Pēdējo gadu laikā darba tirgū pieaudzis attālinātā darba modeļa pieprasījums, dodot iespēju darba devējiem algot darbiniekus no citām valstīm. Līdztekus aktualizējušies jautājumi, kas saistīti ar līgumu noformēšanu un nodokļu politikas aspektiem, ja iesaistīts pārrobežu attālinātais darbs. Līdz ar Covid-19 pandēmiju aktualizējās jautājumi par nodokļu apsvērumiem šajā gadījumā.

Tehnoloģiskie risinājumi daudzu profesiju pārstāvjiem sniedz iespēju pilnvērtīgi strādāt Latvijas uzņēmumā, pastāvīgi dzīvojot ārzemēs, vai tieši pretēji, strādāt kādā Šveices bankā, sēžot uz Ainažu mola. Tomēr – kādi nodokļu apsvērumi jāņem vērā?

Aplūkosim aktualitātes sociālās apdrošināšanas jomā, ņemot vērā, ka no 2023.gada 1.jūlija virkne Eiropas Savienības (ES) un Eiropas Ekonomiskās zonas (EEZ) valstu ir pievienojušās Pamatnolīgumam sociālajā jomā par pārrobežu attālināto darbu.

Sociālās apdrošināšanas pamatprincipi ES

ES mērogā pastāv pamatprincips – darbiniekam ir jābūt sociāli apdrošinātam tikai vienā ES dalībvalstī. ES pastāv princips lex loci laboris, kas nozīmē, ka uz darbinieku ir attiecināmas tās ES dalībvalsts tiesību akti, kurā tas strādā. Tomēr pastāv izņēmuma gadījumi. Piemēram, ja darba devējs uz noteiktu laiku darbinieku nosūta uz darbu citā ES dalībvalstī, vai arī darbs tiek veikts vairākās valstīs. Kārtību, kādā tiek noteikts, kuras ES dalībvalsts sociālās apdrošināšanas likumiem ir pakļauts darbinieks, nosaka regula 883/2004 par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu.

Saskaņā ar regulu 883/2004 izšķiramas divas situācijas:

  • darbinieks tiek nosūtīts darbā uz citu dalībvalsti, un šis laiks nepārsniedz 24 mēnešus. Šajā situācijā saskaņā ar regulas 883/2004 12.pantu darbinieks joprojām ir pakļauts pirmās dalībvalsts sociālajai apdrošināšanai. Lai to apstiprinātu, jāsaņem A1 sertifikāts;
  • darbinieks veic darba pienākumus vairākās dalībvalstīs. Šajā situācijā to, kuras dalībvalsts sociālās apdrošināšanas regulējumam ir pakļauts darbinieks, nosaka regulas 883/2004 13.pants.

Pamatprincips – ja darbinieks savas darbības būtisku daļu (vismaz 25%) veic dzīvesvietas valstī, tad ir jāņem vērā dzīvesvietas valsts regulējums. Ja būtiska daļa netiek veikta dzīvesvietas valstī, tad jāņem vērā tās valsts tiesību akti, kurā atrodas darba devēja uzņēmējdarbības vieta. Savukārt, ja darbinieku nodarbina divās vai vairāk valstīs, kuras nav viņa dzīvesvietas valstis, darbinieks tiek pakļauts dzīvesvietas valsts sociālajai apdrošināšanai. Arī šajā gadījumā nepieciešams saņemt A1 sertifikātu.

Arī uz attālināto darbu attiecināmi regulas 883/2004 nosacījumi. Atbilstoši regulai, ja attālinātais darbs vismaz 25% tiek veikts darbinieka rezidences valstī, uz darbinieku attiecināma šīs valsts sociālā apdrošināšana.

Kopš Covid-19 pandēmijas pārrobežu attālinātais darbs piedzīvojis strauju pieaugumu – sociālās apdrošināšanas kritēriju pārskatīšana ir kļuvusi aktuāla līdz ar darba tirgus elastīguma un digitalizācijas piegumu.

Lai samazinātu attālinātā pārrobežu darba ietekmi uz piemērojamo sociālo apdrošināšanu, tika izstrādāts pamatnolīgums, kurš nosaka, ka rezidences valsts sociālā apdrošināšana jāpiemēro tikai tad, ja rezidences valstī attālinātā darba īpatsvars ir vismaz 50%.

Pamatnolīguma vispārīgā informācija

Pamatnolīgums stājās spēkā 2023.gada 1.jūlijā, un līdz šī gada 1.septembrim tam pievienojušās 19 valstis: Austrija, Beļģija, Čehija, Francija, Horvātija, Lihtenšteina, Luksemburga, Malta, Nīderlande, Norvēģija, Polija, Portugāle, Slovākija, Slovēnija, Spānija, Somija, Šveice, Vācija un Zviedrija. Jāatzīmē, ka pamatnolīgumam nav pievienojusies ne viena no Baltijas valstīm.

Pievienošanos pamatnolīgumam pagaidām ir noraidījusi vienīgi Apvienotā Karaliste. ES un EEZ valstis, kuras pagaidām nav pievienojušās pamatnolīgumam, ir pārrunu stadijā, pastāv iespēja, ka šīs valstis pievienosies nolīgumam vēlāk.

Pamatnolīguma nosacījumi ir piemērojami tikai tad, ja to parakstījusi gan darbinieka rezidences valsts, gan valsts, kurā ir reģistrēts darba devējs, līdz ar to uz Latvijas darbiniekiem pamatlīguma nosacījumi nav attiecināmi.

Šie nosacījumi ir attiecināmi tikai uz tām situācijām, kas saistītas ar pārrobežu attālināto darbu. Ja darbinieks rezidences valstī veic darba pienākumus, kas nav uzskatāmi par attālināto pārrobežu darbu, nolīgumu nevar piemērot. Atbilstoši grozījumiem pārrobežu attālinātais  darbs ir darbs, kuru var veikt no jebkuras vietas un kas varētu tik veikts darba devēja telpās, bet tiek veikts dalībvalstī vai arī dalībvalstīs, kur neatrodas darba devēja telpas, kā arī darbinieks uztur saikni ar darba devēju, izmantojot IT sistēmas.

Pamatnolīgums ir piemērojams situācijām, kurās piemērojamo sociālo apdrošināšanu nosaka saskaņā ar regulas 883/2004 13.panta 1.daļas nosacījumiem. Proti, nolīgumu var piemērot tikai tad, ja darbinieks parasti daļu sava darba veic valstī, kurā ir reģistrēts darba devējs, un daļu darba veic attālināti savā rezidences valstī. Piemēram, ja darbinieks 40% sava darba veic attālināti no savas rezidences Vācijā, bet 60% darba laika pavada uzņēmuma telpās Francijā, ir piemērojams pamatnolīgums. Šajā situācijā saskaņā ar likumu darbinieks ir pakļauts Francijas sociālajai apdrošināšanai. Nepiemērojot pamatnolīgumu, darbinieks būtu pakļauts Vācijas sociālajai apdrošināšanai, jo saskaņā ar regulas 883/2004 13.pantu būtiska daļa darba (vismaz 25%) tiek veikti rezidences valstī.

Pamatnolīgums palielina darba īpatsvara slieksni, no kura darbinieks ir pakļauts rezidences valsts sociālās apdrošināšanas nosacījumiem līdz 50%.

Pamatnolīguma praktiskā piemērošana

Lai darbinieks varētu izmantot pamatnolīgumu, ir jāizpildās sekojošiem kritērijiem:

  • abām valstīm (rezidences valsts, darba devēja reģistrācijas valsts) jābūt parakstījušām nolīgumu;
  • darbinieks savā rezidences valstī veic tikai attālināto darbu, un tā īpatsvars ir mazāks par 50%;
  • gan darbinieks, gan darba devējs piekrīt piemērot pamatnolīguma nosacījumus;
  • darbinieks piesakās uz A1 sertifikātu ar norādi piemērot pamatnolīguma nosacījumus.

Pamatnolīguma nosacījumi tiek piemēroti tikai tad, ja to kopīgi pieprasa gan darba devējs, gan darbinieks, pretējā gadījumā paliek spēkā regulas 883/2004 noteikumi. Šāda pieeja sniedz elastīgu iespēju gan darbiniekam, gan darba devējam izvērtēt abpusēji izdevīgāko risinājumu.

Latvijas nostāja par pievienošanos pamatnolīgumam

Sociālās aizsardzības jomas jautājumi ir Valsts sociālas apdrošināšanas aģentūras (VSAA) pārziņā. Sazinoties ar VSAA, tika noskaidrots, ka ir bijušas iekšējās diskusijas par Latvijas pievienošanos pamatnolīgumam, taču pagaidām pieņemts lēmums nogaidīt un izvērtēt nolīguma darbību praksē.

Balstoties uz citu valstu pieredzi, tiks izvērtēts, kādi ir potenciālie ieguvumi un trūkumi, pievienojoties pamatlīgumam. Līdz ar to sagaidāms, ka tuvāko mēnešu laikā Latvija nepievienosies pamatnolīgumam.

Ņemot vērā, ka grozījumi ir spēkā vien trīs mēnešus, ir pāragri spriest par pamatnolīguma praktisko pienesumu. Vienlaikus nav iespējams noteikt, cik būtiski būs ieguvumi un praktiskā loma sociālās sistēmas koordinācijā starp ES dalībvalstīm. Līdz ar to Latvijas darbiniekiem izmaiņas tuvākajā laikā nav gaidāmas un atliek vien gaidīt pamatnolīguma praktiskā pienesuma izvērtējumu.

Par pārrobežu attālinātā darba tematu iesakām izlasīt arī:

Pastāvīgās pārstāvniecības risks attālinātā darba gadījumā