Iedomāsimies situāciju, ka uzņēmums ir iegādājies zemi jaunas ražotnes būvniecībai par izdevīgu cenu, kas tikai nedaudz pārsniedz zemes kadastra vērtību. Ražotnes būvniecības darbi jau ir uzsākti, kad pēkšņi tiek saņemta tiesas pavēste, jo zemes pārdevējam pa šo laiku pasludināta maksātnespēja un maksātnespējas administrators ir izvirzījis tiesā prasību pirkuma darījuma atzīšanai par spēkā neesošu. Vai šāda prasība var būt pamatota? Kā rīkoties uzņēmumam, lai pasargātu savus aktīvus? Kad un kādos apstākļos var notikt darījuma apstrīdēšana?

Raksta autore: Jūlija Triščuka, SIA “Sorainen ZAB”, juriste

Darījuma apstrīdēšana

Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 1.pantu maksātnespējas procesa mērķis, pirmkārt, ir veicināt finanšu grūtībās nonākuša uzņēmuma saistību izpildi pret kreditoriem. Šī mērķa sasniegšanai maksātnespējas administrators var izmantot jebkurus likumā noteiktos tiesiskos risinājumus rīcībai ar parādnieka mantu. Nav noslēpums, ka nereti parādnieki vēl pirms maksātnespējas pasludināšanas mēdz slēgt darījumus ar mērķi izvest aktīvus no finanšu grūtībās nonākušas sabiedrības. Tāpēc maksātnespējas administratoram var nākties veikt darbības parādnieka mantas atgūšanai.

Maksātnespējas likuma 96.panta 1.daļa paredz maksātnespējas administratora pienākumu izvērtēt parādnieka darījumus un izvirzīt tiesā prasību par darījuma atzīšanu par spēkā neesošu, ja:

  • darījums ir noslēgts pēc maksātnespējas procesa pasludināšanas dienas vai 4 mēnešus pirms tās, nodarot zaudējumus parādniekam;
  • darījums ir noslēgts 3 gadu laikā pirms maksātnespējas procesa pasludināšanas dienas, nodarot zaudējumus parādniekam, turklāt persona, ar kuru vai kurai par labu noslēgts darījums, zināja vai tai bija jāzina par šādu zaudējumu nodarīšanu.

Tātad – darījuma apstrīdēšana var notikt, konstatējot noteiktu objektīvo un subjektīvo pazīmju kopumu, kurš ļauj secināt, ka veiktais darījums ir kaitējis parādnieka maksātspējai, tādējādi apgrūtinot vai padarot neiespējamu tā saistību izpildi pret kreditoriem.

Objektīvās pazīmes

Apstrīdamu darījumu objektīvās pazīmes attiecas uz darījuma objektīviem faktiem un ietver darījuma noslēgšanas laiku un darījuma ekonomiskās sekas.

Apstrīdēt var tikai tādu darījumu, kurš ir noslēgts tā saucamajā “aizdomu periodā” – laika periodā pēc maksātnespējas procesa pasludināšanas dienas un 3 gadus pirms tās. Tas nozīmē, ka, piemēram, ja darījums tika noslēgts 4 gadus pirms maksātnespējas procesa pasludināšanas dienas, to vairs nevar apstrīdēt Maksātnespējas likumā noteiktajā kārtībā.

Obligāti ir jākonstatē, ka ar darījumu ir nodarīti zaudējumi parādniekam. Šis ir svarīgākais kritērijs darījuma apstrīdēšanai, jo, ja zaudējumi tika nodarīti parādniekam, tad zaudējumus secīgi var ciest arī kreditori, samazinoties parādnieka spējai pienācīgi izpildīt savas saistības. Maksātnespējas procesā tiek uzskatīts, ka darījums ir nodarījis zaudējumus parādniekam, ja konstatē, ka parādniekam būtu lielāka iespēja saglabāt savu maksātspēju un apmierināt kreditoru prasījumus, ja konkrētais darījums nebūtu noslēgts. Tātad – ir jākonstatē, ka darījums ir bijis ekonomiski neizdevīgs parādniekam.

Darījumu var apstrīdēt, ja veiktais darījums ir kaitējis parādnieka maksātspējai, tādējādi apgrūtinot vai padarot neiespējamu tā saistību izpildi pret kreditoriem

Tipiskākie apstrīdamo darījumu veidi ir:

  • darījumi, kuru mērķis ir apgrūtināt kreditoru iespēju saņemt savu prasījumu apmierinājumu no parādnieka mantas, piemēram, aktīvu atsavināšana;
  • darījumi par pazeminātu vērtību, piemēram, nekustamā īpašuma pārdošana par summu, kas mazāka nekā tirgus vērtība;
  • darījumi ar preferētiem kreditoriem, piemēram, tādu saistību izpilde, kurām vēl nav iestājies izpildes termiņš.

Lai arī Civillikuma (CL) 2015.pants neliedz slēgt darījumus par pirkuma cenu, kas ir zemāka par pirkuma priekšmeta tirgus vērtību, tomēr maksātnespējas procesā šādi darījumi var tikt atzīti par zaudējumus nodarošiem.

Subjektīvās pazīmes

Apstrīdamu darījumu subjektīvās pazīmes attiecas uz pušu nodoma vērtējumu. Taču Maksātnespējas likumā nav noteikta prasība pierādīt parādnieka vai personas, ar kuru vai kurai par labu noslēgts darījums, ļaunprātību vai tiešu nodomu nodarīt parādniekam zaudējumus vai samazināt tā aktīvus. Tā vietā Maksātnespējas likumā ir prasība konstatēt, ka persona, ar kuru vai kurai par labu noslēgts darījums, zināja vai tai bija jāzina par to, ka, veicot šādu darījumu, uzņēmumam var rasties zaudējumi, jo darījums ir parādniekam ekonomiski neizdevīgs.

Pierādīt to, ka persona apzinājusies par iespējamu zaudējumu rašanos, ir sarežģīti. Atbilstoši Maksātnespējas likuma 96.panta 2.daļai, ja darījums ir noslēgts ar ieinteresētajām personām (piemēram, parādnieka dalībnieki, pārvaldes institūciju locekļi, prokūristi, komercpilnvarnieki un personas, kuras ar parādnieka dibinātāju, dalībnieku vai pārvaldes institūcijas locekli ir laulībā, radniecībā vai svainībā līdz otrajai pakāpei) vai šo personu labā, tad saskaņā ar šī paša likuma 72.panta 1.daļu uzskatāms, ka šīs personas ir zinājušas par zaudējumu nodarīšanu, ja vien tās nepierāda pretējo. Respektīvi, tieši ieinteresētajām personām ir tiesai jāpierāda, ka tās nav zinājušas par zaudējumu nodarīšanu.

Gadījumā, ja darījums nav noslēgts ar ieinteresētajām personām, tiesai ir jāvērtē darījuma otras puses labticība. Senāts atzinis, ka “Maksātnespējas likumā minētais patvaļas aizlieguma princips paredz darījumu partneru līdzatbildību par parādnieka darījumiem, kas var radīt kaitējumu kreditoru kopuma interesēm.” Proti, komersantiem ir pienākums rīkoties ar krietna komersanta rūpību, un tie nevar aizbildināties ar to, ka nav zinājuši par darījuma apstākļiem vai nav pietiekami izvērtējuši darījuma otru pusi.

Ar pilno rakstu varat iepazīties šeit.