Solidaritātes nodoklim “BŪT.., bet likumdevējam ar 2019. gadu būs jāmaina solidaritātes nodokļa likmes!”. Tā šodien nosprieda Satversmes tiesa, pasludinot spriedumu lietā Nr.2016-14-01, kas ierosināta pēc vairāku fizisko personu pieteikumiem “Par Solidaritātes nodokļa likuma 3., 5., 6., 7. un 9. panta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91. panta pirmajam teikumam un 109. pantam”.
Satversmes tiesā pieteicēji norādīja uz to, ka pēc savas būtības solidaritātes nodoklis ir izveidots kā sociālās apdrošināšanas iemaksa, ar vienu vien atšķirību – ka, iestājoties apdrošināšanas gadījumam (piemēram, slimībai, bezdarbam vai pensijai), nodokļa maksātājs nesaņem pretī sociālo nodrošinājumu. Vienkāršiem vārdiem runājot, tas ir tāpat kā, ja persona nopirktu KASKO transportlīdzekļa apdrošināšanas polisi bez jebkāda seguma.
Neskatoties uz to, ka arī Eiropas Savienības tiesas judikatūrā noteikts, ka situācijā, ja nodoklis tiek iekasēts ar mērķi finansēt sociālās vajadzības, tad šāds nodoklis ir jāuzskata par sociālo nodokli, uz kuru ir attiecināmas sociālās regulas, Satversmes tiesa nosprieda, ka solidaritātes nodoklis nav sociālā apdrošināšanas iemaksa, bet gan ienākuma nodoklis, kā dēļ pieteicējiem nav tiesību prasīt sociālo nodrošinājumu atbilstoši viņu veiktajām iemaksām. Attiecīgi Satversmes 109. pantā garantētās tiesības nav pārkāptas.
Tāpat pieteicēji vērsa tiesas uzmanību uz to, ka apstrīdētās tiesību normas paredz atšķirīgu attieksmi, kuras dēļ pieteicēji tiek nostādīti būtiski nelabvēlīgākā situācijā nekā pārējie solidaritātes nodokļa maksātāji. Proti, likumdevējs bez jebkāda ekonomiska un racionāla pamatojuma noteicis, ka solidaritātes nodoklis ir jāmaksā pēc likmes, kas atbilst likuma “Par valsts sociālo apdrošināšanu” noteiktajai. Rezultātā, tiem solidaritātes nodokļa maksātājiem, kas ir apdrošināti visiem apdrošināšanas veidiem, ir jāmaksā solidaritātes nodoklis pēc lielākas likmes, nekā tiem, kas nav apdrošināti visiem gadījumiem (piemēram, speciālās pensijas saņēmēji un pensijas vecumu sasniegušās personas).
Pieteicēju ieskatā šāda situācija sekmē to, ka Solidaritātes nodokļa likumā nospraustais mērķis “tie kas nopelna vairāk – maksā vairāk” netiek sasniegts, jo Latvijā atsevišķi bēdīgi slavenie pensijas vecumu sasniegušie miljonāri pēc būtības nodokļos maksā mazāk nekā pārējie. Savukārt no nodokļa iekasētie līdzekļi nemaz nenonāk līdz sociāli vismazāk aizsargātajām personām (t.i., pēdējos gados pabalstu apmērs nav mainījies). Šajā sūdzības daļā Satversmes tiesa piekrita pieteicējiem, ka likmju piesaiste sociālās apdrošināšanas likmei nav ekonomiski un racionāli pamatota, kā dēļ apstrīdētās tiesību normas neatbilst Satversmes 91. pantam. Tomēr, ņemot vērā budžeta un sabiedrības intereses, Satversmes tiesa noteica, ka šī brīža likmes tiks atceltas ar 2019. gadu, uzliekot pienākumu likumdevējam grozīt esošo regulējumu atbilstoši Satversmei.
Tāpat, pieteicēji vērsa Tiesas uzmanību uz to, ka pēc savas būtības solidaritātes nodoklis, kuru politiķi populistiski sauc par “bagātnieku nodokli”, rada sabiedrībā tikai ilūziju par to, ka bagātie maksā vairāk, jo patiesie Latvijas bagātākie cilvēki ienākumus gūst galvenokārt no kapitāla, uz kuru solidaritātes nodoklis neattiecas. Tādēļ šie cilvēki, tāpat kā atsevišķi pašnodarbinātie (piemēram, tādi kā bēdīgi slavenie tiesu izpildītāji, par kuriem katru gadu tiek sastādīti miljonāru topi) solidaritātes nodokli nemaksā. Lai arī Satversmes tiesa atzina, ka visi solidaritātes nodokļa maksātāji ir salīdzināmi, tomēr Satversmes tiesas secinājums šajā daļā ir neskaidrs.
Visbeidzot, pieteicēji norādīja, ka nekāda atšķirīgā attieksme nevar tikt pamatota ar tiesību normām, kas nav pietiekami skaidras un paredzamas, t.i., tādām, kas neatbilst tiesiskās noteiktības principam. Proti, tik cieša piesaiste sociālās apdrošināšanas sistēmai sekmē to, ka solidaritātes nodoklis var tikt vērtēts gan kā sociālā iemaksa (kā tas izriet arī no Eiropas Savienības Tiesas judikatūras), gan arī kā ienākuma nodoklis. Tomēr, nedz tiesību normu interpretācijas metožu piemērošana, nedz atbilstīga konsultēšanās nesekmē tiesību normu vienveidīgu izpratni un piemērošanu. Tādēļ solidaritātes nodoklis esošajā izpildījumā nevar pastāvēt kā tāds. Tomēr Satversmes tiesas ieskatā tiesību normas atbilst tiesiskās noteiktības principam.
Sorainen ar iesniedzējiem apsvērs iespēju noraidītajā daļā vērsties Eiropas Cilvēktiesību tiesā.
Sorainen klientus tiesā pārstāvēja zvērināta advokāte Alisa Leškoviča.