Turpinām publiskot pa nodaļai no topošā stāsta “Rīgas astoņkājis”. Tas ir izdomāts, protams.
20.nodaļa. Zvans no pagātnes
Helēnai vajadzēja svaigu gaisu. Lai arī viņa atradās brīnišķīgā vietā pie okeāna un gaiss bija svaigākais, kāds vien varēja būt, viņai trūka elpas. Fēlikss neuzskatīja par vajadzīgu viņai jebko paskaidrot un izklausījās neierasti ass, kad pieminēja ofšorus. Viņa aizgāja līdz netālu esošās Long Bay Beach Resort viesnīcas restorānam, apsēdās terasē ar skatu uz pludmali un palūdza zaļo tēju. Rīts bija sācies brīnišķīgi, bet nu zem kājām it kā pamati sākuši ļodzīties. Helēna sajuta, ka arī vēderā kas sagriežas, domājot par to, kādi vēl Fēliksam varētu būt ofšori vai citi noslēpumi.
“Vai drīkstu pie tevis apsēsties?”
“Edvīn, ko tu te dari?” iztraucēta no domām pārsteigumā satrūkās Helēna.
“Neko īpašu. Braucu garām, nolēmu tevi apciemot. Pagājis tik daudz laika, kopš mēs ar tevi bijām kopā. Esmu noilgojos pēc tevis.”
“Nē, nopietni. Kā tu mani atradi?”
“Nevajadzēja lietot kredītkarti, kad norēķinājies par taksometru. Tu jau zini, man tur darbā viss par visiem redzams, ja vien kāds ir ieinteresēts paskatīties. Kā tev iet, Helēna?”
“Ko tu gribi? Kāpēc tu esi šeit?”
“Mums ir aizdomas par Fēliksu, ka viņš nespēlē godīgu spēli.”
“Kas tās par aizdomām?”
“Viņš valstij neko nedeklarē un nemaksā, bet mēs zinām par jūsu luksusa dzīvesveidu. Tas Latvijas uzņēmums vien nenodrošina tādus līdzekļus.”
“Viņam viss ir legāli, un tu to ļoti labi zini.”
Ar tālākajiem “Rīgas astoņkājis” varoņu piedzīvojumiem finanšu shēmu džungļos aicinām iepazīties Jāņa Taukača nodokļu bloga ierakstā!
