Turpinām publiskot pa nodaļai no topošā stāsta “Rīgas astoņkājis”. Tas ir izdomāts, protams.
27.nodaļa. Marinētie sēklinieki
Fēlikss atlaidās sava biroja mīkstajā krēslā un joprojām bija neizpratnē, kas Fišam lika pārdomāt un rēķinu sūtīt par tik lielu summu. Darījuma noteikumus Fēlikss taču pildīja. Neskatoties uz to, noskaņojums Helēnas karjeras veiksmīgās attīstības dēļ bija lielisks un saskare ar vietējo mafiju tādēļ drīz varētu beigties.
“Reno, kā iet? Gaidu tevi pie sevis birojā uz glāzīti ar burbuļiem. Ir labs iemesls. Izstāstīšu arī par Fiša svaigāko neģēlību.” pacilātu noskaņojumu telefonā nekad nevar redzēt, bet to vienmēr var dzirdēt.
“Iet man ne pārāk, Fēlikss, ne pārāk. Tieši par Fišu gribēju ar tevi aprunāties.”
“Kas noticis?”
“Es jau nāku pa tava biroja durvīm. Vēl mirkli un esmu klāt.”
“Šoreiz bez brīdinājuma, ka būsi, Reno. Kaut kas noticis?” Fēlikss nolika uz galda telefonu un pienāca pie durvīm, lai paspiestu draugam roku, kas tiko pārkāpa pār biroja slieksni.
“Jā, es te uzgāju ko nesaprotamu un samulsu. Atceries to Barona slepkavu, ko atrada nogalinātu netālu no paša Barona? Mēs ar tevi domājām, ka Barona slepkavas novākšana ir Fiša darbs. Tomēr tagad mani par to sāk mākt šaubas.”
Ar tālākajiem “Rīgas astoņkājis” varoņu piedzīvojumiem finanšu shēmu džungļos aicinām iepazīties Jāņa Taukača nodokļu bloga ierakstā!
