Kolēģu sagatavotās septembra Nodokļu vēstis, tēlaini runājot, ir kā īsts Harija Potera brīnumaino pārvērtību izlaidums.
Latvijas tiesu prakse
Te filiāle ir, te tās nav
Šādas brīnumainas pārvērtības parādījušās VID repertuārā. Polijas uzņēmumam ir filiāle Latvijā, kas no Latvijas uzņēmuma pirka marketinga un reklāmas pakalpojumus. Filiāle atprasīja VID priekšnodokļa pārmaksu. VID uzskatīja, ka Latvijas uzņēmumam bija jāizraksta rēķinu ar PVN, jo pakalpojumu saņēmējs bija Polijas uzņēmums, nevis tā Latvijas filiāle. Kāpēc? Polijas uzņēmumam neesot Latvijā pastāvīgās iestādes, kas likumā definēta kā cilvēku un materiālo resursu esamība. Tātad, filiāle laikam ir vien tukša čaula VID izpratnē. Tiesa šo argumentu tā arī nesaprata un lika VID atmaksāt PVN.
Te ozolkoka parkets ir, te tā nav
Kādā lietā radās strīds par IIN pie nekustamā īpašuma pārdošanas. Vai attiecināmos izdevumos ieskaitāmi izdevumi par parketu, kaut arī attaisnojuma dokumentu par to nav. Jau likās, ka visas skaidras naudas iegādes biznesa vides sakārtošanas nolūkos Senāts sen jau citās lietās noairējis. Neskatoties uz to, apgabaltiesa atzina šādus izdevumus uz aprēķina pamata (nu, cik apmēram šāds parkets varētu izmaksāt, jo dabā tas taču pastāv). Tomēr Senāts bija konsekvents un pateica: nav izdevumus apliecinošu dokumentu = nav izdevumu.
Pārfrāzējot klasiķi Bergu: nepērciet neko kešā, bērni.
Ja pērciet, tad nebrīnieties, ka pēc tam nevar pierādīt izdevumus, nav garantijas, piegādātājiem nav atbildības, u.t.t. Bet, par 10-15% lētāk, dažreiz pat par visiem 21%.
Senāts arī uzsvēra, ka nodokļu maksātājam ir pienākums laikus iesniegt visus būtiskos pierādījumus. Ja pierādījumi par ieguldījumiem tiek iesniegti tikai tiesvedības laikā, tiesai īpaši rūpīgi jāvērtē to ticamību.
Ar visu rakstu aicinām iepazīties Jāņa Taukača nodokļu bloga ierakstā!
