Nodokļu vēstis. Marts 2026

Latvijas tiesību akti

Raksta autore: Aija Lasmane

Likumprojekts grozījumiem Uzņēmumu ienākuma nodokļa likumā

Likumprojekta Nr.:1240/Lp14. Nodots komisijai: 05.03.2026.

Saeimā tiek apspriests likumprojekts grozījumiem Uzņēmumu ienākuma nodokļa likumā, kurš paredz būtiski pastiprināt uzņēmumu ienākuma nodokļa režīmu attiecībā uz maksājumiem uz zemu nodokļu vai beznodokļu valstīm, palielinot ieturējuma nodokļa likmi no 20% līdz 50%, kā arī ieviešot stingrākus nosacījumus, kuros šāds nodoklis var netikt piemērots. Likumprojekta mērķis ir mazināt nodokļu apiešanu, novērst finanšu plūsmu nonākšanu nedrošās jurisdikcijās (īpaši Krievijā) un stiprināt Latvijas ekonomisko un nacionālo drošību, vienlaikus paredzēts, ka Valsts ieņēmumu dienests varēs piešķirt atļauju nepiemērot šo nodokli tikai tad, ja maksātājs spēs pierādīt, ka maksājums nav veikts nodokļu apiešanas nolūkā un nav saistīts ar attiecīgās zemu nodokļu valsts kontrolē esošu personu.

 

Rakstu autore: Natālija Ķīse

Grozījumi likumā “Par nodokļu piemērošanu brīvostās un speciālajās ekonomiskajās zonās”

Šā gada 19. martā Saeima galīgajā lasījumā atbalstīja grozījumus, kas paredz nodokļu atvieglojumu izmantošanas termiņu speciālajās ekonomiskajās zonās (SEZ) pagarināt līdz 2050. gadam.

Grozījumi paredz, ka SEZ uzņēmumi nodokļu atvieglojumus varēs piemērot ieguldījumiem un paredzamajām algu izmaksām, kas veiktas līdz 2035. gada 31. decembrim. Savukārt šo ieguldījumu rezultātā uzkrātās nodokļu atlaides uzņēmumi varēs izmantot līdz 2050. gada 31. decembrim.

SEZ uzņēmumiem pieejamas būtiskas nodokļu atlaides – līdz pat 80 % no uzņēmumu ienākuma nodokļa un nekustamā īpašuma nodokļa. Pašvaldības savukārt var piešķirt papildu nekustamā īpašuma nodokļa atvieglojumus, kas atsevišķos gadījumos ļauj nodokļa slogu samazināt līdz pat 100 %.

Jau iepriekš, 12. februārī, Saeima atbalstīja Latgales speciālās ekonomiskās zonas darbības termiņa pagarināšanu līdz 2050. gadam un Alūksnes novada pievienošanu tai. Savukārt 26. februārī Saeima pieņēma grozījumus, ar kuriem līdz 2050. gada 31. decembrim pagarināts arī Rēzeknes un Liepājas speciālo ekonomisko zonu darbības termiņš.

Likumprojekts pieejams šeit.

Grozījumi Ministru kabineta 2015. gada 14. aprīļa noteikumos Nr. 194 “Kārtība, kādā piemēro samazināto akcīzes nodokļa likmi iezīmētai (marķētai) dīzeļdegvielai (gāzeļļai), ko izmanto lauksaimniecības produkcijas ražošanai, lauksaimniecības zemes apstrādei un meža vai purva zemes apstrādei, kurā kultivē dzērvenes vai mellenes, kā arī zemes apstrādei zem zivju dīķiem”

Šā gada 13. martā stājās spēkā grozījumi Ministru kabineta noteikumos Nr. 194, kas nosaka kārtību par samazinātās akcīzes nodokļa likmes piemērošanu marķētajai dīzeļdegvielai lauksaimniecības vajadzībām. Ar šīm izmaiņām tiek ieviesta elastīgāka pieeja minimālo ieņēmumu kritērija piemērošanai tiem lauksaimniekiem, kuri piesakās marķētās dīzeļdegvielas saņemšanai 2026./2027. gadā.

Grozījumi izstrādāti, ņemot vērā pēdējos gados piedzīvotos nelabvēlīgos klimatiskos apstākļus (salnas, sausums, vētras, kursa, utml.), kas būtiski ietekmējuši lauksaimniecības ražošanu (ražas apjomu un kvalitāti) un saimniecību ienākumus. Daļai saimniecību lauksaimnieciskās ražošanas ieņēmumi nesasniedza noteikto slieksni, kas nepieciešams, lai Lauku atbalsta dienests piešķirtu tiesības iegādāties marķēto degvielu ar samazinātu akcīzes nodokļa likmi.

Lai nepieļautu situāciju, ka viens nelabvēlīgs gads būtiski ierobežo saimniecības iespējas iegādāties marķēto dīzeļdegvielu, turpmāk, nosakot atbilstību prasībām, Lauku atbalsta dienests ņems vērā to deklarāciju vai gada pārskatu, kurā lauksaimnieciskās ražošanas ieņēmumi ir lielāki – 2024. vai 2025. taksācijas gadā. Tādējādi ieņēmumi tiks izvērtēti, balstoties uz divu pēdējo taksācijas gadu datiem, kas ļaus objektīvāk novērtēt saimniecību finansiālo situāciju.

Minimālo ieņēmumu kritērijs netiks piemērots arī papildu deklarētajām zemes platībām pirmajā to deklarēšanas gadā un vēl vienu gadu pēc tam. Šāda pieeja attieksies arī uz jaunajiem lauksaimniekiem, kuri uzsāk saimniecisko darbību, kā arī uz tiem, kas pirmo reizi piesakās marķētās dīzeļdegvielas ar samazinātu akcīzes nodokļa likmi saņemšanai.

Grozījumus skatīt šeit.

 

Rakstu autore: Inese Zladeja

Saeimā pieņemts “Naftas produktu cenu pieauguma ierobežošanas likums”

Šā gada 25. martā Saeimā tika iesniegts likumprojekts “Degvielas cenu pieauguma ierobežošanas likums”, kas jau 26. martā tika nodots komisijai, pieņemts pirmajā un otrajā lasījumā, un 27. martā izsludināts kā “Naftas produktu cenu pieauguma ierobežošanas likums”. Likums stājas spēkā nākamajā dienā pēc tā izsludināšanas.

Likuma mērķis ir ierobežot strauji pieaugušo degvielas cenu ietekmi uz tautsaimniecību un iedzīvotājiem pasaules enerģētiskās krīzes apstākļos. Likums paredz pagaidu akcīzes nodokļa likmes naftas produktiem, kas piemērojamas no 2026. gada 1. aprīļa līdz 2026. gada 30. jūnijam.

Konkrēti likums nosaka, ka akcīzes nodokļa likme dīzeļdegvielai, tās aizstājējproduktiem un komponentiem ir 396 euro par 1000 litriem. Savukārt dīzeļdegvielai, kurai pievienota biodīzeļdegviela no biomasas vai parafinizēta dīzeļdegviela no biomasas, ja tā tiek iezīmēta atbilstoši normatīvo aktu prasībām un izmantota noteiktajiem mērķiem, akcīzes nodokļa likme ir 21 euro par 1000 litriem. Likumā uzsvērts, ka pagaidu likmes var noteikt tikai tiktāl, ciktāl tas nepieciešams valsts fiskālās stabilitātes vai sabiedrības interešu aizsardzībai, nodrošinot samērīgumu un fiskāli neitrālu ietekmi uz valsts budžetu. Ar likuma tekstu var iepazīties šeit.

Saeimā iesniegts likumprojekts “Grozījums likumā ‘Par akcīzes nodokli'”

Šā gada 20. martā Saeimā tika iesniegts likumprojekts “”Grozījums likumā ‘Par akcīzes nodokli'”. Likumprojekts paredz noteikt, ka dīzeļdegvielai, kurai pievienota biodīzeļdegviela vai parafinizēta dīzeļdegviela no biomasas un kura tiek iezīmēta un izmantota atbilstoši normatīvo aktu prasībām, akcīzes nodokļa likme ir 21 euro par 1000 litriem. Grozījums likumā “Par akcīzes nodokli” nodrošina, ka šī preferenciālā likme tiek nostiprināta pastāvīgajā tiesiskajā regulējumā arī pēc tam, kad “Naftas produktu cenu pieauguma ierobežošanas likuma” pagaidu darbība beigsies 2026. gada 30. jūnijā. Likums paredzēts stāties spēkā tā izsludināšanas dienā.

Ar likumprojektu var iepazīties šeit.

Saeimā iesniegts likumprojekts “Grozījumi likumā “Par nekustamā īpašuma nodokli””

Šā gada 19. martā Saeimā tika iesniegts likumprojekts “Grozījumi likumā “Par nekustamā īpašuma nodokli””. Likumprojekts paredz papildināt likuma 1. panta otrās daļas 11. punktu, nosakot, ka ar nekustamā īpašuma nodokli netiek aplikts viens Latvijas pilsoņa īpašumā esošs nekustamais īpašums, kuru persona ir deklarējusi kā savu dzīvesvietu, kā arī tam piekritīgā zemes platība pilsētās un pagastos līdz 1500 m², bet viensētās līdz 2 ha. Vienlaikus pārejas noteikumos paredzēts noteikt, ka šī norma stājas spēkā 2027. gada 1. janvārī.

Kā norādīts likumprojekta anotācijā, grozījumu mērķis ir mazināt nekustamā īpašuma nodokļa slogu iedzīvotājiem attiecībā uz viņu pirmo mājokli, veicināt nodokļu sistēmas stabilitāti un prognozējamību, kā arī stiprināt iedzīvotāju finansiālo drošību. Ar likumprojektu un tā anotāciju iespējams iepazīties šeit.

Grozījumi Muitas likumā

Saeima virza uz otro lasījumu grozījumus Muitas likumā. Likumprojekts paredz plašus grozījumus muitas jomas regulējumā, galvenokārt modernizējot muitas procesu elektronisko apriti un precizējot Valsts ieņēmumu dienesta pilnvaras. Cita starpā paredzēts nostiprināt dokumentu un citas informācijas paziņošanu Elektroniskajā muitas datu apstrādes sistēmā, noteikt atsevišķu muitas iestādes lēmumu izdošanu šajā sistēmā, ieviest lēmumu piespiedu izpildes kārtību, kā arī paredzēt, ka personai, kurai piemērota piespiedu nauda vai kura nav samaksājusi administratīvo sodu muitas jomā, līdz saistību izpildei var tikt liegts veikt darbības muitā, kam nepieciešams EORI numurs.

Vienlaikus likumprojekts ievieš arī vairākus materiāltiesiskus un organizatoriskus jauninājumus. Piemēram, paredzēts noteikt regulējumu par atzītā oglekļa ievedkorekcijas mehānisma deklarētāja statusu, izveidot pārstāvju muitā pakalpojumu sniedzēju reģistru, paredzēt muitas iestādes bezpilota lidaparāta izmantošanu muitas kontrolei, noteikt aizliegumu izvest tabakas izstrādājumus no brīvās zonas kopā ar citām precēm vienā transportēšanas vienībā, kā arī precizēt kārtību attiecībā uz muitošanai pakļauto preču uzraudzību, konfiskāciju un iznīcināšanu.

No likumprojekta izriet, ka ne visi grozījumi stāsies spēkā vienlaikus: atsevišķām normām paredzēti īpaši spēkā stāšanās termiņi, tostarp 2026. gada 31. decembris, 2027. gada 1. janvāris un 2027. gada 1. jūlijs.

Ar likumprojektu var iepazīties šeit.

Saeimā iesniegts likumprojekts “Grozījumi Pievienotās vērtības nodokļa likumā”

Šā gada 10. martā Saeimā tika iesniegts likumprojekts “Grozījumi Pievienotās vērtības nodokļa likumā”. Likumprojekts paredz precizēt Pievienotās vērtības nodokļa likuma 139.² pantā noteikto īpašo PVN režīmu, kas paredz vienkāršotu kārtību nodokļa maksātājiem, kuri nepārsniedz PVN reģistrācijas slieksni un veic saimniecisko darbību iekšzemē, vienlaikus saņemot pakalpojumus no citu dalībvalstu vai trešo valstu nodokļa maksātājiem.

Likumprojekts vērsts uz tiesiskās noteiktības un vienveidīga regulējuma piemērošanas nodrošināšanu gadījumos, kad nodokļa maksātājs iepriekš nav bijis reģistrēts Valsts ieņēmumu dienesta PVN maksātāju reģistrā vispārējā kārtībā. Praksē ir konstatētas atšķirīgas interpretācijas par PVN piemērošanu par laikposmu pirms reģistrācijas īpašajā režīmā šādās situācijās.

Kā norādīts likumprojekta anotācijā, šāds regulējums nerada retroaktīvu atbrīvojumu no nodokļa, bet tikai precizē piemērojamo tiesisko režīmu situācijā, kurā nodokļa maksātājs objektīvi nav pārsniedzis reģistrācijas slieksni un līdz ar to tam nebija pienākuma maksāt PVN par iekšzemes darījumiem. Vienlaikus grozījumi neietekmē pienākumu aprēķināt un maksāt PVN par pakalpojumiem, kas saņemti no citu dalībvalstu vai trešo valstu nodokļa maksātājiem.

Ar likumprojektu var iepazīties šeit, un likums paredzēts stāties spēkā nākamajā dienā pēc tā izsludināšanas.

 

Latvijas tiesu prakse

Rakstu autors: Oļegs Spundiņš 

Kases aparātu ražotājs nevar prasīt zaudējumu atlīdzību tikai tāpēc, ka VID sākotnēji reģistrējis, bet vēlāk izslēdzis neatbilstošus modeļus no reģistra.

(SKA-95/2026, A420289219)

Lietas būtība

Senāts spriedumā lietā Nr. SKA-95/2026 vērtēja, vai kases aparātu ražotājam ir tiesības uz zaudējumu atlīdzinājumu situācijā, kad VID sākotnēji, balstoties uz atbilstības pārbaudes institūcijas (ERNST & YOUNG BALTIC) apliecinājumiem, reģistrēja vairākus kases aparātu modeļus, bet vēlāk, konstatējot neatbilstību tehniskajām prasībām, tos izslēdza no reģistra. Senāts atzina, ka zaudējumu atlīdzinājums nepienākas.

Lietas faktiskie apstākļi

Pieteicēja ir komersants, kas izgatavo un apkalpo kases aparātus un izstrādā tiem programmatūru. 2017. gadā VID, pamatojoties uz pieteicējas iesniegumu un atbilstības pārbaudes institūcijas “ERNST & YOUNG BALTIC” apliecinājumiem, reģistrēja vairākus kases aparātu modeļus VID reģistrā. Vēlāk VID pārbaudēs konstatēja, ka šie modeļi neatbilst MK noteikumu Nr. 95 tehniskajām prasībām, atbilstības pārbaudes institūcija (EY) atsauca savus apliecinājumus, un VID 2018. gadā attiecīgos modeļus izslēdza no reģistra.

Pēc tam pieteicēja prasīja atlīdzināt 930 335,68 EUR zaudējumus, uzskatot, ka tie radušies VID rīcības dēļ – vispirms reģistrējot, bet pēc tam izslēdzot attiecīgos kases aparātu modeļus no reģistra. VID atteica, un strīds nonāca tiesā.

Pušu argumenti

Pieteicēja uzsvēra, ka paļāvās uz kompetentas atbilstības pārbaudes institūcijas izsniegtajiem apliecinājumiem un uz VID lēmumiem par reģistrāciju. Tās ieskatā valsts nevar izvairīties no atbildības par sekām, kas radušās deleģētās institūcijas – EY kļūdas dēļ. Pieteicēja arī iebilda, ka MK noteikumu Nr. 96 129.15 punkts neparedzot izslēgšanu no reģistra gadījumos, kad sākotnējā reģistrācija bijusi kļūdaina nepareizas normu interpretācijas dēļ.

Savukārt VID pozīcija pēc būtības bija, ka sākotnējie reģistrācijas lēmumi, lai arī labvēlīgi, vēlāk izrādījās prettiesiski, jo neatbilstība pastāvēja jau to izdošanas brīdī, un to atcelšana notikusi APL paredzētā kārtībā. Tāpēc zaudējumu atlīdzinājums nepienākas.

Tiesas galvenie secinājumi, izvērtējot lietu

Senāts atzina, ka sākotnējie VID lēmumi par kases aparātu reģistrāciju bija labvēlīgi prettiesiski administratīvie akti, jo vēlāk konstatētās neatbilstības pastāvēja jau reģistrācijas laikā.

Būtiskākā atziņa ir par noteikumu Nr. 96 129.15 punkta tvērumu. Senāts atzina, ka šī norma ļauj izslēgt kases aparātus no reģistra arī tad, ja neatbilstība atklāta vēlāk kontroles pasākumu laikā, un ne tikai tad, ja neatbilstība radusies pēc reģistrācijas. Tāpēc VID pamatoti piemēroja APL 86. panta otrās daļas 2. punktu (nevis 3.) – gadījumu, kad administratīvā akta atcelšanu tieši paredz tiesību norma.

Senāts arī uzsvēra, ka kases aparātu tehniskās atbilstības kontroles sistēmas mērķis ir nodrošināt pareizu nodokļu iekasēšanu un mazināt krāpšanas risku, nevis aizsargāt ražotāju komercdarbības intereses. No tā izriet, ka atbilstības apliecinājums pats par sevi nav valsts garantija ražotājam, ka vēlāk atklātu neatbilstību radītais risks tiks pārnests uz valsti.

Senāts atzina, ka noteiktās situācijās arī speciālas atcelšanas normas gadījumā var būt jāvērtē tiesiskā paļāvība. Tomēr konkrētajā lietā pieteicēja bija profesionāls tirgus dalībnieks ar pienākumu pašai ievērot tehniskās prasības, tādēļ tās paļāvība netika atzīta par aizsargājamu.

Secinājumi

Šis spriedums ir nozīmīgs ar to, ka Senāts ļoti skaidri novelk robežu starp: valsts fiskālās kontroles interesēm; un profesionāla komersanta mēģinājumu pārlikt savu regulatīvo risku uz valsti.

Interesantākā nianse ir Senāta atziņa, ka citādi varētu vērtēt gala lietotāju paļāvību uz reģistrētu kases aparātu atbilstību, jo tiem nav iespēju ietekmēt tehnisko atbilstību. Tātad spriedums nav vienkārši “pret paļāvību”, bet gan ierobežo, kuram un kādos apstākļos šāda paļāvība varētu būt aizsargājama.

Praktiski tas ir brīdinājums ražotājiem, izplatītājiem un citiem profesionāliem tirgus dalībniekiem: deleģētas atbilstības pārbaudes institūcijas pozitīvs apliecinājums ne vienmēr kalpos kā drošs vairogs vēlākā strīdā ar VID par zaudējumu atlīdzināšanu.

Senāts iezīmē robežu starp muitas “aizdomām” un pierādītu intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumu

(A420256122, SKA-73/2026)

Ievads

Senāta 2026. gada 24. februāra spriedums lietā Nr. SKA-73/2026 ir būtisks ieguldījums muitas un intelektuālā īpašuma tiesību saskares punktu precizēšanā. Lieta radās saistībā ar Valsts ieņēmumu dienesta lēmumu konfiscēt un iznīcināt importētu preci – 9000 rotaļlietas ar konfektēm “Jeep W/NEW COLORS” – uzskatot, ka ir pārkāptas trešajai personai piederošās tiesības uz preču zīmēm un dizainparaugiem.

Senāts šajā lietā nepateica, ka intelektuālā īpašuma pārkāpuma nav. Taču Senāts ļoti skaidri pateica ko citu: ja preču deklarētājs nepiekrīt preču iznīcināšanai, ar aizdomām vien nepietiek. Šādā situācijā muitas iestādei un vēlāk arī tiesai ir pienākums objektīvi un pilnvērtīgi noskaidrot, vai pārkāpums patiešām ir noticis.

Tieši šī robeža starp aizdomām un pierādīto pārkāpumu ir sprieduma fokusā.

Strīda būtība

Lietā ir strīds par to, vai VID bija tiesīgs konfiscēt un nodot iznīcināšanai konkrētas preces, pamatojoties uz muitas regulējumu un trešās personas norādēm par iespējamu preču zīmju un dizainparaugu pārkāpumu. Pieteicējs apstrīdēja gan pašu pieeju, ka konfiskācija iespējama uz aizdomu pamata, gan to, kā tiesas bija vērtējušas pierādījumus par iespējamo pārkāpumu.

Administratīvā apgabaltiesa pieteikumu bija noraidījusi, pievienojoties arī pirmās instances motivācijai. Savukārt Senāts apgabaltiesas spriedumu atcēla un lietu nodeva jaunai izskatīšanai, atzīstot, ka sprieduma argumentācija ir pretrunīga un vairākos punktos nepietiekama.

Senāta galvenā atziņa – preču iznīcināšana nav pieļaujama tikai uz aizdomu pamata, ja nav deklarētāja piekrišanas

Sprieduma vissvarīgākā atziņa ir Senāta skaidrojums par Regulas Nr. 608/2013 piemērošanu. Senāts izklāsta muitas procesa loģiku secīgi: muitas dienests var aizturēt preces uz aizdomu pamata, taču to iznīcināšana bez pilnīgas pārbaudes iespējama tikai tad, ja abas iesaistītās puses – tiesību subjekts un preču deklarētājs vai valdītājs – tam piekrīt. Ja deklarētājs iebilst, tad iznīcināšana vairs nevar balstīties tikai uz aizdomām – ir jānotiek procedūrai, kuras ietvaros tiktu noteikts, vai intelektuālā īpašuma tiesības tiešām ir pārkāptas.

Senāts uzsvēra, ka aizturēšana uz aizdomu pamata ir pagaidu un preventīvs pasākums, nevis pietiekams pamats galīgai konfiskācijai. Šajā daļā Senāts atsaucās arī uz EST spriedumu lietā Sintax Trading, norādot, ka šādu pasākumu mērķis ir dot iespēju uzsākt procedūru pārkāpuma noskaidrošanai, nevis automātiski pabeigt strīdu par labu tiesību subjektam.

No praktiskā viedokļa tas nozīmē, ka muitas “riska analīze” var pamatot kontroles pasākumu uzsākšanu, bet tā pati par sevi nevar aizstāt pierādāmo pārkāpuma konstatāciju. Šī atziņa ir sevišķi svarīga importētājiem un tranzīta ķēdes dalībniekiem.

Apgabaltiesas kļūda – sajaukta aizdomu pārbaude ar pārkāpuma konstatēšanu

Senāts ļoti precīzi konstatēja apgabaltiesas argumentācijas iekšējo pretrunu. No vienas puses, apgabaltiesa bija atzinusi, ka, ja deklarētājs iebilst preču iznīcināšanai, nepieciešama tālāka izmeklēšana par intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumu. No otras puses, tā bija arī norādījusi, ka izskatāmajā lietā būtiski ir tikai tas, vai iestādei bija pamats aizdomām un riska izvērtējumam. Senāts uzsvēra, ka šāda pieeja neatbilst regulai.

Tādējādi Senāts ne tikai laboja apgabaltiesas rezultātu, bet arī metodoloģiju – tiesai vispirms ir jāsaprot, ko tieši tā pārbauda. Ja jautājums ir par galīgu konfiskāciju, tad pārbaudes priekšmets nav – “vai bija aizdomas”, bet gan – “vai pārkāpums ir pierādīts”.

Vienas puses apstiprinājums nav pietiekams pierādījums

Ļoti nozīmīga sprieduma daļa ir Senāta atziņas par intelektuālā īpašuma tiesību subjekta sniegtās informācijas nozīmi. Senāts piekrita, ka muitai un tiesai ir pienākums patstāvīgi un objektīvi noskaidrot faktus. Tas nozīmē, ka trešās personas viedoklis, paziņojums vai pat profesionāla pozīcija nevar tikt automātiski uzskatīta par pietiekamu un izsmeļošu pamatu galīgam secinājumam par pārkāpumu.

Senāts īpaši izcēla, ka preču konfiskācija un iznīcināšana tieši aizskar īpašuma tiesības. Tāpēc šāds ierobežojums ir pieļaujams tikai uz pienācīgi konstatētu faktu pamata. Turklāt Senāts sasaistīja šo prasību arī ar TRIPS līguma[1] 41. pantu, no kura izriet pienākums intelektuālā īpašuma tiesību īstenošanu nodrošināt godīgās un objektīvās procedūrās.

Šī ir viena no sprieduma spēcīgākajām atziņām – intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzība muitā nav privātpersonas vienpusēja procesa deleģēšana valstij. Galīgais vērtējums joprojām ir jāveic iestādei un tiesai.

Preču zīmes pārkāpuma izvērtējumā jāņem vērā arī preču veids

Senāts atzina par pamatotu arī kasatora (Pieteicējas) iebildumu, ka apgabaltiesa nepareizi bija novērtējusi jautājumu par preču veidu līdzību. Spriedumā norādīts, ka Preču zīmju regulas 9. panta 2. punkta “b” apakšpunkts tiešā tekstā prasa vērtēt ne tikai apzīmējumu līdzību, bet arī to preču identiskumu vai līdzību, kuriem preču zīme reģistrēta un saistībā ar kuriem apzīmējums tiek lietots.

Tas ir būtisks korektīvs plašai un reizēm pārlieku elastīgai argumentācijai muitas strīdos. Senāts atgādināja, ka preču zīmes īpašnieks pats izvēlas, kādiem preču vai pakalpojumu veidiem zīmi reģistrēt, un tieši šī izvēle nosaka aizsardzības apjomu. Līdz ar to nav pietiekami vien pateikt, ka vizuāli kaut kas atgādina aizsargātu preču zīmi. Jāvērtē arī tas, vai attiecīgās preces atbilst tam tirgus segmentam, uz kuru tiesiskā aizsardzība attiecas.

Rēķins un iepakojuma saraksts nevar automātiski aizstāt kvalificētu tiesisko vērtējumu

Vēl viena svarīga Senāta atziņa attiecas uz apgabaltiesas argumentu, ka vārda “Jeep” lietošana rēķinā un iepakojuma sarakstā pati par sevi apstiprina viltojuma pazīmes. Senāts nenoliedza, ka noteiktos gadījumos dokumentu saturs var būt nozīmīgs preču zīmes pārkāpuma izvērtēšanā. Taču Senāts uzsvēra, ka šādai nozīmei ir jābūt juridiski pamatotai un konkretizētai – jāparāda, kā konkrētais dokumentu veids ietekmē preces laišanu tirgū un patērētāja izvēli.

Tātad Senāts neatmeta šo argumentu kategoriski, bet skaidri norādīja, ka apgabaltiesas vērtējums bija nepietiekami pamatots. Praksē tas nozīmē, ka muitai un tiesām turpmāk būs rūpīgāk jāizskaidro, kā konkrēti dokumenti darbojas preču zīmes funkciju kontekstā.

Dizainparauga strīdos centrālais ir kopiespaids, nevis atsevišķu detaļu uzskaite

Īpaši nozīmīga ir Senāta pieeja dizainparauga pārkāpuma vērtēšanai. Pieteicēja bija iebildusi, ka apgabaltiesa kļūdaini uzskatījusi par pietiekamu atsevišķu dizaina elementu sakritību, nevērtējot strīdus preci un aizsargāto dizainparaugu kopumā. Senāts šim iebildumam piekrita.

Senāts atgādināja, ka saskaņā ar Dizainparaugu regulu aizsardzība attiecas uz dizainparaugiem, kas informētam lietotājam neatstāj atšķirīgu vispārējo iespaidu. Tādējādi pārkāpuma analīzes centrā ir kopiespaids. Spriedumā uzsvērts, ka apgabaltiesas argumentācija faktiski atkārtoja trešās personas norādes uz atsevišķām detaļām, bet nesniedza pilnvērtīgu vērtējumu par kopējo iespaidu.

Šī atziņa ir ļoti svarīga, jo praksē tieši fragmentāra salīdzināšana bieži kļūst par kļūdu avotu. Senāts būtībā nostiprina principu, ka dizainparauga aizsardzību nevar reducēt uz mehānisku detaļu sakritību tabulu.

Kāpēc Senāts neuzdeva prejudiciālos jautājumus

Kasācijas sūdzībā bija lūgts uzdot vairākus prejudiciālus jautājumus Eiropas Savienības Tiesai. Senāts to atteica, pamatojot, ka attiecībā uz Regulas Nr. 608/2013 piemērošanas pamatjautājumu normas ir pietiekami skaidras. Problēma neesot bijusi Eiropas Savienības tiesību neskaidrībā, bet gan tajā, ka apgabaltiesa tās piemērojusi metodoloģiski nepietiekami un pretrunīgi.

Autora ieskatā Senāts pamatoti nemeklēja atbildi Luksemburgā uz katru sarežģītu jautājumu, bet vispirms pieprasīja korektā nacionālā tiesību regulējuma un jau esošās EST judikatūras piemērošanu.

Nozīme praksei

Šis spriedums būs nozīmīgs ne tikai intelektuālā īpašuma strīdos, bet arī plašākā administratīvā procesa un nodokļu strīdu metodoloģijas kontekstā. Tas nostiprina vairākus principus.

• Pirmkārt, īpašuma tiesību ierobežojums nevar balstīties pieņēmumos, ja likums prasa pilnvērtīgu pārbaudi.
• Otrkārt, riska analīze nav tas pats, kas pierādījumu izvērtējums.
• Treškārt, iestāde nedrīkst aizstāt savu vērtējumu ar privātpersonas – pat tiesību subjekta – viedokli.
• Ceturtkārt, preču zīmju un dizainparaugu lietās nepieciešams juridiski precīzs salīdzinošais tests, nevis intuīcija vai formāla līdzības deklarēšana.

Secinājumi

Senāta sprieduma vērtība slēpjas nevis tajā, ka tas atrisināja pašu intelektuālā īpašuma strīdu līdz galam, bet tajā, ka tas noteica standartu, kā šādi strīdi jāizskata. Muitas kontrole ir vajadzīga un tiesiska. Taču robeža starp iespējamo pārkāpumu un juridiski pierādītu pārkāpumu ir skaidri jāievēro.

Šī lieta atgādina, ka ja preču deklarētājs iebilst, valsts nevar aprobežoties ar aizdomām, riska profilu un tiesību subjekta pārliecību. Ir jāiniciē cits procesuālais posms – pilnvērtīga faktu un tiesību analīze. Un tieši tur, Senāta ieskatā, apgabaltiesa šoreiz nebija sasniegusi nepieciešamo kvalitātes līmeni.

[1] Marakešas līguma par Pasaules Tirdzniecības organizācijas izveidošanu 1.C pielikums.

Kad VID vairs nevar prasīt valdes loceklim atlīdzināt sabiedrības nodokļu parādu?

(AAT: Nr. A420247324 un Nr. A420233623; ART Nr. A420163625 un Nr. A420237325.)

Pēdējo mēnešu tiesu prakse likuma “Par nodokļiem un nodevām” (PNN) 60. panta piemērošanā iezīmē uzņēmējiem labvēlīgu, un ļoti nozīmīgu robežlīniju. Šajā rakstā aplūkoti četri 2026. gada februāra mēneša spriedumi (gan pirmajā, gan otrajā administratīvās tiesas instancē), kuros tiesas vērtējušas jautājumu par VID tiesībām vērsties pret valdes locekli situācijās, kad sabiedrība jau ir likvidēta un izslēgta no komercreģistra.

Šajās lietās tiesas secinājušas, ka tad, ja sabiedrība jau ir izslēgta no komercreģistra un tās nodokļu parādi dzēsti, Valsts ieņēmumu dienests vairs nevar turpināt piemērot 60. pantu tā, it kā attiecīgais parāds vēl pastāvētu. Šī pieeja balstīta Senāta 2025. gada 17. jūnija spriedumā lietā SKA-82/2025, uz kuru jaunākajos spriedumos tiesas atsaucas atkārtoti un konsekventi.

Šī atziņa ir īpaši svarīga uzņēmējiem, jo PNN 60. pants praksē ir viens no smagākajiem VID instrumentiem – tas ļauj noteikt pienākumu valdes loceklim atlīdzināt sabiedrības nokavētos nodokļu maksājumus no savas mantas. Tāpēc jautājums par to, cik tālu šī atbildība sniedzas laikā un vai tā var “izdzīvot” pēc sabiedrības likvidācijas, ir būtisks ne tikai tiesību teorijā, bet arī ikdienas uzņēmējdarbības risku pārvaldībā.

Kāds ir šo lietu kopīgais virziens?

Visās apskatāmajās tiesu lietās strīda kodols ir viens: vai VID drīkst uzsākt, pabeigt vai uzturēt nodokļu maksājumu atlīdzināšanas procesu pret valdes locekli, ja sabiedrība pirms vai procesa gaitā jau ir likvidēta, izslēgta no komercreģistra un tās nodokļu parādi dzēsti saskaņā ar likuma “Par nodokļiem un nodevām” 25.panta pirmās daļas 7.punktu. Tiesas šeit konsekventi uzsver divas saistītas atziņas.

Pirmā: PNN 60. un 61.panta mehānisms ir veidots tā, ka tas paredz juridiskās personas pastāvēšanu procesa laikā, jo likums balstās uz solidāras atbildības konstrukciju starp sabiedrību un valdes locekli. Ja sabiedrība vairs nepastāv, šī konstrukcija vairs pilnvērtīgi nedarbojas.

Otrā: nodokļu parāda dzēšana nozīmē parāda izbeigšanos jeb tā neesību.

Nozīmīgi ir arī tas, ka tiesas neuzskata šo interpretāciju par “caurumu likumā”, ko drīkstētu aizpildīt ar plašāku VID interpretāciju. Tieši pretēji – vairākos spriedumos ir uzsvērts, ka, ja likumdevējs būtu vēlējies saglabāt valdes locekļa atbildību arī pēc sabiedrības izbeigšanās, tas būtu skaidri ietverts normā.

VID argumentācija par procesa uzsākšanas brīdi nenostrādāja

Viena no praktiski svarīgākajām niansēm izriet no viena no Administratīvās apgabaltiesas spriedumiem. VID bija mēģinājis argumentēt, ka izšķirošais ir administratīvā procesa uzsākšanas brīdis, proti, tas, ka brīdinājums valdes loceklim nosūtīts vēl laikā, kad sabiedrība pastāvēja. Tiesa šai pieejai nepiekrita. Tā skaidri norādīja, ka brīdinājums pats par sevi vēl nerada tās tiesiskās sekas, kas rodas ar galīgo lēmumu par atlīdzināšanu. Brīdinājums tikai signalizē, ka VID rīcībā ir informācija, kas var novest pie nelabvēlīga administratīvā akta izdošanas.

Uzņēmējiem šī atziņa ir ļoti nozīmīga. Praksē tas nozīmē, ka nevar automātiski pieņemt, ka ja VID paspējis nosūtīt brīdinājumu pirms sabiedrības likvidācijas, tad PNN 60.panta mehānisms noteikti būs nostiprināts. Tiesas skatās ne tikai uz procesa sākumu, bet uz to, vai gala lēmuma pieņemšanas brīdī vēl pastāv tiesiskais pamats parāda atlīdzināšanai.

Tiesas uzsver arī procesuālo taisnīgumu

Pirmās instances tiesa izgaismoja vēl vienu svarīgu aspektu. Ja sabiedrība jau ir likvidēta, valdes loceklim faktiski zūd iespēja izmantot likumā paredzētos aizsardzības mehānismus – piemēram, iesniegt tiesā tiesiskās aizsardzības procesa vai maksātnespējas procesa pieteikumu, kas noteiktos apstākļos kalpotu par pamatu procesa izbeigšanai. Tiesa uzsvēra, ka šāda iespēja pēc sabiedrības izslēgšanas vairs nav reāli izmantojama.

Šī atziņa ir plašāka par vienu konkrētu lietu. Tā atgādina, ka PNN 60.pants nav tikai fiskāls instruments, bet process, kurā jānodrošina arī līdzsvars starp valsts interesēm un personas aizsardzības iespējām. Ja likuma konstrukcija paredz noteiktus aizsardzības mehānismus, tad to praktiska neiespējamība pēc likvidācijas ir arguments par labu šaurākai PNN 60.panta piemērošanai.

Īpaši interesanta nianse – lēmums sākotnēji var būt tiesisks, bet vēlāk tomēr atceļams

No visām četrām lietām konceptuāli visinteresantākā ir tiesneses S.Pujātes lieta. Tajā tiesa neatzina, ka VID lēmums būtu bijis prettiesisks jau tā pieņemšanas brīdī. Gluži pretēji – tiesa secināja, ka sākotnēji visi PNN 60.panta piemērošanas kritēriji bija izpildīti, tostarp arī pienākums valdes loceklim savlaicīgi reaģēt uz maksātnespējas pazīmēm. Taču vēlāk lietas faktiskie apstākļi būtiski mainījās, jo sabiedrība tika izslēgta no komercreģistra, tās parādi dzēsti, turklāt bija beigusi pastāvēt arī saistību pārņēmēja – kuru VID konstatētāja uzņēmuma pārejas ietvaros. Rezultātā tiesa lēmumu atcēla ar sprieduma spēkā stāšanās brīdi.

Šis ir ļoti būtisks signāls uzņēmējiem un viņu pārstāvjiem. Tiesvedībā nozīme ir ne tikai tam, vai VID bija taisnība lēmuma izdošanas brīdī, bet arī tam, kas notiek vēlāk. Faktisko apstākļu maiņa procesa gaitā var izrādīties izšķiroša. Tas nozīmē, ka arī pēc sākotnēji nelabvēlīga lēmuma saņemšanas ir vērts izvērtēt, vai tiesvedības laikā nav iestājušies jauni apstākļi, kas maina visu juridisko situāciju.

Formāls amats nav vienīgais riska kritērijs

Vienā no lietām papildus tika aktualizēts arī jautājums par to, ka personiskās atbildības risks ne vienmēr aprobežojas tikai ar formāli ieņemto valdes locekļa amatu. Apgabaltiesa analizēja situāciju, kurā pieteicēja bija ne vien valdes locekle, bet arī prokūriste, un lietā vispār tika aktualizēts jautājums par personu, kura faktiski īsteno valdes funkcijas un uzdevumus. Tas atgādina, ka risku zonā var nonākt arī persona, kura uzņēmumu faktiski vada, pat ja tās formālais juridiskais statuss nav valdes loceklis vai priekšsēdētājs.

No uzņēmējdarbības viedokļa šī ir ļoti svarīga nianse. Faktiskā ietekme uz uzņēmuma rīcību, lēmumiem par aktīviem un nodokļu saistībām var izrādīties tikpat nozīmīga kā amata nosaukums.

Ko atziņas no šiem tiesu nolēmumiem nozīmē uzņēmumiem?

Pirmkārt, šī tiesu prakse nenozīmē, ka var ignorēt nodokļu riskus vai paļauties uz likvidāciju kā glābiņu. Pašas tiesas un arī Senāts ir norādījuši, ka sabiedrības darbības izbeigšanas un izslēgšanas mehānisms automātiski negarantē izvairīšanos no atbildības. Šajā kontekstā jāatceras par potenciālo kriminālatbildību, ko pēdējā laikā tiesībsargājošās institūcijas piekopj visai bieži.

Otrkārt, šī jaunākā prakse rāda, ka laika moments šajās lietās ir kritiski svarīgs. Ir būtiska atšķirība starp situāciju, kad process tikai uzsākts, un situāciju, kad gala lēmums pieņemts pēc sabiedrības izslēgšanas un parādu dzēšanas. Tieši šis laika nogrieznis vairākās lietās izrādījās izšķirošs.

Treškārt, uzņēmumiem un valdes locekļiem jāņem vērā, ka dokumentu un grāmatvedības sakārtošana šādos strīdos ir būtiska jau agrīnā stadijā. Tiklīdz uzņēmums nonāk ilgstošu nodokļu problēmu zonā, vēlākā tiesību aizsardzība kļūst ievērojami sarežģītāka, īpaši, ja sabiedrība tiek likvidēta un tiesvedība turpinās jau pēc tam.

Galvenie praktiskie secinājumi

No šīm četrām lietām var izdarīt vairākus praktiskus secinājumus.

1. Ja sabiedrība ir izslēgta no komercreģistra un tās nodokļu parādi dzēsti, VID iespējas piemērot PNN 60.pantu būtiski sašaurinās, un jaunākā tiesu prakse šo robežu iezīmē diezgan stingri.
2. Brīdinājums par procesa uzsākšanu pats par sevi vēl nenozīmē, ka personai jau iestājies pienākums atlīdzināt sabiedrības nodokļu parādu. Izšķirošs ir gala lēmums un apstākļi tā pieņemšanas brīdī.
3. Tiesas ir gatavas vērtēt arī faktiskās situācijas izmaiņas pēc lēmuma izdošanas. Tas var dot pamatu labvēlīgam rezultātam pat tad, ja sākotnēji VID lēmums bija pamatots.

Kopsavelkot aktuālās tiesu atziņas konkrēto lietu kategorijā, konstatējams, ka PNN 60.pants nav instruments, ko VID var piemērot atrauti no sabiedrības faktiskās pastāvēšanas un paša nodokļu parāda juridiskā statusa. Ja sabiedrība ir izslēgta no komercreģistra un parāds dzēsts, tiesas arvien konsekventāk norāda, ka arī valdes locekļa atbildības mehānisms šādā formā vairs nav īstenojams.

Vienlaikus šī tiesu prakse izgaismo arī paša regulējuma nepilnības. Tāpēc nevar izslēgt, ka nākotnē likumdevējs mēģinās PNN 60. un 61.panta konstrukciju precizēt. Šāda iespējamība ir būtiska uzņēmumiem, kas ilgtermiņā vērtē savus pārvaldības un nodokļu riskus.

 

Raksta autore: Natālija Ķīse

Senāta judikatūra: Pašnodarbinātai personai gada ienākumu deklarācijā jānorāda VSAOI par attiecīgo taksācijas gadu neatkarīgi no to faktiskā samaksas brīža

(Senāta judikatūrā iekļauts 2025. gada 9. decembra spriedums lietā Nr. A420122522, SKA-93/2025)

Fakti: Pieteicējs VID iesniedza sākotnējo gada ienākumu deklarāciju par 2020. gadu, kuras pielikuma D3 27. rindā „Pašnodarbinātā valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas” norādīja vērtību 2856,99 EUR. VID norādīja pieteicējam uz neprecizitātēm deklarācijas aizpildīšanā. Pieteicējs pielikuma D3 27.rindā bija norādījis valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas (VSAOI), kuras faktiski samaksātas 2020. gadā, taču veiktas par 2019. gada pēdējo ceturksni un 2020. gada pirmajiem trim ceturkšņiem. VID vērsa pieteicēja uzmanību, ka šajā rindā iemaksas norādāmas tikai par 2020. gadu. Līdz ar to VID ieskatā pieteicējam nebija jānorāda iemaksas, kuras faktiski veiktas 2020. gadā, taču attiecas uz 2019. gadu.

Strīda būtība: Senātam šajā lietā bija jāatbild uz jautājumu, vai pašnodarbinātais, kurš kārto grāmatvedību vienkāršā ieraksta sistēmā, ir tiesīgs piemērot kases principu, gada ienākumu deklarācijā norādot VSAOI. Attiecīgi, vai pašnodarbinātais deklarācijā var norādīt arī iemaksas, kuras faktiski ir veiktas konkrētajā taksācijas gadā, taču attiecas uz citu taksācijas gadu, vai arī viņam obligāti jānorāda tikai tās iemaksas, kas veiktas par konkrēto taksācijas gadu.

Atziņas: VSAOI saskaņā ar likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 10. panta pirmās daļas 1. punktu ir uzskatāmas par attaisnotajiem izdevumiem. IIN maksātājs nedrīkst aprobežoties ar VSAOI uzskatīšanu par saimnieciskās darbības izdevumiem, kuri ērtības labad deklarācijā ir norādāmi atbilstoši to faktiskajam samaksas brīdim, jo minētās iemaksas tiek ņemtas vērā, ne tikai aprēķinot ar nodokli apliekamo ienākumu, bet arī nosakot attaisnotos izdevumus.

Likuma “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 3. panta pirmā daļa nosaka, ka ar nodokli tiek aplikti iekšzemes nodokļa maksātāja taksācijas perioda (kalendārā gada) apliekamie ienākumi, savukārt MK noteikumu Nr. 662 4. punkts paredz, ka gada ienākumu deklarācijā jānorāda tieši šajā periodā gūtie ienākumi. Atbilstoši likuma “Par valsts sociālo apdrošināšanu” 14. panta divdesmit otrajai daļai (redakcijā līdz 2021. gada 31. decembrim) pašnodarbinātā VSAOI objekts ir ienākums no saimnieciskās darbības, kas aprēķināts saskaņā ar IIN regulējumu. Tādējādi VSAOI ir cieši saistītas ar attiecīgo taksācijas gadu, jo tās balstās uz tajā faktiski gūtajiem ienākumiem, un līdz ar to šajā pašā gadā tās ir uzrādāmas arī kā attaisnotie izdevumi.

Senāts atzina, ka pareizai IIN aprēķināšanai ir būtiski, lai gada ienākumu deklarācijā tiktu iekļautas tieši tās VSAOI, kas attiecas uz konkrēto taksācijas gadu. Iemaksu norādīšana citā taksācijas periodā neatbilst to kā attaisnoto izdevumu būtībai. Tādēļ šajā situācijā kases princips nav piemērojams, jo tiesību normas paredz pienākumu deklarācijā uzrādīt iemaksas atbilstoši tam taksācijas periodam, uz kuru tās attiecas.

 

ES tiesu prakse

Rakstu autore: Natālija Ķīse

EST: PVN atskaitīšana pieļaujama arī tad, ja rēķins saņemts vēlāk un nav iespējams labot deklarāciju par iegādes periodu

(2026. gada 12. marta prejudiciāls nolēmums lietā Nr. C‑521/24)

Fakti: Ungārijas uzņēmums 2021. gada PVN deklarācijās atskaitīja PVN par preču iegādēm ES iekšienē, kuras faktiski bija veiktas jau 2016. – 2018. gadā, jo piegādātāji attiecīgos rēķinus izsniedza un uzņēmums tos saņēma tikai vēlāk. Ungārijas nodokļu administrācija atskaitījumu atteica, norādot, ka uzņēmums nevar izmantot PVN atskaitīšanu tajā periodā, kad rēķini faktiski saņemti, bet tam bija jālabo agrāko periodu deklarācijas. Daļā gadījumu tas vairs nebija iespējams, jo bija beidzies deklarāciju precizēšanas termiņš. Uzņēmums apstrīdēja šo nodokļu iestādes lēmumu, norādot, ka bez rēķiniem tas nevarēja izmantot atskaitīšanas tiesības agrāk un ka tas ir rīkojies labticīgi.

Atziņas: EST uzsvēra, ka tiesības atskaitīt PVN ir kopējās PVN sistēmas pamatprincips un tās nevar liegt tikai formālu iemeslu dēļ, ja ir izpildīti materiāltiesiskie nosacījumi. Tiesa norādīja, ka PVN atskaitīšanas tiesības principā var izmantot tad, kad nodokļu maksātāja rīcībā faktiski ir rēķins, kas nepieciešams šo tiesību īstenošanai. Tādēļ, ja rēķins ir saņemts vēlāk par ES iegādi no nodokļu maksātāja neatkarīgu iemeslu dēļ, atskaitījumu nevar atteikt tikai tāpēc, ka tas izmantots vēlākā taksācijas periodā, nevis tajā periodā, kad noticis pats darījums. EST secināja, ka Savienības tiesības nepieļauj tādu valsts regulējumu un administratīvo praksi, kas šādos apstākļos liedz PVN atskaitīšanu, ja nodokļu maksātājs ir rīkojies labticīgi un izmantojis savas tiesības atskaitīt PVN, kamēr nav iestājies šo tiesību noilgums.

EST: tehniski traucējumi PVN atmaksas pieteikumā nevar liegt ne atmaksu, ne tiesības vērsties tiesā

(2026. gada 12. marta prejudiciāls nolēmums lietā Nr. C‑527/24)

Fakti: Francijā reģistrēts uzņēmums iesniedza pieteikumu par Itālijā samaksātā PVN atmaksu par 2015. gadā veiktajiem darījumiem 98 740,93 EUR apmērā, pamatojoties uz PVN direktīvas (2006/112/EK) 170. un 171. pantu, kas paredz, ka nodokļa maksātājam, kurš neveic uzņēmējdarbību dalībvalstī, kurā tas ir samaksājis PVN par iegādātajām precēm vai saņemtajiem pakalpojumiem, ir tiesības uz šā nodokļa atmaksu, ciktāl šīs preces vai pakalpojumi tiek izmantoti darījumiem, kas dod tiesības uz PVN atskaitīšanu (savai saimnieciskai darbībai), savukārt 171. pants nosaka, ka šīs tiesības tiek īstenotas saskaņā ar Direktīvā 2008/9/EK paredzēto kārtību. Pieteikums tika iesniegts Francijas nodokļu administrācijai, kas to elektroniski pārsūtīja Itālijas nodokļu administrācijai kā atmaksas dalībvalstij, un tas tika iesniegts termiņā un formāli saņemts abu valstu iestādēs.

Elektroniskajā datnē, kurā bija ietverts minētais pieteikums, bija pieļautas dažas tehniskas kļūdas, kas to padarīja nesalasāmu. Šā iemesla dēļ, lai gan šo pašu pieteikumu pienācīgi saņēma Francijas nodokļu administrācija un pēc tam Itālijas nodokļu iestāde, Itālijas nodokļu iestāde to neizskatīja un nepieņēma lēmumu attiecībā uz to. Neskatoties uz to, Itālijas iestāde   uzņēmumu par šo problēmu neinformēja, nepieprasīja papildu informāciju un nepieņēma nekādu lēmumu par pieteikumu.

Uzņēmums vērsās Itālijas tiesā par PVN atmaksu, ko pirmās instances tiesa arī piesprieda, taču, lietai nonākot līdz apelācijas instancei, apelācijas tiesa nosprieda, ka, ņemot vērā tehniskos traucējumus pieteikuma par PVN atmaksāšanu elektroniskajā pārsūtīšanā, šis pieteikums nepastāv, līdz ar to Itālijas nodokļu iestādes bezdarbība nevar tikt pielīdzināta netiešam lēmumam par šāda pieteikuma noraidīšanu un Francijas uzņēmumam nebija faktisks pamats vērsties tiesā.

Atziņas: EST uzsvēra, ka tiesības uz PVN atmaksu ir ES PVN sistēmas pamatprincips un tās nevar liegt tikai tehnisku vai formālu trūkumu dēļ, ja pieteikums ir iesniegts termiņā un atbilstoši noteiktajai procedūrai, kā arī tas nevar tikt uzskatīts par neesošu tikai tāpēc, ka tehnisku iemeslu dēļ nodokļu administrācija to nevarēja nolasīt.

Tiesa arī uzsvēra labas pārvaldības principu – nodokļu administrācijai šādā situācijā ir pienākums aktīvi rīkoties, informēt nodokļu maksātāju par tehnisko problēmu un dot iespēju to novērst. Tāpat nodokļu maksātājam ir jābūt nodrošinātām efektīvām tiesībām vērsties tiesā, arī gadījumos, kad administrācija nav pieņēmusi lēmumu. Līdz ar to EST secināja, ka ES tiesības nepieļauj tādu valsts regulējumu vai praksi, kas tehnisku traucējumu dēļ liedz gan PVN atmaksu, gan tiesību aizsardzību tiesā.

EST: rezidences dalībvalstij jānodrošina ar ģimenes stāvokli saistītais nodokļa atskaitījums pilnā apmērā, ja otra ienākumu gūšanas dalībvalsts to faktiski nepiešķir

Fakti: Šā gada 12. martā EST pieņēma prejudiciālo nolēmumu lietā Nr. C‑150/25, kurā tika lemts jautājums par tiesībām samazināt apliekamo ienākumu par samaksātajiem uzturlīdzekļiem personai, kura dzīvo vienā ES dalībvalstī, bet daļu ienākumu gūst arī citās dalībvalstīs. Konkrētajā lietā persona bija Beļģijas nodokļu rezidents, kura saņēma ienākumus Beļģijā, kā arī Francijā un Luksemburgā. Francijā gūtie ienākumi saskaņā ar Francijas-Beļģijas nodokļu konvenciju tiek aplikti ar nodokli Francijā un ir atbrīvoti no iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) Beļģijā, kur tie tomēr tiek ņemti vērā, lai pēc progresīvās nodokļa likmju skalas aprēķinātu nodokli, kas pēc tam tiek samazināts par tā nodokļa proporcionālo daļu, kas aprēķināts par ienākumiem, kuri atbrīvoti no nodokļa.

Persona maksāja uzturlīdzekļus savai meitai un bijušajai sievai, kura ir Beļģijas rezidente. Par 2020. un 2021. taksācijas gadu persona iesniedza IIN deklarācijas Beļģijā un norādīja visus savus ienākumus, kā arī veiktos uzturlīdzekļu maksājumus. Aprēķinot nodokļa summu, kas personai bija jāmaksā par katru no šiem taksācijas gadiem, Beļģijas nodokļu administrācija atbrīvojumu par samaksātajiem uzturlīdzekļiem piemēroja tikai proporcionāli personas Beļģijā gūtajiem ienākumiem.

Līdz ar to uzturlīdzekļu maksājumu daļa, kas attiecās uz Francijā gūtajiem ienākumiem, kuriem saskaņā ar nodokļu konvenciju Beļģijā ir piemērojams atbrīvojums, netika ņemta vērā, un atvieglojums netika piemērots pilnā apmērā.

Vienlaikus Francijā, kur tika aplikti ar nodokli šajā valstī gūtie ienākumi, uzturlīdzekļu maksājumus nevarēja atskaitīt, jo šo maksājumu saņēmēji nebija Francijas nodokļu rezidenti. Līdz ar to izveidojās situācija, kurā uzturlīdzekļu maksājumi netika pilnā apmērā ņemti vērā ne Francijā, ne Beļģijā, un nodokļa maksātājs nevarēja pilnībā izmantot nodokļa atvieglojumu, kas varētu būt pretrunā Līguma par ES darbību 45. pantam.

Atziņas: EST uzsvēra, ka tad, ja persona dzīvo vienā dalībvalstī, bet daļu ienākumu gūst citā dalībvalstī, nedrīkst rasties situācija, kurā pārrobežu nodarbinātības dēļ tiek zaudētas nodokļu priekšrocības, kas saistītas ar personas personīgo un ģimenes stāvokli.

Tiesa skaidroja, ka rezidences valstij parasti ir pienākums pilnā apmērā ņemt vērā nodokļa maksātāja personīgo un ģimenes stāvokli, jo tieši šī valsts vislabāk spēj novērtēt personas kopējos ienākumus un maksātspēju. Ja rezidences valsts, pamatojoties uz divpusēju nodokļu konvenciju, pieņem, ka daļa no šī pienākuma pāriet uz citu valsti, izšķiroša nozīme ir nevis tikai konvencijā formāli noteiktajam regulējumam, bet gan tam, vai šis stāvoklis attiecīgajā ienākumu gūšanas valstī faktiski tiek pilnvērtīgi ņemts vērā, aprēķinot maksājamo nodokli.

Rezidences valsts nevar atsaukties uz to, ka otra valsts teorētiski varētu piešķirt attiecīgo atskaitījumu, ja faktiski tas netiek darīts. Ja persona, kura strādā divās vai vairāk dalībvalstīs, zaudē daļu no nodokļa atskaitījuma, bet persona, kura visus ienākumus gūst tikai savā rezidences valstī, šādu atskaitījumu var izmantot pilnībā, tad pārrobežu situācijā esošā persona tiek nostādīta nelabvēlīgākā situācijā, un tas ir uzskatāms par darba ņēmēju brīvas pārvietošanās ierobežojumu.

EST atzina, ka ES tiesības nepieļauj tādu regulējumu, saskaņā ar kuru rezidences valsts samazina ar ģimenes stāvokli saistītu nodokļa atskaitījumu tikai tāpēc, ka daļa ienākumu ir gūta citā dalībvalstī, ja šī atskaitījuma daļa otrā valstī faktiski netiek kompensēta. Citiem vārdiem, nodokļu maksātājs nedrīkst zaudēt daļu no uzturlīdzekļu atskaitījuma tikai tāpēc, ka viņš izmantojis tiesības strādāt citā ES dalībvalstī.

EST: dalībvalstis samazināto PVN likmi izmitināšanai var neattiecināt uz viesnīcu papildpakalpojumiem

Fakti: Šā gada 5. martā Eiropas Savienības Tiesa sniedza prejudiciālo nolēmumu apvienotajās lietās C-409/24, C-410/24 un C-411/24, kur tā vērtēja, vai Vācijas regulējums par PVN piemērošanu viesnīcu pakalpojumiem ir saderīgs ar ES PVN direktīvu. Vācijas tiesības paredz, ka samazinātā PVN likme tiek piemērota tikai īstermiņa izmitināšanai, bet citi ar uzturēšanos saistīti pakalpojumi – piemēram, brokastis, autostāvvietu nodrošināšana, piekļuve sporta zālei, labjūtes telpām vai interneta pieslēgumam – ir jānošķir no izmitināšanas un jāapliek ar PVN pamatlikmi, pat ja tie tiek sniegti kopā ar izmitināšanu un iekļauti vienā kopējā cenā. Vairāki viesnīcu uzņēmumi uzskatīja, ka šie pakalpojumi ir izmitināšanas papildpakalpojumi un tāpēc tiem būtu jāpiemēro tāda pati samazinātā PVN likme kā pašai nakšņošanai.

Ģenerāladvokāta viedoklis: 2025. gada septembra Nodokļu vēstīs aprakstījām ģenerāladvokātes Čapetas secinājumus šajā lietā, proti, Vācijas tiesību norma, kas samazināto likmi attiecina tikai uz izmitināšanu, bet ne uz papildpakalpojumiem, atbilst ES tiesībām.

Tiesas atziņas: Tiesa savā spriedumā pēc būtības piekrita ģenerāladvokātes secinājumiem. EST atzina, ka dalībvalstīm ir tiesības selektīvi piemērot samazināto PVN likmi tikai konkrētiem un skaidri identificējamiem pakalpojumiem, piemēram, pašam īstermiņa izmitināšanas pakalpojumam, neattiecinot to uz citiem ar izmitināšanu saistītiem pakalpojumiem, pat ja tie no klienta skatpunkta ir papildpakalpojumi un tiek iekļauti vienā kopējā cenā. Galvenais nosacījums ir, lai valsts regulējums skaidri nošķirtu attiecīgos pakalpojumus un tiktu ievērots nodokļu neitralitātes princips, proti, lai līdzīgi pakalpojumi tirgū, kas savstarpēji konkurē, netiktu nepamatoti aplikti ar dažādām PVN likmēm.

EST: videospēļu virtuālā valūta nav likumīgs maksāšanas līdzeklis un tās tirdzniecība nav atbrīvota no PVN

Fakti: Šā gada 5. martā EST pieņēma prejudiciālo nolēmumu lietā C‑472/24, kurā tika vērtēta Lietuvas uzņēmuma Žaidimų valiuta saimnieciskā darbība, kas ietvēra tiešsaistes videospēles Runescape virtuālās valūtas (zelta monētu) pirkšanu un tālākpārdošanu apmaiņā pret parastajām (likumīgām) valūtām. Lietuvas nodokļu administrācija nodokļu pārbaudes laikā par 2020.–2023. gadu secināja, ka šie darījumi ir pakalpojumu sniegšana, kas ir apliekama ar PVN.

Uzņēmums lēmumu apstrīdēja, norādot, ka spēles “zelta monēta” esot uzskatāma par virtuālo valūtu, līdzīgi kā bitcoin, un tādēļ šo zelta monētu maiņas darījumiem būtu jāpiemēro PVN atbrīvojums finanšu darījumiem saskaņā ar PVN direktīvu, kā to EST bija atzinusi lietā Hedqvist (C‑264/14). Žaidimų valiuta argumentēja, ka alternatīvi “zelta monētas” būtu jāuzskata par vairāku mērķu vaučeriem, tādējādi PVN būtu jāpiemēro tikai starpībai starp pirkšanas un pārdošanas cenu. Lietuvas nodokļu administrācija savukārt uzskatīja, ka šī virtuālā valūta nav salīdzināma ar finanšu instrumentiem vai virtuālajām valūtām, jo to var izmantot tikai konkrētās videospēles ietvaros.

Atziņas: EST secināja, ka Runescape “zelta monētas” nevar kvalificēt kā valūtu PVN direktīvas izpratnē, jo tās netiek pieņemtas kā maksāšanas līdzeklis ārpus konkrētās videospēles un tām ir funkcionāls mērķis tikai šīs spēles ietvaros. Līdz ar to šādu virtuālo vienību pirkšanas un pārdošanas darījumiem nepiemēro PVN atbrīvojumu, kas attiecas uz darījumiem ar valūtām (PVN direktīvas 135. panta 1. punkta e) apakšpunkts). Tiesa arī atzina, ka šīs virtuālās vienības nav uzskatāmas par vaučeriem, jo tās pašas par sevi jau ir digitāls pakalpojums vai spēles elements, nevis instruments, ar kuru vēlāk iegūst citu preci vai pakalpojumu.

Tādēļ darījumi, kuros par naudu (kā likumīgu maksāšanas līdzkli) tiek iegādātas vai pārdotas šādas spēles virtuālās vienības, ir uzskatāmi par elektronisko pakalpojumu sniegšanu, un PVN piemēro saskaņā ar vispārējiem PVN direktīvas noteikumiem. Tas nozīmē, ka nodokļa bāzē jāiekļauj visa atlīdzība par virtuālās valūtas pārdošanu, nevis tikai starpība starp pirkšanas un pārdošanas cenu.

EST: lojalitātes programmas punkti nav vaučeri PVN direktīvas izpratnē

(2026. gada 5. marta prejudiciāls nolēmums lietā C‑436/24)

Fakti: Zviedrijas uzņēmums Lyko Operations AB, kas tirgo matu kopšanas un skaistumkopšanas produktus veikalos un tiešsaistē, plānoja ieviest klientu lojalitātes programmu. Programmas ietvaros klienti par veiktajiem pirkumiem saņemtu punktus, kuru skaits būtu atkarīgs no pirkumu vērtības. Uzkrātos punktus klienti varētu izmantot īpašā “punktu veikalā”, lai iegūtu papildu preces no uzņēmuma piedāvātā sortimenta. Punktus nevarētu apmainīt pret naudu, tie nebūtu nododami citām personām un būtu izmantojami tikai nākamā pirkuma laikā.

Lai noskaidrotu šīs programmas PVN režīmu, Lyko Operations vērsās Zviedrijas nodokļu iestādē ar lūgumu sniegt uzziņu. Uzņēmums uzskatīja, ka lojalitātes programmā piešķirtie punkti varētu būt uzskatāmi par vaučeriem PVN direktīvas izpratnē, konkrēti – par vairāku mērķu vaučeriem. Nodokļu administrācija atbildēja, ka šādi punkti nav vaučeri, jo tiem nav noteiktas naudas vērtības un tie klientiem tiek piešķirti bez atlīdzības.

Ģenerāladvokāta viedoklis: 2025. gada septembra Nodokļu vēstīs aprakstījām ģenerāladvokātes Kokotes secinājumus šajā lietā – Lyko lojalitātes programmā piešķirtie punkti nav uzskatāmi par vaučeriem PVN direktīvas izpratnē. Ģenerāladvokāte norādīja, ka instruments ir uzskatāms par vaučeru tikai tad, ja no tā vai tā noteikumiem ir skaidri identificējamas piegādājamās preces vai piegādātājs un piegādātājam ir pienākums to pieņemt kā atlīdzību par piegādi (PVN direktīvas 30.a panta 1. punkts), savukārt lojalitātes punkti šiem nosacījumiem neatbilst, jo tie tikai nodrošina atlaidi nākamajam pirkumam.

Atziņas: EST spriedumā piekrita ģenerāladvokātes secinājumiem. Tiesa atzina, ka lojalitātes programmā piešķirtie punkti nerada piegādātājam pienākumu tos pieņemt kā atlīdzību par preču piegādi, bet tikai dod klientam iespēju, veicot jaunu pirkumu, iegūt papildu zemas vērtības preces. Līdz ar to šādi punkti neietilpst jēdzienā “vaučers” PVN direktīvas 30.a panta izpratnē un tos nevar kvalificēt ne kā viena mērķa, ne kā vairāku mērķu vaučerus. Tā kā punkti nav uzskatāmi par vaučeriem, PVN direktīvas īpašie noteikumi (73.a pants) par vaučeriem šādai lojalitātes programmai nav piemērojami.

 

Latvijā un ārzemēs

Rakstu autore: Aija Lasmane

Zemu nodokļu vai beznodokļu valstis un teritoriju saraksts no 2026.gada 1.aprīļa

Zemu nodokļu vai beznodokļu valstis un teritorijas ir jurisdikcijas, kas iekļautas ar Eiropas Savienības (ES) Padomes 2026.gada 17.februāra secinājumiem pārskatītajā ES sarakstā par jurisdikcijām, kas nodokļu nolūkos nesadarbojas, apstiprinātajā 1.pielikumā.

Ar 2026.gada 1.aprīli aktuālajā sarakstā ir iekļautas šādas zemu nodokļu vai beznodokļu valstis un teritorijas:

• Angiljas teritorija;
• Amerikas Savienoto Valstu (ASV) Guamas teritorija;
• ASV Samoa teritorija;
• ASV Virdžīnu salu teritorija;
• Krievijas Federācija;
• Palau Republika;
• Panamas Republika;
• Tērksas un Kaikosas salu teritorija;
• Vanuatu;
• Vjetnamas Sociālistiskā Republika.

Aktuālajā sarakstā no jauna ir iekļauta Tērksas un Kaikosas salu teritorija un Vjetnamas Sociālistiskā Republika, bet ir izslēgta Fidži Republika, Trinidādas un Tobāgo Republika un Samoa Neatkarīgā Valsts.

Eiropas Komisija uzsāk pārkāpuma procedūru pret Franciju par Mātesuzņēmumu un meitasuzņēmumu direktīvas nepareizu īstenošanu

Eiropas Komisija ir nolēmusi nosūtīt Francijai oficiāla paziņojuma vēstuli (pirmais pārkāpuma procedūras posms) par Eiropas Savienības Mātesuzņēmumu un meitasuzņēmumu direktīvas (2011/96) (MSD) nepareizu īstenošanu.

MSD paredz, ka netiek iekasēts ieturējuma nodoklis, ja meitasuzņēmums sadala savu peļņu mātesuzņēmumam citā dalībvalstī, lai šāda peļņa netiktu aplikta ar nodokli vēlreiz mātesuzņēmuma līmenī. Tas nodrošina, ka tā pati peļņa tiek aplikta ar nodokli tikai vienu reizi meitasuzņēmuma dalībvalstī, un ka uzņēmumi, kas nodokļu vajadzībām ir rezidenti ES dalībvalstī, necieš no dubultas nodokļu uzlikšanas, kad tie darbojas iekšējā tirgū.

Tomēr Francija atbrīvo no ieturējuma nodokļa peļņu, ko Francijas meitasuzņēmums sadala savam mātesuzņēmumam citā dalībvalstī, tikai tad, ja mātesuzņēmuma “faktiskās vadības vieta” atrodas dalībvalstī. Saskaņā ar MSD mātesuzņēmums ir jebkurš uzņēmums, kas saskaņā ar attiecīgās dalībvalsts nodokļu tiesību aktiem tiek uzskatīts par rezidentu nodokļu vajadzībām šajā valstī. Francija nevar vienpusēji piemērot savus kritērijus ārvalstu mātesuzņēmumiem, lai apstrīdētu to statusu un liegt PSD nodokļu priekšrocības, piemērojot ieturējuma nodokli pārskaitījumiem no Francijas meitasuzņēmuma uz tā mātesuzņēmumu, kas atrodas citā dalībvalstī.

Francijai tagad ir 2 mēneši, lai atbildētu un novērstu Komisijas norādītās nepilnības. Ja netiks saņemta apmierinoša atbilde, Komisija var pieņemt lēmumu sniegt argumentētu atzinumu.

Eiropas Komisija publicē priekšlikumu par EU Inc. (28. uzņēmumu režīmu)

Eiropas Komisija ir publicējusi likumdošanas priekšlikumu par EU Inc. – jaunu ES juridisko formu, kas ir 28. uzņēmumu režīma stūrakmens. Termins “28. uzņēmumu režīms” tiek lietots tāpēc, ka Eiropas Komisijas priekšlikums par ES uzņēmumiem radītu ES līmenī fakultatīvu, saskaņotu uzņēmumu tiesību regulējumu — faktiski 28. režīmu līdzās 27 ES dalībvalstu uzņēmumu tiesību režīmiem.

Lai veicinātu Eiropas Savienības konkurētspēju un vienkāršotu korporatīvos procesus, ierosinātā jaunā izvēles korporatīvā juridiskā forma EU Inc. piedāvā “vienotu, saskaņotu ES mēroga noteikumu kopumu, kas aptver attiecīgos korporatīvo, maksātnespējas, darba un nodokļu tiesību aspektus”. Ja EU Inc. tiktu ieviests, tas ļautu uzņēmumiem, kas vēlas paplašināties Eiropas Savienībā, izvēlēties vienotu, augsti digitalizētu korporatīvo regulējumu, nevis darboties saskaņā ar vairākiem valstu korporatīvajiem režīmiem.

Ierosinātā EU Inc. galvenās iezīmes ir šādas:

• EU Inc. tiktu digitāli reģistrēta topošajā ES Centrālajā reģistrā 48 stundu laikā par maksimālo summu 100 EUR, bez minimālā nepieciešamā pamatkapitāla;
• reģistrācijas princips “tikai vienreizēja” tiktu attiecināts arī uz nodokļu procedūrām, un reģistrācijas laikā iesniegtā informācija tiktu kopīgota ar attiecīgajām valsts nodokļu un sociālā nodrošinājuma iestādēm, piemēram, lai iegūtu nodokļu vai PVN identifikācijas numurus;
• EU Inc. dibināšana tiktu pakļauta “preventīvai administratīvai tiesas vai notariālai kontrolei un likumības pārbaudei”, kas ir būtiski, lai novērstu ļaunprātīgus vai krāpnieciskus pastkastīšu uzņēmumus, kas saistīti ar izvairīšanos no nodokļu maksāšanas vai nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu;
• lai piesaistītu labākos talantus, EU Inc. varētu uzsākt ES mēroga darbinieku akciju opciju plānus; visi saistītie ienākumi tiktu aplikti ar individuālo ienākuma nodokli darbinieku rokās tikai akciju pārdošanas brīdī, nevis opcijas piešķiršanas, iegūšanas vai izmantošanas brīdī, tādējādi nodrošinot labvēlīgu nodokļu uzlikšanas laiku; un
• EU Inc. gūtu labumu no pilnībā digitalizētām likvidācijas procedūrām un vienkāršotiem maksātnespējas noteikumiem atbilstošiem inovatīviem uzņēmumiem, ja 30 dienu laikā ir saņemta atļauja no reģistrācijas ES dalībvalsts nodokļu iestādēm (piemēram, nav nodokļu parādu un ir ievērotas citas nodokļu prasības).

Priekšlikums ir regulas veidā saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 114. pantu, un tas ir jāpieņem Eiropas Savienības Padomē ar kvalificētu balsu vairākumu.

Rakstu autore: Natālija Ķīse

Eiropas Komisija publicē 2026. gada nodokļu un muitas savienības pārvaldības plānu

Eiropas Komisijas Nodokļu un muitas savienības ģenerāldirektorāts (DG TAXUD) šā gada 19. martā publicēja 2026. gada pārvaldības plānu (pieejams šeit), kurā izklāstīts detalizēts ceļvedis ES muitas, PVN un oglekļa cenu noteikšanas sistēmu pilnveidošanai.

• ES Muitas datu centrs: Eiropas Komisija turpinās gatavoties ES Muitas datu centra izveidei, kas kalpos par pamatu nākotnes datu vadītai muitas sistēmai. Lai gan tā pilnīga ieviešana ir plānota 2028. gadā, 2026. gadā sagatavošanās darbi galvenokārt tiks vērsti uz e-komercijas darījumiem, nodrošinot efektīvāku importa apstrādi un uzlabotas riska analīzes iespējas.

Eiropas Komisija pievērsīsies arī preču klasifikācijas un vērtēšanas uzlabošanai, tostarp Kombinētās nomenklatūras atjaunināšanai 2027. gadam un ar tarifiem saistīto tiesību aktu pārskatīšanai.

• Nodoklis zemas vērtības precēm: Eiropas Komisija plāno līdz 2026. gada jūlijam ieviest muitas nodokli mazvērtīgām sūtījumiem un līdz 2026. gada novembrim – apstrādes maksu. Šie pasākumi papildina plašāku politikas mērķi atcelt pašreizējo 150 EUR slieksni muitas jomā, tādējādi nodrošinot vienlīdzīgus konkurences apstākļus starp e-komerciju un tradicionālo mazumtirdzniecības importu (plašāka informācija šeit).
• Digitalizācija: Digitalizācijas jomā 2026. gada pirmajā ceturksnī tiks ieviesta automatizētā eksporta sistēma (AES) un ES vienotais logs (CSW-CERTEX), bet otrajā ceturksnī — jaunā datorizētā tranzīta sistēma (NCTS 6. fāze). Importa kontroles sistēmas (ICS2) turpmāki uzlabojumi ir plānoti 2026. gada ceturtajā ceturksnī.
• CBAM: Lai atbalstītu CBAM darbību, 2026. gadā ir plānots pieņemt vairākus svarīgus īstenošanas un deleģētos aktus. Tie ietver īstenošanas aktu par trešās valstīs samaksāto oglekļa cenu atzīšanu pirmajā ceturksnī, kā arī īstenošanas aktus par CBAM deklarācijām un deleģētos aktus par CBAM sertifikātu pārdošanu un atpirkšanu gada otrajā ceturksnī.

Darbības ziņā CBAM reģistram, kas sāka vākt datus par CBAM preču importu no 2026. gada janvāra, būs galvenā loma emisiju un attiecīgo finanšu saistību aprēķināšanā. Vienlaikus tiks veikti sagatavošanās darbi centralizētas CBAM platformas izveidei, kas, paredzams, sāks darboties 2027. gadā un ļaus veikt pirmos CBAM sertifikātu pārdevumus saistībā ar 2026. gada importu.

• PVN: PVN jomā DG TAXUD prioritāri pievērsīsies PVN digitālajā laikmetā (ViDA) paketes īstenošanai, un 2026. gadā ir plānoti vairāki galvenie posmi. Vienotās PVN reģistrācijas sistēmas ieviešana ir paredzēta 2026. gada pirmajā ceturksnī, kam otrajā ceturksnī sekos īstenošanas pasākumu pieņemšana attiecībā uz digitālās ziņošanas prasībām (DRR) un centrālo VIES sistēmu.

Komisija turpinās sarunas par 150 EUR sliekšņa atcelšanu attiecībā uz importa vienotā kontaktpunkta (IOSS, īpašā PVN režīma) izmantošanu un tā piemērošanas paplašināšanu precēm, kas glabājas muitas noliktavās, tādējādi turpinot saskaņot PVN un muitas regulējumus.

PVN krāpšanas apkarošanas jomā jo īpaši Komisija plāno grozīt PVN administratīvās sadarbības sistēmu, lai Eiropas Prokuratūrai un Eiropas Krāpšanas apkarošanas birojam nodrošinātu piekļuvi pārrobežu PVN datiem, paredzot, ka grozījumi stāsies spēkā 2027. gadā.

Lietuva atjaunina vadlīnijas nodokļu režīmam uzņēmumu ar neierobežotu atbildību peļņas sadalei un dividendēm

Lietuvas nodokļu inspekcija ir atjauninājusi Uzņēmumu ienākuma nodokļa likuma vadlīnijas, papildinot tās ar skaidrojumu par nodokļu režīmu peļņas sadalei un dividenžu izmaksai uzņēmumos ar neierobežotu atbildību.

Tiek precizēts, ka peļnu, ko sadala Lietuvā reģistrēti uzņēmumi ar neierobežotu atbildību (t.sk., personālsabiedrības), var uzskatīt par neapliekamajiem ienākumiem dalībnieka līmenī, ciktāl šī peļna ir gūta no ienākumiem, kam jau ir piemērots UIN.

Ja uzņēmums ir guvis gan ar nodokli apliekamus, gan neapliekamus ienākumus, atbrīvojums jāpiemēro proporcionāli. Izmaksātās peļņas daļa, kas attiecināma uz uzņēmuma neapliekamajiem ienākumiem, saņēmēja līmenī nevar tikt uzskatīta par neapliekamu, un tā vietā tā jāiekļauj uzņēmuma ienākuma nodokļa bāzē.

Vadlīnijas turklāt apstiprina, ka dividendes, kuras saņem uzņēmums ar neierobežotu atbildību (kā dalībnieks citā sabiedrībā) un kuras pēc tam tiek pārdalītas tā dalībniekiem, saglabā savu dividenžu statusu arī dalībnieku līmenī.

Šādas dividendes netiek iekļautas uzņēmuma dalībnieka apliekamajos ienākumos UNI aprēķināšanas nolūkā, ja tiek ievēroti vispārējie dividenžu nodokļa režīma noteikumi. Uzņēmumam vienlaikus ir jānodrošina dividenžu izcelsmes izsekojamība.

Atjauninātajās vadlīnijās ir iekļauti arī vairāki papildu punkti, proti:

• peļņa, kas saņemta no ārvalstu uzņēmumiem ar neierobežotu atbildību, var tikt uzskatīta par neapliekamu, ja ārvalstu uzņēmums savā jurisdikcijā maksā UIN (vai līdzvērtīgu nodokli);
• Lietuvas un atsevišķi ārvalstu pensiju fondi, kas netiek uzskatīti par nodokļu maksātājiem, ir atbrīvoti no UIN par saņemtajām dividendēm;
• atsevišķos gadījumos dividenžu izmaksas trasta pārvaldniekiem trasta ietvaros nav pakļautas dividenžu nodokļa režīmam.

Vadlīnijas, kas publicētas 2026. gada 18. martā, ir pieejamas šeit (tikai lietuviešu valodā).

Igaunijas valdība nolēma atcelt plānoto akcīzes nodokļa paaugstinājumu energoresursiem no 2026. gada 1. maija

Igaunijas valdība pieņēma lēmumu atcelt plānoto akcīzes nodokļa likmju paaugstinājumu energoresursiem no šā gada 1. maija, kas paredzēja palielināt likmes benzīnam (no 591 līdz 621 EUR/1000 l), dīzeļdegvielai (no 428 līdz 459 EUR/1000 l), sašķidrinātajai naftas gāzei (no 79,91 līdz 90,98 EUR/1000 kg), dabasgāzei (no 56,42 līdz 66,58 EUR/1000 m³) un elektroenerģijai (no 2,1 līdz 3,07 EUR/MWh).

Šāds lēmums pamatots ar to, ka strauji augošu cenu un sabiedrības satraukuma laikā nav lietderīgi ieviest agrāk pieņemtus lēmumus, jo cenu kāpumu galvenokārt izraisa piegādes traucējumi globālajā tirgū, un risinājums ir šo šķēršļu mazināšana un energoresursu piedāvājuma palielināšana.

Igaunijas preses relīze angliski pieejama šeit.

Meta ieviesīs papildus maksu par reklāmām Eiropas valstīs ar digitālo pakalpojumu nodokļiem

No 2026. gada 1. jūlija uzņēmums Meta ieviesīs papildus maksu par reklāmām Meta platformās (Facebook, Instagram, Whatsapp, u.c.), kas tiek rādītas auditorijām noteiktās Eiropas valstīs, kurās tiek piemēroti digitālo pakalpojumu nodokļi (DST) vai līdzīgi maksājumi, kas parasti tiek piemēroti konkrētiem bruto ieņēmumiem no noteiktiem digitālajiem pakalpojumiem. Maksa tiks aprēķināta, pamatojoties uz valsti, kurā reklāma tiek rādīta, neatkarīgi no reklāmdevēja atrašanās vietas (uzņēmuma reģistrācijas valsts), un tā tiks norādīta kā atsevišķa pozīcija reklāmas rēķinā vai darījuma izrakstā, neiekļaujot to reklāmas kampaņas budžetā vai tēriņu limitā.

Meta papildus maksu aprēķinās, nosakot auditorijas atrašanās vietu un valsti, kurā reklāmas tiek izvietotas/rādītas. Lai gan piemērojamo valstu saraksts var tikt mainīts, šobrīd Meta norāda, ka šī maksa attieksies uz šādām valstīm un to DST likmēm:

• Austrija – 5%;
• Francija – 3%;
• Itālija – 3%;
• Spānija – 3%;
• Turcija – 5%;
• Apvienotā Karaliste – 2%.

Piemēram, ja uzņēmums izvieto reklāmas Itālijā par 100 USD (piemērojot 3% atrašanās vietas maksu), Meta papildus 100 USD par reklāmu izvietošanu piemēros 3 USD kā papildus atrašanās vietas maksu.

Tax Stories blogi

Regulāri nodokļu eksperta Jāņa Taukača sagatavotie svarīgākie jaunumi un analītiskas pārdomas par un ap nodokļiem. Reģistrējies un nepalaid garām!