Raksta autori: Jānis Dobelnieks, SIA “Sorainen ZAB”, zvērināts advokāts; Iveta Priedniece, SIA “Sorainen ZAB”, jurista palīdze
Ikdienas steigā nereti rodas situācijas, kurās transportlīdzekļu vadītāji, manevrējot šaurās vai pārpildītās stāvvietās, nejauši sabojā citus transportlīdzekļus, piemēram, noskrāpējot vai iespiežot automašīnas durvis. Mūsdienās, kad lielveikalu stāvlaukumi un citas publiskas vietas ir aprīkotas ar videonovērošanas kamerām, šādi notikumi tiek fiksēti ļoti detalizēti – reizēm pat ar vadītāja tuvplāna attēlu. Taču praksē bieži novērojams, ka pārkāpuma izdarītājs, apzināti vai to nepamanot, pamet notikuma vietu, apgrūtinot cietušā interešu aizsardzību.
Līdz ar to policijai arvien biežāk jānoskaidro konkrētās personas identitāte un jāizlemj, vai sabiedrības iesaiste – tostarp meklējamo personu attēlu publicēšana medijos – ir samērīga un juridiski pamatota.
Šajā kontekstā aktualizējams jautājums: kad un kādā apjomā drīkst publiskot attēlu ar iespējamo pārkāpēju, vienlaikus nepārmērīgi neaizskarot cilvēktiesības? Šī robeža nav tikai morāla un intuitīva – to nosaka gan Satversme, gan Eiropas Cilvēktiesību konvencija, gan GDPR datu aizsardzības principi digitālajā vidē.
Policijas uzdevumi un sabiedrības iesaiste: kur vilkt robežu?
Policijai ir pienākums noskaidrot pie atbildības saucamo personu, veicot likumā noteiktās procesuālās darbības administratīvā pārkāpuma procesa nodrošināšanai. Piemēram, izmantot sabiedriskos elektroniskos plašsaziņas līdzekļus, pašvaldību interneta vietnes, kā arī valsts iestāžu un pašvaldību kontus sociālajos medijos, lai noskaidrotu apstākļus un personas, kas izdarījušas likumpārkāpumu.
Praksē tomēr arvien biežāk novērojamas situācijas, kurās tiek publiskots nevis tikai notikuma video vai transportlīdzekļa attēls, bet arī personas tuvplāns, kas sabiedrībai ļauj cilvēku nepārprotami atpazīt un līdz ar to identificēt konkrēto personu.
Vai personu attēlu publicēšana ir samērīga rīcība?
Šādā situācijā rodas jautājums, vai netiek aizskartas Satversmē nostiprinātās vienas no cilvēka pamattiesībām – tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību. Pat gadījumos, kad ierobežojums ir noteikts ar likumu un ierobežojumam ir leģitīms mērķis, piemēram, citu personu tiesību aizsardzība, izšķiroši ir noskaidrot, vai ierobežojums ir samērīgs. Lai gan nevar noliegt, ka policijai jānoskaidro persona, kas izdarījusi likumpārkāpumu, un viens no mērķa sasniegšanas veidiem var būt video publicēšana sabiedriskajos plašsaziņas medijos, pastāv paaugstināts risks, ka tiek nesamērīgi aizskarta konkrētās personas reputācija, sabiedrībā radot negatīvu priekšstatu par attiecīgo personu.
Ar visu rakstu aicinām iepazīties šeit.
