērniem, jo minētās preces ir ikdienā nepieciešamas un veido būtisku daļu no mājsaimniecību izdevumiem, samazinātā PVN likme tiek pamatota ar sociāli atbildīgas nodokļu politikas apsvērumiem un demogrāfiskās politikas atbalstu.

    Likumprojekts paredz, ka grozījumi stātos spēkā 2026. gada 1. oktobrī, un ar likumprojektu var iepazīties šeit.

    Saeimā iesniegti grozījumi “Naftas produktu cenu pieauguma ierobežošanas likumā”

    Šā gada 15. aprīlī Saeimā iesniegts likumprojekts “Grozījumi Naftas produktu cenu pieauguma ierobežošanas likumā”, paredzot, ka pagaidu likmes būtu piemērojamas no 2026. gada 1. maija līdz 31. oktobrim, t. i., pagarinot pagaidu režīma piemērošanas periodu.

    Vienlaikus likumprojekts paredz samazināt dīzeļdegvielas pagaidu akcīzes nodokļa likmi līdz 330 EUR par 1000 litriem. Anotācijā norādīts, ka šāds līmenis atbilst ES noteiktajam minimumam dīzeļdegvielai (0,330 EUR par litru jeb 330 EUR par 1000 litriem), kas dalībvalstīm jāievēro saskaņā ar energoproduktu nodokļu uzlikšanas ietvaru.

    Likumprojekts paredz, ka grozījumi stātos spēkā nākamajā dienā pēc izsludināšanas, lai tos varētu piemērot nekavējoties. Ar spēkā esošā Naftas produktu cenu pieauguma ierobežošanas likuma tekstu var iepazīties šeit.

    Raksta autore: Natālija Ķīse

    Grozījumi Ministru kabineta 2005. gada 30. augusta noteikumos Nr. 662 “Akcīzes preču aprites kārtība”

    Šā gada 17. martā Ministru kabinets pieņēma grozījumus MK noteikumos Nr. 662 “Akcīzes preču aprites kārtība” (Noteikumi) ar mērķi precizēt to personu loku, kuras atbilstoši 2025. gada 15. maijā pieņemtajam likumam “Grozījumi likumā “Par akcīzes nodokli””, ir tiesīgas veikt saimniecisko darbību ar akcīzes precēm, kā arī lai novērstu šo Noteikumu piemērošanā konstatētās problēmas. Izmaiņas paredz, ka:

    • Speciālās atļaujas (licences) saņemšanai apstiprināta noliktavas turētāja darbībai vai reģistrēta saņēmēja darbībai iesniegumam Valsts ieņēmumu dienestam (VID) papildus pievienojamās dokumentācijas prasības attiecas arī uz gadījumiem, ja noliktavā plānots no izejvielām (tabakas izstrādājumiem) ražot ar akcīzes nodokli neapliekamās preces;
    • Tiek svītrota prasība tabakas izstrādājumu un degvielas mazumtirgotājiem izvietot licences pirmo lapu tirdzniecības vietā patērētājiem redzamā vietā;
    • Noteikts, ka par akcīzes preču noliktavu ir uzskatāms kuģis, ja tas ir pietauvots jūras piestātnē, kas norādīta licencē apstiprināta noliktavas turētāja darbībai, un savienots ar akcīzes preču noliktavas infrastruktūru un ja VID ir paziņots, ka kuģī tiks veikta naftas produktu sajaukšana.

    Latvijas tiesu prakse

    Raksta autore: Aina Okseņuka

    Transfertcenu uzrēķins par aizdevumu ar 0% likmi

    Administratīvā rajona tiesa šī gada 2. februārī lietā Nr. A420139024 pieņēma lēmumu, atstājot Valsts Ieņēmumu dienesta (VID) lēmumu spēkā lietā, kur Latvijas uzņēmums SIA Agrolats (Pieteicēja) noteiktā periodā nepiemēroja procentus izsniegtajam aizdevumam saistītajam Apvienoto Arābu Emirātu (AAE) uzņēmumam Atlantic Agrotrade (Aizņēmēja).

    Sākotnēji Pieteicējas izsniegtajam aizdevumam procenti tika piemēroti un aprēķināti. Tomēr 2018. un 2019. gadā procentu piemērošana tika atcelta, un Pieteicējas izskaidrojums ir ar to, ka aizņēmējai tika slēgts konts Latvijas bankā saistībā ar stingrākām nerezidentu bankas kontu monitoringa prasībām un iekšējām klientu apstiprināšanas politikas izmaiņām, un Aizņēmēja nespēja atkārtoti atvērt kontu nevienā citā Latvijas finanšu institūcijā. Attiecīgi Aizņēmējas saimnieciskā darbība kopumā tika paralizēta, jo tā nav iespējama bez bankas konta.

    VID aprēķināja Pieteicējai transfertcenu korekciju – piemērojamos procentus aizdevumam, pamatojoties uz Latvijas Bankas statistiskiem datiem par procentu likmēm.

    Šī lieta ir interesanta ar to, ka papildus pamata transfertcenu principiem un analīzei, kas parasti tiek veikta aizdevumu darījumiem, tiek vērtēti arī papildu ekonomiskie apstākļi. Lai gan Pieteicēja uzskatīja, ka jebkura trešā puse šādos apstākļos rīkotos tāpat un apturētu procentu aprēķinu, tiesa lēma, ka Pieteicēja nav pamatojusi procentu likmes 0% piemērošanu ar īpašu apstākļu esību. Tāpat tiesa konstatēja, ka Pieteicēja neizskaidroja pietiekami, kādēļ AAE uzņēmuma saimnieciskās darbības nodrošināšanā svarīga nozīme bijusi Latvijas bankas kontam, un Pieteicēja nesniedza pierādījumus, ka arī ārvalstīs bankas kontu atvērt nebija iespējams.

    Raksta autors: Oļegs Spundiņš

    Kad parāda dzēšana izbeidz piedziņas procesu

    (Lieta Nr. A420177625)

    Administratīvā rajona tiesa kārtējo reizi nostiprina Senāta atziņas par LNN 60. panta piemērojamības robežām.

    1.1. Lietas faktiskie apstākļi un strīda būtība

    Pieteicējs bija sabiedrības valdes loceklis no 2022. gada 3. februāra līdz 2024. gada 19. decembrim. Šajā periodā, sākot no 2023. gada 26. jūnija, sabiedrībai sāka veidoties nokavēti nodokļu maksājumi, kas kopumā sasniedza 70 160,44 EUR. VID Nodokļu nomaksas veicināšanas pārvalde 2025. gada 7. aprīlī pieņēma lēmumu, ar kuru pieteicējam uzlika pienākumu atlīdzināt šo summu valsts budžetā. Dienesta ģenerāldirektors sākotnējo lēmumu atstāja negrozītu.

    Strīds tiesā veidojās divos līmeņos:

    pirmkārt, vai viens no likuma kumulatīvajiem kritērijiem (LNN 60. panta pirmās daļas 3. punkta kritērijs (aktīvu atsavināšana)) bija konstatējams; 

    otrkārt, vai sabiedrības izslēgšana no komercreģistra un nodokļu parāda dzēšana tiesvedības laikā ietekmē piedziņas procesa turpināšanu.

    1.2. Tiesas secinājumi un to pamatojums

    Aktīvu atsavināšana – tiesa konstatēja trīs atsavināšanas epizodes:

    1. naudas pārskaitījumi pieteicējam 2300 EUR apmērā uz aizdevuma līguma pamata;
    2. ar saimniecisko darbību nesaistīti pirkumi 627,61 EUR;
    3. transportlīdzekļa atsavināšana pieteicēja sievas sabiedrībai.

    Pieteicējs nav iebildis pret pirmajām divām epizodēm, kas pats par sevi ir pietiekams pamats kritērija konstatēšanai.

    Transportlīdzekļa darījums

    Fiktīvu dokumentu noformēšana – tiesa secināja, darījuma dokumenti nav noformēti darījuma brīdī, un noraidīja pieteicēja versiju par parādsaistību ieskaitu.

    Faktisko apstākļu maiņa

    Galvenais – nodokļu parāda dzēšana izbeidz pieteicēja atbildību.

    Tiesvedības laikā sabiedrība izslēgta no komercreģistra (28.07.2025), bet 02.08.2025 ir dzēsti sabiedrības nodokļu parādi (ko lietā apstiprina VID izdruka no maksājumu administrēšanas informācijas sistēmas). Tiesa, atsaucoties uz Senāta 2025. gada spriedumu, secināja, ka  parāda dzēšana nozīmē, ka valsts galīgi atsakās no savām prasījuma tiesībām, tāpēc likuma “par nodokļiem un nodevām” 60. panta pirmās daļas procedūra kļūst nepiemērojama. Pārsūdzētais VID lēmumu tiesa atcēla ar sprieduma spēkā stāšanās brīdi.

    1.3. Galvenie secinājumi

    Tiesa skaidri nošķīra divus jautājumus: lēmuma tiesiskumu tā pieņemšanas brīdī (atzīts par tiesisku) un lēmuma izpildāmību pēc apstākļu maiņas (atzīts par neiespējamu). Šāda pieeja ļauj tiesai piemērot APL normas par administratīvā akta pārskatīšanu saistībā ar faktisko apstākļu izmaiņām, pat ja pārsūdzētais lēmums pats par sevi bijis likumīgs.

    Tiesu prakses tendence

    Aplūkotais spriedums ir vēl viens apstiprinājums tam, ka kopš Senāta 2025. gada 17. jūnija sprieduma lietā SKA-82/2025 Latvijas administratīvās tiesas ir konsekventi piemērojušas principu: nodokļu parāda dzēšana pēc juridiskās personas izslēgšanas no komercreģistra liedz LNN 60. panta pirmās daļas procedūras turpināšanu neatkarīgi no tā, vai lēmums par valdes locekļa atbildību pieņemts pirms vai pēc šīs izslēgšanas. Šī pieeja jau veido stabilu un prognozējamu tiesu praksi, ko ievēro gan pirmās instances, gan augstākās instances tiesas.

    ES tiesību akti

    Raksta autore: Natālija Ķīse

    Komisijas deleģētā regula par tirgus kapitalizācijas koeficienta aprēķināšanu saskaņā ar FASTER direktīvu

    Šā gada 21. aprīlī ES Oficiālajā Vēstnesī tika publicēta Komisijas deleģētā regula 2026/110. Tā papildina Direktīvu par ātrāku un drošāku atvieglojumu piemērošanu pārmērīgiem ieturējuma nodokļiem (2025/50)… un konsekvences nodrošināšanas nolūkā nosaka metodiku:

    • (i) ES dalībvalsts tirgus kapitalizācijas aprēķināšanai; un
    • (ii) ES dalībvalsts tirgus kapitalizācijas koeficienta (rādītāja) aprēķināšanai.

    Dalībvalsts tirgus kapitalizācijas koeficients ir viens no kritērijiem, kas ļauj dalībvalstij saglabāt esošo ieturējuma nodokļa atvieglojuma piemērošanas sistēmu pie ienākuma avota, nevis piemērot FASTER direktīvas III nodaļā paredzētās procedūras.

    Konkrēti, FASTER direktīvā paredzētās procedūras ir obligātas tikai tām dalībvalstīm, kuras:

    • nepiemēro visaptverošu pārmaksātā ieturējuma nodokļa atvieglojuma sistēmu pie ienākuma avota attiecībā uz dividendēm; vai
    • kuru tirgus kapitalizācijas koeficients pēdējos četros secīgajos gados ir bijis vienāds ar vai lielāks par 1,5%.

    Dalībvalsts, kurai ir visaptveroša atvieglojuma sistēma pie ienākuma avota (relief-at-source system), var brīvprātīgi izvēlēties piemērot FASTER direktīvas III nodaļu, ja tās tirgus kapitalizācijas koeficients vismaz vienā no pēdējiem četriem secīgajiem gadiem ir bijis mazāks par 1,5%.

    Kontekstam, FASTER direktīva ir jauna ES sistēma dubultās aplikšanas novēršanai un nodokļu ļaunprātīgas izmantošanas ierobežošanai ieturējuma nodokļu jomā. Tās mērķis ir uzlabot un vienkāršot ieturējuma nodokļa atmaksas procedūras pārrobežu dividendēm no publiski tirgotām akcijām un, attiecīgajos gadījumos, procentu ienākumiem no publiski tirgotām obligācijām, piemēram, ieviešot digitālu nodokļu rezidences sertifikātu un paātrinātas atmaksas procedūras.

    Dalībvalstīm FASTER direktīva jāievieš līdz 2028. gada 31. decembrim, un noteikumi būs piemērojami no 2030. gada 1. janvāra.

    ES tiesu prakse

    Raksta autore: Kristīne Skrastiņa

    Jaukta veida darbība PVN mērķiem – tiesības uz priekšnodokli

    2026. gada 19. martā Eiropas Savienības Tiesa (EST) pieņēma spriedumu lietā C‑513/24, kurā tika vērtēts jautājums par tiesībām atskaitīt priekšnodokli, piemērojot apgrozījuma proporciju.

    PVN direktīvas 173. panta 1.punkts paredz, ka par precēm un pakalpojumiem kurus vienlīdz izmanto kā tādu darījumu nodrošināšanai, kas dod priekšnodokļa atskaitīšanas tiesības, tā tādu, kas nedod priekšnodokļa atskaitīšanas tiesības, ir atskaitāma tikai tā PVN daļa, kas attiecināma uz pirmā veida darījumiem. Vispārējā gadījumā atskaitāmā priekšnodokļa apmēru nosaka, izmantojot apgrozījuma proporciju, pieņemot, ka izmaksas sadalās tādā pašā proporcijā, kādā veiktie darījumi (kāds kopējā apgrozījumā ir to darījumu īpatsvars naudas izteiksmē, kas dot tiesības atskaitīt priekšnodokli).

    Saskaņā ar EST judikatūru, priekšnodokļa atskaitīšanai ir nepieciešama tieša un tūlītēja saikne starp konkrētu iepriekš veiktu iegādes darījumu un vienu vai vairākiem vēlāk veiktiem piegādes (pakalpojumu sniegšanas) darījumiem, kas piešķir atskaitīšanas tiesības. Tiešā saikne pastāv, ja preču vai pakalpojumu iegādes izdevumi veido daļu no vēlāk veiktu to darījumu cenas, kuri dod tiesības atskaitīt priekšnodokli. Atskaitīšanas tiesības nodokļa maksātājam tiek atzītas arī tad, ja attiecīgo iegādāto pakalpojumu izmaksas veido daļu no šā nodokļa maksātāja vispārējām izmaksām un kā tādas tās veido daļu no tā pārdoto preču vai sniegto pakalpojumu cenas.

    Savukārt, ja nodokļa maksātāja iegūtās preces vai pakalpojumi tiek izmantoti tādu darījumu vajadzībām, kas ir atbrīvoti no nodokļa vai neietilpst PVN piemērošanas jomā, priekšnodokli nav atskaitāms.

    EST ir arī norādījusi, ka jāpastāv objektīvai saiknei starp iegādātajiem pakalpojumiem/ precēm un sniegtajiem pakalpojumiem/ piegādātajām precēm, proti, jāvērtē visi apstākļi, kuros norisinājušies attiecīgie darījumi, un jāņem vērā tikai tie darījumi, kas ir objektīvi saistīti ar nodokļa maksātāja ar nodokli apliekamo darbību. Vērtējot “objektīvos apstākļus”, uzmanība būtu jāpievērš tam, kāpēc praktiski iegādātas konkrētās preces/ pakalpojumi (ekonomiskā būtība) un vai bez šīm precēm/ pakalpojumiem var veikt apliekamus darījumus.

    EST norādījusi, ka nozares tiesiskajā regulējumā paredzēts pienākums iegādāties preces vai pakalpojumus pats par sevi nav pietiekams, lai pierādītu, ka starp šo pirkumu un vēlāk veiktajiem darījumiem, kas dod tiesības uz PVN atskaitīšanu, vai visu nodokļa maksātāja saimniecisko darbību, ir tieša un tūlītēja saikne.

    EST norāda, ka attiecībā uz katru materiāltehnisko aprīkojumu ir jāpārbauda, vai šā aprīkojuma iegādei ir tieša un tūlītēja saikne ar vienu vai vairākām vēlāk veiktām darbībām, turklāt var ņemt vērā šā aprīkojuma faktisko izmantošanu, kā arī ieplānoto izmantojumu.

    Ja materiāltehnisko aprīkojumu ir paredzēts izmantot tikai no nodokļa atbrīvotiem veselības aprūpes pakalpojumiem, šā aprīkojuma iegādes darījumi nerada nekādas tiesības uz nodokļa atskaitīšanu. Savukārt, ja noteiktu materiāltehnisko aprīkojumu ir paredzēts izmantot gan veselības aprūpes pakalpojumiem, kas apliekami ar PVN, gan veselības aprūpes pakalpojumiem, kas ir atbrīvoti no šā nodokļa, atskaitāmā daļa jānosaka atbilstoši PVN direktīvas 174. un 175. pantā paredzētajai metodoloģijai, tas ir saskaņā ar apgrozījuma proporciju.

    Tādējādi, ja daļa materiāltehniskā aprīkojuma būtu nepieciešama arī papildu pakalpojumu sniegšanai, kas ir apliekami ar PVN atšķirībā no pamatbiznesa, kuru veido neapliekami pakalpojumi, varētu tikt konstatēta tieša un tūlītēja saikne starp tā iegādi un vēlāk veiktajiem darījumiem – tādēļ par materiāltehniskā aprīkojuma iegādi būtu pieļaujama priekšnodokļa atskaitīšana saskaņā ar apgrozījuma proporciju.

    Turklāt apstāklis, ka kāds materiāltehniskais aprīkojums praksē netiek izmantots, lai sniegtu kādu no ar PVN apliekamiem pakalpojumiem, neietekmē vērtējumu par tiešu un tūlītēju saikni. Kā jau minēts  – noteicošais ir iepriekš iegādāto preču ieplānotais izmantojums.

     

    Rakstu autore: Natālija Ķīse

    EST ģenerāladvokāte: 100% īpašumtiesību prasība PVN grupas izveidei var būt pamatota, lai novērstu nepamatotas nodokļu priekšrocības

    (2026. gada 22. aprīļa ES tiesas ģenerāladvokātes Majas Brkanas secinājumi lietā T-268/25)

    Fakti: PVN direktīvas 11. pants ļauj dalībvalstīm noteikt, ka vairākas juridiski patstāvīgas, bet finansiāli, saimnieciski un organizatoriski cieši saistītas personas var tikt uzskatītas par vienu PVN maksātāju jeb PVN grupu.

    Pamatlietā Dānijas apdrošināšanas sabiedrība Sampension Livsforsikring A/S vēlējās izveidot PVN grupu ar savu pārvaldības sabiedrību Sampension Administrationsselskab A/S. Sampension Livsforsikring sniedz no PVN atbrīvotus finanšu pakalpojumus, savukārt pārvaldības sabiedrība tai sniedz pārvaldības pakalpojumus.

    Sampension Livsforsikring piederēja 94% pārvaldības sabiedrības kapitāla, bet atlikušie 6% piederēja diviem pensiju fondiem. Dānijas nodokļu iestāde atteica PVN grupas reģistrāciju, jo Dānijas tiesības paredz, ka gadījumos, kad PVN grupā vēlas iekļaut personas, kas veic no PVN atbrīvotas vai neekonomiskas darbības, vienai grupas personai tieši vai netieši jāpieder 100% otras personas kapitāla.

    Secinājumi: Ģenerāladvokāte secināja, ka PVN direktīvas 11. panta pirmā daļa pati par sevi nevar pamatot stingru 100% īpašumtiesību prasību. Jēdziens “ciešas finansiālas saites” nav interpretējams tik šauri, jo šādas saites var pastāvēt arī tad, ja vienai sabiedrībai pieder kapitāla vairākums, nevis tieši 100%. Tomēr PVN direktīvas 11. panta otrā daļa ļauj dalībvalstīm noteikt papildu ierobežojumus, ja tie ir vajadzīgi, lai novērstu krāpšanu nodokļu jomā vai izvairīšanos no nodokļu maksāšanas. Šajā lietā galvenā problēma bija tā, ka PVN grupas izveide ļautu izvairīties no PVN nastas par pārvaldības pakalpojumiem, jo darījumi PVN grupas ietvaros netiktu aplikti ar PVN.

    Ģenerāladvokātes ieskatā šāda priekšrocība var būt pretrunā PVN grupas režīma galvenajam mērķim, jo PVN grupas režīms galvenokārt ir paredzēts administratīvā sloga vienkāršošanai, nevis nodokļu priekšrocību radīšanai personām, kuras veic no PVN atbrīvotas darbības. Tādēļ 100% īpašumtiesību prasība var būt pieļaujama, ja tās mērķis ir novērst šādas nepamatotas nodokļu priekšrocības. Tomēr šādai prasībai ir jāatbilst samērīguma principam un nodokļu neitralitātes principam. Tas nozīmē, ka regulējums nedrīkst pārsniegt to, kas nepieciešams šī mērķa sasniegšanai, un nedrīkst radīt nepamatotu atšķirīgu attieksmi starp līdzīgām personām.

    Proti, PVN direktīvas 11. pants principā pieļauj 100% īpašumtiesību prasību PVN grupām, kurās ietilpst personas, kuru darbību neapliek ar PVN, ja šī prasība ir vērsta uz nepamatotu nodokļu priekšrocību novēršanu un atbilst samērīguma un nodokļu neitralitātes principiem.

    EST: cesija nenodod cesionāram tiesības koriģēt PVN bāzi cedētajā darījumā

    (ES tiesas 2026. gada 26. aprīļa spriedums lietā T‑233/25)

    Fakti: Lieta attiecas uz PVN bāzes koriģēšanu gadījumā, kad prasījums nav samaksāts pēc parādnieka maksātnespējas. Attīstītājs CBC Development Design SRL noslēdza uzņēmuma līgumu ar Modern Bau SRL par uzņēmējdarbības centra būvniecību Rumānijā. Modern Bau daļu darbu nodeva apakšuzņēmējam Mokoryte.

    Vēlāk attīstītājam tika pasludināta maksātnespēja. Modern Bau bija prasījums pret attīstītāju par būvdarbu cenu. Savukārt Modern Bau nebija pilnībā samaksājis apakšuzņēmējam par tā sniegtajiem pakalpojumiem. Lai nokārtotu saistības, Modern Bau daļu parāda apakšuzņēmējam samaksāja naudā, bet par atlikušo summu cedēja apakšuzņēmējam savu prasījumu pret attīstītāju. Tādējādi apakšuzņēmējs kļuva par cesionāru un ieguva tiesības prasīt samaksu no attīstītāja. Attīstītāja maksātnespējas process tika izbeigts, un attīstītājs tika izslēgts no komercreģistra, nesamaksājot attiecīgo parādu. Pēc tam apakšuzņēmējs izrakstīja kredītrēķinus un mēģināja samazināt PVN bāzi, pamatojoties uz to, ka prasījums pret attīstītāju nav atgūstams.

    Rumānijas nodokļu iestāde šo koriģēšanu noraidīja, uzskatot, ka apakšuzņēmējs nevar koriģēt PVN bāzi par darījumu starp Modern Bau un attīstītāju, jo apakšuzņēmējs nebija šī darījuma pakalpojumu sniedzējs. Nodokļu iestādes ieskatā šādas tiesības varētu būt tikai uzņēmējam, kurš sākotnēji sniedza pakalpojumu attīstītājam un kuram bija jāmaksā PVN par šo darījumu.

    Secinājumi: EST secināja, ka PVN direktīvas 90. panta 1. punkts ļauj samazināt PVN bāzi, ja pēc darījuma veikšanas nodokļa maksātājs nesaņem visu vai daļu atlīdzības. Šī norma balstās uz PVN neitralitātes principu, proti, nodokļu administrācija nedrīkst iekasēt PVN par summu, kuru nodokļa maksātājs faktiski nav saņēmis. Tomēr tiesības koriģēt PVN bāzi ir cieši saistītas ar konkrēto ar PVN apliekamo darījumu un ar to nodokļa maksātāju, kurš šo darījumu ir veicis. Šajā lietā bija divi atsevišķi darījumi: pirmais starp apakšuzņēmēju un uzņēmēju (Modern Bau), bet otrais starp uzņēmēju un attīstītāju.

    Attiecībā uz darījumu starp apakšuzņēmēju un uzņēmēju EST norādīja, ka apakšuzņēmēja prasījums būtībā tika izpildīts, jo tas saņēma gan daļēju maksājumu naudā, gan prasījuma cesiju pret attīstītāju. Tādēļ šajā darījumā nebija pamata uzskatīt, ka apakšuzņēmējs nav saņēmis atlīdzību. Savukārt attiecībā uz darījumu starp uzņēmēju un attīstītāju atlīdzība netika samaksāta, jo attīstītājs kļuva maksātnespējīgs un parāds kļuva neatgūstams. Tomēr šajā darījumā pakalpojumu sniedzējs un PVN maksātājs bija uzņēmējs, nevis apakšuzņēmējs.

    EST uzsvēra, ka cesija civiltiesiskā nozīmē nenodod cesionāram PVN maksātāja statusu un tiesības koriģēt PVN bāzi cedētā darījumā. Šādas tiesības neizriet no privāttiesiska cesijas līguma.

    Tādēļ apakšuzņēmējs, kurš tikai cesijas ceļā ieguvis uzņēmēja prasījumu pret attīstītāju, nevar koriģēt PVN bāzi par darījumu, kurā pats nav bijis pakalpojumu sniedzējs un PVN maksātājs. Proti, PVN direktīvas 90. panta 1. punkts nepieļauj, ka apakšuzņēmējs, kurš cesijas ceļā ieguvis uzņēmēja prasījumu pret attīstītāju, koriģē PVN bāzi gadījumā, ja attīstītājs šo prasījumu nav samaksājis. Šādas tiesības ir tikai tam nodokļa maksātājam, kurš pats veicis konkrēto ar PVN apliekamo darījumu.

    EST: Līdz galam neapstrādāta tabaka joprojām var tikt uzskatīta par smēķējamo tabaku

    (ES tiesas 2026. gada 29. aprīļa spriedums lietā T-194/25)

    Fakti: Lieta attiecās uz to, vai neapstrādātas tabakas fragmenti (scraps), tabakas lapas, kurām izņemta vidējā dzīsla un kuras vēlāk iespējams izmantot ūdenspīpju tabakas ražošanai, ir uzskatāmi par “smēķējamo tabaku” Direktīvas 2011/64 par tabakas izstrādājumiem piemērotā akcīzes nodokļa struktūru un likmēm izpratnē un līdz ar to apliekami ar akcīzes nodokli.

    Kādā ES dalībvalstī sabiedrība apstrādāja neapstrādātas tabakas lapas, izņemot tām dzīslu un iepakojot tās kastēs. Šīs preces tika nosūtītas uz Vāciju, kur tās bija paredzētas citam uzņēmumam ūdenspīpju tabakas ražošanai.

    Vācijas muita 2017. gadā transportēšanas laikā konfiscēja aptuveni 1225 kg šīs tabakas un sāka izmeklēšanu par iespējamu nodokļu krāpšanu. Muitas iestāde uzskatīja, ka preces ir smēķējamā tabaka, kam piemērojams akcīzes nodoklis. Savukārt transportētājs norādīja, ka tā ir tikai jēltabaka, kas vēl jāapstrādā, lai to varētu smēķēt. Ekspertīzē tika konstatēts, ka tabakas fragmenti nav aromatizēti vai pilnībā apstrādāti, taču tos iespējams izmantot ūdenspīpē pēc vairāku darbību veikšanas, piemēram, vārīšanas ūdenī ar glicerīnu un cukuru, mitrināšanas un sajaukšanas ar aromatizētājiem. Tika arī norādīts, ka šādus procesus patērētāji var veikt mājās, izmantojot internetā pieejamus norādījumus.

    Pirmās instances finanšu tiesa atzina, ka šī prece ir jēltabaka, nevis smēķējamā tabaka, tāpēc tai akcīzes nodoklis nav piemērojams.

    Atziņas: EST secināja, ka, nosakot, vai tabaka ir “smēķējama” Direktīvas 2011/64 izpratnē, nevar balstīties uz sabiedrības vai patērētāju uztveri. Svarīgi ir objektīvi izvērtēt, vai konkrētais izstrādājums tehniski ir smēķējams. Tiesa uzsvēra, ka Direktīvas tekstā nav atsauces uz patērētāju priekšstatiem vai ierasto lietošanas praksi. Ja ES likumdevējs būtu vēlējies ņemt vērā patērētāju uztveri, tas to būtu skaidri paredzējis, kā tas izdarīts citās Direktīvas normās. Vienlaikus EST norādīja, ka jēdziens “bez turpmākas rūpnieciskas apstrādes” nav interpretējams šauri. Pat ja izstrādājuma sagatavošanai smēķēšanai nepieciešami vairāki posmi, tas vēl nenozīmē, ka nepieciešama “rūpnieciska apstrāde”.

    Tiesa secināja, ka arī salīdzinoši sarežģītas darbības, piemēram, tabakas vārīšana, mitrināšana un sajaukšana ar aromatizētājiem, var tikt uzskatītas par mājas apstākļos veicamām darbībām, ja tās patērētājs var paveikt pats bez rūpnieciskām iekārtām vai standartizētas masveida ražošanas procesa.

    EST atzina, ka Direktīvas 2011/64 5. panta 1. daļas a) apakšpunkts interpretējams tādējādi, ka:

    • lai noteiktu, vai tabaka ir “smēķējama”, kā kritērijs nav izvērtējama sabiedrības uztvere šajā jautājumā;
    • šajā normā minētā frāze “bez turpmākas rūpnieciskas apstrādes” var ietvert arī vairākpakāpju apstrādi, ja to iespējams veikt mājas apstākļos.

    EST ģenerāladvokāts: Pienākums koriģēt atskaitīto priekšnodokli saglabājas gadījumā, ja nekustamais īpašums netiek nodots bet iznomāts pēc pārējo aktīvu nodošanas jaunai sabiedrībai

    (Ģenerāladvokātes Majas Brkanas secinājumi lietā T‑397/25 sniegti 2026. gada 15. aprīlī)

    A&P Deco NV pārvaldīja dārzkopības centru, kura vajadzībām uzceltas un pārbūvētas komerctelpas, un par šiem darbiem samaksāto PVN atskaitīja kā priekšnodokli. A&P Deco nodeva dārzkopības centru kā uzņēmumu WR Woestijnroos BV, tomēr komerctelpas paturēja savā īpašumā un tās iznomāja saņēmējam, piemērojot PVN atbrīvojumu. Šajā gadījumā saskaņā ar PVN direktīvas 135. panta 1. punkta l) apakšpunktu par nomas maksājumiem PVN netiek iekasēts un tādēļ iznomātājam arī nav tiesību atskaitīt ar šo darbību saistīto priekšnodokli.

    Beļģijas nodokļu iestāde pieprasīja, lai A&P Deco veic atskaitīšanas koriģēšanu, piemērojot PVN direktīvas 184.–187. pantā paredzēto mehānismu. A&P Deco iebilda, atsaucoties uz PVN direktīvas 19. un 29. pantu, kas paredz īpašu režīmu visu aktīvu vai to daļas nodošanai, proti, saskaņā ar šo režīmu nodošanu uzskata par tādu, kurā preču piegāde vai pakalpojumu sniegšana nav notikusi, un saņēmējs tiek uzskatīts par nodevēja tiesību pārņēmēju.

    Ģenerāladvokāta atziņas:

    Pirmkārt, komerciāla nekustamā īpašuma nomas līgums pats par sevi nav daļa no visu aktīvu nodošanas PVN direktīvas 19. un 29. panta izpratnē. PVN direktīvas 14. panta 1. punkts definē preču piegādi kā tiesību nodošanu rīkoties ar materiālu īpašumu kā īpašniekam, savukārt 24. pants nosaka, ka jebkurš darījums, kas nav preču piegāde, ir pakalpojumu sniegšana. Noma nomnieka īpašumtiesības neveido, tādēļ tā ir pakalpojumu sniegšana, nevis preču piegāde. Vienlaikus PVN direktīvas 29. pants, kas paplašina 19. panta režīmu uz pakalpojumu sniegšanu, attiecas tikai uz tādiem pakalpojumiem, kas jau ietverti nodotajos aktīvos, piemēram, nemateriālo tiesību nodošanu PVN direktīvas 25. panta a) punkta izpratnē, nevis uz jaunām, ilgstošām līgumsaistībām, kādas ir nomas līgums.

    Otrkārt, pat ja noma ietilptu PVN direktīvas 19. panta darbības jomā, koriģēšanas pienākums (pienākums atmaksāt daļu no iepriekš atskaitītā priekšnodokļa) tomēr saglabātos. Tā kā nodevējs vairs neizmanto komerctelpas ar nodokli apliekamiem darījumiem, PVN direktīvas 168. pantā paredzētais atskaitīšanas nosacījums vairs nav izpildīts un PVN direktīvas 185. panta 1. punkta izpratnē ir mainījušās atskaitāmās summas noteikšanai izmantotās sastāvdaļas. Turklāt saņēmējs PVN direktīvas 19. panta 1. punkta izpratnē var pārņemt nodevēja tiesības tikai tiktāl, ciktāl tās nodotas, tas ir, vienīgi ierobežotas izmantošanas (nomas) tiesības, nevis īpašumtiesības. Tā kā nodevējs paliek īpašnieks, uz to turpina attiekties koriģēšanas noteikumi, un koriģēšanas pienākums gulstas uz to nodokļu maksātāju, kurš veicis sākotnējo atskaitījumu, nevis uz saņēmēju.

    Treškārt, šāda interpretācija atbilst PVN direktīvas 1. panta 2. punktā nostiprinātajam nodokļu neitralitātes principam. Koriģēšanas mehānisma mērķis ir nodrošināt, ka priekšnodokļa atskaitīšanas tiesības pastāv tikai tiktāl, ciktāl aktīvi tiek izmantoti ar nodokli apliekamiem darījumiem.

    Ģenerāladvokāte atzina, ka PVN direktīvas 19. un 29. pants jāinterpretē tādējādi, ka nodokļa maksātājs saglabā koriģēšanas pienākumu pat ja vienlaikus ar uzņēmuma nodošanu komerctelpas tiek iznomātas saņēmējam ar PVN atbrīvojumu un saņēmējs turpina ar nodokli apliekamo komercdarbību.

     

    Rakstu autore: Inese Zladeja

    EST ģenerāladvokāts: dalībvalstu atkāpe no “kapitālsabiedrības” kvalifikācijas saskaņā ar Direktīvas 2008/7 9. pantu ir pieļaujama tikai kapitāla nodevas piemērošanas nolūkiem

    Šā gada 23. aprīlī Eiropas Savienības Tiesas ģenerāladvokāts Andrea Biondi sniedza atzinumu lietā C‑197/25 A. sp. z o.o. pret Dyrektor Izby Administracji Skarbowej w Zielonej Górze.

    Lietas faktiskie apstākļi un strīda būtība

    Būtībā strīds ir starp Polijas sabiedrību A. sp. z o.o. un Polijas nodokļu administrāciju par atteikumu atmaksāt nodokli par civiltiesiskiem darījumiem, kas bija samaksāts saistībā ar sabiedrības pārveidi

    Polijas tiesa konstatēja, ka sabiedrība ar 2020. gada 18. decembra notariālu aktu tika pārveidota no komandītsabiedrības par pilnsabiedrību. Pārveide notika, ievērojot Polijas tiesībās paredzēto kontinuitātes principu (juridiskā persona netiek “izveidota no jauna”, bet maina juridisko formu).

    Tomēr nodokļu iestāde šo pārveidi aplika ar kapitāla nodevu, pamatojot, ka ar nodokli apliekams esot “pārpalikums” – starpība starp pilnsabiedrības aktīvu vērtību un tādu komandītsabiedrības aktīvu vērtību, kas jau iepriekš bijusi aplikta.

    Ģenerāladvokāta atziņas

    1) Direktīvas 2008/7 9. pants attiecas tikai uz kapitāla nodevu par kapitāla iemaksām

    Ģenerāladvokāts norādīja, ka Direktīvas 2. panta otrais punkts peļņas gūšanas vienības “pielīdzina” kapitālsabiedrībām visas Direktīvas nolūkiem, savukārt 9. pants ļauj atkāpties no šīs pielīdzināšanas tikai kapitāla nodevas iekasēšanas nolūkiem. Tātad 9. panta tvērums ir šaurāks nekā 2. panta 2. punkta tvērums.

    Ģenerāladvokāts paskaidroja, ka “kapitāla nodeva” Direktīvā ir definēta kā nodeva par kapitāla iemaksām, un tādēļ 9. panta atkāpe var darboties tikai situācijās, kur tiek aplikta tieši kapitāla iemaksa Direktīvas 3. panta izpratnē (t. i., darījumi, kas kvalificējami kā “kapitāla iemaksas”).

    2) Konkrētā pārveide, visticamāk, nav “kapitāla iemaksa”

    Ģenerāladvokāts norādīja, ka, spriežot pēc lietas faktu apraksta, konkrētā pārveide nerada darījumu, ko varētu kvalificēt kā “kapitāla iemaksu” Direktīvas 3. panta izpratnē (nav jauna kapitāla pieplūduma, nav iemaksu izmaiņu, nav aktīvu palielinājuma caur iemaksām).

    Tādēļ šāds darījums drīzāk ietilpst Direktīvas 5. panta 1. punkta (d) apakšpunkta (i) daļā – “statūtu grozījumi”, tostarp kapitālsabiedrības pārveide par cita veida kapitālsabiedrību, attiecībā uz ko Direktīva paredz netiešo nodokļu aizliegumu.

    3) Atkāpes izmantošanai jābūt skaidrai un precīzai

    Ģenerāladvokāts papildus uzsvēra, lai dalībvalsts vispār varētu atsaukties uz 9. pantā paredzēto izvēli, tai jābūt nostiprinātai ar pietiekamu skaidrību un precizitāti, lai tiesību subjekti varētu nepārprotami saprast juridiskās sekas.

    Praktiskā nozīme

    ES dalībvalsts nevar “pārnest” 9. panta atkāpi uz situācijām, kur nav kapitāla iemaksas, lai tomēr piemērotu netiešo nodokli par sabiedrības pārveidi. Tas īpaši aktuāli uzņēmumiem, kas plāno formālas reorganizācijas bez jauna kapitāla pieplūduma (juridiskās formas maiņa, nemainot ieguldījumus un aktīvus).

    “Smēķējamās tabakas” kvalifikācija akcīzes vajadzībām nav piesaistāma Kombinētajai nomenklatūrai

    (Lieta T‑190/25 “Tabako lapai”)

    Eiropas Savienības Vispārējā tiesa 2026. gada 15. aprīlī lietā T‑190/25 “Tabako lapai” sniedza prejudiciālu nolēmumu par Direktīvas 2011/64/ES 5. panta 1. punkta (a) apakšpunkta interpretāciju, atzīstot, ka “smēķējamās tabakas” kvalifikācijai akcīzes nolūkos nav obligāti jābalstās uz Kombinētās nomenklatūras (KN) tarifu pozīcijām un ES KN paskaidrojumiem.

    Lietas faktiskie apstākļi un strīda būtība

    Lieta T‑190/25 ierosināta pēc Lietuvas Augstākās tiesas lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu kriminālprocesā pret A.K. un“Tabako lapai” UAB.

    Lietuvas Augstākā tiesa vērsās EST ar prejudiciāliem jautājumiem, būtībā vaicājot:

    • (i) Direktīvas 2011/64/ES 5. panta 1. punkta (a) apakšpunkta jēdziena “smēķējamā tabaka” interpretāciju;
    • (ii) KN pozīciju (tostarp 2401 un 2403) nozīmi šīs kvalifikācijas noteikšanā;
    • (iii) vai atšķirīga tabakas kvalifikācija akcīzes tiesību un KN regulējuma ietvarā varētu būt pretrunā tiesiskās noteiktības principam un nullum crimen, nulla poena sine lege principam (Hartas 49. panta 1. punkts).

    Tiesas secinājumi un to pamatojums

    (1) “Smēķējamās tabakas” kvalifikācija akcīzes vajadzībām nav jābalsta uz KN tarifu pozīcijām un KN paskaidrojumiem

    EST nolēma, ka Direktīvas 2011/64/ES 5. panta 1. punkta (a) apakšpunkts jāinterpretē tā, ka, lai produktu kvalificētu kā “smēķējamo tabaku”, nav nepieciešams balstīties uz Kombinētās nomenklatūras tarifu pozīcijām, kas ietvertas Regulas (EEK) Nr. 2658/87 I pielikumā, kā arī uz ES Kombinētās nomenklatūras paskaidrojumiem.

    (2) Tiesiskās noteiktības princips

    Tiesa papildus konstatēja, ka trešā jautājuma aspektu izvērtējumā nav konstatēti apstākļi, kas varētu ietekmēt Direktīvas 2011/64/ES, Komisijas Īstenošanas regulas (ES) 2017/1925 un KN paskaidrojumu spēkā esamību, ņemot vērā tiesiskās noteiktības principu un Hartas 49. panta 1. punktā nostiprināto principu, ka noziedzīgi nodarījumi un sodi ir nosakāmi ar likumu (nullum crimen, nulla poena sine lege).

    Citiem vārdiem: pat, ja praksē var rasties situācijas, kur konkrēts produkts tiek skatīts caur dažādiem regulējumiem (akcīze vs. muitas klasifikācija), šī atšķirība pati par sevi netika atzīta par tādu, kas padarītu attiecīgos ES aktus par neatbilstošiem tiesiskās noteiktības principa prasībām.

    Galvenie secinājumi

    1. Akcīzes tiesību jēdziena “smēķējamā tabaka” kvalifikācijai Direktīvas 2011/64/ES 5. panta 1. punkta (a) apakšpunkta izpratnē nav obligāti jāizmanto KN tarifu pozīcijas vai KN paskaidrojumi.
    2. Atšķirīga pieeja kvalifikācijai dažādu ES instrumentu ietvarā (akcīzes regulējums pret KN) pati par sevi netika atzīta par tādu, kas apdraudētu attiecīgo ES tiesību aktu spēkā esamību no tiesiskās noteiktības un Hartas 49. panta 1. punkta perspektīvas.

    Praktiskā nozīme

    Šis spriedums ir nozīmīgs praksē, jo tas nostiprina atziņu, ka akcīzes tiesībās lietotās kategorijas (piemēram, “smēķējamā tabaka”) var tikt vērtētas patstāvīgi no muitas klasifikācijas instrumentiem (KN pozīcijām un paskaidrojumiem). Tāpēc strīdos par akcīzi ar KN argumentiem vien var nepietikt – galvenais atskaites punkts ir Direktīvas 2011/64/ES definīcija, nevis KN klasifikācija.

    Vienlaikus spriedums ir nozīmīgs arī kriminālprocesu kontekstā. Ja no tā, kā produktu kvalificē (piemēram, kā “smēķējamo tabaku”), ir atkarīgs, vai ir izdarīts noziedzīgs nodarījums un kāds sods piemērojams.

     

    Latvijā un ārzemēs

    Rakstu autore: Aija Lasmane

    ESAO publicē nodokļu ziņojumu G20 finanšu ministriem un centrālo banku vadītājiem, uzsverot globālā minimālā nodokļa norises

    ESAO ģenerālsekretārs ir publicējis jaunāko nodokļu ziņojumu G20 finanšu ministriem un centrālo banku vadītājiem, koncentrējoties uz globālo minimālā nodokļa ieviešanu, nodokļu noteiktību un pārredzamību, digitālajām un pārrobežu problēmām un ilgtspējīgu atbalstu jaunattīstības valstīm.

    Globālais minimālais nodoklis

    Runājot par globālā minimālā nodokļa  norisēm, ziņojumā ir skaidri aplūkota blakus pakalpojumu pakete, kas tika publicēta 2026. gada 5. janvārī un kas iezīmē nozīmīgu tehnisku un politisku pagrieziena punktu iekļaujošajam ietvaram. Pakete ir paredzēta, lai līdzsvarotu jurisdikciju bažas ar otrā pīlāra galvenajiem mērķiem. Tā nodrošina mērķtiecīgus vienkāršojumus, labāku uz saturu balstītu stimulu saskaņošanu ar reālo ekonomisko aktivitāti, pielāgojumus salīdzināmiem minimālā nodokļa režīmiem un pastiprinātas riska uzraudzības saistības. Līdztekus blakus paketes izlaišanai 2026. gada janvārī tika atjaunināts Centrālais reģistrs globālā minimālā nodokļa vajadzībām, un tagad tajā ir uzskaitīti 44 kvalificēti ienākumu iekļaušanas noteikumu režīmi un 46 kvalificēti iekšzemes minimālā papildnodokļa režīmi. Turklāt ASV režīms ir pievienots reģistram kā kvalificēts blakus režīms.

    Attiecībā uz iespējamo turpmāko attīstību, turpmāka vienkāršošana un norādījumi tiks sniegti, izmantojot notiekošo darba programmu. Ziņojumā uzsvērts, ka pašlaik tiek atjaunināta GloBE informācijas deklarācija un XML shēma, kā arī tiek paplašināta dalība Daudzpusējā kompetento iestāžu nolīgumā par GloBE informācijas apmaiņu (GIR MCAA), lai nodrošinātu pirmās apmaiņas 2026. gada decembrī. Turklāt tiek izstrādāti papildu administratīvie norādījumi par atbrīvojumiem, de minimis noteikumiem, ieguldījumu vienībām, integritātes pasākumiem, nosacītajiem nodokļiem un nozarei specifiskiem un tehniskiem jautājumiem. Visbeidzot, ziņojumā norādīts, ka IF vadības grupas locekļi ir pauduši kopīgu vēlmi turpināt diskusijas par digitālās ekonomikas nodokļu izaicinājumiem.

    Nodokļu līgumi un transfertcenu noteikšana

    Ziņojumā ir uzsvērta ESAO paraugkonvencijas atjaunināšana, iekļaujot cita starpā norādījumus par attālinātu darbu un jaunu alternatīvu noteikumu par dabas resursiem.

    Transfertcenu noteikšanas jomā ESAO darbs bija vērsts uz norādījumu atjaunināšanu par grupas iekšējiem pakalpojumiem, lai publicētu apspriešanas dokumentu, lai apkopotu ieinteresēto personu viedokļus, un uz jurisdikciju atbalstīšanu B summas īstenošanā.

    Citas norises

    Runājot par citām ziņojumā uzsvērtajām nodokļu norisēm, ESAO turpina atbalstīt nenoteiktības mazināšanu, dubultas nodokļu uzlikšanas novēršanu, bāzes samazināšanas un peļņas novirzīšanas ierobežošanu un nodokļu bāzu aizsardzību. Desmit gadu BEPS īstenošanas novērtējums, kas tika iesniegts G20 valstu grupai 2025. gada oktobrī, uzsver ievērojamu progresu kaitīgas nodokļu prakses apkarošanā un ieņēmumu stabilizācijā gan attīstītajās, gan jaunattīstības valstīs. Vienlaikus uzlabota nodokļu pārredzamība joprojām ir viena no galvenajām prioritātēm ESAO darba kārtībā, tostarp automātiskās informācijas apmaiņas sistēmas turpmāka attīstība, jaunas iniciatīvas, kas aptver nekustamā īpašuma datus, un pasākumi, kas vērsti uz jauniem riskiem, piemēram, kriptoaktīvu, novēršanu. Ziņojumā norādīts, ka ESAO turpina atbalstīt nodokļu sistēmu modernizāciju, atbilstības uzlabošanu un spēju veidošanu jaunattīstības valstīs.

    Eiropas Komisija publicē pētījumu par bagātības nodokļiem

    Eiropas Komisija ir publicējusi pētījumu ar nosaukumu “Bagātības nodokļi, tostarp neto bagātības, kapitāla un izceļošanas nodokļi”. Pētījuma mērķis ir sniegt “integrētu atkārtotu un vienreizēju kapitāla nodokļu novērtējumu”, tostarp to ieguldījumu nodokļu ieņēmumos, nodokļu taisnīgumu un jebkādu iespējamo negatīvo ietekmi, ko šie nodokļi var radīt uz ieguldījumiem, uzņēmējdarbību un izaugsmi. Pētījumā secināts, ka neviens vienots bagātības nodokļu modelis nav piemērots visām ES dalībvalstīm, taču “pastāv iespēja labāk izmantot ar bagātību saistītus nodokļu instrumentus tā, lai Eiropas Savienībā tiktu atbalstīta gan vienlīdzība, gan efektivitāte”.

    Pētījumā sniegtas šādas galvenās atziņas par ar bagātību saistītiem nodokļiem:

    • ar bagātību saistītiem nodokļiem var būt lielāka loma augstas un pieaugošas bagātības nevienlīdzības novēršanā Eiropas Savienībā;
    • pierādījumi liecina, ka (labi izstrādātu) ar bagātību saistītu nodokļu ietekme uz uzkrājumiem, ieguldījumiem vai uzņēmējdarbības iniciatīvu parasti ir mērena (labi izstrādāti nodokļi var pat veicināt aktīvu produktīvāku izmantošanu un palielināt darbaspēka piedāvājumu);
    • labi funkcionējoši kapitāla ienākuma un kapitāla pieauguma nodokļi papildus spēcīgai mantojuma un dāvinājuma aplikšanai ar nodokļiem “varētu veidot bagātības nodokļu mugurkaulu”;
    • nodokļu struktūra ir kritiski svarīga bagātības nodokļu ieņēmumu ģenerēšanas un sadales funkciju ziņā (t. i., ierobežoti atbrīvojumi, koncentrēšanās uz augstas bagātības vai lielu pārskaitījumu segmentiem un novērtēšanas un nodokļu apiešanas novēršanas noteikumu saskaņošana ar citām nodokļu sistēmas daļām);
    • institucionālie un starptautiskie aspekti ir būtiski ar bagātību saistīto nodokļu pareizai darbībai (t. i., centralizēta nodokļu struktūra, augstas kvalitātes reģistri, plaša trešo personu ziņošana, automātiska informācijas apmaiņa utt.); un
    • virzībā uz ar bagātību saistīto nodokļu sistēmas pastiprināšanu nevajadzētu novērtēt par zemu politisko iespējamību, t. i., pārredzama komunikācija par to, uz ko tas attiecas, kā tiktu izmantoti papildu nodokļu ieņēmumi, kā jaunā nodokļu sistēma veicinātu taisnīgumu nodokļu jomā utt.

     

    Raksta autore: Natālija Ķīse

    Eiropas Komisija publicē pirmo CBAM sertifikātu cenu 2026. gadam

    Šā gada 7. aprīlī Eiropas Komisija publicēja pirmo ceturkšņa cenu sertifikātiem saskaņā ar Oglekļa ievedkorekcijas mehānismu (CBAM). Cena par 2026. gada pirmo ceturksni noteikta 75,36 EUR apmērā.

    2026. gadā Komisija CBAM sertifikātu cenas publicēs reizi ceturksnī. Saskaņā ar Komisijas sniegto informāciju nākamie publicēšanas datumi ir 2026. gada 6. jūlijs, 2026. gada 5. oktobris un 2027. gada 4. janvāris. Sākot ar 2027. gadu, Eiropas Komisija aprēķinās un publicēs cenas katru nedēļu.

    CBAM sertifikātu cena tiek aprēķināta, balstoties uz attiecīgajā ceturksnī izsolē pārdoto ES Emisiju kvotu tirdzniecības sistēmas (ES ETS) kvotu izsoļu noslēguma cenu svērto vidējo rādītāju. Šāda metodoloģija nodrošina, ka oglekļa ietilpīgu preču importētāji saskaras ar oglekļa cenu, kas ir salīdzināma ar to, ko maksā ES ražotāji, kuriem piemēro ES ETS, tādējādi mazinot oglekļa noplūdes risku.

    Plašāk par CBAM importa maksājumu Tax Stories bloga ierakstā šeit.

     

    Rakstu autore: Inese Zladeja

    Lietuvā precizēta akcīzes nodokļa piemērošana karsētās tabakas izstrādājumiem un e‑cigarešu šķidrumiem

    Lietuvas nodokļu inspekcija ir atjauninājusi metodisko skaidrojumu par akcīzes nodokļa piemērošanu karsētās tabakas izstrādājumiem un elektronisko cigarešu šķidrumiem, sniedzot vienotu un konsolidētu attiecīgo Akcīzes nodokļa likuma normu interpretāciju, lai nodrošinātu to konsekventu piemērošanu praksē.

    Karsētās tabakas izstrādājumi: kad iestājas nodokļa saistība

    Skaidrojumā norādīts, ka pienākums maksāt akcīzes nodokli karsētās tabakas izstrādājumiem parasti iestājas brīdī, kad preces tiek izlaistas patēriņam, tostarp – tās izņemot no akcīzes nodokļa atliktās maksāšanas režīma. Vienlaikus nodokļa saistība var rasties arī zudumu vai neatbilstību gadījumā pārvadājumu laikā, kā arī tad, ja izstrādājumi tiek izmantoti nolūkiem, kas neatbilst atbrīvojuma/atvieglojuma piemērošanas nosacījumiem.

    Papildus precizēts, ka akcīzes nodokļa saistība var rasties arī gadījumos, kad notikusi nelikumīga ražošana, tiek glabātas vai apritē konstatētas neiezīmētas (bez noteiktā marķējuma) preces, vai arī preces saņemtas no citām ES dalībvalstīm ārpus akcīzes noliktavas sistēmas.

    Imports un solidārā atbildība

    Attiecībā uz importētajām precēm skaidrojumā apstiprināts, ka akcīzes nodokļa saistība iestājas kopsakarā ar muitas noteikumiem par muitas parāda rašanos. Tāpat norādīts, ka noteiktās situācijās, ja pārkāpumā vai neatbilstībā iesaistītas vairākas personas, tās var tikt sauktas pie solidāras atbildības par akcīzes nodokļa samaksu.

    Elektronisko cigarešu šķidrumi: nodokļa objekts un reģistrācijas pienākums

    Skaidrojumā par e‑cigarešu šķidrumiem uzsvērts, ka nodokļa saistība rodas, ja šādi produkti tiek ražoti, iegādāti, importēti vai saņemti saimnieciskās darbības vajadzībām, neesot samaksātam akcīzes nodoklim. Vienlaikus atkārtoti uzsvērta prasība personām, kas veic minētās darbības, reģistrēties kā akcīzes nodokļa maksātājiem.

    Skaidrojums ir publicēts 2026. gada 14. aprīlī un pieejams lietuviešu valodā šeit.

    Igaunijas prezidents izsludina grozījumus, ar kuriem nacionālajos tiesību aktos tiek transponēta DAC8

    Šī gada 7. aprīlī Igaunijas prezidents izsludināja grozījumus, ar kuriem nacionālajos tiesību aktos tiek transponēti grozījumi 2011. gada Direktīvā par administratīvo sadarbību (2023/2226) (DAC8).

    Likumprojekts stāsies spēkā saskaņā ar vispārējo kārtību, taču grozījumi attiecībā uz kriptoaktīvu un finanšu kontu nodokļu pārskatu sniegšanu būs piemērojami no 2026. gada 1. janvāra, no kura uzsākama ziņošanai pakļautās informācijas vākšana. Pirmais ziņošanas gads būs 2027. gads, kad tiks iesniegti 2026. gadā savāktie dati. Likumprojekts vēl ir jāpublicē oficiālajā vēstnesī.

    Valsts prezidenta lēmums ir pieejams šeit (tikai igauņu valodā).

    Lietuva atjaunina komentārus par koncerna zaudējumu pārnešanu

    Nodokļu administrācija ir atjauninājusi komentārus par Uzņēmumu ienākuma nodokļa likumu, kas reglamentē nodokļu zaudējumu nodošanu uzņēmumu grupas ietvaros. Grozījumi precizē nosacījumus, ar kādiem nodokļu zaudējumus var nodot starp grupas sabiedrībām, kā arī pilnveido spēkā esošo prasību interpretāciju attiecībā uz taksācijas periodiem, kas sākas 2026. gadā un turpmākajos gados.

    Saskaņā ar atjaunināto komentāru nodokļu zaudējumus var pārnest starp grupas uzņēmumiem, ja mātes sabiedrība tieši vai netieši tur vismaz divas trešdaļas akciju vai tiesību uz peļņas sadali katrā iesaistītajā uzņēmumā gan attiecīgā taksācijas perioda beigās, gan zaudējumu pārnešanas datumā. Grozījumi turklāt precizē, ka grupas dalības nosacījumiem parasti jābūt izpildītiem nepārtrauktu vismaz 2 gadu laikposmu, lai gan jaunizveidoti uzņēmumi var kvalificēties, ja tie paliek grupas sastāvā vismaz 2 gadus no to dibināšanas brīža.

    Atjauninātais komentārs arī apstiprina, ka zaudējumus var pārnest gan vertikāli (starp mātes sabiedrību un meitas sabiedrību), gan horizontāli (starp meitas sabiedrībām), ar nosacījumu, ka īpašumtiesību slieksnis ir sasniegts visos attiecīgajos laikos.

    Komentāri arī precizē, ka pārnestie zaudējumi var tikt izmantoti tikai ar nodokli apliekamās peļņas samazināšanai par to pašu taksācijas periodu, kurā zaudējumi radās. Ja grupas uzņēmumu taksācijas periodi atšķiras, piemēro īpašus noteikumus, lai saskaņotu periodus zaudējumu izmantošanai.

    Visbeidzot, atjauninātais komentārs apstiprina vispārējo ierobežojumu, ka kopējā atskaitāmo zaudējumu summa, ieskaitot pārnestus zaudējumus, nedrīkst pārsniegt 70 % no nodokļa maksātāja apliekamajiem ienākumiem par attiecīgo periodu, ievērojot noteiktus izņēmumus.

    Atjauninātie komentāri pieejami šeit (tikai lietuviešu valodā).

    Lietuva atjaunina PVN reģistrācijas un izslēgšanas no PVN maksātāju reģistra kārtību

    Lietuvas nodokļu administrijācija ir pieņēmusi grozījumus noteikumos, kas regulē PVN maksātāju reģistrāciju un reģistrācijas atcelšanu, tostarp to maksātāju reģistrāciju, kuri piemēro mazā uzņēmuma režīmu.

    Grozījumi saskaņo reģistrācijas regulējumu ar jaunākajiem grozījumiem Pievienotās vērtības nodokļa likumā, jo īpaši ar normām, kas attiecas uz obligāto reģistrāciju nodokļa maksātājiem, kuri veic darījumus Eiropas Savienības iekšienē. Šādi darījumi ietver preču un pakalpojumu iegādi no citām dalībvalstīm, kā arī pakalpojumu sniegšanu, kuras gadījumā pakalpojumu sniegšanas vieta pārceļas uz citu dalībvalsti.

    Pārskatītie noteikumi arī precizē, ka šādi nodokļa maksātāji noteiktos apstākļos var Lietuvā piemērot mazā uzņēmuma režīmu.

    Turklāt rīkojums ievieš atjauninātas vairāku administratīvo veidlapu versijas, kuras tiek izmantotas PVN reģistrācijas procedūrās, tostarp lēmumus par reģistrāciju un reģistrācijas atcelšanu, papildinformācijas pieprasījumus un PVN reģistrācijas apliecības.

    Grozījumi stājās spēkā 2026. gada 1. aprīlī.

    Grozījumi, publicēti 2026. gada 31. martā, ir pieejami šeit (tikai lietuviešu valodā).

    Informē VID un citi

    Rakstu autore: Kristīne Erele

    PVN piemērošana pašvaldības deleģētiem pakalpojumiem

    (Publicēta uzziņa “PVN piemērošana ūdenssaimniecības pakalpojumiem”, pieejama šeit)

    Gadījumos, kad pašvaldība savas funkcijas izpildei piesaista kapitālsabiedrību vai citu privātpersonu, noslēdzot deleģēšanas vai pilnvarojuma līgumu, aktuāls kļūst jautājums par PVN piemērošanu un robeža starp ar PVN apliekamu saimniecisko darbību un valsts pārvaldes uzdevumu izpildi, kur PVN nav piemērojams.

    VID uzziņu pieprasīja sabiedrība, kas, pamatojoties uz ar pašvaldību noslēgtu deleģēšanas līgumu, veic dažādus teritorijas uzturēšanas un ūdenssaimniecības darbus, tostarp lietus ūdeņu attīrīšanu. Sabiedrība lūdza VID skaidrojumu par PVN korektu piemērošanu.

    VID analīze

    PVN likums (3. panta astotā daļa) paredz, ka publiskas personas un privātpersonas, pildot tām deleģētus valsts pārvaldes uzdevumus, netiek uzskatītas par PVN maksātājiem attiecībā uz šīm darbībām.

    VID veicot nozares regulējuma izvērtējumu, un balstoties uz Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministrijas sniegto tiesisko palīdzību, secināja, ka Ūdenssaimniecības pakalpojumu likums neparedz šādu pakalpojumu deleģēšanu Valsts pārvaldes iekārtas likuma izpratnē. Rezultātā VID secināja, ka konkrētajā situācijā lietus ūdeņu savākšana, novadīšana un attīrīšana nav uzskatāma par valsts pārvaldes uzdevumu PVN likuma izpratnē, un tādēļ uz šo pakalpojumu attiecināma vispārējā PVN piemērošanas kārtība. Attiecīgi sabiedrībai, izrakstot rēķinu pašvaldībai, ir jānorāda pakalpojuma vērtība ar PVN.

    Aktualitāte citiem nodokļu maksātājiem

    Šī uzziņa ir īpaši nozīmīga sabiedrībām un citām personām, kas sniedz pakalpojumus uz līguma pamata, kurš praksē bieži tiek apzīmēts kā “deleģēšanas līgums”. VID skaidri norāda, ka līguma nosaukums pats par sevi nenosaka PVN piemērošanas kārtību. Izšķiroši ir tas, vai konkrētais uzdevums normatīvajos aktos vispār ir deleģējams un vai tas kvalificējams kā valsts pārvaldes funkcijas izpilde.

    PVN deklarēšana nodokļa maksātājiem ar nebūtisku apliekamo darījumu īpatsvaru

    (Publicēta uzziņa “Darījumu deklarēšana, ja īpatsvars no PVN apliekamo darījumu ieņēmumiem pirmstaksācijas gadā ir mazāks par 5 procentiem”, pieejama šeit)

    PVN regulējums praksē bieži rada sarežģījumus nodokļa maksātājiem, kuru pamatdarbība ir ar PVN neapliekamu darījumu veikšana, bet vienlaikus tiek gūti arī nelieli ar PVN apliekami ieņēmumi. Īpaša uzmanība šādās situācijās pievēršama priekšnodokļa atskaitīšanas kārtībai un PVN deklarācijas aizpildīšanas pienākumiem.

    VID ir sniedzis uzziņu ar skaidrojumu par PVN likuma normu piemērošanu gadījumā, kad ar PVN apliekamo darījumu īpatsvars nesasniedz 5% no kopējā darījumu apjoma, taču nodokļa maksātājs nenodrošina atsevišķu izmaksu uzskaiti.

    Situācijas apraksts

    Sabiedrības pamatdarbība ir medicīnas pakalpojumu sniegšana – darījumi, kas atbilstoši PVN likumam ir neapliekami ar PVN. 2025. gadā ar PVN apliekamo darījumu īpatsvars sabiedrības kopējā apgrozījumā bija tikai 1 %.

    Sabiedrība līdz šim PVN deklarācijās:

    • uzrādīja gan ar PVN apliekamos, gan neapliekamos darījumus,
    • priekšnodokli atskaitīja proporcionāli apliekamo darījumu īpatsvaram,
    • nenodrošināja atsevišķu to preču un pakalpojumu uzskaiti, kas izmantoti tikai apliekamu vai tikai neapliekamu darījumu nodrošināšanai.

    Sabiedrībai radās jautājums, vai, ņemot vērā minimālo apliekamo darījumu apmēru, tai ir tiesības:

    • PVN deklarācijā uzrādīt tikai ar PVN apliekamos darījumus,
    • deklarēt tikai atskaitāmo priekšnodokli,
    • neaizpildīt neapliekamo darījumu un neatskaitāmā priekšnodokļa rindas,
    • kā arī – vai šādā gadījumā būtu jāiesniedz PVN gada deklarācija.

    VID sniegtā juridiskā analīze

    Pirmkārt, VID uzsver, ka PVN likuma 117. panta trešā daļa, kas dod tiesības uzskaitīt un deklarēt tikai ar PVN apliekamos darījumus, nav piemērojama autonomi. Šīs tiesības ir cieši saistītas ar priekšnodokļa atskaitīšanas kārtību saskaņā ar PVN likuma 98. panta pirmo daļu, proti – ar pienākumu nodrošināt atsevišķu to preču un pakalpojumu uzskaiti, kas izmantoti tikai apliekamiem vai tikai neapliekamiem darījumiem.

    Otrkārt, VID akcentē, ka, ja nodokļa maksātājs šādu atsevišķu uzskaiti nenodrošina, tas nevar piemērot ne PVN likuma 98. panta piektajā daļā, ne 117. panta trešajā daļā paredzēto vienkāršoto kārtību, pat ja apliekamo darījumu īpatsvars ir mazāks par 5 %.

    Treškārt, ņemot vērā atsevišķās PVN uzskaites neesamību, VID secina, ka:

    • ir piemērojama PVN likuma 98. panta otrajā daļā noteiktā proporcijas metode,
    • PVN deklarācijā jāuzrāda gan apliekamie, gan neapliekamie darījumi,
    • priekšnodoklis jānorāda pilnā apmērā, vienlaikus atsevišķi uzrādot neatskaitāmo daļu.

    Attiecībā uz jautājumu par PVN gada deklarāciju VID norāda, ņemot vērā, ka mēneša PVN deklarācijās ir uzrādīta jau pilna informācija (apliekamie + neapliekamie darījumi, viss priekšnodoklis un neatskaitāmā daļa), tādā gadījumā PVN gada deklarācija nav jāiesniedz.

    Šī VID uzziņa ir īpaši aktuāla veselības aprūpes, izglītības, finanšu un citām nozarēm, kurās PVN neapliekamie darījumi dominē, bet periodiski tiek veikti arī apliekami darījumi. Šī uzziņa kalpo kā būtisks atgādinājums par nepieciešamību kritiski izvērtēt savu PVN uzskaites modeli, jo atsevišķās PVN uzskaites neesamība var liegt iespēju piemērot PVN likumā paredzētos atvieglojumus pat šķietami “drošās” situācijās.

    PVN par saņemtajiem ārvalstu pakalpojumiem: Ministru kabineta piedāvātais risinājums

    Ārvalstu digitālo platformu plaša izmantošana izmitināšanas pakalpojumu sniegšanā ir pastiprinājusi uzmanību uz PVN piemērošanas praktiskajiem aspektiem. Reaģējot uz Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas aicinājumu rast risinājumu PVN nomaksai šajā jomā, Ministru kabinets (MK) ir sniedzis izvērstu skaidrojumu par līdzšinējo regulējumu un piedāvājis kompromisu izveidojušās situācijas risināšanai.

    • Līdzšinējais regulējums un tā piemērošana praksē

    Līdz 2025. gada 1. jūlijam PVN likums paredzēja skaidru pienākumu: ja saimnieciskās darbības veicējs saņēma pakalpojumus no citu ES dalībvalstu vai trešo valstu komersantiem, tam pirms šo pakalpojumu saņemšanas bija jāreģistrējas PVN maksātāju reģistrā. Šī reģistrācija nozīmēja ne tikai PVN samaksu par saņemtajiem pakalpojumiem (tostarp no ārvalstu digitālajām platformām), bet arī pienākumu piemērot PVN saviem iekšzemes ar nodokli apliekamajiem darījumiem.

    Regulējums bija spēkā jau kopš 2010.gada un, kā uzsver MK, bija pietiekami skaidrs. Tomēr praksē tika konstatēts, ka būtiska daļa komersantu, īpaši izmitināšanas pakalpojumu sniedzēji, šo pienākumu nebija izpratuši vai ievērojuši.

    • Grozījumi no 2025. gada 1. jūlija un valdības nostāja

    Ar 2025. gada 1. jūliju spēkā stājās PVN likuma grozījumi, ieviešot īpašu reģistrācijas kārtību. Tā dod iespēju komersantiem nereģistrēties PVN maksātāju reģistrā vispārīgā kārtībā, bet samaksāt PVN tikai par no ārvalstu komersantiem saņemtajiem pakalpojumiem, neattiecinot PVN uz saviem iekšzemes darījumiem.

    Vienlaikus MK kategoriski noraida iespēju ar atpakaļejošu spēku atbrīvot nodokļu maksātājus no PVN pienākuma par iepriekšējiem periodiem. Šāda pieeja, valdības ieskatā, pārkāptu tiesiskās paļāvības, vienlīdzīgas attieksmes un PVN neitralitātes principus, kā arī radītu nelabvēlīgu precedentu normatīvā regulējuma neievērošanai nākotnē.

    • Piedāvātais risinājums – atbrīvojums no nokavējuma naudas

    Apzinoties situācijas sarežģītību un pieņemot, ka daļa nodokļu maksātāju nav rīkojušies ļaunprātīgi, MK piedāvā samērīgu kompromisu. Tas paredz grozījumus PVN likumā, ļaujot neaprēķināt nokavējuma naudu par PVN samaksas kavējumu līdz 2025. gada 1. jūlijam, ja tiek izpildīti skaidri noteikti kritēriji. Starp tiem būtiskākie ir reģistrācija VID īpašajā PVN kārtībā noteiktajā periodā un vienota paziņojuma iesniegšana par visiem ar PVN apliekamajiem darījumiem iepriekšējo 3 gadu periodā.

    PVN piemērošana samaksai par ietaupīto laiku kravu pārkraušanā

    (Publicēta uzziņa “PVN normu piemērošana samaksai par ietaupīto laiku (despatch) sniedzot pakalpojumu”, pieejama šeit)

    Kravu pārkraušanas, loģistikas un ostu darbības nozarē līgumiskie mehānismi, kas saistīti ar darbu izpildes laiku, ir ikdienas prakse. Īpaši izplatīti ir dīkstāves maksājumi (demurrage) un samaksa par ietaupīto laiku (despatch), kuru mērķis ir motivēt līgumslēdzējus ievērot vai pārsniegt noteiktās kravas apstrādes normas. Tomēr, neraugoties uz šo maksājumu saimniecisko nozīmi, to kvalifikācija PVN izpratnē Latvijā līdz šim nav bijusi skaidri noregulēta. Tieši šī nenoteiktība ir radījusi praktiskus jautājumus par to, vai despatch maksājumi uzskatāmi par ar PVN apliekamu atlīdzību vai arī tie kvalificējami kā ar PVN neapliekama kompensācija.

    Šo jautājumu VID vērtēja uzziņā, kas sniegta kravu pārkraušanas pakalpojumu sniedzējam. Uzziņa tika sniegta situācijā, kur uzņēmums savā terminālī nodrošina kravu iekraušanu un izkraušanu kuģos. Noslēgtajos līgumos ar klientiem bija noteiktas minimālās kravas apstrādes normas konkrētā laika periodā. Pārsniedzot noteikto laiku, klientam bija pienākums maksāt dīkstāves maksu, savukārt darbības veikšanas ātrākas izpildes gadījumā uzņēmumam radās tiesības saņemt samaksu par ietaupīto laiku jeb despatch.

    Sniedzot uzziņu, VID īpašu nozīmi piešķīra darījuma ekonomiskajai būtībai, uzsverot, ka PVN piemērošanā izšķirošs ir nevis maksājuma nosaukums vai formāla kvalifikācija, bet gan tas, vai starp pusēm pastāv savstarpēja pakalpojuma sniegšana par atlīdzību. Izvērtējot iesniegtos līgumus, VID secināja, ka despatch maksājums nav atdalāms no galvenā kravu pārkraušanas pakalpojuma. Tas tiek saņemts tieši tādēļ, ka pakalpojums tiek sniegts ātrāk un efektīvāk, proti, tiek izpildīts noteiktā kvalitātē un veidā.

    VID uzskatīja, ka uzņēmums šādā gadījumā neveic vienkāršu apstākļu konstatāciju, bet gan īsteno reālu saimniecisko darbību – nodrošina ātrāku kravas iekraušanu. Līdz ar to samaksa par ietaupīto laiku ir uzskatāma par atlīdzību par pakalpojuma sniegšanas veidu un pilnībā atbilst pakalpojuma sniegšanas definīcijai PVN likuma izpratnē. Attiecīgi šāds maksājums ir apliekams ar PVN.

    Jānorāda, ka VID secinājumi ir saskanīgi ar EST judikatūrā nostiprināto pieeju PVN piemērošanā. Tiesa vairākkārt ir uzsvērusi, ka maksājums ir apliekams ar PVN, ja starp pusēm pastāv tiesiskas attiecības, savstarpējs sniegums un tieša saikne starp sniegto pakalpojumu un saņemto atlīdzību. EST ir atzinusi, ka pat maksājumi, kuri tiek dēvēti par kompensāciju vai sankciju, var būt apliekami ar PVN, ja tie pēc ekonomiskās būtības atlīdzina pakalpojuma sniegšanu vai līgumsaistību izpildi noteiktā veidā.

    Līdz ar to uzņēmumiem būtu rūpīgi jāanalizē līgumu nosacījumus un maksājumu ekonomisko būtību, lai nodrošinātu pareizu PVN piemērošanu un novērstu nodokļu riskus.

    PVN piemērošana vienreizējai kompensācijai par atteikšanos no kopīpašuma lietošanas tiesībām

    (Publicēta uzziņa “PVN normu piemērošana saņemot vienreizēju kompensāciju par NĪ lietošanas tiesību atteikumu”, pieejama šeit)

    Kopīpašuma lietošanas kārtības regulēšana nekustamo īpašumu praksē ir izplatīta, jo īpaši daudzdzīvokļu mājās ar koplietošanas teritorijām, piemēram, pagalma autostāvvietām. Šādās situācijās nereti tiek paredzēti vienreizēji maksājumi, kad viens kopīpašnieks pastāvīgi atsakās no lietošanas tiesībām uz noteiktu kopīpašuma daļu par labu citam kopīpašniekam.

    VID ir izsniedzis uzziņu ar skaidrojumu par to, kā šādi darījumi vērtējami PVN piemērošanas kontekstā.

    Uzziņa tika sniegta situācijā, kur sabiedrība ir dzīvojamās mājas un zemesgabala kopīpašniece. Uz zemesgabala atrodas pagalma autostāvvietas, kas pieder kopīpašniekiem. Starp tiem tika noslēgta vienošanās par kopīpašuma lietošanas kārtību, paredzot, ka viens kopīpašnieks atsakās no tiesībām lietot konkrētu autostāvvietas daļu, bet otrs šīs tiesības pārņem. Par atteikšanos no lietošanas tiesībām tika noteikta vienreizēja kompensācija, vienošanās netika noslēgta uz noteiktu termiņu, netika paredzēti periodiski maksājumi un netika nodibinātas īres vai nomas attiecības. Vienlaikus netika atsavinātas nekustamā īpašuma domājamās daļas un netika nodotas īpašuma tiesības.

    Iesniedzēja uzskatīja, ka šāda rīcība ir tikai kopīpašnieka tiesību realizācija un nerada pakalpojuma sniegšanu PVN likuma izpratnē. VID tomēr situāciju vērtēja, balstoties uz darījuma ekonomisko saturu, nevis tikai juridisko formu. Atsaucoties uz PVN likumu un EST judikatūru, VID norādīja, ka par pakalpojuma sniegšanu PVN izpratnē uzskatāma arī saistība atturēties no noteiktas darbības, ja pastāv tiesiskas attiecības starp pusēm, savstarpējs izpildījums un tieša saikne starp sniegto labumu un saņemto atlīdzību.

    VID secināja, ka pastāvīga atteikšanās no autostāvvietas lietošanas tiesībām rada konkrētu un identificējamu labumu otram kopīpašniekam, savukārt vienreizējā kompensācija ir tieša atlīdzība par šo atteikšanos. Līdz ar to darījums kvalificējams kā pakalpojuma sniegšana par atlīdzību un ir apliekams ar PVN.

    Vienlaikus jānorāda, ka VID nav analizējis, vai konkrētais kompensācijas saņēmējs ir PVN maksātājs un vai tam saistībā ar šo darījumu vispār rodas pienākums reģistrēties PVN maksātāju reģistrā. Uzziņā netiek vērtēts, vai darījums ir veikts saimnieciskās darbības ietvaros vai arī tam ir vienreizējs, gadījuma rakstura raksturs, kas pats par sevi vēl nenozīmē PVN maksātāja statusu.

    Līdz ar to VID sniegtā uzziņa ir nozīmīgs signāls par darījuma kvalifikācijas riskiem, tomēr tā nesniedz atbildi par PVN piemērojamību katram konkrētam nodokļa maksātājam. Praksē tas nozīmē, ka līdzīgu kopīpašuma lietošanas vienošanos gadījumos ir nepieciešams individuāli izvērtēt gan darījuma ekonomisko būtību, gan iesaistītās personas PVN statusu un darījuma saistību ar saimniecisko darbību

    Oglekļa ievedkorekcijas mehānisms praksē: VID skaidrojums par OIM deklarētāja pienākumiem

    Oglekļa ievedkorekcijas mehānisms (OIM) ir viens no būtiskākajiem Eiropas Savienības instrumentiem klimata politikas īstenošanā, kura mērķis ir izlīdzināt konkurences apstākļus starp ES ražotājiem un trešo valstu piegādātājiem, ņemot vērā oglekļa emisiju izmaksas. Sākot ar 2026.gadu, OIM regulējums no pārejas posma arvien vairāk skars uzņēmumu ikdienas darbību, īpaši tos komersantus, kas importē metāla izstrādājumus un citas Regulā (ES) 2023/956 minētās preces.

    Šajā kontekstā VID izsniedzis uzziņu, kurā VID sniedz detalizētu skaidrojumu par OIM piemērošanu, balstoties uz konkrēta importētāja plānotajām darbībām.

    • Faktu situācija

    Uzņēmuma plāno ievest Latvijā metāla izstrādājumus savas saimnieciskās darbības nodrošināšanai. Uzņēmums norādīja, ka noteiktā periodā kopējais importa apjoms varētu sasniegt vai pat pārsniegt Regulā 2023/956 noteikto 50 tonnu neto masas robežvērtību. Ņemot vērā šo nenoteiktību, uzņēmums vēlējās noskaidrot, kādi maksājumi tam būtu piemērojami, kādi administratīvie pienākumi izriet no OIM deklarētāja statusa un vai deklarēšana ir nepieciešama arī gadījumos, kad faktiski slieksnis gada laikā netiek sasniegts. Jāatzīmē, ka uzņēmums pirms uzziņas saņemšanas bija iesniedzis pieteikumu atzītā OIM deklarētāja statusa iegūšanai.

    • VID tiesiskais skatījums uz OIM piemērošanu

    VID savā uzziņā uzsver, ka OIM sistēmas piemērošanā izšķiroša nozīme ir tieši 50 tonnu kumulatīvajam slieksnim kalendārajā gadā. Ja importēto OIM preču kopējā neto masa šo robežvērtību nepārsniedz, importētājs ir atbrīvots no OIM pienākumiem, tostarp no pienākuma kļūt par atzītu OIM deklarētāju. Savukārt gadījumā, ja slieksnis tiek pārsniegts, uzņēmumam rodas pienākums segt importēto preču emisijas, iegādājoties OIM sertifikātu.

    VID norāda, ka OIM sertifikātu iegāde nav uzskatāma par nodokļu maksājumu. Tās ir ar regulējuma izpildi saistītas izmaksas, kuru apmērs ir atkarīgs no precēs izmantotajām siltumnīcefekta gāzu emisijām. Emisiju apjoms tiek noteikts vai nu pēc faktiskajiem, verificētiem ražošanas datiem, vai arī piemērojot Eiropas Komisijas noteiktās standartvērtības, paredzot iespēju samazināt nododamo sertifikātu skaitu, izmantojot tā dēvēto bezmaksas iedales korekciju.

    • Deklarēšanas pienākumi un to robežas

    Attiecībā uz administratīvajiem pienākumiem VID norāda, ka atzītam OIM deklarētājam ir jāiesniedz OIM deklarācija par katru iepriekšējo kalendāro gadu, sākot ar 2026.gadā veiktajiem  preču importiem, un šī deklarācija pirmo reizi būs jāiesniedz līdz 2027.gada 30. septembrim. Tāpat deklarētājam būs jānodrošina savlaicīga OIM sertifikātu iegāde.

    Ja konkrētajā kalendārajā gadā 50 tonnu slieksnis faktiski netiek sasniegts, importētājam OIM pienākumi neiestājas, pat ja tas iepriekš ir pieteicies OIM deklarētāja statusam. Tas nozīmē, ka izšķiroša ir faktiskā importa masa, nevis prognozes vai formāls statuss.

    Ņemot vērā augstāk minēto OIM regulējums prasa rūpīgu importa apjomu uzraudzību un savlaicīgu plānošanu. Uzņēmumiem svarīgi ir zināt, ka OIM sistēmas piemērošana nav automātiska – tā iestājas tikai tad, ja tiek pārsniegts normatīvajos aktos noteiktais slieksnis. Vienlaikus, ņemot vērā ievērojamo administratīvo un finansiālo slogu pēc sliekšņa pārsniegšanas, savlaicīga juridiskā un finanšu izvērtēšana kļūst par neatņemamu atbildīgas uzņēmējdarbības daļu saistībā OIM pienākumiem.

    Jaunums: Nodokļu Helpdesk abonements

    No jaunā gada uzņēmumiem ir iespēja noslēgt Nodokļu Helpdesk līgumu – tas ir ceturkšņa abonements par fiksētu maksu, kas ietver noteiktu konsultāciju stundu skaitu (vienojoties individuāli).

    Ko tas dod? 

    • Būtiski zemāku stundas likmi salīdzinājumā ar parastajiem Helpdesk līgumiem.
    • Iespēju jebkurā laikā sazināties ar Sorainen nodokļu komandu (30+ speciālisti Baltijā) un saņemt konsultācijas par nodokļu jautājumiem:
      • mutiski (klātienē vai pa tālruni)
      • vai rakstiski (e-pastā)

    Svarīgi: 

    • Neizmantotās stundas nepāriet uz nākamo ceturksni.
    • Abonementa ietvaros var arī pārbaudīt nodokļu regulējumu citās valstīs, izmantojot IBFD datu bāzi un WTS tīklu. Tas palīdz saprast, kāds visticamāk ir regulējums konkrētajā valstī, pirms apstiprināt to pie vietējiem konsultantiem.
    • Lielākā darba daļa tiek veikta par Latvijas konsultantu likmēm, nevis, piemēram, Londonas vai Ņujorkas cenām.
    • Muitas jautājumi, transfertcenas, nodokļu konvencijas u.c. – lielākoties balstās uz universāliem principiem, ko varam pārbaudīt tepat no Latvijas.

    Ja vēlaties izmantot šo risinājumu, sazinieties:

    janis.taukacs@sorainen.com