Prezumpcija ir pieņēmums, kas nāk fakta vietā. Tieši tā piemēro samazinātus nodokļus, kur to administrēšana ir dārga vai neefektīva. Kas ir prezumptīvie nodokļi un kādi ir to piemērošanas piemēri?
Kā prezumptīvie nodokļi izpaužas praksē?
Piemēram, restorānā fiksētus nodokļus var piemērot atkarībā no galdiņu skaita. Klasisks piemērs ir logu skaits, kas ir būtiski ietekmējis ēku arhitektūru Eiropā. Kādreiz senajā Indijā piemēroja nodokļus neatkarīgi no lauksaimniecības ražas apjoma, bet atkarībā no arklu skaita ciemā. Nekustamam īpašumam šādu nodokli iespējams aprēķināt, prezumējot vidējo nomas maksu, balstot to uz attiecīgā īpašuma kadastrālo vērtību. Darbaspēkam to parasti piemēro aplokšņu algu gadījumos, vai atkarībā no darbinieku skaita uzņēmumā. To var arī piemērot, vērtējot cilvēka turīgumu un dzīvesveidu, lai noteiktu nedeklarētus ienākumus.
Nīderlandes piemērs
Grāmatā Tax Tales (izdota 2009.g.) autors min Nīderlandē valdības tolaik apsvērtu ideju piemērot 0,7% turīguma nodokļa vietā īpašu nekustamā īpašuma īres/nomas ienākuma nodokli. 60% IIN vietā valdība apsvēra ieviest uz 1/2 mazāku nodokli – 30% fiksētam prezumētam ienākumam (īrei, nomai, kapitāla pieaugumam) – 4% no īpašuma vērtības.
Kas no tās idejas sanācis Nīderlandē šobrīd?
Mūsu vispasaules aktuālajā nodokļu datu bāzē redzam, ka 2025.g. nodokļa maksātāja ienākumus nesošie aktīvi (atskaitot parādus), kuru kopējā vērtība pārsniedz EUR 57 684, tiek aplikti ar IIN. Naudas līdzekļiem un uzkrājumiem tiek piemērota nosacītā peļņa 1,44 % apmērā (kas veido turīguma IIN bāzi). Investīcijām un citiem aktīviem ir 5,88% nosacītā peļņa. Lai aprēķinātu kopējo domājamo peļņu, kas tiek aplikta ar nodokli 36% apmērā (2025. gadā), tiek atņemta domājamā peļņa no parādiem 2,62 % apmērā.
Ar visu rakstu aicinām iepazīties Jāņa Taukača nodokļu bloga ierakstā!
