Tā sauktie “vertikālie līgumi” ir praksē ļoti izplatīti un tiek slēgti dažādās uzņēmējdarbības jomās. To mērķis ir vienoties par īpašiem noteikumiem un nosacījumiem saistībā ar preču vai pakalpojumu pirkšanu, pārdošanu vai tālākpārdošanu. Apskatām, kas ir vertikālie līgumi, kādi ir to izplatītākie veidi un būtiskākās pazīmes, kā arī ar šādiem līgumiem saistītos riskus un kā no tiem izvairīties.

Raksta autore: Ieva Andersone, SIA “Sorainen ZAB”, partnere, zvērināta advokāte

Līdzautore: Kristīne Ilga Budkēviča, SIA “Sorainen ZAB” jurista palīdze

Vertikālais līgums ir tāda vienošanās, kuru noslēguši divi vai vairāki tirgus dalībnieki, kas katrs veic saimniecisko darbību atšķirīgā ražošanas vai izplatīšanas līmenī. Proti, tā var būt vienošanās, piemēram, starp preču ražotāju un vairumtirgotāju, preču vairumtirgotāju un mazumtirgotāju u.tml. Jānorāda, ka vertikālais līgums konkurences tiesību izpratnē attiecas nevis vispārīgi uz līgumiem starp tirgus dalībniekiem, kas darbojas dažādos līmeņos, bet gan tieši uz līgumiem par preču vai pakalpojumu pirkšanas, pārdošanas, izplatīšanas vai citas vertikālas sadarbības noteikumiem, ko teorētiski var slēgt arī konkurenti.

Vertikālo līgumu pazīmes

Vertikālās vienošanās visbiežāk praksē redzamas kā piegādes un izplatīšanas līgumi. Piemēram, parastās, ekskluzīvās vai selektīvās izplatīšanas līgumi, kā arī aģenta vai pilnvarojuma līgums.

Parastā izplatīšana

Parastās izplatīšanas līgums ir preču vai pakalpojumu pārdošanas līgums, kas tiek noslēgts starp ražotāju/piegādātāju un izplatītāju/tirgotāju un kurā nav noteikti atsevišķi ekskluzīvās vai selektīvās izplatīšanas nosacījumi.

Piemēram, ārpus Latvijas reģistrēts preču tirgotājs sadarbojas ar vairumtirdzniecības uzņēmumiem Latvijā, kas realizē preces tālāk mazumtirgotājiem. Mazumtirgotāji savukārt pārdod tās tālāk gala patērētājiem. Tā kā ir noslēgts parastās izplatīšanas līgums, nepastāv teritorijas vai klientu loka ierobežojumi, kā arī vairumtirgotājam nav izvirzītas konkrētas izpildāmās prasības, lai tas varētu darboties kā izplatītājs.
Vertikālais līgums konkurences tiesību izpratnē attiecas nevis vispārīgi uz līgumiem starp tirgus dalībniekiem, kas darbojas dažādos līmeņos, bet gan tieši uz līgumiem par vertikālas sadarbības noteikumiem

Ekskluzīvā izplatīšana

Ekskluzīvās izplatīšanas gadījumā piegādātājs pārdod preci vai pakalpojumu konkrētam izplatītāju skaitam noteiktā teritorijā vai tālākpārdošanai noteiktām klientu grupām. Praksē bieži vien šāds ekskluzīvais izplatītājs ir tikai viens. Taču jāpiebilst, ka ar nesen pieņemto regulu 2022/720 par Līguma par Eiropas Savienības darbību 101.panta 3.punkta piemērošanu vertikālo nolīgumu un saskaņotu darbību kategorijām pieļaujamais izplatītāju skaits palielināts no viena līdz pieciem attiecībā uz konkrēto teritoriju vai klientu grupu. Piegādātāji parasti izmanto šos līgumus, lai veicinātu jaunu produktu pārdošanu konkrētā teritorijā vai konkrētai klientu grupai. Tāpat šo līguma veidu izmanto, lai pamudinātu izplatītājus veikt zīmola izvēršanai nepieciešamās investīcijas un koncentrēt pārdošanas un tirdzniecības veicināšanas pasākumus attiecībā uz konkrētu produktu.

Noslēdzot šādu līgumu ar piegādātāju, izplatītājs kļūst par ekskluzīvo izplatītāju. Ekskluzīvie izplatītāji tiek aizsargāti no citu izplatītāju aktīvās pārdošanas, proti, citiem izplatītājiem tiek liegts vērst mērķtiecīgas darbības un mārketinga pasākumus klientu piesaistīšanai attiecībā uz citam ekskluzīvajam izplatītājam noteikto teritoriju vai klientu grupu. Jāuzsver, ka no pasīvās pārdošanas – preču pārdošanas atsevišķiem klientiem pēc to pašu lūguma, izplatītājam neveicot pasākumus klientu piesaistīšanai, ekskluzīvais izplatītājs netiek pasargāts.

Ekskluzīvā izplatīšana pēc teritorijas ir, piemēram, situācijās, kad katrā no Baltijas valstīm piegādātājs nosaka ekskluzīvos izplatītājus, lai nodrošinātu šo izplatītāju specializāciju katrā no Baltijas valstīm. Turklāt piegādātājs var izmantot iespēju liegt, piemēram, Latvijas ekskluzīvajiem izplatītājiem nodarboties ar aktīvo pārdošanu Igaunijas un Lietuvas teritorijā, kur ir noteikti citi ekskluzīvie izplatītāji.

Selektīvā izplatīšana

Noslēdzot selektīvās izplatīšanas līgumu, piegādātājs apņemas tieši vai netieši izplatīt preces vai pakalpojumus tikai tādiem izplatītājiem, kas atlasīti, pamatojoties uz konkrētiem kritērijiem. Savukārt šie izplatītāji apņemas preces vai pakalpojumus nepārdot tālāk nepilnvarotiem izplatītājiem.

Piegādātājs izplatītājus var izvēlēties pēc kvalitatīviem vai kvantitatīviem kritērijiem vai arī pēc abu veidu kritērijiem. Kvantitatīvi kritēriji ierobežo izplatītāju skaitu tiešā veidā, piemēram, nosakot fiksētu izplatītāju skaitu. Savukārt kvalitatīvi kritēriji ierobežo izplatītāju skaitu netieši – ar nosacījumiem, kurus visi izplatītāji nespēj izpildīt, piemēram, par pārdodamo produktu klāstu, pārdošanas personāla apmācību, prasībām tirdzniecības vietas novietojumam, izskatam, tajā sniedzamajiem pakalpojumiem vai saistībā ar produktu reklamēšanu un izstādīšanu.

Pārsvarā selektīvās izplatīšanas modeli izvēlas luksusa preču ražotāji, lai nodrošinātu augstākā līmeņa tirdzniecību un saglabātu īpašu zīmola tēlu. Piemēram, zīmola preces ražotājs izplatītājam nosaka, ka veikalā jāstrādā īpaši apmācītiem darbiniekiem, ka šīm zīmola precēm atbilstoši to luksusa statusam veikalā jāparedz īpaša zona un tās ir jāizstāda noteiktā klientiem pievilcīgā veidā. Galvenā atšķirība starp ekskluzīvās izplatīšanas un selektīvās izplatīšanas līgumiem ir tāda, ka ekskluzīvās izplatīšanas sistēmā izplatītājs ir aizsargāts pret citu izplatītāju veikto aktīvo pārdošanu, savukārt selektīvās izplatīšanas gadījumā izplatītājs ir aizsargāts gan pret aktīvo, gan pasīvo pārdošanu.

Aģenta (pilnvarojuma līgums)

Aģenta līguma gadījumā aģents ir pilnvarots apspriest, kā arī pilnvarotāja uzdevumā slēgt līgumus savā vai pilnvarotāja vārdā. Aģents šādos nolīgumos var būt gan fiziska, gan juridiska persona. Konkurences tiesību prasības šādiem nolīgumiem jāpiemēro tikai tad, ja aģents darbojas kā neatkarīgs uzņēmējs. Proti, situācijās, kad aģents pats uzņemas finansiālos vai komerciālos riskus par darbību pilnvarotāja uzdevumā.

Piemēram, ja uzņēmums darbojas tiešsaistes platformu ekonomikā un kā aģents apkalpo daudzus preču ražotājus un nav uzskatāms par kāda konkrēta ražotāja pārstāvi, turklāt tas veicis uz konkrēto tirgu attiecināmas investīcijas programmatūrā vai reklāmā, tad šāds aģents darbojas kā neatkarīgs uzņēmējs un uz tā darbību būs attiecināmas konkurences tiesību prasības, tostarp aizliegums saskaņot cenas vai citādi aizliegti vienoties. Savukārt, ja uzņēmums darbojas tikai viena pilnvarotāja uzdevumā un nekādas investīcijas nav veicis, tad uz šādu aģenta līgumu konkurences tiesību ierobežojumi nebūs attiecināmi, jo pilnvarotājs un aģents būtībā darbojas kā viena ekonomiska vienība.

Konkurences padomes atļaujas saņemšana

Saskaņā ar Konkurences likumu ir aizliegtas un kopš noslēgšanas brīža spēkā neesošas vienošanās, kuru mērķis vai sekas ir konkurences kavēšana, ierobežošana vai deformēšana. Aizliegto vertikālo vienošanos veidi uzskaitīti Ministru kabineta noteikumos Nr.797 “Noteikumi par atsevišķu vertikālo vienošanos nepakļaušanu Konkurences likuma 11.panta 1.daļā noteiktajam vienošanās aizliegumam”, piemēram, tādas vienošanās, kurās ražotājs vai izplatītājs iekļāvis noteiktu pārdošanas cenu, kādā prece vai pakalpojums jārealizē. Atsevišķos gadījumos, ja pēc likuma aizliegta vienošanās veicina preču ražošanas vai realizācijas uzlabošanu vai ekonomisko attīstību, radot labumu patērētājiem, šādu vienošanos ir iespējams atzīt par spēkā esošu.

Tirgus dalībnieki var veikt pašvērtējumu, pārliecinoties un pārbaudot, vai vienošanās atbilst šiem kritērijiem, vai arī vērsties ar ziņojumu Konkurences padomē (KP). Pēc tirgus dalībnieka ziņojuma KP var šādu vienošanos atļaut vai atļaut ar nosacījumiem uz noteiktu termiņu, ja tā atbilst Konkurences likumā izvirzītajiem izņēmuma kritērijiem. Savukārt, ja tiek slēgta tāda vertikālā vienošanās, kura netiek pakļauta minētajam vienošanās aizliegumam, par šādu vienošanos KP nav jāinformē.

Ja uzņēmumi plāno slēgt vertikālas vienošanās, ir vērts tās pārbaudīt no konkurences tiesību perspektīvas, proti, vai tajās nav ietverti aizliegti noteikumi, piemēram, par tālākpārdošanas cenu saskaņošanu, teritoriālie ierobežojumi. Savukārt, ja ir iekļauti ekskluzīvas vai selektīvas izplatīšanas noteikumi, ir jāpārliecinās, vai ir ievēroti šādu līgumu veidu specifiskie noteikumi.