Dzīvesvietas deklarēšanas kārtība sagādājusi nepatīkamus pārsteigumus ne vienam vien nekustamā īpašuma īpašniekam. Lai uzlabotu datu precizitāti un mazinātu nesaskaņu iespējamību, Iekšlietu ministrija izstrādājusi grozījumus Dzīvesvietas deklarēšanas likumā, paredzot jaunu deklarēšanās kārtību. Skaidrojam, kāda tā būs un vai arī turpmāk deklarēšanās būs iespējama bez īpašnieka piekrišanas.
Raksta autori:
Mārtiņš Rutkis, SIA “Sorainen ZAB”, jurista palīgs
Kate Ezerkalne, SIA “Sorainen ZAB”, vecākā juriste
Deklarētā dzīvesvietas adrese ir būtisks elements personas tiesiskajās attiecībās ar valsti un pašvaldību. Šī adrese kalpo kā saziņas punkts starp iedzīvotāju un valsts institūcijām, tādējādi stiprinot tiesisko drošību un pārskatāmību. Dzīvesvietas deklarēšana ir arī cieši saistīta ar virkni administratīvo procesu, piemēram, bērna reģistrāciju izglītības iestādē, veselības aprūpes pieejamību, dalību vēlēšanās, kā arī sociālo pakalpojumu saņemšanu. Tādēļ precīzi deklarēti dati ir būtiski ne tikai individuālā, bet arī sabiedriskā līmenī.
Esošā dzīvesvietas deklarēšanas kārtība
Šobrīd Dzīvesvietas deklarēšanas likums paredz, ka persona var brīvi izvēlēties deklarējamo adresi, ja vien tai ir tiesisks pamats tur dzīvot, piemēram, īpašumtiesības, īres līgums vai radniecība ar īpašuma īpašnieku. Dzīvesvietas deklarēšanai nav nepieciešams pievienot dokumentus, kas apliecina tiesisko pamatu dzīvošanai konkrētajā adresē, tomēr personai ir jānorāda adrese, kurā tā faktiski dzīvo un ir sasniedzama.
Šī pieeja balstās uz personas godprātību, taču praksē dažkārt tiek konstatēti gadījumi, kad deklarācija veikta bez īpašnieka ziņas vai pat pret viņa gribu. Saskaņā ar Iekšlietu ministrijas (IeM) datiem, šādi gadījumi veido aptuveni 0,2% no kopējā deklarāciju skaita gadā, tomēr tie rada būtiskas sekas, piemēram, tiesvedības, ierobežojumus īpašuma pārvaldībā un pat konfliktus starp kaimiņiem.
Deklarēšanu var veikt elektroniski vai arī klātienē pašvaldībā vai Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē (PMLP). Elektroniskajā sistēmā adrese tiek pārbaudīta automātiski, izmantojot Valsts adrešu reģistra datus, taču netiek prasīts uzrādīt īpašumtiesības vai citu pamatojumu. Tādējādi praksē ir gadījumi, kad dzīvesvieta tiek deklarēta bez īpašnieka piekrišanas.
Ar visu rakstu aicinām iepazīties šeit.
