Turpinām publiskot pa nodaļai no topošā stāsta “Rīgas astoņkājis”. Tas ir izdomāts, protams.
17.nodaļa. Pirmais rēķins
Fēlikss jau no paša rīta juta tādu kā melanholiju. Viņš sēdēja pie sava darba galda ar grāmatu rokās un sapņaini vēroja gar savas villas logu zaigojošo dzidri zilo baseina ūdeni un palmu vēstošo mieru – nebija ne vēja plūsmiņas, kas spētu pakustināt kaut vienu no tās lapām. Pēkšņi klusumu pārtrauca zvaniņam līdzīga dzidra balss.
“Vai varu piedāvāt rīta kafiju ar uzkodām, ser?”
“Tu lasi manas domas Maria,” Fēlikss jutās priecīgs par pēkšņi aizvirzītajām domām par biznesa nākotni.
Viņam patika šī kalpotāja, bet viņš to neizrādīja, jo attiecības ar Helēnu bija svētas. “Likteni nedrīkst izaicināt,” viņš tādos vājuma mirkļos mēdza sevi domās nomierināt, kaut arī jaunās sievietes formas bija tieši tādas, kādas Fēliksa izpratnē atbilst sieviešu etalonam. Fēliks diezgan veikli prata aizgaiņāt nevietā iedomātās fantāzijas un pievērsties realitātei. Viņa pirksti telefona favorītu sarakstā veikli atrada drauga vārdu un nospieda uz tā.
“Reno, sveiks! Kā Tev iet ar Holandes apgūšanu? Padod ziņu, kad viss tur gatavs. Piedod, man zvans pa otru līniju…”
Ar tālākajiem “Rīgas astoņkājis” varoņu piedzīvojumiem finanšu shēmu džungļos aicinām iepazīties Jāņa Taukača nodokļu bloga ierakstā!
