Viens no priekšnoteikumiem, lai saņemtu būvatļauju, ir būvieceres atbilstība vietējās pašvaldības teritorijas plānošanas dokumentiem – plānojumam, lokālplānojumam un detālplānojumam. Ko darīt situācijā, ja iecerētā būvniecība neatbilst pašvaldības teritorijas plānojumam? Vai, izstrādājot detālplānojumu, iespējams šo neatbilstību novērst un saņemt būvatļauju? Varbūt pareizais instruments ir lokālplānojums?

Būvieceres neatbilstība teritorijas plānojumam

Senāts pievērsās detālplānojuma un vietējās pašvaldības teritorijas plānojuma attiecību analīzei 2023.gada 26.septembra spriedumā lietā SKA-521/2023 par apstrīdēto būvatļauju daudzdzīvokļu dzīvojamās mājas būvniecībai.

Šajā lietā būvvalde juridiskai personai bija izsniegusi būvatļauju daudzdzīvokļu dzīvojamās mājas būvniecībai pilsētas apbūves aizsardzības teritorijā. Kaimiņi, kuri dzīvo blakus plānotās būvniecības teritorijai, vērsās tiesā ar pieteikumu par būvatļaujas atcelšanu, pamatojot to ar apstākli, ka tā izsniegta par četrus stāvus augstas ēkas būvniecību, bet vietējās pašvaldības teritorijas plānojums paredzēja, ka apbūves aizsardzības teritorijā būves stāvu skaits nedrīkst būt lielāks par tajā iedibināto jeb kvartālam raksturīgo stāvu skaitu (minētajā gadījumā tie bija trīs stāvi).

Līdz ar to būvatļauja tikusi izdota prettiesiski. Savukārt apstrīdētās būvatļaujas saņēmējs apgalvoja, ka plānotās būvniecības teritorijā iedibināto stāvu skaitu noteikt nemaz nav iespējams, tāpēc jāpiemēro vispārīgās vietējās pašvaldības teritorijas plānojuma normas, kas konkrētajā teritorijā atļauj četrus stāvus augstas ēkas būvniecību. Administratīvā apgabaltiesa līdzpieteicēju pieteikumu noraidīja, norādot, ka, tā kā plānotais būves augstums pārsniedz šajā apbūves aizsardzības teritorijas kvartālā iedibināto stāvu skaitu, pirms būvatļaujas izdošanas bija nepieciešams izstrādāt detālplānojumu, tajā mainot vietējās pašvaldības teritorijas plānojuma normas un konkrētai būvei paredzot stāvu skaitu, kas atšķiras no kvartālā iedibinātā.

Senāts, vērtējot strīdus būvatļaujas atbilstību tiesību normām, nepiekrita Administratīvās apgabaltiesas viedoklim un atgādināja svarīgas atziņas par vietējās pašvaldības teritorijas plānojuma un detālplānojuma būtību un to nozīmi un mijiedarbību kopējā teritorijas plānošanas procesā.

Detālplānojums ir konkretizācija, nevis maiņa

Senāts norādīja, ka saskaņā ar Būvniecības likumu būviecerei vienmēr jāatbilst vietējās pašvaldības teritorijas plānojumam. Lokālplānojumam tai jāatbilst gadījumā, ja tas konkrētajai teritorijai ir izstrādāts, bet detālplānojumam – tad, ja normatīvie akti nosaka tā nepieciešamību.

Gan pašvaldības teritorijas plānojums, gan detālplānojums ir vietējās pašvaldības teritorijas plānojuma kopuma dokumenti. Saskaņā ar Teritorijas attīstības plānošanas likuma 23.panta 2.daļu vietējās pašvaldības teritorijas plānojums ir dokuments, kurā nosaka teritorijas funkcionālo zonējumu un regulē tās apbūves un izmantošanas noteikumus un aprobežojumus. Savukārt saskaņā ar Teritorijas attīstības plānošanas likuma 28.panta 1.daļu detālplānojumā atbilstoši mēroga noteiktībai detalizē un konkretizē vietējās pašvaldības teritorijas plānojumā paredzētos teritorijas izmantošanas veidus un aprobežojumus attiecībā uz katru zemes vienību. Tātad gadījumā, ja vietējās pašvaldības teritorijas plānojums pietiekami konkrēti nenosaka kādu atsevišķu zemes vienību teritorijas izmantošanas un apbūves nosacījumus, tos var precizēt detālplānojumā.

Detālplānojuma funkcija un tā izstrādāšanas robežas

Saskaņā ar Teritorijas attīstības plānošanas likuma 28.panta 3.daļu detālplānojumu izstrādā pirms jaunas būvniecības uzsākšanas vai zemes vienību sadalīšanas, ja tas rada nepieciešamību pēc kompleksiem risinājumiem un ja normatīvajos aktos nav noteikts citādi.

Detālplānojuma izstrāde varētu būt nepieciešama situācijā, kad būviecere paredz būvēt vairākas jaunas ēkas un ar tām saistītus infrastruktūras objektus, piemēram, jauna dzīvojamo māju kvartāla izbūve, paredzot arī satiksmes infrastruktūras pārkārtošanu. Detālplānojums no vietējās pašvaldības teritorijas plānojuma atšķiras ar dažādu detalizācijas pakāpi, tādēļ dod iespēju šīs kompleksās lietas detalizēt pietiekamā apmērā.

Senāta spriedums

Senāts jau 2020.gada 28.septembra spriedumā lietā SKA-313/2020 norādījis, ka vietējās pašvaldības teritorijas plānojums un detālplānojums no normatīvo aktu hierarhijas viedokļa ir ar vienādu juridisko spēku, taču teritorijas plānošanas dokumentos var tikt noteikta to savstarpējā hierarhija no teritorijas plānošanas dokumentu prioritārās secības viedokļa, pie tam laika gaitā tā var mainīties. Vispārīgā kārtībā detālplānojumā var detalizēt teritorijas atļauto izmantošanu, taču nevar to grozīt un atļaut tādu izmantošanu, ko attiecīgajai teritorijai neparedz vietējās pašvaldības teritorijas plānojums.

Savukārt teritorijas izmantošana, kas atšķiras no vietējās pašvaldības teritorijas plānojumā paredzētās, detālplānojumā varētu tikt noteikta tikai tad, ja tiesību normas paredzētu to darīt izņēmuma gadījumā.

No šobrīd spēkā esošā Teritorijas attīstības plānošanas likuma 28.panta 1.daļas izriet, ka detālplānojums ir dokuments, kurā detalizē un konkretizē pašvaldības teritorijas plānojumā paredzētos teritorijas izmantošanas veidus un aprobežojumus, taču neveic tajos grozījumus pēc būtības. Tātad ar detālplānojuma palīdzību nevar īstenot tādus teritorijas plānojuma risinājumus, kuri neatbilst vietējās pašvaldības normām.

Tāpat Senāts pauda atziņu, ka ar detālplānojumu nevar risināt tādus ar teritorijas izmantošanu saistītus jautājumus, kuri ir skaidri un nepārprotami noregulēti vietējās pašvaldības teritorijas plānojumā un kurus nav nepieciešams detalizēt vai konkretizēt. Šajā gadījumā vietējā pašvaldība, izstrādājot teritorijas plānojumu, jau bija nepārprotami noteikusi maksimāli pieļaujamo apbūves stāvu skaitu jaunbūvējamās ēkās visā pilsētas teritorijā. Tādējādi vietējās pašvaldības teritorijas plānojums sniedz pietiekami skaidru un konkrētu regulējumu, kuru nav nepieciešams vēl vairāk detalizēt vai konkretizēt un kuru ir jāievēro, izstrādājot jebkuru būvprojektu. Līdz ar to Senāts nevarēja piekrist apgabaltiesas viedoklim par detālplānojuma izstrādes nepieciešamību.

Prioritāte vietējās pašvaldības teritorijas plānojumam

Senāts spriedumā lietā SKA-521/2023 uzsvēra, ka, ņemot vērā teritorijas plānošanas dokumentu savstarpējo mijiedarbību un Būvniecības likumā noteikto normu par būvieceres atbilstību vietējās pašvaldības teritorijas plānošanas dokumentiem, vispirms jāpārliecinās, ka tā atbilst vietējās pašvaldības teritorijas plānojumam. Ja tiek konstatēts, ka būviecere tam neatbilst, ir pietiekams pamats neizsniegt būvatļauju vai atzīt to par izsniegtu prettiesiski. Būvieceres neatbilstība vietējās pašvaldības teritorijas plānojumam nevar tikt risināta ar izstrādāta detālplānojuma palīdzību. Tāpēc Administratīvajai apgabaltiesai nevajadzētu pievērsties detālplānojuma izstrādes jautājumiem, bet vajadzētu izvērtēt būvieceres atbilstību vietējās pašvaldības teritorijas plānojumam pēc būtības.

Rezultātā Senāts atcēla Administratīvās apgabaltiesas spriedumu un nodeva tai lietu jaunai izskatīšanai. Pie tam 2023.gadā, stājoties spēkā jaunajam vietējās pašvaldības teritorijas plānojumam, šobrīd plānotās būvniecības teritorijā ir pieļaujama ne vairāk kā trīs stāvus augstas ēkas būvniecība. Tādējādi, ja Administratīvā apgabaltiesa atzīs strīdus būvatļauju par prettiesiski izdotu, tās saņēmējs jaunu atļauju varēs saņemt tikai trīsstāvu daudzdzīvokļu mājas būvniecībai.

Lokālplānojuma izstrādes nepieciešamība

Lai gan ar detālplānojumu, kā jau minēts, nav iespējams grozīt vietējās pašvaldības teritorijas plānojumu pēc būtības, to var darīt ar lokālplānojuma palīdzību. Lokālplānojums ir teritorijas plānošanas dokuments, ar kuru var detalizēt vai grozīt vietējās pašvaldības teritorijas plānojumu, ar nosacījumu, ka tas nav pretrunā ar vietējās pašvaldības ilgtspējīgas attīstības stratēģiju. Taču jāatceras, ka atbilstoši Teritorijas attīstības plānošanas likuma 24.panta 1.daļā noteiktajam vietējā pašvaldība izstrādā lokālplānojumu kādai tās administratīvās teritorijas daļai pēc savas iniciatīvas, un būvatļaujas saņēmējam nav subjektīvo tiesību pieprasīt to pašvaldībai.

Ja vietējā pašvaldība redz nepieciešamību veikt izmaiņas teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumos kādai pilsētas daļai, piemēram, paredzot iespēju tajā celt būves ar lielāku stāvu skaitu, nekā noteikts vietējās pašvaldības teritorijas plānojumā, tas ir iespējams, izstrādājot tās lokālplānojumu.

Raksta autore: Jūlija Triščuka, SIA “Sorainen ZAB” jurista palīdze