Nodokļu vēstis. Janvāris 2026

Latvijas tiesību akti

Jauns IIN likuma grozījumu likumprojekts

Finanšu ministrija ir sagatavojusi likumprojektu “Grozījumi likumā “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli”, ņemot vērā dažādu nodokļu maksātāju, institūciju un Valsts ieņēmumu dienesta ierosinājumus, lai pilnveidotu likumā ietverto normu piemērošanu praksē, kā arī papildinātu likumu ar jaunām normām, kas nodrošinātu skaidru likuma piemērošanu līdz šim neatrunātās situācijās un vienlaikus nodrošinātu Ēnu ekonomikas ierobežošanas plāna ieviešanu.

Likumprojekts ietver šādus būtiskākos grozījumus:

Nodokļa piemērošanas kārtība atmaksātajām summām (Cashback) klientu lojalitātes programmas ietvaros. Ar likumprojektu likuma 8.pants papildināts ar normām, kas nosaka, ka par ienākumu nav atzīstami klientu lojalitātes programmas ietvaros nodokļa maksātājam maksājuma kontos ieskaitītie naudas līdzekļi (ja tas nav saistīts ar nodokļa maksātāja saimniecisko darbību).
Regulējuma pilnveidošana attiecībā uz dāvinājumiem, kas saņemti no fiziskajām personām, ar kurām saista ciešas personiskās un ekonomiskās saites. Likuma 9.panta pirmās daļas 35.punkts tiek papildināts ar “e “apakšpunktu, kas paredz atbrīvot no aplikšanas ar nodokli dāvinājumus, kas saņemti no maksātāja laulātā pirmās pakāpes radinieka vai maksātāja pirmās pakāpes radinieka laulātā.
Ieņēmumu atzīšana paziņotās saimnieciskās darbības gadījumos, nosakot, ka personām, kas ir izmantojušas tiesības nereģistrēt saimniecisko darbību, saimnieciskās darbības ieņēmumos netiek ietverti ar īpašuma izmantošanu saistīti maksājumi trešajām personām, kas nerada īpašuma vērtības pieaugumu (piemēram, komunālie maksājumi par elektrību, ūdeni u.c.). Minētais nozīmē to, ka, piemēram, telpu nomas gadījumā, ar nodokli apliekamais objekts būs līgumā noteiktā nomas maksa.
Atbalsts izmaksu segšanai Emisijas kvotu izsolīšanas instrumenta vai Modernizācijas projekta īstenošanai nosakot, ka gada apliekamajā ienākumā netiek ietverts un ar nodokli netiek aplikts atbalsts Emisijas kvotu izsolīšanas instrumenta projekta īstenošanai, kā arī Modernizācijas fonda projekta īstenošanai.
Ieguldījumu konta darbību reglamentējošo normu pilnveidošana, nosakot, ka ārvalstu nodokļu maksātājam (nerezidentam) Latvijā ir apliekams tā Latvijā gūtais ienākums no ieguldījumu konta.
Normas, kas nosaka ārvalstīs gūtā ienākuma no būtiskas līdzdalības aplikšanu ar nodokli, precizēšana skaidrojot, ka nodokli, kas aprēķināts no būtiskās līdzdalības ārvalstu sabiedrībā ienākuma, var samazināt par sabiedrības līmenī samaksāto attiecīgās valsts uzņēmumu ienākuma nodokli vai tam pielīdzināmo nodokli.
Citi precizējumi un skaidrojumi.

Grozījumi vēl jāpieņem Ministru kabinetā un Saeimā.

Rakstu autore: Inese Zladeja

Grozījumi likumā “Par akcīzes nodokli” – skaidrāk nosaka, kāda degviela lauksaimniekiem ietilpst samazinātās likmes režīmā

Ministru kabineta sagatavotais likumprojekts precizē 18. panta piektās daļas ievaddaļu – turpmāk skaidri pasakot, ka lauksaimnieku samazinātā akcīze attiecas ne tikai uz parasto dīzeļdegvielu, bet arī uz biodīzeļdegvielu, kas pilnībā iegūta no biomasas, un parafinizētu dīzeļdegvielu, kas iegūta no biomasas. Nosacījums paliek nemainīgs: šai degvielai jābūt marķētai un tā jāizmanto traktortehnikā un lauksaimniecības pašgājējmašīnās noteiktajiem darbiem. Ar likumprojektu var iepazīties šeit.

Grozījumi vēl jāpieņem Ministru kabinetā un Saeimā.

Latgales SEZ paplašinās – iekļaus arī Alūksnes novadu

Saeima virza grozījumus uz 3.lasījumu Latgales speciālās ekonomiskās zonas likumā, lai Latgales SEZ paplašinātu, iekļaujot arī Alūksnes novadu. Galvenais mērķis šiem grozījumiem, lai stiprinātu Austrumu pierobežas uzņēmējdarbību: vairāk investīciju, eksporta un ražošanas, vairāk darba vietu.

Papildus grozījumi paredz, ka priekšlikumus par katrai pašvaldībai piešķiramo SEZ platību sagatavo un Ministru kabinetā virza Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministrija, balstoties uz Latgales plānošanas reģiona attīstības padomes lēmumu. Ar likumprojektu var iepazīties šeit.

Latvijas tiesu prakse

Rakstu autors: Oļegs Spundiņš

Tiesa neapstiprināja valdes locekļa atbildību par uzņēmuma nodokļu parādiem (A420193225)

Strīda būtība

VID, pamatojoties uz Likuma “Par nodokļiem un nodevām” (LNN) 60. pantu, noteica pienākumu sabiedrības ar ierobežotu atbildību (Uzņēmums) bijušajam valdes loceklim atlīdzināt 140 551,99 EUR nodokļu parādu.

Pieteicējs apstrīdēja šo lēmumu, norādot, ka nav izpildīti visi LNN 60. panta kritēriji, īpaši – nav bijis pamata sastādīt aktu par piedziņas neiespējamību.

Lietas faktiskie apstākļi

Uzņēmuma līdz likvidācijai piederēja vairāki aktīvi, tostarp:

nekustamais īpašums Adrese A;
4 transportlīdzekļi un iekrāvējs;
pamatlīdzekļi zāģētavā, kas faktiski atradās Uzņēmuma valdījumā.

VID neveica piespiedu piedziņu uz visiem aktīviem, uz kuriem tā bija iespējama, bet netika pat uzsākta.

Akts par piedziņas neiespējamību sastādīts laikā, kad piedziņa turpinājās un Uzņēmumam vēl piederēja manta.

Tiesas secinājumi

Tiesa konstatēja, ka sprieduma pieņemšanas brīdī Uzņēmumam joprojām piederēja manta, un piedziņa uz to objektīvi bija iespējama. VID nebija realizējis 4 transportlīdzekļus un iekrāvēju (kopējā vērtība ~38 600 EUR), kā arī nebija uzsācis piedziņu nekustamajam īpašumam, par kuru tiesu izpildītājs skaidri norādīja, ka piedziņa ir iespējama.

Tiesa uzsvēra: akts par piedziņas neiespējamību var tikt sastādīts tikai tad, ja nav iespējams piedzīt nevienu daļu, nevis toreiz, kad VID prognozē, ka pilns parāds tāpat netiks segts.

LNN 60. panta piemērošana ir izņēmums, un valdes locekļa atbildība iestājas tikai tad, ja izpildīti visi pieci kritēriji. Ja kaut viens no tiem nav izpildīts, process pret valdes locekli uzsākt nedrīkst.

Tiesa konstatēja, ka 4. punkta (akts par piedziņas neiespejamību) neizpilde padara VID lēmumu par prettiesisku, un pārējo kritēriju vērtēšana vairs nav nepieciešama.

Šis spriedums nostiprina, ka VID nedrīkst steidzīgi vērsties pret valdes locekļiem, ja ir kaut mazākā iespēja atgūt nodokļu parādu no pašas sabiedrības. Akts par piedziņas neiespējamību ir nevis formalitāte, bet gan strikti kontrolējams tiesisks instruments, kura priekšlaicīga piemērošana noved pie visa procesa prettiesiskuma.

VID klusējošā piekrišana – kā iestādes bezdarbība atbrīvo no muitas parāda (Nr. A420242519)

Muitas tiesībās bieži dominē stingrs formālisms – precīza procedūru ievērošana un dokumentu noformēšana ir obligāti, lai izvairītos no muitas parāda rašanās. Tomēr spriedums izskatāmā lietā (kas sekoja pēc EST prejudiciālā nolēmuma lietā C-376/23) iezīmē būtisku pavērsienu attiecībā uz atļaujas turētāja atbildības robežām un valsts pārvaldes iestādes faktisko rīcību. Šī lieta demonstrē, kā VID ilgstoša klusēšana un piekļuve uzskaites sistēmai var tikt interpretēta kā prasību atcelšana ar konkludentām darbībām (Regulas 2015/2446 178.panta 3.punkta izpratnē).

Lietas faktiskie apstākļi

Strīda pamatā bija VID Muitas pārvaldes lēmums, ar kuru SIA “Baltic Container Terminal” tika aprēķināts muitas parāds par precēm, kas izvestas no brīvās zonas, nepiemērojot nākamo muitas procedūru. Preces tika ievestas ar statusu “N” (ārpussavienības preces), bet izvestas, pamatojoties uz CMR pavadzīmēm, kurās bija manuāli veikts ieraksts “Status C” (Savienības preces), kas apstiprināts ar muitas iestādes zīmogu un amatpersonas parakstu.

Vēlāk atklājās, ka konkrētās muitas amatpersonas parakstus noliedza vai tajā laikā nestrādāja, lai gan zīmoga nospiedumus ekspertīze atzina par autentiskiem. VID uzskatīja, ka termināla turētājam bija pienākums uzskaitē norādīt ne tikai atsauci uz CMR, bet arī konkrētu muitas procedūras pabeigšanas veidu (piemēram, MRN numuru), kā to paredz Deleģētā regula 2015/2446.

EST atziņas

Lieta nonāca līdz Senātam, kas vērsās EST ar jautājumu par Deleģētās regulas 2015/2446 178. panta interpretāciju. EST prejudiciālajā nolēmumā norādīja uz būtisku niansi – lai gan regula prasa detalizētu uzskaiti, tās 178. panta 3. punkts ļauj muitas dienestiem atcelt prasību par konkrētu datu (piemēram, procedūras pabeigšanas veida) ietveršanu uzskaitē.

Būtiskākais EST secinājums bija, ka šāda “atcelšana” nav obligāti jāformē kā atsevišķs rakstveida lēmums. To var secināt arī no iestādes administratīvās prakses un konkludentām darbībām, ja tas neietekmē muitas uzraudzību.

Administratīvā prakse kā tiesību avots

Izskatot lietu no jauna, Administratīvā apgabaltiesa fokusējās uz faktisko VID rīcību strīdus periodā. Tiesa konstatēja vairākus faktorus, kas liecināja par VID “klusējošu piekrišanu” pastāvošajai kārtībai:

Tiešsaistes piekļuve – VID bija nodrošināta tiešsaistes piekļuve termināla uzskaites sistēmai (Container Tracking), un piekļuves žurnāli apliecināja, ka amatpersonas šo iespēju reāli izmantoja.
Dokumentu redzamība – Sistēmā pie preču izsniegšanas ierakstiem tika pievienotas skenētas CMR pavadzīmes ar manuālajām muitas atzīmēm. VID redzēja, ka preces tiek izlaistas, balstoties uz šiem dokumentiem, nevis uz MRN numuriem.
Iestādes bezdarbība – VID nekad nebija apturējis preču izsniegšanu vai pieprasījis papildu datus (MRN) uzskaitē, tādējādi faktiski akceptējot šo kontroles modeli.

Tiesa atzina, ka, ja VID būtu uzskatījis šādu kārtību par nepieļaujamu, tam, izmantojot savas uzraudzības pilnvaras, bija jāiejaucas. Šādas rīcības neesamība tika kvalificēta kā prasību atcelšana Deleģētās regulas izpratnē.

Res Judicata un pierādījumu “pārnešana”

Būtisks aspekts šajā lietā bija arī res judicata principa piemērošana. Iepriekš Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģija administratīvā pārkāpuma lietā par tiem pašiem apstākļiem bija atzinusi, ka uzņēmums nav pārkāpis muitas noteikumus. Administratīvā tiesa norādīja, ka, lai gan tas ir cits process, tiesas secinājumi par tiem pašiem faktiskajiem apstākļiem (proti, ka CMR ar zīmogu ir pietiekams pamats preču izlaišanai) ir ņemami vērā, novēršot pretrunīgus nolēmumus.

Secinājumi

Šis spriedums nostiprina atziņu, ka nodokļu maksātājs (vai šajā gadījumā – brīvās zonas turētājs) nevar tikt sodīts par iestādes ilgstoši akceptētu praksi, pat ja tā formāli neatbilst visām regulējuma niansēm.

Galvenās atziņas:

Sistēmas piekļuve uzliek atbildību iestādei: Ja VID ir tiešsaistes piekļuve uzskaites sistēmai, iestāde nevar vēlāk apgalvot, ka nezināja par pielietoto metodoloģiju.
CMR ar muitas atzīmēm: Lai gan elektroniskā vide ir prioritāra, manuāli vizēts CMR dokuments ar autentisku zīmogu joprojām var kalpot par tiesisku pamatu preču statusa maiņai, ja iestāde šādu praksi ir pieļāvusi.
Atbildības robežas: Brīvās zonas turētājam nav pienākuma veikt izmeklēšanas funkcijas un pārbaudīt muitas amatpersonas paraksta īstumu, ja zīmogs ir vizuāli atbilstošs un procedūra atbilst iedibinātajai praksei.

Šis nolēmums uzskatāmi demonstrē, ka tiesiskās paļāvības princips un iestādes faktiskā rīcība (vai bezdarbība) var būt izšķiroši argumenti strīdos ar muitas un nodokļu iestādēm.

ES tiesu prakse

Raksta autore: Natālija Ķīse

EST: Muitas deklarācijas grozījumi nevar tikt izmantoti, lai iegūtu labvēlīgāku tarifa režīmu

Prejudiciāls nolēmums lietā T-177/25 (pasludināts 28.01.2026)

Fakti: 2017. gada 1. oktobrī stājās spēkā ES regula (2017/1566), kas atļāva importēt bišu medu no Ukrainas, piemērojot nulles muitas nodokļa likmi noteikta apjoma ietvaros (tarifa kvota). Tomēr 1. oktobris bija svētdiena, un muitas sistēmas nebija pilnībā atjaunotas – kvotas numurs svētdienā nebija pieejams ne ES muitas sistēmā, ne Polijas sistēmā.

1. oktobrī, uzņēmējs C neveiksmīgi mēģināja iesniegt muitas deklarāciju par Ukrainas izcelsmes medu un vienlaikus pieprasīt nulles likmes piemērošanu, taču tas tehniski nebija iespējams, jo kvotas numurs sistēmās vēl neeksistēja. 2017. gada 2. oktobrī, kad sistēmas tika atjauninātas, C iesniedza muitas deklarāciju atkārtoti un pieprasīja nulles likmi.

Pārbaudot deklarāciju, Polijas muitas iestāde konstatēja, ka visa kvota jau bija izsmelta 2017. gada 1. oktobrī, un nolēma piemērot parasto muitas nodokli 17,3 % apmērā, nevis nulles likmi.

Tiesvedību laikā Polijā tika noskaidrots, ka daudzi citi importētāji rīkojās citādi, proti, 2017. gada 1. oktobrī iesniedza muitas deklarācijas ar parasto muitas nodokļa likmi, bet, kad kvotas numurs parādījās sistēmās, grozīja savas deklarācijas un pieprasīja nulles tarifu. Šādā veidā kvota tika pilnībā izsmelta jau pirmajā dienā.

Muita uzskatīja, ka visi importētāji bija vienādos apstākļos, jo ikviens varēja rīkoties tāpat – vispirms iesniegt deklarāciju ar parasto nodokli un pēc tam to grozīt.

Atziņas: Savienības Muitas kodeksa 173. panta 3. punkts ir jāinterpretē šauri. Tas ļauj labot muitas deklarāciju pēc preču izlaišanas kā izņēmumu, tikai gadījumos, kad tajā ir netīšas kļūdas vai izlaista informācija, kas traucē pareizi piemērot konkrēto muitas procedūru. Šī norma nav paredzēta tam, lai deklarētājs vēlāk mainītu savu sākotnējo ekonomisko izvēli, proti, aizstātu apzināti pieprasītu standarta muitas likmi ar labvēlīgāku preferenciālu likmi, pievienojot tarifa kvotas numuru pēc deklarācijas pieņemšanas.

Turklāt EST uzsver, ka tarifa kvotu sistēmas mērķis ir nodrošināt vienveidīgu, pārskatāmu un hronoloģisku kvotu piešķiršanu, un tāpēc pieprasījums izmantot kvotu jāiesniedz jau kopā ar sākotnējo muitas deklarāciju. Pretējā gadījumā tiktu apdraudēta kvotu godīga sadale un radīta nepamatota priekšrocība tiem importētājiem, kuri vispirms iesniedz deklarāciju ar parasto likmi, bet mēģina izmantot kvotu vēlāk.

Kvotas numura pievienošana vēlāk nav uzskatāma par kļūdas labošanu deklarācijā, bet tas ir mēģinājums iegūt labvēlīgāku muitas likmi, aizstājot sākotnējo likmi.

EST uzsver, ka kvota ir jāpieprasa jau kopā ar sākotnējo muitas deklarāciju, jo kvotas tiek piešķirtas pēc iesniegšanas secības. Atļaujot kvotas numuru pievienot vēlāk, tiktu izjaukta godīga kvotu sadale un radīta nepamatota priekšrocība atsevišķiem importētājiem. Tāpēc Muitas Kodeksa 173. panta 3. punkts nepieļauj šādu dalīvalsts praksi.

Secinājums: importētāju rīcība, ar kuru tika izsmelta attiecīgā tarifa kvota, proti, sākotnēji iesniedzot muitas deklarācijas ar standarta likmi un pēc tam pievienojot tarifa kvotas numuru, ir vērtējama kā neatbilstoša Savienības Muitas kodeksa 173. panta 3. punkta prasībām.

Raksta autore: Kristīne Erele

Vai transfertcenu korekcijas ir pakalpojums PVN izpratnē?

– eur-lex.europa.eu – eur-lex.europa.eu

ES lietā C‑603/24 ģenreāladvokāte Kokote ir sniegusi analīzi, vai pēc darījuma veikta pārdošanas cenas korekcija, kas izriet no koncerna iekšējās peļņas sadales (transfer pricing adjustment), ir uzskatāma par atsevišķu pakalpojumu par atlīdzību PVN izpratnē.

Lietas būtība

Stellantis Portugal (iepriekš General Motors grupas uzņēmums) iegādājās transportlīdzekļus no GM ražotājiem Eiropā un tālāk pārdeva tos Portugāles izplatītājiem. Ja gala patērētājam radās defekti transportlīdzekļiem, izplatītāji veica remontu un izrakstīja rēķinu Stellantis Portugal. Uzņēmums savukārt informēja ražotājus par izplatīšanas izmaksām (remonts, personāls, elektrība, mārketings u. c.). Saskaņā ar GM transfertcenu politiku, pārdošanas cenas perioda beigās tika koriģētas (ražotāja jeb preču piegādātāja pusē), lai Stellantis Portugal sasniegtu noteiktu peļņas līmeni. Ražotāji attiecīgi izrakstīja kredītrēķinus vai papildrēķinus.

Portugāles nodokļu administrācija uzskatīja, ka šādas korekcijas ir atsevišķs pakalpojums, bet uzņēmums apgalvoja – tā ir tikai sākotnējā darījuma PVN bāzes korekcija.

Tādēļ Portugāles tiesa lūdza ES Tiesai skaidrot, vai šāda cenas korekcija atbilst Direktīvas 2006/112/EK jēdzienam “pakalpojums par atlīdzību”.

Ģenerāladvokātes galvenie secinājumi

PVN sistēma balstās uz konkrētiem darījumiem, nevis peļņas sadales principiem. Transfertcenas ir UIN, nevis PVN instruments.
Cenas korekcija pati par sevi nav pakalpojums. Peļņas izlīdzināšanas nolūkā veikta pārdošanas cenas pielāgošana nav jauns pakalpojums, bet gan sākotnējā darījuma cenas precizēšana.
Ja korekcija izriet no sākotnējā darījuma un saglabā tā ekonomisko būtību, tā uzskatāma par cenas korekciju, un attiecīgi jāveic PVN bāzes palielināšana vai samazināšana, nevis jāapliek kā jauns darījums.
Tikai izņēmuma gadījumā korekcija var tikt uzskatīta par pakalpojumu – ja skaidri pierādāms, ka maksātājs saņem papildu labumu, kas nav saistīts ar sākotnējo piegādi.

Kopsavilkums

Ģenerāladvokāte secina, ka konkrētajā lietā pārdošanas cenas korekcija starp saistītiem uzņēmumiem, kas veikta peļņas sadales nolūkos un izriet no līguma, NAV uzskatāma par atsevišķu pakalpojumu PVN izpratnē. Tā ir tikai piegādes cenas korekcija, kas attiecīgi jāatspoguļo PVN apliekamajā vērtībā.

Lai gan šis ir ģenerāladvokātes viedoklis, nevis ES Tiesas galīgais spriedums, tas parasti tiek ņemts vērā, un sniedz konkrētus, praktiski piemērojamus nosacījumus, kā vērtēt transfertcenu korekcijas PVN kontekstā.

Rakstu autore: Natālija Ķīse

EST: PVN atbrīvojums ir piemērojams, ja pakalpojums ir objektīvi nepieciešams no PVN atbrīvotās darbības pienācīgai veikšanai

Apvienotajās lietās C‑379/24 un C‑380/24 (prejudiciāls nolēmums)

Fakti: ANS, ekonomisko interešu grupa, un Educat, kooperatīvā sabiedrība ar ierobežotu atbildību, dibinātas Spānijā, lai saviem dalībniekiem nodrošinātu kopīgu infrastruktūru un centralizētus uzkopšanas pakalpojumus – ANS veselības un sociālās aprūpes iestādēs, bet Educat izglītības iestādēs. Abas organizācijas pašas neveica uzkopšanas darbus, bet noslēdza līgumus ar ārējiem uzņēmumiem, kuri nodrošināja personālu, darba organizēšanu, algu aprēķinu, apmācības un materiālus. Pēc nodokļu pārbaudes Spānijas nodokļu administrācija nolēma, ka par ANS un Educat sniegtajiem uzkopšanas pakalpojumiem saviem dalībniekiem ir jāmaksā PVN, jo pakalpojumi netika sniegti tieši un nebija saistīti tikai ar no PVN atbrīvotajām darbībām (medicīnas pakalpojumiem un izglītību) PVN direktīvas (2006/112/EK) 132. panta 1. punkta f) apakšpunkta izpratnē.

PVN direktīvas 132. panta 1. punkta f) apakšpunktā ir noteikts, ka no PVN ir atbrīvoti pakalpojumi, kurus saviem dalībniekiem sniedz neatkarīgas personu grupas, ja šo grupu darbība pati par sevi ir no PVN atbrīvota vai ja tās vispār netiek uzskatītas par nodokļa maksātājām. Šie pakalpojumi ir jāsniedz tikai ar mērķi palīdzēt grupas dalībniekiem veikt viņu pamatdarbību, kas ir no PVN atbrīvota, un tiem jābūt tieši nepieciešamiem šīs darbības veikšanai.

Atziņas:

Tieši nepieciešams pakalpojums: PVN atbrīvojumu valsts nedrīkst liegt tikai tāpēc, ka pakalpojums pēc sava rakstura ir vispārējs, piemēram, uzkopšana. Svarīgākais ir tas, vai šis pakalpojums patiešām ir vajadzīgs, lai dalībnieki varētu veikt savu no PVN atbrīvoto pamatdarbību, kā ar veselības aprūpi vai izglītību saistītu darbību. Ja bez šāda pakalpojuma šī darbība nevarētu notikt pienācīgi, tad šis pakalpojums ir uzskatāms par “tieši nepieciešamu” pakalpojumu PVN direktīvas izpratnē. Valsts noteikumi, kas automātiski izslēdz šādus pakalpojumus no PVN atbrīvojuma to vispārējā rakstura dēļ, neatbilst PVN direktīvas 132. panta 1. punkta f) apakšpunktam.
Uzkopšanas pakalpojumi ir tieši nepieciešami gan izglītības, gan veselības aprūpes darbībai, pat ja tie pēc sava rakstura ir vispārēji, jo šajās nozarēs pastāv īpašas higiēnas un drošības prasības, bez kuru ievērošanas izglītības un veselības aprūpes pakalpojumi nevar tikt pienācīgi sniegti.
Par konkurences izkropļojumu: PVN direktīvas 132. panta 1. punkta f) apakšpunktā ir ietverts ierobežojums, proti, atbrīvojums ir piemērojams “ja vien tas neradītu konkurences izkropļojumu”. EST uzsvēra, ka pakalpojuma vispārējais raksturs pats par sevi nenozīmē, ka tas nav “tieši nepieciešams”, un no tā izriet, ka arī konkurences izkropļojuma esamību nevar prezumēt tikai tāpēc, ka šāds pakalpojums teorētiski varētu tikt izmantots arī ar nodokli apliekamām darbībām. Valsts likumdevējs drīkst noteikt praktiskus nosacījumus, lai atvieglotu atbrīvojuma piemērošanas kontroli un novērstu ļaunprātīgu izmantošanu, taču šie nosacījumi nevar mainīt paša atbrīvojuma saturu.

EST ģenerāladvokāts: saistošās tarifu izziņas atcelšanai tiesas ceļā ir atpakaļejošs spēks

2026. gada 21. janvārī EST ģenerāladvokāts José Martín y Pérez de Nanclares sniedza savus secinājumus lietā Zollamt Österreich pret G GmbH (T-150/25) par valsts tiesu nolēmumu atpakaļejošo spēku, ar kuriem tiek atceltas vai grozītas saistošās tarifu izziņas (SIT; eng. BTI) saskaņā ar ES Muitas kodeksa (Regula (ES) Nr. 952/2013) 44. pantu.

Fakti: 2022. gada 27. oktobrī Austrijas muitas pārvalde pēc sabiedrības G pieteikuma izsniedza SIT par preci “vienreizlietojams žņaugs”, taču G SIT apstrīdēja, norādot uz nepareizu tarifu klasifikāciju. Austrijas muitas pārvalde sūdzību noraidīja. Ar 2024. gada 12. marta nolēmumu Austrijas federālā finanšu tiesa apmierināja G pārsūdzību un grozīja SIT, pārklasificējot preci, savukārt muitas pārvalde šo nolēmumu pārsūdzēja Augstākajā administratīvajā tiesā, apgalvojot, ka ar federālās tiesas nolēmumu SIT prettiesiski tiek grozīts ar atpakaļejošu spēku, kas neatbilst Savienības Muitas kodeksam.

Secinājumi: Ģenerāladvokāts secināja, ka tiesas lēmumam, kas pieņemts saskaņā ar ES Muitas kodeksa 44. pantu un ar kuru tiek atcelts vai grozīts SIT, ir atpakaļejošs (ex tunc) spēks. Ģenerāladvokāts uzsvēra uz tiesību sistēmā nostriprināto robežšķirtni starp normatīvajiem aktiem, kuriem parasti nav atpakaļejoša spēka, un tiesu nolēmumiem, ar kuriem tiek atcelti prettiesiski administratīvie akti, kas zaudē spēku no to pieņemšanas brīža. SIT ir individuāli administratīvi lēmumi, kuru mērķis ir nodrošināt tiesisko noteiktību saimnieciskās darbības veicējiem, tomēr uz šādu noteiktību nevar paļauties gadījumos, kad SIT ir prettiesiska.

Lai gan Savienības Muitas kodeksa 34. pants regulē SIT spēkā esamību, atsaukšanu un atcelšanu muitas iestāžu darbības ietvaros, tas neregulē tiesas atcelta SIT spēku laikā. Šāda iedarbība tieši izriet no Muitas kodeksa 44. panta, kā arī no efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principa.

Ģenerāladvokāts norāda, ka Muitas kodeksa 44. panta 4. punktā nav precizēts, kad un kādā veidā SIT lēmumi ir labojami, tomēr tiek prasīta ātra reaģēšana to pārsūdzības procesā. Minētais pants, pirmkārt, prasa dalībvalstīm veikt pasākumus, kas ļautu uzņēmējam saņemt tiesību aktiem atbilstošu SIT lēmumu, un, otrkārt, paredz šādi veikta labojuma atpakaļejošu spēku.

“Muitas kodeksa 44. panta 4. punktā paredzētā muitas iestāžu lēmumu labošana izriet no tiesu iestādes nolēmuma, ar kuru apmierināta uzņēmēja iesniegta pārsūdzība. Šajā kontekstā un it īpaši ņemot vērā tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, jēdzienu “labošana” nevar interpretēt kā “satura kļūdas koriģēšanu”, bet drīzāk kā “netaisnības koriģēšanu”. Tomēr, galu galā doma paliek tā pati – SIT lēmums kļūst tāds, kādam tam būtu bijis jābūt, jau sākotnēji pieņemtam”.

EST: nodokļu iestāde nevar atteikt priekšnodokļa atskaitīšanu tikai tāpēc, ka rēķins “nav uzticams”

2026. gada 12. janvārī ES Oficiālajā Vēstnesī tika publicēts 2025. gada 30. oktobra prejudiciālā nolēmuma apkopojums angļu valodā lietā T-363/25, iezīmējot, ka tiesības atskaitīt priekšnodokli ir fundamentālas un tās nedrīkst ierobežot bez būtiskiem pierādījumiem par krāpšanu.

Fakti: nodokļu maksātājs, Ungārijas automobiļu detaļu tirdzniecības uzņēmums, saskaņā ar sadarbības līgumu iegādājās rezerves detaļas no Vācijas piegādātājiem, izmantojot vietējo starpnieku. Starpnieks izrakstīja rēķinu nodokļu maksātājam, kurš atskaitīja PVN no šiem rēķiniem. Ungārijas nodokļu iestādes atteicās atļaut atskaitījumu, apgalvojot, ka rēķins ir fiktīvs.

Secinājumi: Tiesa atzina, ka PVN Direkstīva (2006/112/EK) kopsakarā ar fiskālās neitralitātes un efektivitātes principiem ir interpretējama tādējādi, ka tā liedz tādu valsts praksi, saskaņā ar kuru nodokļu iestādes atsaka nodokļa maksātājam tiesības atskaitīt priekšnodokli, kas saistīts ar preces iegādi, jo nodokļu iestādes ieskatā:

(i) rēķins nav ticams, t.i., tajā norādītais saimnieciskais darījums faktiski nav noticis starp rēķinā norādītajām pusēm, un

(ii) attiecīgi nodokļa maksātājs tādējādi ir guvis finansiālu priekšrocību.

Nodokļu iestādēm, lai atteiktu PVN atskaitīšanu, ir vispirms pienākums sniegt konkrētus pierādījumus par darījuma dalībnieku krāpnieciskām darbībām vai nodokļu maksātāja informētību par krāpšanu.

Ja attiecīgais darījums faktiski ir noticis, nodokļa maksātājam prece ir piegādāta un tā ir izmantota paša nodokļa maksātāja apliekamo darījumu veikšanai, šī piegāde ir bijusi rēķina priekšmets, kā arī valsts budžetam nav nodarīti zaudējumi (jo visi rēķinu ķēdē iesaistītie subjekti ir izpildījuši savus pienākumus deklarēt un samaksāt PVN), nodokļu iestāde nav tiesīga apstrīdēt priekšnodokļa atskaitīšanu. Atteikums arī nav pieļaujams, tikai pamatojoties uz nodokļu iestādes šaubām par kādas no darījuma puses lomu darījumā.

Rakstu autore: Kristīne Erele

PVN atbrīvojuma piemērošana kredīta starpniecības pakalpojumiem – EST sprieduma atziņas

Lietā T‑657/24 EST ir izskatījusi situāciju, kurā Portugālē reģistrēta sabiedrība darbojās kā kredīta starpnieks ar Portugāles Bankas izsniegtu atļauju. Tā slēdza sadarbības līgumus ar vairākām kredītiestādēm, tostarp CGD, lai piesaistītu klientus hipotekārajiem kredītiem, palīdzētu dokumentu sagatavošanā un nodotu tos bankām, taču tai nebija tiesību noslēgt kredītlīgumus vai ietekmēt kredīta noteikumus.

Sabiedrība par sniegtajiem pakalpojumiem saņēma komisijas maksu, kas atbilda procentuālai daļai no hipotekāro kredītu līgumu gada summas, kas noslēgta ar tās starpniecību. Lai gan kredīta starpnieka darbības un atlīdzības nosacījumi visām kredītiestādēm bija vienādi, PVN piemērošana komisijas maksām atšķīrās – CGD gadījumā sabiedrība maksāja PVN 23 %.

Portugāles nodokļu iestāde, veicot pārbaudi, secināja, ka šīs darbības ir atbrīvotas no PVN, un pieprasīja PVN priekšnodokļa korekciju par iepriekšējiem gadiem. Tā uzskatīja, ka pakalpojumi ir vienveidīgi visām bankām un kvalificējami kā kredīta starpniecība, jo tie veicina kredītlīgumu noslēgšanu, tādēļ uz tiem attiecas PVN atbrīvojums.

Sabiedrība apstrīdēja lēmumu, norādot, ka tās darbības neietilpst kredīta starpniecības PVN atbrīvojuma jomā, jo tā tikai sniedza objektīvu informāciju par CGD piedāvājumiem un piesaistīja klientus, neiesaistoties kredītu apstiprināšanā vai līgumu slēgšanā.

Portugāles tiesa vērsās EST ar jautājumiem:

vai PVN direktīvā norādītais jēdziens “kredīta starpniecība” attiecas uz pakalpojumiem, kas ietver sabiedrības veiktās darbības;
vai klasifikācija “kredīta starpniecība” piemērojama arī tad, ja starpniekam nav pilnvaru rīkoties bankas vārdā, tas neietekmē kredīta nosacījumus un klients brīvi izvēlas kredītiestādi.

EST spriedumā norādīja, ka PVN direktīva paredz kredīta starpniecības atbrīvojumu no PVN, un šis jēdziens ir autonoms ES tiesību jēdziens, kas jāinterpretē vienveidīgi visās dalībvalstīs.

“Starpniecība” nozīmē darbību, kas veicina līguma noslēgšanu starp divām pusēm, kur starpnieks pats nav līguma puse un nav ieinteresēts līguma saturā. Tā var ietvert norādīšanu uz iespējām noslēgt līgumu, saziņu ar otru līguma pusi, sarunu rīkošanu klienta vārdā par līguma noteikumiem ar mērķi panākt, lai divas puses noslēdz līgumu.

PVN atbrīvojums attiecas uz kredīta starpniecības pakalpojumiem, pat ja starpniekam nav pilnvaru rīkoties bankas vārdā, tas neietekmē kredīta noteikumus, un klientiem ir brīva izvēle par līguma slēgšanu un kredītiestādi. Atbrīvojuma piemērojamība nav atkarīga no līgumiskajām saiknēm ar kredītlīguma pusēm, bet no pakalpojuma rakstura un mērķa.

Pakalpojumi, kas kopumā nodrošina kredītlīguma noslēgšanu (piemēram, klientu piesaiste, dokumentu sagatavošana, saziņa ar banku), kvalificējami kā kredīta starpniecība. Vienkārši tehniski vai administratīvi pakalpojumi paši par sevi neatbilst starpniecībai, bet, ja tie ir daļa no kompleksa pakalpojuma, kura mērķis ir kredītlīguma noslēgšana, tie var būt atbrīvoti no PVN.

EST ģenerāladvokāta skatījums uz PVN režīmu ekskursijām ar preču pārdošanu

EST lietas C‑565/24 fakti: Vācijā reģistrēta sabiedrība P organizēja ekskursijas, kurās dalībnieki tika nogādāti uz tūrisma galamērķiem, saņēma ēdināšanu un piedalījās izklaides programmā, bet galvenokārt – produktu prezentācijās ar iespēju iegādāties sabiedrības P preces. Preču pārdošana PVN ziņā bija atsevišķs darījums.

Transporta pakalpojumi, lai nodrošinātu ekskursiju, tika iegādāti no trešajām pusēm un piedāvāti dalībniekiem sabiedrības P vārdā. Dalībnieku maksa nesedza visas izmaksas, atlikums tika segts no preču pārdošanas. Daļa šādu ekskursiju tika piedāvātas bez maksas.

Sabiedrība P piemēroja vispārējo PVN režīmu un atskaitīja priekšnodokli par transporta pakalpojumiem. Savukārt, pēc revīzijas Vācijas nodokļu iestāde atzina, ka maksas ekskursijām jāpiemēro īpašais režīms ceļojumu aģentiem, liedzot priekšnodokļa atskaitījumu.

Jautājumi, kas iesniegti EST:

Vai šādas ekskursijas ir “darījumi, ko ceļojumu aģents veic sakarā ar ceļojumu” PVN Direktīvas izpratnē?
Ja jā, vai režīms piemērojams arī tad, ja peļņas daļa ir negatīva?
Vai negatīva peļņas daļa var radīt PVN atmaksu?

Saskaņā ar judikatūras atziņām īpašais PVN režīms ceļojumu aģentiem (Latvijas PVN likumā – tūrisma operatoriem) attiecas ne tikai uz klasiskajiem ceļojumu rīkotājiem, bet arī uz tirgotājiem, kas savā vārdā organizē ekskursijas, izmantojot citu nodokļa maksātāju pakalpojumus. Režīms piemērojams neatkarīgi no ceļojuma ilguma vai galamērķa, izņemot gadījumus, kad iegādātie pakalpojumi ir tikai papildu un maznozīmīgi salīdzinājumā ar pamata pakalpojumu. Peļņas daļa aprēķināma par katru konkrētu pakalpojumu, nevis kopumā par periodu.

Ģenerāladvokāta viedoklis:

Sabiedrības P organizētie transporta pakalpojumi ir tūrisma braucieni, kas iegādāti no citiem nodokļa maksātājiem un sniegti savā vārdā, tāpēc, no vienas puses, uz tiem attiecas īpašais režīms. No otras puses, šāda interpretācija rada PVN sistēmas principu konfliktu. Transporta izmaksas faktiski ir arī preču piegādes cenas sastāvdaļa, ciktāl tās nesedz dalībnieku maksa par ekskursiju. Īpašā režīma piemērošanas gadījumā priekšnodokli nevar atskaitīt. Tādā gadījumā PVN par transporta pakalpojuma iegādi tiktu vēlreiz aplikts ar PVN preču piegādes cenā. Tas rada dubulto uzlikšanu un neitralitātes principa pārkāpumu, kā arī konkurences izkropļojumus:

Tirgotāji, kas paši sniedz transporta pakalpojumus, var atskaitīt priekšnodokli, savukārt sabiedrība P – nē.
Tirgotāji, kas organizē produktu prezentācijas bez ekskursijām, var pilnībā atskaitīt priekšnodokli par izmaksām, kas saistītas ar preču piegādi.

Līdz ar to ģenerāladvokāts secina, ka ekskursijas, kas apvienotas ar preču piegādi un kur maksa nesedz visas transporta izmaksas, nav uzskatāmas par ceļojumu aģenta darbību PVN Direktīvas izpratnē. Uz visu darbību jāpiemēro vispārējais PVN režīms, kas ļauj atskaitīt PVN par transporta pakalpojumiem kā vispārējām izmaksām.

EST spriedums par PVN direktīvas piemērošanu trīspusējiem darījumiem

EST spriedums lietā T‑646/24, kurā Slovēnijā PVN reģistrēts uzņēmums MS iegādājās preces no Vācijas piegādātājiem un pārdeva tās trīs Dānijas PVN maksātājiem. Preces tika transportētas tieši no Vācijas uz Dāniju, un transportu organizēja MS. MS piemēroja trīspusēju darījumu vienkāršošanas režīmu, nododot PVN nomaksas pienākumu Dānijas uzņēmumiem, nereģistrējoties Dānijā. Darījumi tika attiecīgi uzrādīti PVN deklarācijā Slovēnijā, un MS rēķinos tika norādīts “Apgrieztā maksāšana”.

Sadarbībā ar Dānijas nodokļu administrāciju tika konstatēts, ka trīs Dānijas uzņēmumi nav deklarējuši darījumus, nav samaksājuši PVN un ir fiktīvi. Savukārt, preces faktiski saņēma cits uzņēmums – ANC Group (ceturtais ķēdes dalībnieks). Līdz ar to PVN netika samaksāts ne Dānijā, ne Slovēnijā.

Slovēnijas nodokļu iestādes nolēma, ka MS nevar piemērot trīsstūrveida darījumu vienkāršošanu, jo darījumā iesaistīti četri partneri un preces netika nodotas trešajam, bet ceturtajam dalībniekam. Tā rezultātā MS jāaprēķina PVN par ES iegādēm Slovēnijā, un priekšnodokļa atskaitījums nav pieļaujams, jo MS zināja par krāpniecisku shēmu.

Strīds nonāca EST, kas sniedza atbildes uz trim jautājumiem:

Pirmais jautājums: Vai trīsstūrveida darījumu piemērošanas nosacījums ir izpildīts, ja preces ar vienu transportēšanu piegādātas pircēja klientam (ceturtajam darījumu ķēdes dalībniekam), nevis trešajam?

EST norādīja, ka trīspusējs darījums PVN direktīvas izpratnē ir darījums, kurā preces tiek piegādātas no pirmā dalībvalsts piegādātāja otrajam (starpposma pircējam) un tālāk trešajam pircējam citā dalībvalstī, ar vienu transportēšanu no pirmās uz trešo dalībvalsti. Šādiem darījumiem piemēro vienkāršošanas režīmu, kas atbrīvo starpposma pircēju no PVN reģistrācijas galamērķa valstī, nododot PVN nomaksas pienākumu galīgajam pircējam.

PVN direktīva paredz atkāpi trīspusējiem darījumiem, ja izpildīti noteikti nosacījumi. Šie nosacījumi neparedz, ka preces fiziski jātransportē tieši turpmākas piegādes adresātam – pietiek, ka tas iegūst tiesības rīkoties ar preci kā īpašnieks. Tādējādi, tas, ka preces, kas piegādātas trīspusēja darījuma ietvaros, fiziski ir transportētas nevis personai, kurai tiek veikta turpmāka piegāde, bet tās klientam, kuram tā preces pārdod tālāk un kas PVN nolūkā ir identificēts tajā pašā dalībvalstī, kurā identificēts tālākpārdevējs, nav šķērslis tam, lai varētu uzskatīt, ka minētajā tiesību normā paredzētais nosacījums ir izpildīts.

Otrais jautājums: vai nosacījuma izpildei ir nozīme tam, ka nodokļa maksātājs, kurš izmanto trīspusēju darījumu vienkāršošanu, zina par turpmāko piegādi?

EST atbild, ka tas neietekmē nosacījuma izpildi. PVN uzliek, pamatojoties uz darījuma objektīvajām pazīmēm, nevis uz dalībnieku zināšanām.

Trešais jautājums: vai šādos apstākļos PVN jāaprēķina Slovēnijā un nodokļa bāzi nevar samazināt, ja pircējs zināja vai tam bija jāzina par krāpšanu?

EST atbilde: ja ir pierādīts, ka pircējs piedalījās PVN krāpšanā, kas īstenota piegāžu ķēdes ietvaros, tam jāatsaka vienkāršošanas režīms un nodokļa bāzes samazinājums. Tiesības uz PVN priekšrocībām nevar izmantot krāpnieciskā nolūkā.

Ņemot vērā minēto, pat ja formāli izpildīti nosacījumi, subjektīvā zināšana par krāpšanu liedz izmantot ES tiesību priekšrocības. Līdz ar to tas uzliek uzņēmumiem pienākumu veikt rūpīgu darījumu partneru pārbaudi (due diligence), lai izvairītos no riska zaudēt PVN režīma priekšrocības.

PVN piemērošana maksai par mūzikas atskaņošanu bez licences – EST ģenerāladvokāta viedoklis

Lietā T‑643/24 strīds ir starp Credidam (Rumānijas mākslinieku izpildītāju tiesību pārvaldības organizācija) un sabiedrību, kas tūristu viesu namā atskaņoja aizsargātus muzikālos darbus bez licences. Rumānijas tiesiskais regulējums paredz, ka šādā gadījumā maksa par mūzikas atskaņošanu tiek trīskāršota.

Credidam piemēroja PVN iekasējamai maksai, savukārt sabiedrība uzskata, ka PVN nav jāmaksā. EST tika uzdots, vai autortiesību īpašnieki, kurus pārstāv kolektīvā pārvaldījuma organizācija, veic “pakalpojumu sniegšanu” un, ja jā, vai tā ir veikta “par atlīdzību”. Apstiprinošas atbildes gadījumā – vai PVN jāaprēķina no pamatsummas vai trīskāršotās summas.

Ģenerādvokāts savos secinājumos norāda, ka licences piešķiršana par atlīdzību, lai izziņotu aizsargātus darbus sabiedrībai, ir “pakalpojumu sniegšana par atlīdzību” PVN Direktīvas izpratnē. Pakalpojums pastāv, ja ir tieša saikne starp maksu un individualizējamu pakalpojumu, kas izriet no tiesiskām attiecībām. Rumānijas regulējums to nodrošina, jo licences piešķiršana ir likumā noteikts pienākums apmaiņā pret samaksu.

Līgumattiecību neesamība nav būtiska – arī publiski noteiktas attiecības ir pakalpojumu sniegšana par atlīdzību. Nelikumīgs darījums netiek izslēgts no PVN piemērošanas, jo darbojas nodokļu neitralitātes princips. Tādējādi pienākums pieļaut darbu atskaņošanu par maksu, pat bez licences, kvalificējams kā “pakalpojumu sniegšana par atlīdzību” PVN izpratnē.

Maksas pamatsumma kvalificējas kā atlīdzība. Papildu maksa (trīskāršojums) varētu tikt uzskatīta par kompensāciju, taču šajā lietā papildu maksa, visticamāk, ir jāuzskata par atlīdzību, jo tā tiek maksāta par pakalpojumu autortiesību organizācijai, tāpat kā pamatsumma. Papildu maksa izriet no likumā noteiktas aprēķina kārtības un atspoguļo augstākas izmaksas licences neiegūšanas dēļ, tāpēc tā ir atlīdzības neatņemama daļa. Tomēr galīgais vērtējums jāveic iesniedzējtiesai, it īpaši ņemot vērā šīs atlīdzības juridisko pamatu un mērķus.

Tax Stories blogi

Regulāri nodokļu eksperta Jāņa Taukača sagatavotie svarīgākie jaunumi un analītiskas pārdomas par un ap nodokļiem. Reģistrējies un nepalaid garām!