Konkurences likums nosaka, ka uzņēmumu vienošanās, kas ierobežo konkurenci, nav pieļaujamas. Arī Senāts 2025.gada 8.augusta spriedumā lietā SKC-7/2025 vērtēja konkurences ierobežojuma tiesiskumu līgumā starp divām sabiedrībām.

Skaidrojam, kādi bija Senāta secinājumi un kāda ir sprieduma praktiskā nozīme.

Raksta autore: Lelde Dubere, SIA “Sorainen ZAB”, jurista palīdze

Spriedumā uzsvērts, ka konkurences ierobežojums var būt pieļaujams tikai tad, ja bez šāda ierobežojuma galvenās saistības īstenošana nebūtu iespējama. Šādai izvērtēšanai Senāts noteica trīs secīgus soļus:

  • noskaidrot, vai ierobežojums ir blakus saistība, kas kalpo galvenajai saistībai, kura neietekmē vai veicina konkurenci;
  • pārbaudīt, vai ierobežojums ir objektīvi nepieciešams, lai izpildītu galveno saistību;
  • ja izpildās objektivitātes kritērijs, novērtēt tā samērīgumu ar galvenās saistības mērķiem.

Ja šie kritēriji neizpildās, konkurences ierobežojums ir spēkā neesošs no tā noslēgšanas brīža, izņemot gadījumus, kad pierādīts, ka vienošanās atbilst konkurences ierobežojuma izņēmumiem.

Papildus Senāts skaidroja, ka sabiedrības valdes locekļa darbības attiecināmas uz sabiedrību tikai tad, ja tās veiktas amatpersonas pienākumu ietvaros.

Par ko bija strīds

2018.gada 13.decembrī sabiedrība ar ierobežotu atbildību (SIA) “Namu serviss APSE” (prasītāja) kā pasūtītāja un SIA “C” (atbildētāja) kā izpildītāja noslēdza līgumu par projektu vadības pakalpojumu sniegšanu, kurā izpildītājai noteica konkurenci ierobežojošu aizliegumu – līguma darbības laikā un 2 gadus pēc tā beigām nekādā veidā neveikt pasūtītājas pārvaldīšanā esošo dzīvojamo māju pārņemšanu savā un/vai citu sev piederošu uzņēmumu pārvaldīšanā, kā arī neveikt šādas darbības citu uzņēmumu uzdevumā. Par pārkāpumu bija paredzēts līgumsods.

Līgums tika izbeigts, un neilgi pēc tam deviņas prasītājas apsaimniekotās daudzdzīvokļu mājas izbeidza pārvaldīšanas līgumus, nodibināja dzīvokļu īpašnieku biedrības, un par šo biedrību amatpersonu ar tiesībām tās pārstāvēt atsevišķi tika ievēlēta persona A, kura vienlaikus ir arī atbildētājas vienīgais dalībnieks, valdes loceklis un patiesais labuma guvējs. Biedrības noslēdza līgumus ar atbildētāju par lietvedības, uzskaites, datu apstrādes un citiem pakalpojumiem. Prasītāja uzskatīja, ka atbildētāja, izmantojot personu A, pastarpināti ir pārņēmusi tās klientus, ticis apiets līgumā noteiktais konkurences ierobežojums, un tādēļ vēlējās piedzīt no atbildētājas līgumsodu 91 467,25 eiro apmērā.

Ar visu rakstu aicinām iepazīties šeit.