Nodokļu vēstis. Jūlijs 2026

Latvijas tiesību akti

Raksta autore: Aija Lasmane

Plānoti grozījumi Uzņēmumu ienākuma nodokļa likumā

Finanšu ministrija ir sagatavojusi Uzņēmumu ienākuma nodokļa (UIN) likuma grozījumu likumprojektu, kurā tiek atrisināti sekojoši jautājumi:

• Likvidācijas kvota un atlīdzība par savu akciju iegūšanu

UIN likuma termina “dividendes” definīcija tiek papildināta, paredzot, ka ienākums no likvidācijas kvotas un atlīdzības par savu akciju iegūšanu UIN likuma piemērošanai ir uzskatāms par dividendi. Līdz ar to, turpmāk, attiecībā uz likvidācijas kvotas un saņemtās atlīdzības jeb peļņas daļas, kura izmaksāta dalībniekam, uzņēmumam iegūstot savas akcijas, tālāku sadali būs tiesības piemērot UIN likuma 6. pantā noteikto atbrīvojumu.

• Nosacītās dividendes reorganizācijas gadījumā

Lai nodrošinātu atliktā UIN samaksu brīdī, kad reorganizācijas rezultātā nodokļa maksātāja pamatkapitāls tiek samazināts vai tas beidz pastāvēt, UIN likuma 7. panta pirmā daļa tiek papildināta ar 4. punktu, kas paredz, ka nosacītās dividendes iekļauj ar UIN apliekamajā bāzē, ja nodokļa maksātājs reorganizācijas rezultātā beidz pastāvēt, kā arī precizēts šā panta pirmās daļas 1. punkts, kas atrunā, ka nosacītās dividendes tiek iekļautas ar UIN apliekamajā bāzē tad, kad reorganizācijas procesā tiek samazināts nodokļa maksātāja pamatkapitāls.

• Sociālie uzņēmumi

No UIN likuma tiek izslēgta 8. panta divpadsmitā daļa, kas paredz īpašus noteikumus sociālajiem uzņēmumiem, proti, atskaitāmu izdevumu veidus, kuri vispārējā gadījumā ir uzskatāmi par izdevumiem, kas nav saistīti ar saimniecisko darbību un veido ar UIN apliekamu objektu. Vienlaikus, tiek saglabāti UIN likumā noteiktie atvieglojumi attiecībā uz ziedojumu veikšanu.

• Tirgus cenu pretkorekcija

Risinājums paredz papildināt UIN likuma 15. pantu ar devīto daļu, ieviešot simetrisku tirgus cenas korekcijas mehānismu, kas ļauj nodokļa maksātājam samazināt ar UIN apliekamo bāzi par summu, par kuru ir palielināti saistītās personas apliekamie ienākumi atbilstoši tirgus cenai, ja tiek iesniegts attiecīgs nodokļu administrācijas apliecinājums par korekcijas rezultātā samaksāto UIN. Ņemot vērā, ka audits par transfertcenu korekciju tiek veikts attiecībā uz pārskata gadā veiktu noteiktu darījumu kopumu, pretkorekciju varēs veikt samazinot pārskata gada, par kuru veikta pretkorekcija, taksācijas periodos ar nodokli apliekamajā bāzē iekļauto dividenžu summu. Ja attiecīgajā pārskata gadā nevienā no taksācijas periodiem neveidosies ar nodokli apliekamā bāze par aprēķinātajām dividendēm vai tā būs mazāka par ārvalstīs aprēķināto darījuma starpību, nesegto summu atbilstoši UIN likuma 15. panta desmitajai daļai varēs attiecināt uz nākamajiem taksācijas periodiem, līdz attiecīgā summa tiek segta.

• Nodokļu dubultās uzlikšanas novēršana

Tiek veikti redakcionāli precizējumi, kas nodrošinās nodokļu dubultās uzlikšanas novēršanas normu viennozīmīgu interpretāciju, vienlaikus tiesiski nostiprinot sniegtos skaidrojumus, ka UIN  likuma 15. pants ir piemērojams arī nerezidentu pastāvīgo pārstāvniecību Latvijā aprēķinātajām dividendēm pielīdzinātām izmaksām.

 

Rakstu autore: Inese Zladeja

Plānots precizēt atliktās akcīzes nodokļa maksāšanas piemērošanu atsevišķām akcīzes precēm

Saeimā iesniegts likumprojekts “Grozījumi likumā “Par akcīzes nodokli””, ar kuru paredzēts precizēt atsevišķu akcīzes preču pārvietošanas kārtību atliktās nodokļa maksāšanas režīmā, kā arī koriģēt regulējumu par samazinātās akcīzes nodokļa likmes piemērošanu lauksaimniecībā izmantojamai marķētai degvielai.

Būtiskākās izmaiņas paredzētas likuma 25. pantā. To plānots papildināt ar jaunu kārtību, kas apstiprinātam noliktavas turētājam ļaus piemērot atlikto akcīzes nodokļa maksāšanu noteiktām likuma pielikumā minētām akcīzes precēm arī tad, ja uz šo preču pārvietošanu neattiecas parastās prasības par noteikta dokumenta un datorizētās sistēmas izmantošanu.

Atliktās nodokļa maksāšanas režīmu varēs piemērot, ja attiecīgās akcīzes preces no akcīzes preču noliktavas Latvijā tiek pārvietotas uz citu akcīzes preču noliktavu Latvijā vai citā dalībvalstī, izvestas uz ārvalsti vai noteiktu teritoriju, piegādātas likuma 20. pantā minētajām personām vai organizācijām citā dalībvalstī, kā arī ievestas Latvijā pārvietošanai uz akcīzes preču noliktavu.

Vienlaikus paredzēts noteikt dokumentāru pierādījumu iesniegšanas kārtību. Apstiprinātais noliktavas turētājs nemaksās akcīzes nodokli, ja Valsts ieņēmumu dienestā tiks iesniegti dokumenti vai nodokļa deklarācijai pievienots apstiprināts dokumentu saraksts, kas apliecina, ka preces ir saņemtas akcīzes preču noliktavā, izvestas no Latvijas vai saņemtas attiecīgajās organizācijās citā dalībvalstī.

Ja apliecinošie dokumenti netiks iesniegti 15 dienu laikā pēc taksācijas perioda beigām, apstiprinātam noliktavas turētājam būs jāsamaksā akcīzes nodoklis pēc likumā noteiktās likmes. Tomēr, ja nepieciešamie dokumenti tiks iesniegti vēlāk, bet ne vēlāk kā triju gadu laikā pēc noteiktā termiņa, samaksāto nodokli varēs novirzīt turpmākajiem nodokļa maksājumiem vai pēc nodokļa maksātāja rakstveida pieprasījuma atmaksāt 30 dienu laikā.

Ar likumprojektu var iepazīties šeit.

Saeimā iesniegts likumprojekts “Grozījumi Uzņēmumu ienākuma nodokļa likumā”

Šā gada 10. jūlijā Saeimā iesniegts likumprojekts “Grozījumi Uzņēmumu ienākuma nodokļa likumā”. Likumprojekts paredz precizēt tonnāžas nodokļa piemērošanas regulējumu, lai to saskaņotu ar Eiropas Komisijas prasībām par valsts atbalstu jūras transporta nozarei.

Likumprojekta mērķis ir saglabāt Latvijas tonnāžas nodokļa režīmu arī pēc 2027. gada 1. janvāra, vienlaikus pielāgojot to Eiropas Komisijas pamatnostādnēm un lēmumu praksei. Anotācijā norādīts, ka Eiropas Komisija 2026. gada 20. janvāra vēstulē informējusi Latviju, ka esošā tonnāžas nodokļa shēma vairs nav saderīga ar iekšējo tirgu, ja netiks veikti nepieciešamie grozījumi.

Grozījumi paredz precizēt, kādi kuģi un darbības kvalificējas tonnāžas nodokļa piemērošanai, tostarp ieviešot jēdzienus “attiecināmais jūras transporta kuģis”, “jūras transporta pamatdarbība” un “jūras transporta papilddarbība”. Tonnāžas nodokli paredzēts piemērot tikai attiecināmajām jūras transporta darbībām, savukārt ienākumi no citām darbībām būs apliekami vispārējā uzņēmumu ienākuma nodokļa kārtībā.

Likumprojekts arī paredz palielināt tonnāžas nodokļa aprēķinā piemērojamos koeficientus un noteikt, ka nodoklis aprēķināms par kalendārajām dienām, nevis tikai par kuģa ekspluatācijas dienām. Papildus paredzēts noteikt prasības par ES vai EEZ karogā reģistrētu kuģu īpatsvaru, tostarp vismaz 25 % sākotnējo slieksni un pienākumu triju gadu laikā palielināt šādu kuģu proporciju līdz 60 %.

Tonnāžas nodokļa maksātāja statusu Valsts ieņēmumu dienests varēs piešķirt līdz 2031. gada 31. decembrim, savukārt uzņēmums šo statusu varēs mainīt ne agrāk kā pēc 10 taksācijas gadiem. Likumprojekts stāsies spēkā 2027. gada 1. janvārī, bet uzņēmumiem, kas tonnāžas nodokļa maksātāja statusu ieguvuši pirms 2027. gada 1. janvāra, jaunās prasības paredzēts piemērot no 2028. gada 1. janvāra.

Ar likumprojektu var iepazīties šeit.

 

ES tiesību akti

Rakstu autore: Natālija Ķīse

ES Komisija nosaka jaunas tērauda importa kvotas

2026. gada 30. jūnijā Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī tika publicēta Īstenošanas regula (ES) 2026/1457, ar kuru Eiropas Komisija nosaka, cik daudz tērauda un no kurām valstīm var tikt importēts ES ar samazinātu muitas nodokli. Noteikumi stājās spēkā no 2026. gada 1. jūlija un ir spēkā līdz 2026. gada 31. decembrim.

• Jaunā kārtība aizstāj iepriekšējos aizsardzības pasākumus

Kopš 2018. gada ES piemēroja īpašus importa ierobežojumus, lai aizsargātu Eiropas tērauda tirgu no lēta ārvalstu tērauda masveida ieplūšanas. Šo pasākumu termiņš beidzās 2026. gada 30. jūnijā, un to vietā stājās jauna tarifu kvotu sistēma, kas noteikta ar Regulu (ES) 2026/1384.

Ar jauno kārtību ir noteikts daudzums tērauda gadā, kas var tikt ievests ES ar standarta muitas nodokli, bet importam, kas šo robežu pārsniedz, piemērojams ievērojami augstāks nodoklis (50 %), kas ir divreiz vairāk nekā iepriekš noteiktais 25 %. Kopējā gada kvota noteikta 18,3 miljonu tonnu apmērā 26 dažādās tērauda produktu kategorijās, kas ir aptuveni par 47 % mazāk nekā iepriekšējo pasākumu ietvaros.

• Kā kvotas tiek sadalītas starp valstīm?

Īstenošanas regula (ES) 2026/1457 nosaka, kā šie 18,3 miljoni tonnu tiek sadalīti starp ES tirdzniecības partneriem. Komisija norāda, ka sadalījuma metodika ir taisnīga un objektīva, atbilstoša Tērauda regulā noteiktajiem kritērijiem un saderīga ar Pasaules Tirdzniecības organizācijas noteikumiem.

Kopējā kvota sadalīta divās vienādās daļās. Puse (9,17 miljoni tonnu) rezervēta vienīgi tām valstīm, ar kurām ES ir noslēgts brīvās tirdzniecības nolīgums (piemēram, Japāna, Kanāda, Dienvidkoreja un Ukraina). Brīvās tirdzniecības nolīgumu (BTN) valstu daļā atsevišķas kvotas paredzētas tiem partneriem, kuri 2022. – 2024. gadā nodrošinājuši vismaz 5 % no importa apjoma attiecīgajā kategorijā, savukārt pārējām BTN valstīm atlikušie apjomi pieejami pēc „pirmais piesakās – pirmais saņem“ kārtības. Kvotas otra puse ir atvērta visiem tirdzniecības partneriem vienlīdzīgi.

• Izņēmumi

Tarifu kvotu režīms neattiecas uz importu no Islandes, Lihtenšteinas un Norvēģijas to īpašā statusa dēļ saistībā ar ES iekšējo tirgu. Importam no Krievijas un Baltkrievijas turpina piemērot atsevišķus ierobežojošus pasākumus, un tas netiek ieskaitīts kvotu aprēķinos.

• Gaidāmie pasākumi

Joprojām neatrisināts ir jautājums par to, kādi dokumenti importētājiem būs jāiesniedz, lai pierādītu, kurā valstī tērauds ticis kausēts un liets. Komisija šo prasību noteiks atsevišķā aktā, ko plānots pieņemt līdz 2026. gada 31. augustam. Importētājiem šī prasība būs jāpilda no 2026. gada 1. oktobra.

Komisijas Deleģētā regula (ES) 2026/1022 – precizēti muitas deklarāciju noteikumi saistībā ar 3 EUR nodokli sūtījumos zem 150 EUR

Kā jau ziņojām iepriekš (jūnija, februāra Nodokļu vēstis 2026), no 2026. gada 1. jūlija stājās spēkā 3 EUR muitas nodoklis zemas vērtības sūtījumiem zem 150 EUR, un Īstenošanas regula (ES) 2026/1200 noteica tā praktiskās administrēšanas kārtību. Paralēli tam 2026. gada 1. jūlijā tika publicēta arī Komisijas Deleģētā regula (ES) 2026/1022, kas papildina šo regulējumu ar grozījumiem muitas deklarāciju noteikumos, vienlaikus saskaņojot Savienības muitas kodeksa noteikumus (Regula 2015/2446) ar jaunajām izmaiņām.

• Izmaiņas H7 deklarācijas piemērošanas jomā

Deleģētā regula precizē, kad var izmantot tā saukto H7 muitas deklarāciju – vienkāršotu deklarāciju ar samazinātu datu apjomu. Turpmāk tā būs pieejama tikai tiem tālpārdošanas sūtījumiem, kuru vērtība nepārsniedz 150 EUR un kuriem piemērojams jaunais 3 EUR nodoklis. Tāpat tiek skaidri noteikts, ka nodoklis aprēķināms par katru atsevišķu preci – pat tad, ja vienā sūtījumā atrodas vairākas identiskas preces, kas apvienotas vienā deklarācijā.

• Preču identifikatora norādīšana

Būtiskākais jauninājums, kas skar importētājus, ir pienākums muitas deklarācijās norādīt preču identifikatora informāciju. Šī prasība attiecas uz H1, H6 un H7 deklarācijām tālpārdošanas sūtījumiem un nozīmē, ka deklarācijās būs jānorāda konkrēts preces kods – piemēram, ražotāja vai tirgotāja produkta identifikators. Regula šim nolūkam ievieš vairākas jaunas definīcijas: “produkta identifikators”, “tirgotāja produkta identifikators”, kā arī “standartizēts” un “nestandartizēts ražotāja produkta identifikators”. Šādas prasības mērķis ir uzlabot muitas riska analīzi un nodrošināt labāku preču izsekojamību.

Šī prasība nestājas spēkā uzreiz. Preču identifikatora datu norādīšana kļūs obligāta no 2026. gada 1. novembra. Importētāji, kuri vēlas, var šos datus sniegt brīvprātīgi jau no 2026. gada 1. jūlija.

• Pārējie precizējumi

Regula ievieš arī vairākus citus tehniskus precizējumus. Jēdziens “preces pasta sūtījumā” visā deleģēto noteikumu tekstā tiek aizstāts ar plašāku formulējumu – “preces, kuras pārvadā pasta operators”, atspoguļojot to, ka šādu sūtījumu piegādi arvien biežāk veic dažādi loģistikas uzņēmumi, ne tikai pasta dienesti.

Visbeidzot, regula arī precizē, kas ir tiesīgs iesniegt muitas deklarācijas tālpārdošanas sūtījumiem: tas var būt IOSS režīmā reģistrētais pārdevējs vai platforma, pārvadātājs, muitas aģents vai izņēmuma gadījumos jebkura cita persona, kas spēj sniegt visas nepieciešamās ziņas un uzrādīt preces muitas dienestiem.

Turklāt, ja patērētājs atgriež tālpārdošanā iegādātās preces no sūtījuma ar vērtību līdz 150 EUR, deklarētājam vairs nav pieejama vienkāršotā muitas deklarācijas atcelšanas procedūra – preču atgriešana šādos gadījumos jānoformē vispārējā kārtībā.

Regula piemērojama no 2026. gada 1. jūlija.

Latvijas tiesu prakse

Rakstu autors: Oļegs Spundiņš

Kad ar rēķinu un preces saņemšanu nepietiek

(2026. gada 23. jūlija lēmums lietā Nr. SKA‑756/2026, A420227724)

Jaunākais Senāta lēmums UIN lietā vēlreiz apliecina – nodokļu strīdos jautājums nav tikai par to, vai prece ir saņemta, bet arī par to, vai uzņēmums spēj ticami izskaidrot visu darījuma norisi.

Konkrētajā lietā VID secināja, ka Latvijas uzņēmums bija uzrādījis IT preču iegādes no vairākiem ārvalstu piegādātājiem (Čehijas, Polijas un Apvienotās Karalistes uzņēmumiem), kuru faktiskā loma darījumos radīja nopietnas šaubas. Tiesas norādīja uz virkni apstākļu: bija grūti izsekot piegādātāju iesaistei darījumos, uzņēmums nevarēja pārliecinoši izskaidrot piegādātāju izvēli un sadarbības veidošanu, dokumentācijā tika konstatētas neatbilstības, bet sniegtie paskaidrojumi neradīja skaidru priekšstatu par darījumu faktisko norisi. Rezultātā tiesas piekrita VID secinājumam par apzinātu iesaistīšanos fiktīvos darījumos.

Uzņēmums argumentēja, ka preces ir reāli saņemtas un ka tiesas pārlieku koncentrējušās uz tādiem netiešiem apstākļiem kā e-pasta sarakste, piegādātāju mājaslapas un citi formāli aspekti. Tomēr Senāts uzsvēra, ka tiesas nav balstījušās uz vienu atsevišķu faktoru – tās vērtējušas visu pierādījumu kopumu.

Īpaši nozīmīga ir Senāta atziņa, ka nodokļu maksātājam nav pienākuma izsekot visu piegādes ķēdi, taču tam jāspēj pamatot savi paša darījumi un izvēles. Vienlaikus UIN vajadzībām svarīgi ir ne tikai tas, ka prece ir saņemta, bet arī tas, vai dokumentos norādītais piegādātājs patiešām ir bijis konkrētā darījuma partneris.

Praktiskais “takeaway”

Strīda gadījumā izšķiroša nozīme bieži nav rēķinam vai maksājumam vien. Uzņēmumam jāspēj arī pēc vairākiem gadiem pārliecinoši izskaidrot:

• kāpēc tika izvēlēts konkrētais piegādātājs;
• kā tika uzsākta sadarbība;
• kādi pierādījumi apliecina darījuma norisi;
• kāda bija darījuma ekonomiskā loģika.

Mūsu praksē nodokļu strīdos tieši šie jautājumi bieži kļūst par robežšķirtni starp veiksmīgu aizstāvību un būtiskiem nodokļu uzrēķiniem.

Senāts uzskata, ka bērnu sporta nodarbības pašas par sevi nav atbrīvotas no PVN

(SKA-103/2026)

Senāts atcēla Administratīvās apgabaltiesas spriedumu, kas bija atzinis sabiedriskā labuma organizācijas (SLO) sniegtās bērnu tenisa nodarbības par pakalpojumiem “bērnu un jauniešu tiesību aizsardzības mērķiem”, uz kuriem attiecināms PVN atbrīvojums.

Galvenās atziņas

• SLO statuss pats par sevi nedod tiesības uz PVN atbrīvojumu.
• Sports bērniem nav automātiski uzskatāms par bērnu tiesību aizsardzības pakalpojumu.
• Jāvērtē, vai pakalpojumā pastāv īpašs sociālās aizsardzības elements, kas to atšķir no parastas saimnieciskās darbības.
• Senāts īpaši uzsvēra PVN neitralitātes principu un risku radīt konkurences priekšrocības biedrībām attiecībā pret komersantiem, kuri sniedz identiskus pakalpojumus.

Kas palika neatbildēts?

Īpašu uzmanību pelna lietā apgabaltiesas izdarītais secinājums, ka Latvija, iespējams, nav pilnībā transponējusi PVN direktīvas 132. panta 1. punkta “m” apakšpunktu par sporta pakalpojumu atbrīvojumu bezpeļņas organizācijām. Senāts šo jautājumu neatrisināja un atstāja atklātu. Tas ir būtiski, jo Senāts no vienas puses uzsver nepieciešamību nepieļaut konkurences kropļojumus, no otrās puses norāda, ka PVN direktīva paredz īpašu PVN režīmu noteiktiem sporta pakalpojumiem, ko sniedz bezpeļņas organizācijas.

Tā kā atbilstoši spēkā esošajam regulējumam atbrīvojums no PVN šādiem pakalpojumiem ir piemērojams izglītības iestādēm, tad konkurences kritērijs līdzīga veida pakalpojumiem tomēr paliek aktuāls.

Tādēļ nākotnē varētu rasties jauni strīdi par to, vai Latvijas normatīvais regulējums ir saderīgs ar ES tiesībām un vai sporta organizācijas var prasīt plašāku PVN direktīvā paredzēto atbrīvojumu piemērošanu.

Kāpēc tas ir svarīgi?

Spriedums skar ne tikai sporta klubus. Tā atziņas var ietekmēt arī citas biedrības, nodibinājumus un bezpeļņas organizācijas, kas sniedz pakalpojumus bērniem, jauniešiem vai citām sabiedrības grupām. Galvenais secinājums – PVN atbrīvojuma piemērošanā izšķiroša nozīme būs pakalpojuma faktiskajam saturam un konkurences aspektiem, nevis tikai organizācijas juridiskajam statusam.

Sorainen komentārs

Mūsu ieskatā tieši jautājums par Direktīvas 132. panta 1. punkta “m” apakšpunkta transponēšanu var kļūt par šīs kategorijas lietu nozīmīgāko aspektu, jo tas skar robežu starp dalībvalsts rīcības brīvību un ES tiesībās garantētu PVN atbrīvojumu sporta pakalpojumiem, ko sniedz bezpeļņas organizācijas.

Apgabaltiesa atceļ VID lēmumu par atteikumu atmaksāt PVN, nošķirot “pastāvīgās pārstāvniecības” un “pastāvīgās iestādes” jēdzienus (A420241224)

Šī gada jūlijā Administratīvā apgabaltiesa pieņēma spriedumu lietā par PVN atmaksu ārvalsts nodokļu maksātājam. Šis spriedums un tajā ietvertais tiesību normu izvērtējums ir īpaši saistošs ārvalstu komersantiem un vietējiem speciālistiem, kas Latvijā īsteno ilgtermiņa projektus ar piesaistītiem apakšuzņēmējiem.

Lietas faktiskie apstākļi

Pieteicēja – Austrijā reģistrēts uzņēmums – noslēdza līgumu ar Latvijas sabiedrību par izejvielu apstrādes automatizācijas sistēmas piegādi, kas ietvēra projektēšanu, montāžu un uzstādīšanu. Lai izpildītu daļu no darbiem (elektroinstalāciju), pieteicēja piesaistīja iekšzemes apakšuzņēmēju. Pieteicēja vērsās VID kā ārvalstu nodokļa maksātājs, lūdzot atmaksāt PVN vairāk nekā 54 tūkstošu EUR apmērā par iekšzemē veiktajiem darījumiem trīs ceturkšņu periodā.

VID pozīcija

VID pieņēma lēmumu atteikt PVN atmaksu pieteicējai. Savu lēmumu iestāde pamatoja ar faktu, ka automatizācijas sistēmas ieviešana Latvijas rūpnīcā ilgst vairāk par deviņiem mēnešiem, līdz ar to uzskatāms, ka pieteicējai Latvijā ir izveidojusies pastāvīgā pārstāvniecība. Attiecīgi VID secināja, ka pieteicēja iekšzemē veic reģistrējamu saimniecisko darbību, kas saskaņā ar PVN likuma 113. panta pirmās daļas 2. punktu liedz saņemt PVN atmaksu ārvalstu nodokļu maksātāja statusā. VID savu nostāju pamatoja arī ar atsauci uz likumu “Par nodokļiem un nodevām” un Latvijas-Austrijas nodokļu konvenciju.

Pieteicējas argumenti

Nepiekrītot lēmumam, pieteicēja pārsūdzēja to tiesā. Savā argumentācijā pieteicēja norādīja, ka tā ir patstāvīgs uzņēmums, kas darbību veic tieši no Austrijas, un tai Latvijā nav ne biroja, ne citu materiāltehnisko resursu, ne pastāvīgu darbinieku. Pieteicēja uzsvēra būtisku juridisku niansi – VID nepamatoti jauc PVN direktīvā definēto jēdzienu “pastāvīgā iestāde” ar nacionālajās tiesībās (tiešo nodokļu kontekstā) definēto “pastāvīgo pārstāvniecību”. Turklāt, pieteicējas ieskatā, PVN atmaksas atteikums šādu formālu iemeslu dēļ, ignorējot reāli notikušus darījumus, ir pretrunā PVN neitralitātes principam.

Tiesas viedoklis un secinājumi

Izskatot lietu apelācijas instancē, Administratīvā apgabaltiesa atzina VID lēmumu par prettiesisku, to atcēla un uzdeva iestādei izdot jaunu administratīvo aktu, atkārtoti izvērtējot apstākļus. Tiesa konstatēja:

• Nacionālajās tiesībās lietotais jēdziens „pastāvīgā pārstāvniecība” nav automātiski pielīdzināms jēdzienam „pastāvīgā iestāde” PVN direktīvas izpratnē.
• Jēdziens „pastāvīgā iestāde” PVN jomā ir funkcionāli definēts autonoms jēdziens, kas prasa papildu kritēriju – pietiekamu cilvēkresursu un tehnisko resursu esamību, kas ļauj patstāvīgi veikt vai saņemt pakalpojumus. VID šādu izvērtējumu nebija veicis un nebija analizējis faktiskās struktūras iespējas.
• VID atsauce uz Latvijas un Austrijas nodokļu konvenciju šajā strīdā bija kļūdaina un nepamatota, jo minētā konvencija regulē jautājumus saistībā ar ienākuma un kapitāla nodokļiem, nevis jautājumus par PVN atmaksu.
• Atsaucoties uz EST judikatūru, tiesa uzsvēra, ka tiesības uz priekšnodokļa atmaksu balstās uz materiāltiesisko nosacījumu izpildi. PVN neitralitātes princips paredz, ka priekšnodokļa atmaksa jāpiešķir, ja faktiski ir notikuši darījumi saimnieciskās darbības nodrošināšanai, pat ja nodokļa maksātājs nav izpildījis kādas atsevišķas formālās prasības.

Secinājumi

Šis spriedums skaidri iezīmē būtisku robežu normatīvo aktu tulkošanā starp tiešo nodokļu un netiešo nodokļu piemērošanas jomām. Interesanta un praksē ārkārtīgi noderīga nianse ir tiesas secinājums: fakts, ka ārvalsts uzņēmumam ilgstošu montāžas vai celtniecības darbu dēļ var rasties pienākums reģistrēt “pastāvīgo pārstāvniecību” uzņēmumu ienākuma nodokļa piemērošanas mērķiem, automātiski nenozīmē, ka uzņēmumam Latvijā eksistē “pastāvīgā iestāde” PVN izpratnē. Vērtējot tiesības uz PVN atskaitījumiem vai atmaksu līdzīgajos scenārijos, vienmēr jāatceras par “resursu testa” piemērošanu, PVN neitralitātes principu un darījuma materiālo jeb faktisko izpildi.

Kā atgūt mirušā nodokļu maksātāja nodokļu pārmaksu? (A420249325)

Šī gada jūnija mēnesī Latvijas Republikas Senāts izskatīja visai interesantu administratīvo lietu par iedzīvotāju ienākuma nodokļa pārmaksas izmaksu mantiniekam. Šīs lietas faktiskie apstākļi un tiesas izdarītie procesuālie secinājumi ir pelnījuši sabiedrības un speciālistu uzmanību.

Lietas faktiskie apstākļi

2023. gada jūlijā nomira pieteicējas vīrs. Pamatojoties uz likumu “Par nodokļiem un nodevām”, pieteicēja vairākkārt vērsās Valsts ieņēmumu dienestā (VID), lai viņai kā vīra mantiniecei tiktu izmaksāta vīra pārmaksātā iedzīvotāju ienākuma nodokļa summa par laika periodu līdz nāves dienai. VID atteicās izmaksāt pārmaksu, jo par 2023. gadu nebija iesniegta mirušā vīra nodokļu deklarācija, tāpēc pārmaksu nebija iespējams aprēķināt. Pieteicēja vērsās tiesā, un Administratīvā rajona tiesa sākotnēji pieteikumu apmierināja, uzdodot VID atbilstoši Informācijas atklātības likumam izsniegt pieteicējai informāciju par viņas vīra pārmaksāto summu.

VID pozīcija

Savu lēmumu un kasācijas sūdzību VID pamatoja ar to, ka tiesa nepamatoti piemērojusi Informācijas atklātības likuma normas. Atbilstoši likumam “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli”, informācija par pārmaksāto nodokli ir pakārtota deklarācijas sagatavošanai un iesniegšanai, jo tikai tad var konstatēt visus ienākumus un izdevumus. Tā kā nodokļa maksātājs nebija iesniedzis deklarāciju par 2023. gadu, VID rīcībā nebija un nevarēja būt dokumentēta informācija par nodokļa pārmaksu par attiecīgo gadu. VID uzsvēra, ka Informācijas atklātības likums neuzliek pienākumu iestādei radīt un dokumentēt jaunu, tās rīcībā pirms tam nebijušu informāciju.

Pieteicējas argumenti

Nepiekrītot VID lēmumam, pieteicēja norādīja, ka iestādes nostāja liedz mantiniekiem īstenot likumā tieši noteiktās tiesības saņemt mantojuma atstājēja nodokļu pārmaksu. Pieteicēja uzskatīja, ka, ņemot vērā VID pienākumu veikt nodokļa aprēķināšanu rezumējošā kārtībā un dienesta rīcībā jau esošos datus par ienākumiem un ieturēto nodokli, VID ir pilnībā iespējams aprēķināt nodokļa pārmaksu arī bez deklarācijas iesniegšanas.

Tiesas viedoklis un secinājumi

Izskatot lietu, Senāts konstatēja, ka:

• Informācijas atklātības likums ir primāri attiecināms uz tādu informāciju, kas dokumentētā veidā jau atrodas iestādes rīcībā. Šis mehānisms nav izmantojams, lai panāktu, ka iestāde rada jaunu dokumentu vai aprēķinu, kāds tās rīcībā iepriekš nav bijis.
• Iedzīvotāju ienākuma nodokļa pārmaksa vispārīgi tiek konstatēta un dokumentēta tikai tad, kad nodokļu maksātājs ir iesniedzis nodokļa deklarāciju.
• Neviena tiesību norma nenosaka, kā ir nosakāma pārmaksa par gadu, kurā persona ir nomirusi un deklarācija nav iesniegta, tāpēc VID rīcībā nav un nevar būt jau dokumentētas informācijas par pārmaksas summu.
• Jautājums par VID pienākumu aprēķināt pārmaksu prasa jaunas informācijas radīšanu un ir risināms kā strīds par mantinieka tiesībām uz pārmaksas atmaksu (prasījums par labvēlīga administratīvā akta izdošanu), nevis kā lieta par informācijas pieejamību.

Tiesa secināja, ka rajona tiesa ir kļūdaini atzinusi, ka VID ir no Informācijas atklātības likuma izrietošs pienākums aprēķināt nodokļa pārmaksu. Līdz ar to spriedums ir atceļams un lieta nododama jaunai izskatīšanai rajona tiesai atbilstošā procesuālajā (trīs tiesu instanču) kārtībā, kurā jāvērtē mantinieces tiesības uz pārmaksas aprēķināšanu un atmaksu pēc būtības.

Interesanta nianse no šī sprieduma: lai gan likums viennozīmīgi garantē mantiniekiem tiesības pieprasīt mirušās personas nodokļu pārmaksas atmaksu, pieteicējs nevar to panākt, izmantojot informācijas pieprasījuma procedūru, ja šāds aprēķins vēl nav veikts. Ja iestāde atsakās izmaksāt pārmaksu deklarācijas trūkuma dēļ, nodokļu maksātājam tiesā jāvēršas ar prasījumu par labvēlīga administratīvā akta izdošanu, nevis ar prasījumu par informācijas sniegšanu. Pretējā gadījumā, kā demonstrē šī lieta, pieteicējs var zaudēt vairākus gadus, risinot strīdu nepareizā procesuālā ietvarā.

ES tiesu prakse

Rakstu autore: Natālija Ķīse

EST: Antidempinga maksājuma zemākas likmes saņemšanai importētājs drīkst uzrādīt atbilstošu komercrēķinu arī pēc muitas deklarācijas iesniegšanas, taču tas automātiski nenodrošina samazinātās likmes piemērošanu

(Eiropas Savienības Tiesas 2026. gada 21. maija spriedums lietā C‑889/24, SIA “DELVE 2” pret Valsts ieņēmumu dienestu)

Faktiskie apstākļi:

ES tiesības paredz antidempinga maksājumus noteiktu Ķīnas izcelsmes preču importam, lai aizsargātu ES ražotājus pret nesamērīgi zemām importa cenām. Komisijas Īstenošanas regula (ES) 2022/191 nosaka antidempinga maksājumu likmes konkrētām Ķīnas izcelsmes precēm. Maksājuma likme atšķiras atkarībā no ražotāja – uzņēmumiem, kas ir uzskaitīti regulā, piemēro 39,6 % likmi, bet visiem pārējiem uzņēmumiem – 86,5 % likmi. Lai importētājs varētu saņemt samazināto likmi, regulas 1. panta 3. punkts paredz pienākumu muitas dienestiem uzrādīt derīgu komercrēķinu, kurā ražotājs ar noteiktu deklarāciju apliecina, ka preci ir ražojis tieši viņš.

Latvijas uzņēmums SIA “DELVE 2” 2022. gada jūlijā importēja Ķīnas izcelsmes dzelzs / tērauda paplāksnes no Ķīnas sabiedrības Tandl Industry Co., Ltd. un iesniedza attiecīgas muitas deklarācijas. Tā kā deklarācijām pievienotajos rēķinos nebija norādīts preces ražotājs, muita piemēroja augstāko 86,5 % antidempinga maksājuma likmi. Vēlāk SIA “DELVE 2” lūdza labot muitas deklarācijas, iesniedzot labotus rēķinus, kuros kā ražotājs norādīts regulā iekļautais uzņēmums Jiashan Xiaohai Metal Products Factory, kuram piemērojama 39,6 % likme. VID atteicās veikt likmes labojumu – pirmkārt, tāpēc, ka rēķini neatbilda regulas 1. panta 3. punkta prasībām, otrkārt, kad SIA “DELVE 2” iesniedza formāli atbilstošus rēķinus – rēķina ar atpakaļejošu spēku uzrādīšana automātiski nepiešķirot tiesības uz samazināto likmi. SIA “DELVE 2” pārsūdzēja šos lēmumus Administratīvajā rajona tiesā, kura vērsās EST ar prejudiciāliem jautājumiem.

EST atziņas:

• Pirmkārt, importētājam ir atļauts uzrādīt atbilstošu komercrēķinu arī pēc muitas deklarācijas iesniegšanas. Regulas 1. panta 3. punkta formulējums nosaka, ka derīga rēķina uzrādīšana ir obligāts nosacījums zemākas likmes piemērošanai, taču regulā nav noteikts, ka tas izdarāms tieši muitas deklarācijas iesniegšanas brīdī. Savienības Muitas kodeksa 173. panta 3. punkts ļauj grozīt muitas deklarāciju trīs gadu laikā no tās pieņemšanas, savukārt Kodeksa 46. un 48. pants paredz muitas dienestu tiesības pārbaudīt deklarācijā sniegto informāciju un tai pievienotos dokumentus arī pēc preču izlaišanas. No šīm normām kopsakarā izriet, ka rēķina iesniegšana, labošana vai tā pārskatītas redakcijas iesniegšana pēc muitas deklarācijas iesniegšanas nav aizliegta.
• Otrkārt, formāli atbilstoša komercrēķina uzrādīšana vien automātiski nenodrošina zemākas antidempinga maksājuma likmes piemērošanu. Regulas 607. apsvērums skaidri paredz, ka pat tad, ja rēķins atbilst visām 1. panta 3. punkta prasībām, muitas dienestiem jāveic ierastās pārbaudes un vajadzības gadījumā jāpieprasa papildu dokumenti, lai pārliecinātos par deklarācijā sniegto ziņu pareizību. Pretēja interpretācija, proti, ka ar formāli atbilstošu rēķinu ir pietiekami zemākas likmes piemērošanai neatkarīgi no tajā ietvertās informācijas patiesuma – apdraudētu muitas regulējuma un pašas Īstenošanas regulas 2022/191 pamatmērķi – krāpšanas apkarošanu.

Tādējādi importētājs ir tiesīgs muitas dienestiem uzrādīt komercrēķinu, kas sagatavots pēc muitas deklarācijas iesniegšanas, taču vienlaikus formāli atbilstoša komercrēķina uzrādīšana pati par sevi automātiski nav pamats zemākās antidempinga maksājuma likmes piemērošanai – muitas dienestiem saglabājas tiesības pārbaudīt rēķinā norādītās informācijas pareizību.

EST: PVN krāpšanas apmērs ES finanšu interešu jomā vērtējams pēc kopējā nodarītā kaitējuma

(2026. gada 16. jūlija Eiropas Savienības Tiesas spriedums lietā C-280/25 (Lin II))

Spriedums Lin II ir turpinājums EST 2023. gada spriedumam lietā Lin (C‑107/23 PPU), kurā EST nosprieda, ka Rumānijas tiesām ir pienākums nepiemērot valsts augstākās tiesas judikatūru par labvēlīgāku krimināllikuma normu retroaktīvu piemērošanu noilguma termiņu aprēķināšanā, jo tas radīja risku, ka finanšu krāpšana smagā apmērā, kas skar ES intereses, paliek nesodīta. Rumānijas Augstākā tiesa šo spriedumu tomēr noraidīja bez iepriekšējas vēršanās EST, paužot, ka tas ir nesaderīgs ar valsts konstitucionālajiem principiem un Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 7. pantu.

Faktiskie apstākļi:

Divu uzņēmumu vadītājs laikposmā no 2012. līdz 2014. gadam izrakstīja fiktīvus nodokļu rēķinus, ļaujot trešajai sabiedrībai nepamatoti samazināt tās nodokļu bāzi. Kopējie zaudējumi Rumānijas valsts budžetam sasniedza aptuveni 59 304 EUR, no kuriem nesamaksātais PVN veidoja aptuveni 36 142 EUR.

Konvencijas par Eiropas Kopienu finanšu interešu aizsardzību (FIA konvencija) 2. panta 1. punkts paredz, ka dalībvalstīm ir jānodrošina efektīvi, samērīgi un atturoši kriminālsodi par krāpšanu, kas skar ES finanšu intereses, un ka nopietnos gadījumos, proti, kad krāpšanas apmērs pārsniedz katras dalībvalsts noteikto minimālo summu, kura nevar pārsniegt 50 000 EUR, jāparedz brīvības atņemšanas sodi. Šo pastiprina arī Līguma par ES darbību (LESD) 325. panta 1. punkts, kas uzliek dalībvalstīm vispārēju pienākumu apkarot krāpšanu, kas apdraud ES finanšu intereses, ar efektīviem un atturošiem pasākumiem. Tā kā Rumānija ar nacionālām tiesību normām nebija noteikusi minimālo apmēru, sākot no kura krāpšana uzskatāma par “smagu”, lietas izskatīšanā radās jautājums, vai nesamaksātā PVN summa, kas nesasniedz 50 000 EUR, ļauj nodarījumu kvalificēt kā “nopietnu krāpšanu” un tādējādi piemērot stingrākus sodus.

EST atziņas:

EST, atsaucoties uz FIA konvencijas 2. panta 1. punktu kopsakarā ar ES Pamattiesību hartas 49. pantu, kurš nosaka noziedzīgu nodarījumu un sodu likumības principu, precizēja, ka gadījumos, kad dalībvalsts tiesībās nav noteikts minimālais apmērs, FIA konvencijā paredzētais 50 000 EUR slieksnis piemērojams tieši. Vienlaikus EST skaidroja, ka šī robežvērtība aprēķināma pēc kopējā nodarītā kaitējuma (tostarp valsts budžetam nodarītajiem zaudējumiem) nevis tikai pēc tieši ES budžetam nodarītā kaitējuma.

ES ieņēmumus no PVN aprēķina pēc sarežģīta mehānisma, tādēļ, izskatot konkrētu krimināllietu, nav iespējams precīzi noteikt, cik liela daļa no nesamaksātā PVN faktiski ietekmē ES budžetu. Ja tiesas būtu spiestas šo summu katrā gadījumā aprēķināt, FIA konvencijas 2. panta 1. punkta un LESD 325. panta 1. punkta mērķis – efektīvi sodīt par krāpšanu, kas skar ES finanšu intereses – praksē tiktu apdraudēts. Turklāt pati FIA konvencija šo pieeju apstiprina, proti, tās 2. panta 2. punkts, kas attiecas uz sīkiem pārkāpumiem, izmanto jēdzienu “kopējais apmērs”, norādot, ka vērtējams viss nodarītais kaitējums kopumā.

Konkrētajā lietā kopējais kaitējums 59 304 EUR apmērā pārsniedza 50 000 EUR slieksni, lai gan nesamaksātā PVN summa 36 142 EUR to nesasniedza, un noziedzīgo nodarījumu EST atzina par “nopietnu krāpšanu” PFI konvencijas 2. panta 1. punkta izpratnē.

EST: Solidāri atbildīgai personai par uzņēmuma PVN parādu ir tiesības apstrīdēt uzņēmumam izsniegto nodokļu aprēķinu, pat ja tas kļuvis neapstrīdams

(Eiropas Savienības Tiesas 2026. gada 16. jūlija spriedums lietā C‑158/25 QJ pret Administration de l’enregistrement, des domaines et de la TVA)

Faktiskie apstākļi:

Lietā strīda pamatā ir tiesiskais regulējums, kas paredz uzņēmuma vadītāja personīgu solidāru atbildību par sabiedrības nesamaksāto PVN gadījumos, kad vadītājs savas vainas dēļ nav izpildījis likumā noteiktos pienākumus. Lietā nodokļu administrācija izsniedza nodokļu aprēķinu sabiedrībai. Tā kā uzņēmums nesamaksāja PVN parādu, tā vērsās ar prasījumu pret uzņēmuma vadītāju personīgi.

Uzņēmuma nodokļu aprēķins kļuva galīgs, jo sabiedrība to termiņā nebija apstrīdējusi. Kad nodokļu administrācija vēlāk vērsās pret sabiedrības vadītāju, ierosinot uzņēmuma PVN parāda samaksas nodrošināšanas procedūru un pieprasot viņam personīgi segt nodokļu parādu, radās strīds – vai uzņēmuma vadītājs, apstrīdot viņam personīgi adresēto samaksas nodrošinājuma lēmumu, vienlaikus var apstrīdēt arī nodokļu aprēķinu, kas izsniegts sabiedrībai un ir viņa solidārās atbildības lēmuma pamatā, vai arī aprēķina galīgums to liedz.

EST atziņas:

EST nosprieda, ka Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pants, kas garantē ikvienas personas tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā un taisnīgu tiesu, nepieļauj tādu valsts regulējumu, kas personai, kurai uzlikta solidāra atbildība par citas personas PVN parādu, liedz pakārtoti apstrīdēt nodokļu aprēķinu, kurš ir šīs atbildības pamatā.

• Pirmkārt, uzņēmuma amatpersonu solidārās atbildības mehānisms PVN jomā vienmēr ietilpst ES tiesību piemērošanas jomā. Proti, neatkarīgi no tā, kā dalībvalsts šo mehānismu klasificē savās nacionālajās tiesībās – vai kā nodokļu atbildību, vai kā civiltiesisko atbildību par nodarītu kaitējumu. Tā kā šādi mehānismi kalpo PVN iekasēšanas nodrošināšanai, uz tiem pilnā mērā attiecas ES Pamattiesību harta, tostarp tās 47. pantā nostiprinātās tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību un taisnīgu tiesu;
• Otrkārt, personai, kurai uzlikta atbildība par citas personas nodokļu parādu, ir tiesības pakārtoti apstrīdēt nodokļu aprēķinu, kas ir šīs atbildības pamatā – pat ja aprēķins attiecībā uz primāro nodokļu maksātāju jau kļuvis galīgs. Tiesībām uz aizstāvību piemīt subjektīvs raksturs, un amatpersonas personīgās intereses var nesakrist ar sabiedrības interesēm. Apstāklis, ka amatpersona agrāk varēja apstrīdēt nodokļu aprēķinu sabiedrības vārdā, neaizstāj un neizslēdz tās tiesības to apstrīdēt savā vārdā kā personai, pret kuru vērsts samaksas nodrošinājuma prasījums;
• Treškārt, pakārtotā apstrīdēšana aptver visus faktiskos un juridiskos apstākļus, kas ir būtiski amatpersonas solidārās atbildības noteikšanai, tostarp nesamaksātā PVN aprēķina bāzi un summu, kā arī iespējamos solidāri atbildīgās personas pamattiesību pārkāpumus. Dalībvalstis var ierobežot piekļuvi konfidenciālai nodokļu informācijai, taču tiesai katrā konkrētā gadījumā jāsamēro šīs intereses ar uzņēmuma amatpersonas tiesībām uz efektīvu aizstāvību, ņemot vērā, ka amatpersona attiecīgajā taksācijas periodā pati bija iesaistīta sabiedrības darbībā.

ESVT: formālu un materiāltiesisku nosacījumu nošķiršana akcīzes nodokļa atbrīvojuma piemērošanā

Lietā Brenntag GmbH (2026. gada 1. jūlija spriedums lietā T‑361/25)  Vācijas muitas iestāde bija atteikusi akcīzes nodokļa atbrīvojumu par spirta piegādēm, jo spirta pārvietošanas laikā nebija iesniegti vai bija novēloti iesniegti nepieciešamie dokumenti. Muitas iestāde uzskatīja, ka šāds dokumentu trūkums pats par sevi ir pietiekams pamats atbrīvojuma atteikumam.

Tiesa uzsvēra, ka Direktīvā 2008/118 paredzētais atliktās nodokļa maksāšanas režīms un Direktīvas 92/83 27. panta 1. un 2. punktā noteiktais atbrīvojums no akcīzes nodokļa ir pakļauti atšķirīgiem nosacījumiem. Atliktās nodokļa maksāšanas režīms prasa elektroniska administratīvā dokumenta izmantošanu, savukārt atbrīvojums no nodokļa ir atkarīgs no preču rakstura un faktiskā izmantošanas nolūka, piemēram, vai spirts ir izmantots zāļu ražošanā vai denaturēts un izmantots neatļautiem nolūkiem. Šie nosacījumi ir neatkarīgi viens no otra.

• Samērīguma princips liedz atbrīvojumu atteikt

Dalībvalstīm, nosakot akcīzes nodokļa atbrīvojuma piemērošanas nosacījumus, jāievēro ES tiesību vispārējie principi, tostarp samērīguma princips. Ja akcīzes preču pārvietošanas laikā nav iesniegti vai nepareizi iesniegti nepieciešamie dokumenti, dalībvalsts nevar atteikt Direktīvas 92/83 27. panta 1. un 2. punktā paredzēto atbrīvojumu, ar nosacījumu, ka kompetento iestāžu rīcībā esošā informācija liecina, ka materiāltiesiskās prasības atbrīvojuma piemērošanai ir izpildītas.

Tiesa šajā atziņā atsaucās uz iepriekšējo judikatūru (spriedums Turbogás (C‑90/17)), kurā noteikts, ka, lai gan dalībvalstis var noteikt finansiālas sankcijas par formālu prasību neievērošanu, šādas nepilnības nevar apšaubīt tiesības uz atbrīvojumu, ja materiālie atbrīvojuma nosacījumi ir izpildīti.

• Kad atteikums ir pamatots?

Atbrīvojuma atteikums tomēr būtu pamatots divos gadījumos: pirmkārt, ja uzņēmējs apzināti piedalījies krāpšanā, nodokļu nemaksāšanā vai ļaunprātīgā rīcībā, otrkārt, ja dokumentu trūkums vai to novēlota vai nepareiza iesniegšana liedz iegūt nepārprotamu pierādījumu tam, ka spirts izmantots atbrīvojumam atbilstošiem nolūkiem.

Direktīvas 92/83 27. panta 1. un 2. punkts nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru atbrīvojums no akcīzes nodokļa tiek atteikts vienīgi tāpēc, ka akcīzes preču pārvietošanai nepieciešamā dokumentācija trūkst vai ir sagatavota vai iesniegta novēloti – ar nosacījumu, ka pierādīts, ka preces izmantotas atbrīvojumam atbilstošiem nolūkiem, un nav nekādu norāžu uz krāpšanu, ļaunprātīgu rīcību vai nodokļu nemaksāšanu.

ESVT: nodokļu pārstāvja solidārā atbildība par PVN parādu bez individuāla vainas novērtējuma ir prettiesiska

ES Vispārējā tiesa 2026. gada 8. jūlijā pasludināja spriedumu lietā (T-356/25), kas skar PVN pārstāvja atbildības robežas, konkrēti, vai nodokļu pārstāvim, kura loma aprobežojas ar deklarāciju iesniegšanu, var uzlikt solidāru atbildību par pārstāvētā uzņēmuma PVN parādiem.

Fakti

AY ir Grieķijā reģistrēta fiziska persona, kas profesionāli darbojas kā muitas aģente, neatkarīga starpniece, kas sniedz muitas pakalpojumus uzņēmumiem. AY tika iecelta arī par nodokļu pārstāvi Itālijā reģistrētai komercsabiedrībai O (celulozes tirgotājam, kuram bija gan Itālijas, gan Grieķijas PVN numurs un kurš uzglabāja preces Grieķijā). AY pilnvarojums ietvēra tādas funkcijas kā – PVN deklarāciju iesniegšana, ar tām saistīto maksājumu veikšana un muitas formalitāšu nokārtošana. Savukārt AY neveica O grāmatvedību, nenoslēdza līgumus O vārdā un nebija informēta par O saimniecisko darbību plašākā mērogā.

Pēc revīzijas Grieķijas nodokļu iestāde konstatēja, ka O nav samaksājis PVN 3 344 061,47 EUR apmērā. Aizsardzības pasākumi (tostarp bankas kontu iesaldēšana) tika noteikti gan pret O, gan pret AY kā tās nodokļu pārstāvi. AY lēmumu apstrīdēja, norādot, ka tās loma bija tīri tehniska un tā nevarēja ietekmēt O rīcību.

Tiesas secinājumi

• Pirmkārt, nodokļu pārstāvis var tikt iecelts par atbildīgo personu PVN nomaksas nolūkos, pat ja tas nav iesaistīts pārstāvētā uzņēmuma darījumos (ar nosacījumu, ka nodokļa maksātājs to skaidri iecēlis šādā statusā). PVN direktīvas 204. pants pieļauj šādu kārtību, jo tās mērķis ir nodrošināt efektīvu PVN iekasēšanu caur vietēji pieejamu kontaktpersonu.
• Otrkārt, ES tiesības nepieļauj automātiski noteiktu solidāro atbildību. Tiesa nosprieda, ka ir prettiesisks tāds valsts regulējums, saskaņā ar kuru nodokļu pārstāvis ir solidāri atbildīgs par PVN parādu, lai gan ne nodokļu administrācijai, ne tiesai nav iespējas pārbaudīt, vai pārstāvis bija iesaistīts uzņēmuma darbībā, vai tas zināja vai tam vajadzēja zināt, ka nodoklis netiks samaksāts, un vai tas rīkojās labticīgi un veica visus saprātīgos pasākumus.
• Treškārt, viens un tas pats nodokļu pārstāvis nevar vienlaikus tikt atzīts par atbildīgo personu gan pēc PVN direktīvas 204. panta, gan par solidāri atbildīgo personu pēc tās 205. panta – abi statusi ir savstarpēji izslēdzoši.

Secinājums: nodokļu pārstāvim, kurš pilda tikai tehniskas un formālas funkcijas, t.i., iesniedz deklarācijas un veic maksājumus, nevar uzlikt neierobežotu solidāru atbildību par pārstāvētā uzņēmuma PVN parādiem bez individuāla vainas novērtējuma.

 

Rakstu autore: Inese Zladeja

EST: 100% īpašumtiesību prasība PVN grupas izveidei pieļaujama tikai tad, ja tā ir nepieciešama un piemērota nodokļu apiešanas novēršanai

(ES Vispārējās tiesas 2026. gada 15. jūlija spriedums lietā T-268/25, Sampension Livsforsikring)

Fakti:

Lieta attiecas uz PVN grupas izveides nosacījumiem Dānijā. Dānijas apdrošināšanas sabiedrība Sampension Livsforsikring A/S, kas veic no PVN atbrīvotas darbības, vēlējās veidot PVN grupu ar pārvaldības sabiedrību Sampension Administrationsselskab A/S. Sākotnēji Sampension Livsforsikring piederēja visas pārvaldības sabiedrības kapitāla daļas, taču vēlāk divi pensiju fondi ieguva katrs 3 % no pārvaldības sabiedrības kapitāla. Līdz ar to Sampension Livsforsikring vairs nepiederēja 100 % pārvaldības sabiedrības kapitāla.

Dānijas tiesības paredzēja, ka PVN grupā, kurā ietilpst personas, kas veic no PVN atbrīvotas darbības vai neveic saimniecisko darbību, vienai grupas personai tieši vai netieši jāpieder 100% pārējo grupas personu kapitāla. Pamatojoties uz šo prasību, Dānijas nodokļu iestāde atteica PVN grupas pārreģistrāciju.

Secinājumi:

EST secināja, ka PVN direktīvas 11. pants principā nepieļauj tādu dalībvalsts regulējumu, kas PVN grupas izveidi padara atkarīgu no 100% īpašumtiesību prasības, ja PVN grupā ietilpst gan ar PVN apliekamas personas, gan personas, kas veic no PVN atbrīvotas darbības vai neveic saimniecisko darbību. Šāda prasība var būt pieļaujama tikai tad, ja tā ir nepieciešama un piemērota, lai sasniegtu mērķi novērst nodokļu nemaksāšanu vai izvairīšanos no nodokļu maksāšanas.

Tiesa atzina, ka dalībvalstīm ir tiesības noteikt pasākumus, lai novērstu PVN grupas režīma izmantošanu nepamatotu nodokļu priekšrocību gūšanai. Tomēr šādi pasākumi nedrīkst pārsniegt to, kas nepieciešams šī mērķa sasniegšanai, un tiem jāatbilst samērīguma principam. Tādēļ 100% īpašumtiesību prasību nevar piemērot automātiski tikai tādēļ, ka PVN grupā ietilpst persona ar no PVN atbrīvotām darbībām.

Vienlaikus EST norādīja, ka PVN direktīvas 11. pantam nav tiešas iedarbības. Tas nozīmē, ka nodokļu maksātāji nevar tieši atsaukties uz šo normu pret dalībvalsti, lai panāktu PVN grupas reģistrāciju, ja nacionālais regulējums neatbilst PVN direktīvai un to nav iespējams interpretēt atbilstoši direktīvai.

Proti, PVN direktīvas 11. pants nepieļauj vispārīgu un automātisku 100% īpašumtiesību prasību PVN grupām, kurās ietilpst personas ar no PVN atbrīvotām vai neekonomiskām darbībām, ja vien šāda prasība konkrēti nav nepieciešama un piemērota nodokļu nemaksāšanas vai izvairīšanās novēršanai.

ESVT: propāna izmantošana gāzturbīnas degļa testēšanā ir uzskatāma par izmantošanu par kurināmo

(ES Vispārējās tiesas 2026. gada 15. jūlija spriedums lietā T-562/25, Hauptzollamt München)

Fakti:

Lieta attiecas uz enerģijas nodokļa piemērošanu propānam, ko Vācijas uzņēmums izmantoja gāzturbīnu degļu testēšanai reālos darbības apstākļos. Testēšanas laikā propāns tika sadedzināts, lai iegūtu mērījumu datus par degļa darbību un optimizētu degšanas sistēmas, taču sadedzināšanas rezultātā radītais siltums pēc tam netika izmantots, piemēram, enerģijas ražošanai.

Vācijas muitas iestāde atteica enerģijas nodokļa atvieglojumu, uzskatot, ka propāns izmantots kā kurināmais. Iesniedzējtiesa lūdza ESVT skaidrot, vai šāda propāna sadedzināšana testēšanas vajadzībām ietilpst Direktīvas 2003/96/EK jēdzienā “izmantošana par kurināmo”, lai gan radītais siltums netiek izmantots tālāk.

Secinājumi:

ESVT secināja, ka propāna izmantošana degļa testēšanā reālos darbības apstākļos ir uzskatāma par izmantošanu par kurināmo Direktīvas 2003/96/EK izpratnē. Tiesa norādīja, ka izšķirošais ir tas, ka propāns tiek sadedzināts un tā degšanas process kalpo testēšanas mērķim. Nav nepieciešams, lai sadedzināšanas rezultātā radītais siltums tiktu izmantots tālāk kā praktisks enerģijas avots.

Tādēļ uz šādu propāna izmantošanu neattiecas izņēmums par enerģijas produktu izmantošanu citiem mērķiem, nevis par motordegvielu vai kurināmo. Proti, ja enerģijas produkts tiek sadedzināts, lai pārbaudītu degļa darbību reālos apstākļos un iegūtu mērījumu datus, tas joprojām ir izmantojams kā kurināmais akcīzes nodokļa regulējuma izpratnē, pat ja iegūtais siltums netiek turpmāk izmantots.

EST ģenerāladvokāts: ieturējuma nodokļa atmaksai nerezidentam nevar prasīt zaudējumu pārrēķinu pēc izmaksas valsts nodokļu noteikumiem

(2026. gada 18. jūnija ES Tiesas ģenerāladvokāta R. de la Tūra secinājumi lietā C-241/25, Société Générale)

Fakti:

Lieta attiecas uz Zviedrijā ieturētā nodokļa atmaksu par dividendēm, kas izmaksātas Francijā rezidējošai sabiedrībai Société Générale SA. Sabiedrība 2012. gadā bija ar zaudējumiem un ietilpa Francijas nodokļu grupā. Tā lūdza Zviedrijas nodokļu administrācijai atmaksāt Zviedrijā ieturēto nodokli, jo līdzīgā situācijā Zviedrijas rezidenta sabiedrība ar zaudējumiem par šādām dividendēm netiktu aplikta ar nodokli attiecīgajā gadā.

Zviedrijas nodokļu administrācija atmaksu atteica, norādot, ka iesniegtie dokumenti neļauj pietiekami droši konstatēt zaudējumus. Zviedrijas tiesību akti paredzēja, ka nerezidentam, lai saņemtu līdzvērtīgu attieksmi kā zaudējumus nesošam rezidentam, zaudējumi jāaprēķina pēc Zviedrijas nodokļu noteikumiem.

Secinājumi:

Ģenerāladvokāts secināja, ka šāda prasība ir pretrunā kapitāla brīvai apritei saskaņā ar LESD 63. pantu. Viņa ieskatā Zviedrijas regulējums rada mazāk labvēlīgu attieksmi pret nerezidentu sabiedrībām, jo tām tiek uzlikts papildu administratīvais pienākums pārrēķināt savus zaudējumus pēc Zviedrijas nodokļu noteikumiem.

Ģenerāladvokāts atsaucās uz EST spriedumiem Sofina un Credit Suisse Securities, kuros atzīts, ka dalībvalsts nevar galīgi aplikt ar ieturējuma nodokli dividendes, kas izmaksātas zaudējumus nesošai nerezidentei, ja līdzīgā iekšzemes situācijā rezidentam nodoklis faktiski būtu atlikts vai nebūtu jāmaksā.

Attiecībā uz iespējamiem pamatojumiem ģenerāladvokāts norādīja, ka šādu ierobežojumu nevar pamatot ar nodokļu iekasēšanas efektivitāti, nodokļu uzlikšanas pilnvaru līdzsvarotu sadalījumu, zaudējumu dubultas izmantošanas novēršanu vai izvairīšanās no nodokļiem apkarošanu. Zaudējumu esību var pārbaudīt ar pierādījumiem un savstarpējās administratīvās palīdzības mehānismiem, neuzliekot vispārīgu pienākumu pārrēķināt rezultātu pēc izmaksas valsts noteikumiem.

Proti, ģenerāladvokāta ieskatā Zviedrija nevar liegt ieturējuma nodokļa atmaksu zaudējumus nesošai nerezidentei tikai tādēļ, ka tā nav pārrēķinājusi savus zaudējumus pēc Zviedrijas nodokļu noteikumiem.

ESVT: denaturētam spirtam nevar liegt akcīzes atbrīvojumu tikai tāpēc, ka pastāv risks to izmantot patēriņam

(ES Vispārējās tiesas 2026. gada 8. jūlija spriedums lietā T-381/25, Dyrektor Izby Administracji Skarbowej w Łodzi)

Fakti:

Lieta attiecas uz akcīzes nodokļa atbrīvojumu etilspirtam, kas denaturēts saskaņā ar dalībvalsts prasībām un izmantots tādu produktu ražošanā, kuri nav paredzēti lietošanai pārtikā, piemēram, šķīdinātāju vai dezinfekcijas līdzekļu ražošanā. Polijas nodokļu administrācija apšaubīja atbrīvojuma piemērošanu, tostarp tādēļ, ka denaturētais etilspirts bija klasificēts ar KN kodu 2207 20 un pastāvēja jautājums par ražotāja zināšanām par iespējamu šo produktu turpmāku izmantošanu cilvēku patēriņam.

Secinājumi:

ESVT secināja, ka Direktīvas 92/83/EEK 27. panta 1. punkta “b” apakšpunkts nepieļauj, ka akcīzes nodokļa atbrīvojums denaturētam etilspirtam tiek padarīts atkarīgs tikai no tā, vai galaprodukts ir klasificēts konkrētā kombinētās nomenklatūras pozīcijā. Šāds kritērijs varētu būt pieļaujams tikai tad, ja no konkrētiem, objektīviem un pārbaudāmiem pierādījumiem izrietētu, ka tas ir nepieciešams atbrīvojuma pareizai piemērošanai un krāpšanas vai ļaunprātīgas izmantošanas novēršanai.

Tiesa arī norādīja, ka atbrīvojumu nevar liegt tikai tādēļ, ka ražotājs zināja vai tam vajadzēja zināt, ka produkti, kas nav paredzēti lietošanai pārtikā, vēlāk faktiski tiek izmantoti cilvēku patēriņam. Šāds apstāklis pats par sevi nav pietiekams, lai liegtu direktīvā paredzēto akcīzes nodokļa atbrīvojumu.

Proti, denaturētā spirta akcīzes atbrīvojumu nevar atteikt automātiski, pamatojoties tikai uz preces KN klasifikāciju vai ražotāja zināšanām par iespējamu vēlākas izmantošanas risku. Nodokļu administrācijai ir jābalstās uz konkrētiem un pārbaudāmiem apstākļiem, kas pierāda, ka ierobežojums nepieciešams krāpšanas, izvairīšanās vai ļaunprātīgas izmantošanas novēršanai.

Latvijā un ārzemēs

Raksta autore: Aija Lasmane

Eiropas Komisija publicē galīgo ziņojumu par ATAD novērtējumu

Eiropas Komisija ir publicējusi savu galīgo ziņojumu par Nodokļu apiešanas novēršanas direktīvas (2016/1164) (ATAD) novērtējumu, kas aptver laikposmu no 2019. gada 1. janvāra līdz 2025. gada vidum. Galīgā ziņojuma mērķis ir novērtēt, cik lielā mērā ir sasniegti ATAD mērķi un “vai pasākumi joprojām atbilst esošajām nodokļu apiešanas problēmām”.

Galvenie secinājumi ir šādi:

• ATAD ir atturējusi uzņēmumu nodokļu plānošanas stratēģijas, jo īpaši dalībvalstīs, kas ieviesa jaunus noteikumus vai pieņēma stingrāku politiku, un procentu ierobežošanas noteikumam bija vislielākā ietekme;
• ES mēroga vienreizējās izmaksas, kas saistītas ar atbilstību ATAD, tiek lēstas 25–27 miljardu eiro apmērā; atkārtotās izmaksas (piemēram, datu vākšana, iekšējās atbilstības pārbaudes, dokumentācija) ir atkarīgas no nodokļu maksātāju lieluma un korporatīvās sarežģītības; un
• pamatojoties uz pieejamajiem pierādījumiem, kopš ATAD ieviešanas kā “minimālais standarts nodokļu apiešanas novēršanai ES”, nodokļu apiešana Eiropas Savienībā ir samazinājusies.

Galvenās atziņas, kas gūtas, piemērojot ATAD ļaunprātīgas izmantošanas novēršanas noteikumus, ir šādas:

• procentu ierobežošanas noteikums tiek uzskatīts par “nepietiekami mērķtiecīgu, neatbilstošu pašreizējai ekonomiskajai realitātei un ierobežojošu patiesu uzņēmējdarbību Eiropas Savienībā”;
• izceļošanas nodokļa noteikums “šķiet, ka tam būtu būtiska ietekme uz nodokļu bāzes aizsardzību”; galvenā problēma ir aktīvu, jo īpaši nemateriālo aktīvu, tirgus vērtības noteikšana;
• vispārējais ļaunprātīgas izmantošanas novēršanas noteikums (GAAR) “kopumā tiek uzskatīts par nepieciešamu, lai risinātu straujās izmaiņas nodokļu optimizācijas stratēģijās”, taču pastāv grūtības ar tā interpretāciju;
• kontrolētu ārvalstu uzņēmumu (CFC) noteikums “šķiet, ka tā galvenā ietekme ir ar tā atturošo ietekmi”, taču tas ir saistīts ar lielu administratīvo slogu un sadrumstalotu īstenošanu dalībvalstīs; un
• hibrīdneatbilstības noteikumiem galvenokārt ir atturoša ietekme, taču, piemērojot tos praksē, tie var būt efektīvi uzņēmumu ienākuma nodokļa palielināšanā un nodokļu bāzes aizsardzībā; Noteikumu sarežģītība (īpaši noteikums par importētām neatbilstībām) ir liels izaicinājums.

Kopumā galīgajā ziņojumā secināts, ka ATAD un tās mērķi “joprojām ir pilnībā aktuāli”, taču dažas no konstatētajām problēmām ir jārisina, “lai noteikumus padarītu mērķtiecīgākus un mazāk apgrūtinošus, kā arī lai sabiedrības līmenī panāktu labāku līdzsvaru starp izmaksām un ieguvumiem”.

 

Raksta autore: Natālija Ķīse

Eiropas Komisija publicē pētījumu par finanšu nozares nodokļu regulējumu

Šā gada jūnijā Eiropas Komisijas Nodokļu un muitas savienības ģenerāldirektorāts publicēja apjomīgu pētījumu par finanšu nozares aplikšanu ar nodokļiem. Pētījums sniedz visaptverošu novērtējumu par ES nodokļu sistēmu, kas piemērojama banku, apdrošināšanas un citiem finanšu pakalpojumiem, un izvērtē iespējamās reformu iespējas.

• Pašreizējās sistēmas trūkumi

Pētījumā secināts, ka spēkā esošā PVN sistēma, kas balstās uz finanšu pakalpojumu atbrīvojumu saskaņā ar PVN direktīvas (2006/112) 135. panta 1. punkta a)–g) apakšpunktu, vairs neatbilst mūsdienu finanšu nozares realitātei. Tā kā finanšu pakalpojumu sniedzēji parasti nevar atgūt priekšnodokli, tiem uzkrājas ievērojamas “slēptā” PVN summas. Tas rada izkropļojumus, kas dod priekšroku iekšējai ražošanai un apkalpošanai pret ārpakalpojumu izmantošanu, kavē specializāciju un inovāciju, kā arī aizvien vairāk ietekmē digitālo finanšu pakalpojumu un fintech uzņēmējdarbības modeļu attīstību.

Pētījuma aprēķini liecina, ka finanšu nozare 2023. gadā radīja aptuveni 72,4 miljardu EUR PVN saistības, no kurām 54 miljardi EUR bija neatgūstamais priekšnodoklis — tas nozīmē, ka aptuveni 83,1 % no visām PVN saistībām finanšu pakalpojumu jomā veido “slēptais” PVN.

• Iespējamās reformu iespējas

Pētījumā izstrādāti risinājumi:

• • esošā PVN atbrīvojuma modernizācija un vienkāršošana, atjauninot finanšu pakalpojumu definīcijas un saskaņojot proporcionālo atskaitījumu noteikumus;
  • PVN atbrīvojuma pilnīga vai daļēja atcelšana, PVN ieviešana maksu finanšu pakalpojumiem, vienlaikus saglabājot atbrīvojumu procentu ienākumiem, vai pašreizējās sistēmas aizstāšana ar finanšu darbību nodokli kopā ar PVN nulles likmi un nozaru nodokļu atcelšana.

 

Rakstu autore: Inese Zladeja

Eiropas Parlaments atbalsta “28. nodokļu režīma” izveidi ES uzņēmumiem

Eiropas Parlaments 2026. gada 9. jūlijā pieņēmis rezolūciju par t.s. “28. nodokļu režīma” iespējamību un tā potenciālu veicināt ES konkurētspēju. Šis režīms paredzētu uzņēmumiem brīvprātīgi izvēlēties vienotu ES līmeņa regulējumu paralēli dalībvalstu nacionālajiem režīmiem, tostarp saistībā ar plānoto “EU Inc.” uzņēmuma formu.

Eiropas Parlamenta ieskatā šāds regulējums varētu būt stratēģisks solis vienotā tirgus padziļināšanai, samazinot pārrobežu darbības izmaksas, vienkāršojot administratīvās procedūras un uzlabojot juridisko noteiktību uzņēmumiem, kas vēlas paplašināties vairākās dalībvalstīs.

Nodokļu jomā Parlaments rosina izveidot brīvprātīgu nodokļu moduli, kas varētu ietvert vienotu konsolidētu uzņēmumu ienākuma nodokļa bāzi ES līmenī un tās sadali starp dalībvalstīm pēc iepriekš saskaņotas formulas, piemēram, ņemot vērā pārdošanu, darbaspēku, materiālos aktīvus un digitālo klātbūtni. Šāds risinājums varētu mazināt nodokļa bāzes aprēķina sadrumstalotību un pārrobežu transfertcenu strīdus.

Parlaments arī aicina izveidot vienas pieturas aģentūru digitālas reģistrācijas un nodokļu administrēšanas vajadzībām, tostarp ar vienotu nodokļu numuru, standartizētiem dokumentiem un vienotu nodokļu deklarēšanas saskarni angļu valodā. Papildus tiek rosināts vienkāršot PVN procedūras un nodrošināt centralizētu PVN sistēmu uzņēmumiem, kas izvēlētos šo režīmu.

Rezolūcijā īpaši uzsvērta nepieciešamība novērst dubulto aplikšanu, harmonizēt atsevišķus ieturējuma nodokļa aspektus, veicināt nodokļu neitralitāti starp parāda un pašu kapitāla finansējumu, kā arī izstrādāt vienotus risinājumus darbinieku akciju opciju un līdzdalības shēmu vērtēšanai. Tāpat Parlaments rosina paredzēt vienkāršotus transfertcenu drošības mehānismus rutīnas pakalpojumiem un zema riska grupas darījumiem.

Vienlaikus Parlaments norāda, ka nodokļu stimuliem šajā režīmā jābūt stingri mērķētiem un koordinētiem, galvenokārt pētniecībai, attīstībai un reinvestīcijām, kā arī saskaņotiem ar OECD otrā pīlāra minimālā nodokļa regulējumu.

Proti, Eiropas Parlaments neatbalsta pilnīgu dalībvalstu nodokļu sistēmu aizstāšanu, bet gan brīvprātīgu, paralēlu ES nodokļu moduļa izveidi uzņēmumiem, kas izvēlētos darboties “EU Inc.” jeb 28. uzņēmumu režīma ietvaros. Rezolūcija pati par sevi vēl nerada jaunu nodokļu režīmu, bet iezīmē Parlamenta politisko nostāju turpmākajās sarunās par šo iniciatīvu.

PVN un transfertcenas: arvien aktuālāka kļūst grupas iekšējo cenu korekciju PVN piemērošana

PVN un transfertcenu mijiedarbība pēdējos gados kļuvusi par vienu no būtiskākajiem strīdu jautājumiem starptautiskajās uzņēmumu grupās. Īpaši aktuāls ir jautājums, vai grupas iekšējās transfertcenu korekcijas ir uzskatāmas par atlīdzību par pakalpojumu PVN vajadzībām, vai arī tās ir tikai peļņas pārdales vai preču cenas korekcijas tiešo nodokļu vajadzībām.

Šo jautājumu izgaismo divas nesenas EST lietas: Arcomet Towercranes un Stellantis Portugal. Abās lietās vērtēta situācija, kurā uzņēmumu grupas ietvaros veikti cenu vai peļņas korekcijas maksājumi, lai attiecīgās sabiedrības rezultāts atbilstu transfertcenu politikā noteiktajam tirgus līmeņa peļņas rādītājam.

Lietā Arcomet Towercranes EST atzina, ka maksājumi, ko meitas sabiedrība veica mātes sabiedrībai, lai koriģētu meitas sabiedrības darbības peļņas līmeni, var būt atlīdzība par pakalpojumiem un līdz ar to ietilpt PVN piemērošanas jomā. Izšķiroši bija tas, ka starp pusēm pastāvēja līgumiskas attiecības, mātes sabiedrība uzņēmās noteiktas stratēģiskas funkcijas un riskus, un maksājuma aprēķina formula bija noteikta iepriekš. Tādējādi maksājuma mainīgais apmērs pats par sevi nepārtrauca tiešo saikni starp pakalpojumu un atlīdzību.

Vienlaikus EST uzsvēra, ka tiesības atskaitīt priekšnodokli nav automātiski nodrošinātas tikai ar rēķina esību. Ja rēķinā nav pietiekamas informācijas par pakalpojumu raksturu un to izmantošanu apliekamajos darījumos, nodokļu administrācija var prasīt papildu pierādījumus, piemēram, līgumus, funkcionālo analīzi vai dokumentāciju par pakalpojumu faktisko izmantošanu. Šāda prasība gan jāpiemēro samērīgi.

Savukārt lietā Stellantis Portugal EST nonāca pie atšķirīga rezultāta. Šajā lietā transfertcenu korekcijas bija saistītas ar transportlīdzekļu pārdošanas cenu pielāgošanu, lai Portugāles izplatītājam nodrošinātu noteiktu peļņas līmeni. Portugāles nodokļu administrācija uzskatīja, ka šie maksājumi faktiski ir atlīdzība par remonta vai pēcpārdošanas pakalpojumiem, ko izplatītājs sniedzis ražotājiem.

EST šo pieeju noraidīja, norādot, ka nav pierādīta tieša saikne starp konkrētu identificējamu pakalpojumu un veikto maksājumu. Korekcijas mehānisms bija divvirzienu: atkarībā no rezultāta tas varēja radīt gan kredītrēķinu, gan debetrēķinu, un remonta izmaksas bija tikai viens no vairākiem faktoriem kopējā peļņas līmeņa aprēķinā. Tādēļ šāda korekcija pati par sevi nebija uzskatāma par atlīdzību par pakalpojumu PVN vajadzībām.

Abu lietu salīdzinājums rāda, ka transfertcenu korekciju PVN režīms nav atkarīgs no tā, kā maksājums tiek nosaukts, piemēram, “peļņas korekcija”, “gada beigu korekcija” vai “maržas garantija”. Izšķiroši ir faktiskie un līgumiskie apstākļi: vai pastāv identificējams pakalpojums, vai ir tieša saikne starp pakalpojumu un maksājumu, vai maksājums ir pietiekami noteikts vai nosakāms, un vai korekcija faktiski attiecas uz preču vai pakalpojumu cenu.

Praksē tas nozīmē, ka uzņēmumu grupām transfertcenu dokumentācija vien pati par sevi nebūs pietiekama PVN vajadzībām. Nepieciešams atsevišķi izvērtēt, vai korekcijas maksājums ir saistīts ar konkrētu pakalpojumu, preču piegādes cenu vai tikai ar peļņas līmeņa izlīdzināšanu. Atbilstoši tam jāveido arī līgumi, rēķini un pamatojošie dokumenti.

Papildu sarežģījumus rada arī atšķirība starp transfertcenu “tirgus cenas” principu un PVN regulējumā paredzēto atklātā tirgus vērtību. Transfertcenu mērķis ir nodrošināt peļņas sadali atbilstoši ekonomiskajai vērtības radīšanai, savukārt PVN sistēma galvenokārt balstās uz faktiski panākto atlīdzību un patēriņa aplikšanu. Tādēļ summa, kas ir pamatota transfertcenu vajadzībām, ne vienmēr automātiski būs pieņemama PVN vajadzībām.

Tādēļ uzņēmumiem, kas veic pārrobežu grupas iekšējos darījumus, būtu ieteicams transfertcenu korekcijas jau sākotnēji analizēt arī no PVN skatpunkta. Tas palīdzēs mazināt dubultas aplikšanas, priekšnodokļa atteikuma un sankciju risku situācijās, kad nodokļu administrācijas arvien rūpīgāk vērtē tiešo un netiešo nodokļu mijiedarbību.

 

Informē VID un citi

Raksta autore: Aija Lasmane

Nodokļu kopīgā starpvalstu pārbaude un kopīga uzraudzība

VID ir publicējis informatīvo materiālu par kopīgām starpvalstu nodokļu pārbaudēm, to veidiem un VID tiesībām piedalīties un veikt nodokļu kopīgās starpvalstu pārbaudes un kopīgu uzraudzību. Tajā ir definēti sekojoši kontroles veidi un to mērķi.

Nodokļu kopīgā starpvalstu pārbaude – saskaņā ar Saeimas apstiprinātajiem starpvalstu līgumiem vai Eiropas Savienības normatīvajiem aktiem pēc iepriekšējas vienošanās vismaz divu valstu nodokļu administrāciju veikta neatkarīga nodokļu revīzija (audits) attiecībā uz nodokļu maksātāju veiktajiem darījumiem un nodokļu maksājumu atbilstību normatīvajiem aktiem. Minētais termins attiecināms arī uz vienlaicīgām pārbaudēm un daudzpusējām kontrolēm.

Daudzpusēja kontrole – vienas vai vairāku ar nodokļiem apliekamo personu koordinēta ieinteresēto dalībvalstu nodokļu administrāciju kopīga pārbaude, kuru uzrauga Eiropas Komisijas Fiscalis programmas daudzpusējās kontroles koordinators.

Vienlaicīga pārbaude – divu vai vairāku valstu nodokļu administrāciju vienlaicīgi savas jurisdikcijas ietvaros uzsākta neatkarīga nodokļu revīzija (audits) tādiem nodokļu maksātājiem, kuru nodokļu maksājumu atbilstība normatīvajiem aktiem interesē divas vai vairākas valstis.

Nodokļu kopīgās starpvalstu pārbaudes mērķis ir nodrošināt informācijas apmaiņu starp Valsts ieņēmumu dienestu un pārējām iesaistītajām ārvalstu nodokļu administrācijām vienotas nodokļu piemērošanas izpratnes panākšanai.

Kopīga uzraudzība – nodokļu administrēšanas darbības, ko nodokļu administrācija veic kopīgi ar vienu vai vairākām Eiropas Savienības dalībvalstu kompetentajām iestādēm un kas saistītas ar vienu vai vairākām personām, attiecībā uz kurām nodokļu administrācijai un Eiropas Savienības dalībvalstu kompetentajām iestādēm ir kopīgas vai papildinošas intereses.

Kopīgas uzraudzības mērķis ir nodrošināt informācijas apmaiņu starp Valsts ieņēmumu dienestu un citām Eiropas Savienības nodokļu administrācijām, lai vienotos par pārbaudāmo nodokļu maksātāju lietas faktiem un apstākļiem un, lai panāktu vienprātību, nosakot nodokļu saistību apmēru.

Nodokļu Helpdesk abonements

Atgādinām, ka uzņēmumiem ir iespēja noslēgt Nodokļu Helpdesk līgumu – tas ir ceturkšņa abonements par fiksētu maksu, kas ietver noteiktu konsultāciju stundu skaitu (vienojoties individuāli).

Ko tas dod? 

• Būtiski zemāku stundas likmi salīdzinājumā ar parastajiem Helpdesk līgumiem.
• Iespēju jebkurā laikā sazināties ar Sorainen nodokļu komandu (30+ speciālisti Baltijā) un saņemt konsultācijas par nodokļu jautājumiem:
  • mutiski (klātienē vai pa tālruni)
  • vai rakstiski (e-pastā)

Svarīgi: 

• Neizmantotās stundas nepāriet uz nākamo ceturksni.
• Abonementa ietvaros var arī pārbaudīt nodokļu regulējumu citās valstīs, izmantojot IBFD datu bāzi un WTS tīklu. Tas palīdz saprast, kāds visticamāk ir regulējums konkrētajā valstī, pirms apstiprināt to pie vietējiem konsultantiem.
• Lielākā darba daļa tiek veikta par Latvijas konsultantu likmēm, nevis, piemēram, Londonas vai Ņujorkas cenām.
• Muitas jautājumi, transfertcenas, nodokļu konvencijas u.c. – lielākoties balstās uz universāliem principiem, ko varam pārbaudīt tepat no Latvijas.

Ja vēlaties izmantot šo risinājumu, sazinieties:

janis.taukacs@sorainen.com