Nodokļu vēstis. Septembris 2025

Latvijas tiesību akti

Raksta autore: Kristīne Erele

Grozījumi Ministru kabineta noteikumos Nr. 877 “Grāmatvedības kārtošanas noteikumi”

Šā gada 26. septembrī stājās spēkā grozījumi Ministru kabineta noteikumos Nr. 877 “Grāmatvedības kārtošanas noteikumi”, ar mērķi, cita starpā, pilnveidot grāmatvedības normatīvo regulējumu saistībā ar strukturētu elektronisku rēķinu ieviešanu.

Galvenās izmaiņas ir saistītas ar e-rēķinu regulējuma precizēšanu. Kā zināms, no 2025. gada e-rēķini ir obligāti darījumos starp budžeta iestādēm un uzņēmumiem (G2G, B2G, G2B). Savukārt, no 2028. gada e-rēķini būs obligāti arī B2B darījumos. Sākot no 2026. gada e-rēķinu varēs brīvprātīgi nosūtīt Valsts ieņēmumu dienestam, bet no 2028. gada tas būs obligāti.

Grāmatvedības likumā ir noteikts, ka attaisnojuma dokumentu, kuru uzņēmums izsniedz citam Latvijā reģistrētam uzņēmumam — preces vai pakalpojuma saņēmējam — samaksāšanai (rēķinu), noformē kā strukturētu elektronisko rēķinu (xml formātā). Savukārt Latvijas standartā ir lietoti arī citu rēķinu veidi – priekšapmaksas rēķins (avansa rēķins) un kredītrēķins (korektīvais rēķins), kurus arī varēs iesniegt xml formātā.

Tāpēc grozījumos ir ietverti avansa rēķinu un kredītrēķinu skaidrojumi, nosakot, ka avansa rēķins tiek definēts kā informatīvs dokuments (maksājuma pieprasījums), nevis darījumu apliecinošs dokuments, un gala rēķins var nebūt nepieciešams, ja avansa rēķins ir strukturēts elektronisks rēķins un maksājums veikts pilnā apmērā.

Papildus noteikumu projekts paredz skaidrot attaisnojuma dokumenta – kredītrēķina pielietojumu, kā arī noformēšanu. Proti, tam jābūt strukturētam elektroniskam rēķinam ar atsauci uz sākotnējo rēķinu. E-rēķiniem jānodrošina cilvēklasāms formāts, t.i., jāspēj tos attēlot uz ekrāna un izdrukāt, lai trešā persona varētu saprast darījuma būtību.

 

Rakstu autore: Natālija Ķīse

Plāno ātrāku Izložu un azartspēļu uzraudzības inspekcijas ar Valsts ieņēmumu dienestu apvienošanu

Finanšu ministrija nolēmusi paātrināt Izložu un azartspēļu uzraudzības inspekcijas (IAUI) pievienošanu Valsts ieņēmumu dienestam (VID) — jau 2026. gada 1. aprīlī, nevis 1. jūlijā kā sākotnēji plānots. FM komentē, ka agrāka integrācija ļaus ātrāk izveidot vienotu pārvaldību, efektīvāk izmantot resursus un savlaicīgi sākt darbu pie prioritāriem uzdevumiem. Pašlaik azartspēļu nozari uzrauga gan IAUI, gan VID, kas rada dubultu administratīvo slogu un kompetenču pārklāšanos.

FM ir sagatavojusi rīkojuma projektu “Par Izložu un azartspēļu uzraudzības inspekcijas pievienošanu Valsts ieņēmumu dienestam” un iesniegusi to valdībā izskatīšanai.

FM pilnveido informācijas apmaiņas kārtību par nerezidentu finanšu kontiem

Finanšu ministrija ir izstrādājusi Ministru kabineta noteikumu projektu “Grozījumi Ministru kabineta 2016. gada 5. janvāra noteikumos Nr. 20 “Kārtība, kādā finanšu iestāde izpilda finanšu kontu pienācīgas pārbaudes procedūras un sniedz Valsts ieņēmumu dienestam informāciju par finanšu kontiem””. Grozījumu mērķis ir vienkāršot informācijas apmaiņu par nerezidentu finanšu kontiem, atvieglojot ziņošanas procesu finanšu iestādēm, kā arī ieviest Eiropas Savienības direktīvas (DAC8) un Globālā standarta par automātisku informācijas apmaiņu nodokļu jomā jaunās prasības.

Latvijā Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) izstrādātais informācijas apmaiņas standarts tiek piemērots kopš 2017. gada. Tā ietvaros finanšu iestādes apkopo datus par nodokļu nerezidentu finanšu kontiem un reizi gadā nosūta tos savas valsts nodokļu administrācijai, kas savukārt šo informāciju pārsūta attiecīgajai nodokļu maksātāja rezidences valstij. Līdz ar to katra valsts iegūst datus par savu rezidentu kontiem ārvalstu finanšu iestādēs.

Grozījumi paredz izmaiņas, kas obligāti jāievieš visām valstīm, kuras piemēro attiecīgo standartu, kā arī pasākumus, lai atvieglotu ziņošanas procesu finanšu iestādēm. Tie paredzēs iespēju finanšu iestādēm pārbaudes procedūrās izmantot identifikācijas pakalpojumus. Turpmāk iesaistīto valstu saraksts tiks publicēts oficiālajā izdevumā “Latvijas Vēstnesis”. Ja finanšu iestādei nebūs ziņojamas informācijas, tā nulles ziņojuma vietā varēs elektroniski iesniegt Valsts ieņēmumu dienestam brīvas formas iesniegumu, apliecinot, ka informācijas nav.

Plānots, ka grozījumi stāsies spēkā ar 2026. gada 1. janvāri. Līdz šā gada 20. oktobrim grozījumi atrodas saskaņošanas stadijā.

Saistošu informāciju par DAC8 prasību ieviešanu Latvijā skatīt šeit.

FM virza noteikumus par automātisko informācijas apmaiņu par darījumiem ar kriptoaktīviem

Finanšu ministrija (FM) ir sagatavojusi noteikumu projektu “Noteikumi par automātisko informācijas apmaiņu par darījumiem ar kriptoaktīviem” (Noteikumi) saistībā ar DAC8 prasību ieviešanu nacionālajā regulējumā. Noteikumi paredz kārtību, kādā kriptoaktīvu pakalpojumu sniedzējiem būs pienākums apkopot informāciju par klientu darījumiem un nodot to Valsts ieņēmumu dienestam (VID). Savukārt VID šo informāciju varēs apmainīt ar citu valstu nodokļu administrācijām.

Starptautiskā līmenī jau ir izstrādāti vienoti noteikumi – 2022. gadā Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija (OECD) pieņēma Kriptoaktīvu ziņošanas standartu, bet Eiropas Savienība 2023. gadā apstiprināja direktīvu, kas paredz datu apmaiņu starp dalībvalstīm. Ar Noteikumiem šīs prasības tiks pārņemtas Latvijas tiesību sistēmā.

Kriptoaktīvu pakalpojumu sniedzēji jau tagad identificē savus klientus atbilstoši Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanas likuma prasībām, tāpēc lielākā daļa ziņojumos iekļaujamās informācijas viņu rīcībā jau ir, un papildu administratīvais slogs nebūs būtisks. Noteikumi paredz, ka VID tiks iesniegta informācija par visu kriptoaktīvu lietotāju darījumiem – gan Latvijas, gan ārvalstu nodokļu maksātājiem –, kas ļaus efektīvāk novērst ienākumu slēpšanu un nodrošinās lielāku pārskatāmību starptautiskā mērogā.

Regulējums attieksies gan uz personām, kas veic darījumus ar kriptoaktīviem, gan uz pakalpojumu sniedzējiem, kas tos nodrošina. Tas neievieš jaunus nodokļus – ienākumi no kripto darījumiem jau šobrīd tiek aplikti ar kapitāla pieauguma nodokli, un VID ir publicējis vadlīnijas ienākumu deklarēšanai un nodokļa aprēķinam.

Plānots, ka jaunā informācijas apmaiņas sistēma stāsies spēkā 2026. gada 1. janvārī, bet pirmie ziņojumi par darījumiem būs jāiesniedz VID līdz 2027. gada 30. jūnijam. Līdz šā gada 17. oktobrim Noteikumi atrodas saskaņošanas stadijā.

Izsludināti grozījumi likumā “Par nodokļiem un nodevām”

2025. gada 19. septembrī izsludināti grozījumi likumā “Par nodokļiem un nodevām”, kas saistās ar izmaiņām nodokļu parādu samaksas regulējumā, nodokļu parādu piedziņas kārtībā, nokavējuma naudas piemērošanā un e-komercijas uzraudzības stiprināšanu. Plašāku informāciju par izmaiņām skatīt Jūnija, 2025 nodokļu vēstīs šeit.

Grozījumi likumā stājās spēkā 2025. gada 3. oktobrī.

 

Raksta autore: Aija Lasmane

Plāno paplašināt UIN atbrīvojumu plānai kapitalizācijai

2025. gada 30. septembrī Ministru kabineta apstiprinātais likumprojekts “Grozījumi Uzņēmumu ienākuma nodokļa likumā” paredz paplašināt UIN maksātāju loku, kam nebūs piemērojama UIN likuma 10. panta pirmajā daļā ietvertā norma par nodokļa bāzē iekļaujamiem palielinātiem procentu maksājumiem.

Lai sekmētu uzņēmumu piekļuvi alternatīvam finansējumam un samazinātu finansējuma izmaksas, likumprojekts paredz, paplašināt likumā ietverto izņēmumu apjomu, nosakot, ka likuma 10. panta pirmajā daļā ietvertie procentu atskaitīšanas ierobežojumi nav attiecināmi uz tādiem procentu maksājumiem, kas veikti par:

1. Latvijā un citā Eiropas Savienības dalībvalstī vai Eiropas ekonomiskās zonas valstī emitētajiem vērtspapīriem, kas iekļauti tirdzniecībai tirdzniecības vietā Finanšu instrumentu tirgus likuma izpratnē;
2. finansējumu, kas piesaistīts ar Latvijā un citā Eiropas Savienības dalībvalstī vai Eiropas ekonomiskās zonas valstī reģistrēta un darbības atļauju saņēmuša kolektīvās finansēšanas pakalpojumu sniedzēja starpniecību Kolektīvās finansēšanas pakalpojumu likuma izpratnē;
3. finansējumu, kas piesaistīts ar Latvijā un citā Eiropas Savienības dalībvalstī vai Eiropas ekonomiskās zonas valstī licencētas ieguldījumu brokeru sabiedrības starpniecību Ieguldījumu brokeru sabiedrību likuma izpratnē;
4. Latvijā un citā Eiropas Savienības dalībvalstī vai Eiropas ekonomiskās zonas valstī reģistrētas vērtspapīrošanas sabiedrības Vērtspapīrošanas likuma izpratnē emitētajiem vērtspapīriem;
5. aizņēmumu, kas saņemts no Latvijā un citā Eiropas Savienības dalībvalstī vai Eiropas ekonomiskās zonas valstī reģistrēta un pārvaldīta alternatīvā ieguldījumu fonda Alternatīvo ieguldījumu fondu un to pārvaldnieku likuma izpratnē (izņemot slēgtā alternatīvā fonda, ja tā dalībnieks ir ar nodokļa maksātāju saistīta persona).

Attiecībā uz aizņēmumiem, kas piesaistīti ar kolektīvās finansēšanas pakalpojumu sniedzēju starpniecību, kā arī ar ieguldījumu brokeru sabiedrību starpniecību, tiek noteikts, ka šis izņēmums neattiecas uz tādiem aizņēmumiem, kas saņemti no saistītām personām.

Minētais nosacījums iekļauts, jo kolektīvās finansēšanas pakalpojumu sniedzēji  un brokeru sabiedrības ir tikai neatkarīgi starpnieki, kuri sniedz savus pakalpojumus izmantojot platformu, bet pats nav aizdevuma sniedzējs.

Papildus iepriekš minētajam, likumprojekts paredz neattiecināt 10. panta pirmās daļas normas arī attiecībā uz mērķsabiedrībām, kuras izveidotas saskaņā ar Publiskās un privātās partnerības likumu.

 

Raksta autore: Inese Zladeja

Grozījumi Uzņēmumu ienākuma nodokļa likumā un likumā “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli”

2025. gada 30. septembrī Ministru kabinets apstiprināja likumprojektus par grozījumiem Uzņēmumu ienākuma nodokļa likumā un likumā “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli”. Svarīgi atzīmēt, ka minētos likumprojektus vēl nepieciešams apstiprināt Saeimai. Grozījumu mērķis ir izlīdzināt nodokļu slogu starp Latvijas un ārvalstu investoriem – fiziskām personām, veicināt tiešās investīcijas Latvijas uzņēmumos, kā arī palielināt pašvaldību ieinteresētību piesaistīt fizisko personu investīcijas savās teritorijās.

No 2026. gada 1. janvāra uzņēmumiem, kuru dalībnieki ir tikai fiziskas personas, tiks dota iespēja izvēlēties alternatīvu nodokļu piemērošanas modeli sadalītajai peļņai:

• 15 % uzņēmumu ienānākuma nodokļa (UIN) piemērošana dividendēm uzņēmuma līmenī;
• vienlaikus – 6 % iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) ieturēšana no fiziskās personas dividendēm.

Šāds mehānisms ir īpaši izdevīgs fiziskām personām – nerezidentiem, jo Latvijā samaksāto 6 % IIN būs iespējams izmantot kā nodokļu kredītu savas rezidences valstī. Uzņēmumiem, kas šo alternatīvo režīmu neizvēlēsies, turpinās piemērot esošo regulējumu – 20 % UIN un IIN atbrīvojumu dividendēm. Svarīgi atzīmēt, ka grozījumi neattieksies uz peļņu, kas gūta līdz 2017. gada 31. decembrim un vēl nav sadalīta dividendēs, jo uz šo peļņu attiecas iepriekšējais nodokļu režīms, saskaņā ar kuru peļņa tika aplikta ar 15 % UIN tās gūšanas brīdī.

Lai gan jaunā kārtība nav būtiski izdevīgāka Latvijas rezidentiem, tā sniedz priekšrocības ārvalstu investoriem un vienlaikus ir labvēlīgāka arī pašvaldībām, jo daļa no ieturētā IIN nonāks to budžetos.

Papildus iepriekš minētajam, likumprojekts ietver arī izmaiņas plānās kapitalizācijas noteikumos. Kā jau iepriekš esam rakstījuši (sk. šajās vēstīs sadaļu “Plāno paplašināt UIN atbrīvojumu plānai kapitalizācijai”), tiek paplašināts to gadījumu loks, kad Uzņēmumu ienākuma nodokļa likuma 10. panta pirmajā daļā noteiktie procentu atskaitīšanas ierobežojumi nav piemērojami. Proti, turpmāk šie ierobežojumi neattieksies uz procentu maksājumiem, kas veikti par finansējumu, kas piesaistīts no regulētiem finanšu tirgus dalībniekiem, piemēram, kolektīvās finansēšanas platformām, ieguldījumu brokeriem, alternatīvajiem ieguldījumu fondiem vai vērtspapīrošanas sabiedrībām. Šis atvieglojums būs piemērojams tikai tad, ja aizdevējs nav saistītā persona. Tāpat izņēmums attieksies uz mērķsabiedrībām, kas izveidotas publiskās un privātās partnerības ietvaros.

Jaunie izņēmumi plānās kapitalizācijas noteikumos stāsies spēkā tikai no 2028. gada pārskata gada.

 

Latvijas tiesu prakse

Rakstu autors: Oļegs Spundiņš

PVN atmaksa Polijas mātes uzņēmumam (A420196223)

Lietas būtība

Pieteicēja – Polijas uzņēmuma filiāle Latvijā, pieprasīja atmaksāt PVN (virs 38 k. EUR), kas samaksāts Latvijā 2021. gadā par mārketinga un reklāmas pakalpojumiem, ko tai sniedza Latvijas uzņēmumi. Valsts ieņēmumu dienests (VID) atteica atmaksu, uzskatot, ka pakalpojumu sniegšanas vieta ir Polija, nevis Latvija, jo filiāle Latvijā neveic saimniecisko darbību, bet tikai atbalsta funkcijas.

Apgabaltiesas secinājumi

Administratīvā apgabaltiesa piekrita pirmās instances tiesas spriedumam un atcēla VID lēmumu, pamatojoties uz šādiem argumentiem:

• Filiāle Latvijā kvalificējama kā pastāvīgā iestāde, kas faktiski saņem un izmanto mārketinga un reklāmas pakalpojumus savas saimnieciskās darbības nodrošināšanai;
• Tādējādi pakalpojumu sniegšanas vieta ir Latvija, nevis Polija, un PVN 21% likmes piemērošana bija pamatota;
• Pietūcējai ir tiesības uz pārmaksātā PVN atmaksu saskaņā ar PVN likuma 113. pantu un MK noteikumiem Nr. 1514.

Senāta secinājumi

• Senātā tika saņemta VID kasācijas sūdzība par apgabaltiesas spriedumu. VID apgalvoja, ka tiesa nav pareizi novērtējusi pakalpojuma sniegšanas vietu (atsaucoties uz PVN likuma 19. pantu, ES Direktīvas 2006/112/EK 44. pantu un Eiropas Savienības Īstenošanas regulas Nr. 282/2011 11. pantu). VID norādīja arī uz Eiropas Savienības Tiesas spriedumu lietā C-333/20, uzsverot, ka pakalpojuma sniegšanas vieta jānosaka pēc pakalpojuma saņēmēja atrašanās vietas.
• Senāts konstatēja, ka apgabaltiesa tieši to arī ir izvērtējusi, atzīstot, ka pakalpojumu saņēmēja ir Polijas uzņēmuma filiāle Latvijā. VID kasācijas sūdzībā nav norādījis konkrētus argumentus, kāpēc tiesa būtu kļūdījusies šajā vērtējumā, tikai vispārīgi iebilstot pret tiesas secinājumiem.
• Tiesa ir izvērtējusi gan noslēgtos līgumus, gan pieteicēja un filiāles darbību pēc būtības, un no sprieduma ir skaidrs, kā tiesa nonākusi pie secinājuma par pakalpojumu saņēmēju.

Trūkumi VID kasācijas sūdzībā

• Senāts uzsvēra, ka kasācijas sūdzība pēc būtības vērsta uz pierādījumu pārvērtēšanu, kas nav kasācijas tiesas kompetencē.
• Senāts arī norādīja, ka VID nav pamatojis, kā iespējami procesuālie pārkāpumi varētu būt ietekmējuši lietas rezultātu.

Ievērojot minēto un pamatojoties uz APL 338. panta otro daļu, Senāts nolēma atteikt ierosināt kasācijas tiesvedību sakarā ar VID kasācijas sūdzību.

Senāts: Vai ir pieļaujama izdevumu apmēra noteikšana uz aprēķinu pamata IIN strīda lietā?

(Lieta Nr. A420141121 (SKA-87/2025))

Lietas faktisko apstākļu izklāsts

Pieteicējs pārdeva nekustamo īpašumu, bet ienākumus no šī darījuma Valsts ieņēmumu dienestā (VID) nedeklarēja. VID, veicot pārbaudi (DAP), tikai daļu no pieteicēja iesniegtajiem izdevumu pierādījumiem atzina par attiecināmiem uz īpašuma uzlabošanu, kā rezultātā noteica pieteicējam ar IIN apliekamo ienākumu.

Pieteicējs šo lēmumu pārsūdzēja. Administratīvā apgabaltiesa daļēji apmierināja pieteikumu, samazinot ar iedzīvotāju ienākuma nodokļa apliekamo ienākumu, atzīstot izdevumus par pierādītiem, balstoties uz  uz tirgus cenu datiem un pieteicēja sniegtajiem paskaidrojumiem, nevis uz konkrētiem attaisnojuma dokumentiem.

Šī apgabaltiesas pieeja – atzīt daļu izdevumu uz aprēķinu pamata, īpaši attiecībā uz ozolkoka parketu, – kļuva par centrālo strīda punktu Senātā. Senāts vērtēja, vai šāda izdevumu noteikšana atbilst likuma prasībām un vai tiesa ir ievērojusi pierādījumu vērtēšanas principus.

Senāta atziņas

Ieguldījumu pierādīšana un dokumentēšana

Senāts uzsvēra, ka saskaņā ar likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 11.9 panta 5.1 daļas otro teikumu ieguldījumi nekustamajā īpašumā ir dokumentāri pierādāmi izdevumi, kas saistīti ar īpašuma uzlabošanu vai atjaunošanu. Šiem izdevumiem jābūt tādiem, kas rada nozīmīgu un ilgstošu īpašuma vērtības pieaugumu. Persona var iesniegt sev pieejamos pierādījumus, bet tiesai tie jāvērtē kopsakarā, atzīstot vai neatzīstot konkrētus izdevumus

Aprēķinu pamata izmantošana

Senāts norādīja, ka izdevumu apmēra noteikšana uz aprēķinu pamata ir pieļaujama tikai izņēmuma gadījumos, piemēram, ja dokumenti ir gājuši bojā apstākļos, kurus nodokļu maksātājs nevarēja ietekmēt, un nav konstatējama negodprātība. Parasti izdevumi jāapliecina ar attaisnojuma dokumentiem, kas precīzi norāda summas. Tiesai nav pamata atzīt izdevumus tikai uz personas paskaidrojumu vai nepietiekamu dokumentu pamata

Pierādījumu iesniegšanas laiks un ticamība

Senāts uzsvēra, ka nodokļu maksātājam ir pienākums laikus iesniegt visus būtiskos pierādījumus. Ja tie tiek iesniegti novēloti (kā konkrētajā gadījumā), personai ticami jāizskaidro kavējuma iemesli. Tiesai jāvērtē gan pierādījumu iesniegšanas brīdis, gan to saturs un tapšanas apstākļi. Ja pierādījumi par ieguldījumiem tiek iesniegti tikai tiesvedības laikā, tiesai īpaši rūpīgi jāvērtē to ticamība

Rezultāts

Senāts atcēla apgabaltiesas spriedumu daļā, ar kuru tika atcelts VID lēmums, un nodeva lietu jaunai izskatīšanai. Spriedumā nostiprinātas vairākas būtiskas atziņas par pierādījumu vērtēšanu nodokļu lietās, īpaši attiecībā uz ieguldījumu dokumentēšanu, savlaicīgu pierādījumu iesniegšanu, aprēķinu izmantošanas ierobežojumiem. Šis ir kārtējais atgādinājums, ka pat uzskatot, ka personas ienākums nav apliekams ar IIN, ir svarīgi savlaicīgi sniegt visus pierādījumus vēl pirms tiek pieņemts VID lēmums.

 

ES tiesu prakse

Rakstu autore: Kristīne Erele

EST ģenerāladvokāts: Viesnīcu sniegtie pakalpojumi un PVN

Ģenerāladvokāte Čapeta sniedza savu atzinumu attiecībā uz apvienotajām Eiropas Savienības Tiesas lietām C‑409/24, C‑410/24 un C‑411/24 par pievienotās vērtības nodokļa (PVN) samazināto likmju piemērošanu viesnīcu pakalpojumiem.

Lietās tika izskatīta Vācijas tiesību norma, kas paredz, ka viesnīcas pakalpojumiem, piemēram, brokastīm vai autostāvvietai, jāpiemēro standarta PVN likme atsevišķi no izmitināšanas pakalpojuma, kuram piemēro samazināto likmi, un vai tā ir saskaņā ar Eiropas Savienības PVN direktīvas normām.

Ģenerāladvokāte atzina, ka pastāv princips, saskaņā ar kuru papildpakalpojumiem parasti tiek piemērots galvenā pakalpojuma PVN režīms. Tomēr PVN direktīvas pieļauj piemērot samazinātās likmes tikai konkrētiem un skaidri definētiem darījumiem. Turklāt PVN piemērošanā ir jānodrošina fiskālā neitralitāte. Proti, samazinātas likmes piemērošana, piemēram, viesnīcu brokastīm vai autostāvvietām, var radīt konkurences izkropļojumus attiecībā pret citiem neatkarīgiem pakalpojumu sniedzējiem, kuriem jāpiemēro PVN standarta likme. Pakalpojumi, piemēram, brokastis vai autostāvvieta, nav neatņemama vai būtiska izmitināšanas sastāvdaļa, bet pat ja patērētāji uztver pakalpojumu kā vienotu piedāvājumu, katram komponentam var tikt piemērots atšķirīgs PVN režīms.

Ģenerāladvokātes ieskatā Vācijas norma, kas samazināto likmi attiecina tikai uz izmitināšanu, bet ne uz papildpakalpojumiem, atbilst Eiropas Savienības tiesībām.

EST ģenerāladvokāts: Priekšnodokļa atskaitīšana par medicīnas iestādes vispārējām izmaksām

Ģenerāladvokāts sniedzis secinājumus Eiropas Savienības Tiesas lietā C-513/24 (Kolín) par medicīniskās iestādes tiesībām uz priekšnodokļa atskaitīšanu par izdevumiem, kas radušies savas darbības licences iegūšanai.

Prejudiciālais jautājums: vai saskaņā ar Pievienotās vērtības nodokļa (PVN) direktīvu izmaksas par precēm un pakalpojumiem, kas nepieciešami veselības aprūpes iestāžu tehniskajam un materiālajam aprīkojumam (un parasti nav atskaitāmas, jo saistītas ar atbrīvotiem veselības aprūpes pakalpojumiem), var tikt uzskatītas par vispārējām (netiešajām) izmaksām, kas saistītas ar uzņēmuma kopējo saimniecisko darbību.

Pirmkārt, ģenerāladvokāts atsaucās uz PVN neitralitātes principu, kas paredz, ka apliekamām personām jābūt tiesībām atskaitīt PVN par iegādātajiem resursiem, kas izmantoti tikai apliekamu darījumu veikšanai. Tomēr, ja persona veic gan apliekamus, gan atbrīvotus darījumus, PVN var atskaitīt tikai tai daļai, kas attiecināma uz apliekamajiem darījumiem.

Ģenerāladvokāts uzsvēra, ka nacionālais pienākums iegādāties noteiktu aprīkojumu, lai saglabātu licenci veselības aprūpes pakalpojumu sniegšanai, nepiešķir automātiski šīm izmaksām vispārējo izmaksu raksturu, kas ļautu proporcionāli atskaitīt PVN. Šāds pienākums ir apsverams faktors, bet nevar aizstāt objektīvu izvērtējumu par to, kā šie resursi tiek faktiski izmantoti. Tādējādi likumā noteikta prasība iegādāties aprīkojumu nenozīmē, ka tas automātiski kļūst par izmaksu, kas attiecināma uz visu saimniecisko darbību.

Ģenerāladvokāta secināja, ka izmaksas, kas attiecas uz valsts noteikto minimālo tehnisko un materiālo aprīkojumu nodrošināšanu, par kurām PVN nav atskaitāms (šajā gadījumā – veselības aprūpes pakalpojumiem), vienīgi šī iemesla dēļ neatbilst vispārējām izmaksām, kurām ir tieša un tūlītēja saikne ar personas kopējo saimniecisko darbību, un tādēļ nepiešķir tiesības uz proporcionālu PVN atskaitīšanu, pat ja apliekamais darījums ir atkarīgs no licences, kas ļauj veikt darbības, par kurām PVN ir atskaitāms, ja vien nav pierādīts, ka šīm precēm un pakalpojumiem ir tieša un tūlītēja saikne ar personas kopējo saimniecisko darbību.

EST ģenerāladvokāts: Vai virtuālo valūtu tiešsaistes spēlēs var uzskatīt kā lietotas preces PVN piemērošanas mērķiem?

2025. gada 11. septembrī Eiropas Savienības Tiesas ģenerāladvokāte (ĢA) Kokote sniedza savu atzinumu lietā “Žaidimų valiuta” MB pret Lietuvas nodokļu inspekciju (lieta C-472/24) par pievienotās vērtības nodokļa (PVN) piemērošanu virtuālās spēļu valūtas tirdzniecībai. Attiecīgi, tika analizēts, vai šādi darījumi kvalificējas kā atbrīvoti no PVN piemērošanas vai arī, spēlē izmantojamā zelta valūta būtu uzskatāma par vaučeru, vai arī uz to būtu piemērojama peļņas maržas aplikšana ar PVN, ievērojot lietoto preču īpašo PVN piemērošanas kārtību.

Lietā iesaistītais Lietuvas uzņēmums, kas nav reģistrējies kā PVN maksātājs Lietuvā, darbojas virtuālās “zelta tirdzniecības” jomā, pērkot un pārdodot “zeltu” no tiešsaistes datorspēles. Spēles zelta monētas var izmantot, lai iegādātos dažādus spēles pakalpojumus un priekšmetus, samaksātu par spēlētāja statusa paaugstināšanu, iegūtu piekļuvi spēles noteikumiem un minispēlēm. Spēles zelta monētas var iegādāties gan no citiem spēlētājiem, gan tirgotājiem, starpniekiem un maiņas biržās. Pārsvarā klienti ir fiziskās personas.

Ņemot vērā, ka uzņēmums guva ienākumus no spēles zelta monētu tirdzniecības, kura apgrozījums pārsniedz PVN reģistrācijas slieksni (45 tk EUR), Lietuvas nodokļu administrācija aprēķināja papildus PVN.

Uzņēmums uzskatīja, ka ienākumi no spēles zelta monētu pārdošanas ir ienākumi no virtuālo valūtu tirdzniecības un tādēļ ir atbrīvoti no PVN. Ja tā nav virtuālā valūta, spēles zelta monētas esot jāuzskata par vairāku mērķu vaučeru, kas nav apliekams ar PVN. Jebkurā gadījumā spēles zelta monētu apgrozījuma kopējo vērtību nevarot uzskatīt par ar nodokli apliekamu vērtību, bet jābūt spēles zelta pirkšanas un pārdošanas cenas starpībai.

ĢA noraidīja argumentu, ka spēlē izmantojamais zelts būtu uzskatāms par valūtas maiņu PVN Direktīvas izpratnē, jo tas nav likumīgs maksāšanas līdzeklis un ir izmantojams tikai spēles vidē. Tāpat ĢA secināja, ka spēles zelts nevar tikt uzskatīts par vaučeru, jo tas ir digitāls pakalpojums vai aktīvs, nevis instruments nākotnes preču vai pakalpojumu saņemšanai. Attiecībā uz lietotu preču maržas shēmu ĢA norādīja, ka tā parasti attiecas uz fiziskām precēm, nevis digitāliem objektiem kā spēles zelts. Tomēr, ja digitālie objekti tiek tirgoti līdzīgi kā lietotas preces, varētu būt pamats piemērot maržas shēmu, taču to faktiski jāvērtē nacionālajai tiesai.

EST ģenerāladvokāts: Vai lojalitātes programmas punktus var uzskatīt par vaučeriem?

2025. gada 11. septembrī Eiropas Savienības Tiesas ģenerāladvokāte (ĢA) Kokote sniedza atzinumu lietā C-436/24 (Skatteverket pret Lyko Operations AB), kurā analizēta vaučera definīcija Pievienotās vērtības nodokļa (PVN) direktīvas kontekstā. ĢA secināja, ka Lyko klientu lojalitātes programma, kurā par pirkumiem piešķirtos punktus var izmantot atlaidēm nākotnes pirkumos, nav uzskatāma par vaučeru PVN direktīvas izpratnē.

Lyko plāno ieviest lojalitātes programmu, kurā klienti par pirkumiem saņem punktus, ko vēlāk var izmantot, lai iegūtu preces “punktu veikalā” par zemākām cenām. Punktiem nav naudas vērtības, tie nav nododami un tos nevar apmainīt pret naudu. Lyko lūdza iepriekšēju lēmumu par to, vai šie punkti uzskatāmi par vaučeriem PVN direktīvas izpratnē. Tomēr Zviedrijas nodokļu iestāde secināja, ka tie nav vaučeri, jo tiem nav konkrētas vērtības un tie neparedz iepriekšēju samaksu.

ĢA Kokote norādīja, ka, lai instrumentu uzskatītu par vaučeru PVN direktīvas izpratnē, jāizpildās diviem nosacījumiem:

1. no vaučera vai tā noteikumiem jābūt skaidri redzamām piegādājamajām precēm vai piegādātājam, un
2. piegādātājam jābūt pienākumam pieņemt šo instrumentu kā atlīdzību par piegādi. Lojalitātes punkti neatbilst otrajam kritērijam, jo tie tikai nodrošina atlaidi nākamajam pirkumam, nevis pienākumu piegādāt preces apmaiņā pret punktiem.

Rezultātā ĢA secināja, ka klientu lojalitātes punktu sistēma nav uzskatāma par vaučeru PVN direktīvas izpratnē, bet tikai par atlaidi nākamajam pirkumam.

EST: Viens vienots vai vairāki pakalpojumi

Šajā tiesvedībā Eiropas Savienības Tiesai (EST) tiek lūgts pievērsties jautājumam, kad attiecībā uz pievienotās vērtības nodokļa (PVN) piemērošanu ir jāuzskata, ka pastāv viens vienots vai vairāki pakalpojumi. Pēdējā minētajā gadījumā rodas arī jautājums, vai šie pakalpojumi kvalificējami kā “neatkarīgi pakalpojumi”, “vienots komplekss pakalpojums” vai “galveno pakalpojumu papildinošs pakalpojums”.

Ungārijas uzņēmums savā veikalā pārdeva dažādas preces pircējiem, kas nav Eiropas Savienības (ES) rezidenti, lai tās izvestu ārpus ES. Principā preču pārdošanas darījumi bija uzskatāmi kā preču eksports un bija atbrīvoti no PVN. Tomēr uzņēmums iekasēja avansu PVN summas apmērā (jo PVN būtu bijis jāmaksā, ja attiecīgais atbrīvojums netiktu piemērots). Pēc preču izvešanas fakta apstiprinājuma ieturētās (PVN) summas tika atgrieztas pircējiem, bet daļa no summas, kas atbilst 15 % no atmaksājamās summas, tika ieturēta kā par lietu pārvaldību (apkalpošanas komisija).

Šajā saistībā rodas jautājums par PVN piemērošanu apkalpošanas komisijai: vai lietu pārvaldības darbības ir patstāvīgs un ar PVN apliekams pakalpojums, vai arī tās veido papildpakalpojumus, kuri ir atbrīvoti no PVN tāpat kā galvenais darījums, proti, eksports? Jānorāda, ka minētie preču piegādes darījumi pēc būtības ir atbrīvoti no PVN, tāpēc šajā gadījumā nav PVN “atmaksāšana”, bet ieturētās summas atmaksāšana.

Kā ģenerāladvokāte norāda, pārvaldības darbības, lai tiktu atmaksātas summas, kas samaksātas kā PVN avanss, ir ar nodokli apliekams īpašs pakalpojums tikai tad, ja iespējams identificēt tiesiskās attiecības, kas izraisa savstarpēja izpildījuma apmaiņu starp pakalpojuma sniedzēju un saņēmēju.

Ungārijas uzņēmuma veiktās pārvaldības darbības bija saistītas ar virkni administratīva rakstura uzdevumiem, sākot no atmaksas pieteikuma veidlapas izsniegšanas līdz attiecīgo summu atmaksai, pēc tam, kad uzņēmuma rīcībā bija visi apliecinošie dokumenti par preces faktisko izvešanu no ES un PVN atbrīvojuma materiāltiesiskie nosacījumu izpildi. Līdz ar to no ekonomiskā mērķa viedokļa pārvaldības darbības ir nenodalāmas no preču piegādes darījumiem un ir nepieciešamas to īstenošanai. Summas, kas iekasētas kā apkalpošanas komisijas maksas, tādējādi ir preču pārdošanas cenas palielinājums.

EST: Par nepareizi iekasēto PVN

Lietā C-794/23 Austrijas administratīvā tiesa ir vērsusies pie Eiropas Savienības Tiesas (EST) ar jautājumu, vai nodokļa maksātājam, kurš sniedzis pakalpojumu un kurš savā rēķinā norādījis pievienotās vērtības nodokļa (PVN) summu, kas aprēķināta, pamatojoties uz kļūdainu nodokļa likmi, ir jāmaksā budžetam rēķinā kļūdaini iekļautā PVN daļa.

Konkrētajā gadījumā Austrijā reģistrēta sabiedrība P izsniedza klientiem nodokļa rēķinus (kases čekus) par rotaļu laukuma (iekštelpās) ieejas maksu, piemērojot Austrijas PVN standarta likmi – 21 %, nevis kā vajadzēja – samazināto PVN likmi 13% apmērā. Kopumā tika izsniegti 22 557 kases čeki. Sabiedrība P, konstatējot kļūdu, laboja savas PVN deklarācijas (bet ne rēķinus), kura rezultātā izveidojās PVN pārmaksa, bet nodokļu administrācija atteicās veikt PVN pārmaksas atmaksu, jo tādējādi uzņēmums nepamatoti iedzīvotos. Konkrētajā situācijā tika pieņemts, ka pārsvarā pakalpojumi tika sniegti personām, kas nav nodokļa maksātāji, bet netika izslēgts, ka arī nodokļa maksātājiem.

Ģenerāladvokāte secināja, ka Austrijas uzņēmumam nav jāmaksā PVN par kļūdainajiem rēķiniem, kurus tā izrakstījusi personai, kas nav nodokļu maksātāja, pat ja tā ir izrakstījusi arī citām personām – nodokļu maksātājiem (neatkarīgi no tā, vai tiem faktiski vai daļēji atļauts atskaitīt PVN vai arī tiem nav atļauts to darīt). Tomēr rēķinu, kas rada nodokļu ieņēmumu zaudēšanas risku (t.i. par rēķiniem, kas izrakstīti nodokļa maksātājiem, kas atskaita priekšnodokli), un rēķinu, attiecībā uz kuriem šis risks ir izslēgts, jānosaka, izdarot aplēsi. Precīza šo rēķinu daļas noteikšana ir pierādīšanas pienākums katras dalībvalsts kompetencē. Šajā ziņā noteicoša nozīme ir konkrētā gadījuma apstākļu kopumam, apgrozījuma vērtējumam jābūt precīzam, uzticamam un aktuālam, un aplēsei jāatspoguļo dzīves realitāte un vispārējā pieredze.

EST: Tirgus vērtības piemērošanu holdinga uzņēmuma pakalpojumiem

(Lieta C-808/23)

Zviedrijā reģistrēts mātesuzņēmums veic nekustamā īpašuma, kā arī nodrošina savu meitasuzņēmumu pārvaldību. Mātesuzņēmums sniedza vadības, finanšu, nekustamā īpašuma pārvaldības, ieguldījumu, informātikas un personāla administrācijas pakalpojumus. Atlīdzība tika noteikta, piemērojot izmaksu pieskaitīšanas metodi, tai piemērojot pievienotās vērtības nodokli (PVN).

Nodokļu administrācija uzskatīja, ka mātesuzņēmums ir izrakstījis rēķinus meitas sabiedrībām par cenām, kas ir zemākas par atvērto tirgus vērtību PVN Direktīvas izpratnē, un tā kā līdzīgi, salīdzināmi pakalpojumi, kurus sniedza mātesuzņēmums, tirgū nepastāvēja, tā noteica nodokļa bāzi apmērā, kas atbilst visām šīs sabiedrības izmaksām.

PVN direktīvā[1], tāpat kā Latvijas PVN likumā[2], ir noteikts, ka nodokļa bāze ir darījuma tirgus vērtība, ja, pirmkārt, šis darījums ir preču piegāde vai pakalpojumu sniegšana saņēmējiem, ar kuriem pastāv saistītu personu saites vai citas ciešas personiskas saites, organizatoriskas, īpašuma, dalības, finansiālas vai juridiskas saites, un otrkārt, atlīdzība ir mazāka par tirgus vērtību un, treškārt, piegādes vai pakalpojumu saņēmējam nav tiesību pilnībā atskaitīt PVN.

“Atvērta tirgus vērtība” ir pilna summa, ko pircējs vai saņēmējs tajā tirdzniecības stadijā, kurā veic preču piegādi vai pakalpojumu sniegšanu, godīgas konkurences apstākļos par attiecīgo preču vai pakalpojumu saņemšanu maksātu piegādātājam vai pakalpojumu sniedzējam, kas nesniedz priekšrocības, tās dalībvalsts teritorijā, kur par attiecīgo darījumu uzliek nodokli. Savukārt, ja salīdzināmu pakalpojumu sniegšanu nav iespējams konstatēt, “atvērta tirgus vērtība” pakalpojumiem ir summa, kas nav mazāka par visām izmaksām, ko nodokļa maksātājam rada pakalpojuma sniegšana.

Tomēr Eiropas Savienības Tiesa (EST) secināja, ka mātesuzņēmuma sniegtie pakalpojumi nav tik cieši saistīti, ka tie veidotu vienotu, ekonomiski nedalāmu pakalpojumu. Pirmkārt, minētajiem pakalpojumiem, pat ja tie tiek sniegti kopā, katram ir raksturīgs un identificējams raksturs. Otrkārt, tas, ka katrs meitasuzņēmums maksā mātesuzņēmumam vienu cenu par visiem pakalpojumiem, nav noteicošais pakalpojumu jomā grupas ietvaros, jo pretējā gadījumā grupa pati varētu ietekmēt pakalpojumu kvalifikāciju PVN mērķiem, ņemot vērā nolīgto atlīdzības kārtību.

Līdz ar to EST secina, ka salīdzinošā metode nevar automātiski tikt izslēgta kā metode šādu pakalpojumu “atvērtā tirgus vērtības” noteikšanai.

[1] 80.panta pirmā daļa.                                                                                                                   [2] 34.panta devītā daļa.

EST: Par akcīzes nodokļa uzlikšanu fiktīvām preču piegādēm

Pēc nodokļu audita veikšanas Horvātijas nodokļu administrācija atklāja, ka uzņēmums ir nepareizi atskaitījis pievienotās vērtības nodokli (PVN), pamatojoties uz krāpnieciskiem rēķiniem par naftas produktiem, kas faktiski nekad nav iegādāti. Līdz ar to uzņēmumam tika liegtas tiesības atskaitīt PVN priekšnodokli.

Tajā pat laikā muitas iestāde pieprasīja akcīzes nodokļa samaksu, pamatojot, ka šīs preces būtu jāuzskata par laistām patēriņam, neskatoties uz to, ka tās nekad nav fiziski piegādātas. Akcīzes nodokļa likuma normas, kā tās interpretējušas valsts tiesas un pārvaldes iestādes, ļauj noteikt akcīzes nodokli par energoproduktiem saistības neatkarīgi no tā, vai notikusi akcīzes preču pārvietošana.

Vispārējā tiesa uzsvēra, ka akcīzes nodoklis kļūst iekasējams tikai tad, kad akcīzes preces tiek laistas apgrozībā. Lai gan dalībvalstīm ir leģitīmas intereses novērst izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, tām tas jādara saskaņā ar Eiropas Savienības tiesību aktiem. Tādēļ Vispārējā tiesa lēma, ka nav pieļaujams valsts tiesību aktu regulējums, kas paredz, ka akcīzes nodoklis ir iekasējams, pamatojoties uz fiktīvu akcīzes preču piegādi, par ko izrakstīti rēķini.

EST: par administratīvā soda samērīgumu PVN iekasēšanas nodrošināšanai un vairāku pārkāpumu gadījumā

(Spriedumus skatīt šeit un šeit)

Eiropas Savienības Tiesa (EST) ir publicējusi spriedumus divās lietās, kas ir savstarpēji nesaistītas, bet par līdzīgiem jautājumiem. Proti, par administratīvā soda, tostarp piespiedu pasākuma “uzņēmuma telpu aizzīmogošana” uz noteiktu laiku, samērīgumu un tiesiskumu.

Lietā C‑605/23 Bulgārijas nodokļu administrācijas inspektori veica kontroles pirkumu uzņēmumā Ati-19, kas nodarbojas ar ātrās ēdināšanas pakalpojumu sniegšanu. Uzņēmums par veikto darījumu neizsniedza nodokļa rēķinu (kases čeku). Līdzīgi, lietā C-733/23 Bulgārijas nodokļu administrācija pārbaudes ietvaros konstatēja, ka Bulgārijas uzņēmums Beach and bar management, kas nodarbojas ar bāru un restorānu darbību, nebija izsniedzis klientiem kases čekus kopā par 85 darījumiem.

Bulgārijas pievienotās vērtības nodokļa (PVN) likumā ir noteikts, ka personai, kas neizsniedz atbilstīgu pirkumu apliecinošu dokumentu tiek piemērots administratīvais piespiedu pasākums “uzņēmuma telpu aizzīmogošana” un aizliegums tām piekļūt uz laiku līdz 30 dienām neatkarīgi no paredzētā naudas soda mantiskajām sankcijām.

Abiem uzņēmumiem Ati-19 un Beach and bar management tika piemērots naudas sods un komercdarbības telpu aizzīmogošana uz 14 dienām, kā arī papildus tika noteikta šī pasākuma pagaidu izpilde (t.i. izpilde ar novēlošanos). Turklāt Beach and bar management gadījumā tika izdoti 85 atsevišķi administratīvie akti, kura rezultātā piemērotais naudas sods vairākkārt pārsniedza PVN summu par neizsniegtajiem kases čekiem (sods apmēram 21 250 EUR, bet PVN 14 EUR).

Bulgārijas Administratīvās tiesa vērsās EST ar prejudiciāliem jautājumiem, vai valsts tiesiskais regulējums, kurā paredzēts, ka nodokļu maksātājam jāpiemēro naudas sods, jo tas nav izsniedzis kases čekus par veiktajiem darījumiem, ja par šo pārkāpumu jau noteikts administratīvais piespiedu pasākums, aizzīmogojot komercdarbības telpas, nav pretrunā ar ES tiesību aktiem.

Pirmkārt, EST KT nosprieda, ka saskaņā ar PVN direktīvu un citiem Eiropas Savienības tiesību aktiem netiek pieļauts tāds valsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru nodokļu maksātājam par vienu un to pašu nodokļu saistību neievērošanu, var tikt piemērots naudas sods un pasākums, ar kuru aizzīmogotas tirdzniecības telpas.

Otrkārt, ievērojot samērīguma principu, sankciju bardzībai jāatbilst to pārkāpumu smagumam. Lai valsts tiesa izvērtētu sodu samērīgumu, tai jābūt iespējai grozīt pārkāpuma kvalifikāciju, tādējādi var tikt piemērots mazāk bargs sods un sodu var pielāgot atbilstoši konstatētā pārkāpuma smagumam.

Tomēr dalībvalsts tiesas pārbaude attiecībā uz piespiedu pasākumiem nevar aprobežoties tikai ar piemērotā pasākuma radītā kaitējuma nopietnības novērtēšanu. Tā vietā tiesām ir jābūt iespējai arī pārbaudīt piespiedu pasākuma likumību (piemēram, vai zīmogošana ir acīmredzami nelikumīga).

Raksta autore: Natālija Ķīse

Senāts vēršas EST ar prejudiciāliem jautājumiem par PVN piemērošanu trīspusējos starpvalstu darījumos

2025. gada 25. augustā Senāts apturēja tiesvedību lietā, kur pastāv strīds starp Latvijas uzņēmumu un Valsts ieņēmumu dienestu (VID) par 0 % pievienotās vērtības nodokļa (PVN) likmes piemērošanu akcīzes preču (naftas produktu) piegādēm Igaunijas un Lielbritānijas uzņēmumiem (tiešajiem darījumu partneriem), kas preces tālāk pārdeva pircējiem Eiropas Savienībā (ES) (tālākie pircēji).

VID uzskatīja, ka piegādes notikušas Latvijā un piemērojama PVN standartlikme, kā arī norādīja uz iespējamu uzņēmuma iesaisti PVN izkrāpšanā.

Faktiskie apstākļi

Preces tika fiziski nosūtītas no uzņēmuma noliktavas Latvijā uzreiz šo tālāko pircēju adresēm, kas arī paši organizēja preču transportēšanu. Tādējādi prece fiziski tika transportēta vienu reizi – no uzņēmuma (pārdevēja) tieši tālākiem pircējiem.

VID veica uzņēmuma PVN auditu un secināja, ka uzņēmums nevar piemērot PVN 0 % likmi. VID uzskata, ka uzņēmuma tiešie darījumu partneri īpašuma tiesības uz strīdus preci tālākiem pircējiem nodeva, pirms šīs preces tika transportētas vai nosūtītas no uzņēmuma noliktavas uz citām ES dalībvalstīm, un uzņēmums to zināja. VID uzskatīja, ka piegādes notikušas kā iekšzemes darījumi, piemēroja PVN standartlikmi, aprēķināja papildu PVN, soda un nokavējuma naudu, atteicās atmaksāt deklarēto PVN pārmaksu. VID arī norādīja, ka uzņēmuma tiešajiem darījumu partneriem pirms strīdus darījumiem bija jāreģistrējas kā pievienotās vērtības nodokļa maksātājiem Latvijā un, ka uzņēmums ir iesaistījies ar PVN izkrāpšanu saistītajā shēmā nolūkā gūt nepamatotas fiskālas priekšrocības.

Uzņēmums šo lēmumu pārsūdzēja, taču Administratīvā apgabaltiesa uzņēmuma pieteikumu noraidīja. Uzņēmums iesniedza kasācijas sūdzību, uzsverot, ka preču īpašuma tiesības nepārgāja tiešajiem pircējiem līdz to pieņemšanai citās dalībvalstīs un e-AD noformēšanai, darījumi bija trīspusēji ar piegādi tieši tālākajiem pircējiem, un VID, uzliekot PVN Latvijā, pārkāpj PVN neitralitātes un dubultās aplikšanas aizlieguma principu, jo tālākie pircēji jau samaksāja PVN savās valstīs.

Piemērojamais tiesību regulējums un secinājumi

Senāts skaidro, ka šajā lietā jānoskaidro, vai uzņēmuma piegādātās akcīzes preces var uzskatīt par ar PVN neapliekamām piegādēm Eiropas Savienībā. Uzņēmums preces pārdeva saviem tiešajiem darījumu partneriem (starpniekiem Igaunijā un Lielbritānijā), kuri tās tūlīt tālāk pārdeva saviem klientiem citās ES valstīs, bet preces tika fiziski nogādātas no Latvijas uzreiz šo gala pircēju adresēs.

Direktīvas 2006/112/EK 138. panta 1. punkts nosaka, ka, ja preces tiek pārvadātas no vienas ES dalībvalsts uz citu un piegādātas pircējam citā dalībvalstī, šī piegāde ir atbrīvota no PVN nosūtīšanas valstī, un PVN jāmaksā tajā valstī, kur preces tiek saņemtas. Gadījumos, kad runa ir par darījumiem, kuri veido divu tādu secīgu piegāžu ķēdi, saistībā ar kurām ir noticis tikai viens pārvadājums Eiropas Savienības iekšienē, kā tas ir izskatāmajā gadījumā, Eiropas Savienības Tiesa vairākkārt atzinusi, ka pārvadājums Savienības iekšienē var tikt attiecināts tikai uz vienu no divām piegādēm un tikai šī viena piegāde būs no nodokļa atbrīvotā piegāde saskaņā ar direktīvas 112/2006/EK 138.panta 1.punktu. PVN atbrīvojumu drīkst piemērot tikai tai piegādei, ar kuru saistīts pats pārvadājums. Ja preces tālāk pārdod jau pirms to izvešanas no pirmās dalībvalsts, PVN atbrīvojums šai pirmajai piegādei nav piemērojams.

Lai noteiktu, uz kuru darījumu attiecināt pārvadājumu, jāvērtē visi apstākļi, īpaši — kad notika tiesību rīkoties ar preci nodošana galīgajam pircējam. Eiropas Savienības Tiesa ir atzinusi, ka šī tiesību nodošana ne vienmēr sakrīt ar juridisko īpašumtiesību pāreju un var notikt arī tad, ja prece vēl fiziski nav saņemta.

Savukārt trīspusējos darījumos (pirmais piegādātājs → starpnieks → galīgais pircējs citā valstī) direktīva paredz īpašu vienkāršotu režīmu: PVN par piegādi maksā galīgais pircējs savā valstī, un starpniekam nav jāreģistrējas PVN maksātājam šajā valstī. Taču šī vienkāršošana attiecas tikai uz starpnieku, nevis uz pirmo piegādātāju.

Izrietoši Senāts Eiropas Savienības Tiesai (EST) uzdeva sekojošus jautājumus:

1. Vai Direktīvas 2006/112/EK 138.panta 1.punkts, lasot to kopsakarā ar 141.pantu un 197.panta 1.punktu, ir interpretējams tādējādi, ka tas, ka akcīzes preces atliktajā nodokļa maksāšanas režīmā tiek piegādātas trīspusējā darījumā un tiek noteikts, ka par nodokļa samaksu ir atbildīgs trešajā dalībvalstī reģistrēts pievienotās vērtības nodokļa maksātājs, pats par sevi ir pamats pirmajā dalībvalstī reģistrētā pievienotās vērtības nodokļa maksātāja piegādi otrajā dalībvalstī reģistrētam pievienotās vērtības nodokļa maksātājam atbrīvot no nodokļa saskaņā ar direktīvas 138.panta 1.punktu, ar nosacījumu, ka lietā tiek pierādīts, ka prece faktiski ir izvesta no pirmās dalībvalsts un nogādāta trešajā dalībvalstī?
2. Vai Direktīvas 2006/112/EK 138.panta 1.punkts trīspusēja darījuma gadījumā ir interpretējams tādējādi, ka tad, ja pirmajā dalībvalstī reģistrētais pievienotās vērtības nodokļa maksātājs ir informēts, ka otrajā dalībvalstī reģistrētais pievienotās vērtības nodokļa maksātājs preces nekavējoties piegādās tālāk trešajā dalībvalstī reģistrētam pievienotās vērtības nodokļa maksātājam pirms to izvešanas no pirmās dalībvalsts un to transportēšanas šim trešās dalībvalsts nodokļa maksātājam, pirmajā dalībvalstī reģistrētā nodokļa maksātāja piegāde otrajā dalībvalstī reģistrētam nodokļa maksātājam nav atbrīvojama no pievienotās vērtības nodokļa?
3. Vai Direktīvas 2006/112/EK 141.pants ir piemērojams tad, ja pēc trīspusēja darījuma trešās dalībvalsts uzņēmums tās pašas preces tā paša viena pārvadājuma ietvaros pārdod tālāk Eiropas Savienības teritorijā?

Skatīt pilnu Senāta rīcības sēdes lēmumu šeit.

 

Latvijā un ārzemēs

Rakstu autore: Aija Lasmane

Nodokļu konvencija starp Andoru un Latviju

Andoras un Latvijas ienākuma un kapitāla nodokļu konvencija būs piemērojama no 2026. gada 1. janvāra. Konvencija kopumā atbilst ESAO parauga nodokļu konvencijai.

Maksimālās tajā noteiktās ieturējuma nodokļa likmes ir:

• 10 % dividendēm kopumā, bet 0 % dividendēm, ko izmaksā uzņēmums, ja dividenžu patiesā labuma guvējs ir uzņēmums (konvencijas 10. panta 2. punkta a) un b) apakšpunkts);
• 10 % procentiem, bet 0 %, ja procentu patiesā labuma guvējs ir otras līgumslēdzējas valsts uzņēmums (konvencijas 11. panta 2. punkta a) un b) apakšpunkts); un
• 5 % autoratlīdzībām (konvencijas 12. panta 2. punkta a) un b) apakšpunkts).

Atkāpes no ESAO modeļa ietver šādas:

• konvencijas 1. panta 2. punktā ir ietverta fiskāli caurspīdīgu vienību definīcija;
• termins “pastāvīgā pārstāvniecība” ietver lauksaimniecisku, pastorālu vai mežsaimniecisku ekspluatāciju (konvencijas 5. panta 2. punkta g) apakšpunkts);
• termins “pastāvīgā pārstāvniecība” ietver arī:
  • būvlaukumu vai būvniecības vai uzstādīšanas projektu, kas sākas desmit gadu laikā tūlīt pēc šīs konvencijas spēkā stāšanās dienas, ja tas ilgst vairāk nekā deviņus mēnešus. Pēc desmit gadiem nepieciešamais periods kļūst par 12 mēnešiem (konvencijas 5. panta 3. punkta b) apakšpunkts); un
  • darbības, kas tiek veiktas līgumslēdzējas valsts atklātā jūrā saistībā ar jūras gultnes un zemes dzīļu, kā arī to dabas resursu izpēti vai ekspluatāciju šajā valstī, ja šādas darbības tiek veiktas laika posmā vai laika posmos, kas kopumā pārsniedz 30 dienas jebkurā divpadsmit mēnešu periodā, kas sākas vai beidzas attiecīgajā taksācijas periodā (konvencijas 5. panta 3. punkta c) apakšpunkts);
• pastāvīgo pārstāvniecību pantā nav noteikumu par cieši saistītiem uzņēmumiem;
• līgumā ir iekļauts vecā ESAO modeļa (2008. gada) pants par uzņēmējdarbības peļņu (konvencijas 7. pants);
• noteikums par atlīdzību, kas gūta par darbu, kas veikts uz kuģa vai gaisa kuģa, ko ekspluatē starptautiskajā satiksmē, atbilst ESAO modelim (2014. gads);
• ienākumi, kas gūti no līgumslēdzējā valstī izpildītāju vai sportistu veiktām darbībām, netiks aplikti ar nodokli izcelsmes valstī, bet gan izpildītāja vai sportista dzīvesvietas valstī, ja vizīti šajā valstī pilnībā vai galvenokārt finansē otras līgumslēdzējas valsts vai tās politisko apakšvienību vai vietējo pašvaldību līdzekļi (konvencijas 16. panta (3) punkts);
• sociālās apdrošināšanas maksājumus var aplikt ar nodokli tikai izcelsmes valstī (konvencijas 17. panta (2) punkts);
• savstarpējās vienošanās procedūrā nav ietverts noteikums par arbitrāžu (konvencijas 24. pants). Tomēr protokola 5. punktā ir noteikts, ka, ja pēc šīs konvencijas stāšanās spēkā tiek parakstīts nodokļu līgums, kurā ietverts arbitrāžas noteikums, Andoras un Latvijas kompetentās iestādes apsvērs sarunas, lai iekļautu šādu noteikumu arī šajā nodokļu konvencijā; un
• konvencijā nav ietverts noteikums par palīdzību nodokļu iekasēšanā.

Konvencijas 22. pants paredz, ka Andora piemēro gan kredīta, gan atbrīvojuma metodi, lai novērstu dubultu nodokļu uzlikšanu, un Latvija – kredīta metodi.

Konvencijas 27. pants paredz noteikumu par tiesībām uz līguma priekšrocībām, saskaņā ar kuru šīs priekšrocības tiek atteiktas, ja viens no vienošanās vai darījuma galvenajiem mērķiem ir bijis iegūt šīs priekšrocības, ja vien to piešķiršana neatbilst attiecīgā līguma noteikuma mērķim vai ja priekšrocības būtu piešķirtas bez darījuma vai vienošanās.

Protokola 1. punktā ir precizēta atzīta pensiju fonda definīcija.

Protokola 2. punktā ir noteikts, ka noteikums par nekustamo īpašumu attiecas uz “opcijām”, kas aptver līgumus, kas piešķir tiesības, neuzliekot nekādas saistības, pirkt vai pārdot nekustamo īpašumu par noteiktu cenu noteiktā laika periodā.

Protokola 3. punktā ir noteikts, ka ienākumus un peļņu no nekustamā īpašuma atsavināšanas var aplikt ar nodokli izcelsmes valstī.

Protokola 4. punktā ir noteikts, ka noteikumi par dividendēm un procentiem attieksies arī uz atzītiem pensiju fondiem. Protokola 6. punktā ir precizēts, ka noteikums par informācijas apmaiņu nodokļu krāpšanas gadījumā piemērojams ar atpakaļejošu spēku no 2013. gada 1. janvāra, bet visos pārējos gadījumos – no 2017. gada 1. janvāra.

Eiropas Parlaments aicina rīkoties, lai padarītu Eiropu globāli konkurētspējīgu, tostarp ar nodokļu reformas palīdzību

Eiropas Parlaments ir pieņēmis rezolūciju, kas ir turpinājums bijušā Eiropas Centrālās bankas prezidenta Mario Dragi ziņojumam “Eiropas konkurētspējas nākotne”. Minot ģeopolitisko nestabilitāti un starptautisko spriedzi kā galvenās bažas, Eiropas Parlaments uzsver, ka “Eiropa atpaliek, un, ja netiks veikti turpmāki pasākumi, varētu rasties risks, ka mūsu reģions kļūs nenozīmīgs”.

Konkrēti attiecībā uz nodokļu reformām Eiropas Parlaments:

• norāda, ka nodokļu un maksātnespējas režīmi visās ES dalībvalstīs joprojām ir ievērojami atšķirīgi;
• uzsver, ka nodokļu sadrumstalotība joprojām ir būtisks šķērslis ES uzņēmumiem un jo īpaši maziem un vidējiem uzņēmumiem, un aicina izveidot koordinētāku ES nodokļu sistēmu, lai atbalstītu izaugsmi un privātās investīcijas;
• uzskata, ka inovatīvi uzņēmumi varētu gūt labumu no vienota ES mēroga noteikumu kopuma, ja tas ir piemērojams, un kopīgas prakses;
• aicina ieviest koordinētāku uzņēmumu ienākuma nodokļa sistēmu, lai samazinātu atbilstības izmaksas un administratīvo slogu, kā arī radītu vienlīdzīgus konkurences apstākļus uzņēmumiem, kas darbojas visā iekšējā tirgū, un veicinātu uzņēmējdarbības paplašināšanos, cita starpā;
• mudina Eiropas Komisiju īstenot pasākumus, kas veicina investoru dalību Eiropas kapitāla tirgos, un atbalstīt ES dalībvalstu centienus ieviest investīcijām labvēlīgu nodokļu politiku, sniedzot tehniskas konsultācijas; un
• uzskata, ka investīciju produktu nodokļu atvieglojumiem būtu jāpiešķir prioritāte Eiropā veiktajiem ieguldījumiem, lai atbalstītu Eiropas konkurētspēju.

Rezolūcija tika pieņemta un publicēta 2025. gada 10. septembrī.

 

Raksta autore: Natālija Ķīse

VID atklāj 2 miljonus kontrabandas cigaretes pārtikas kravās no Baltkrievijas

Valsts ieņēmumu dienesta Muitas pārvaldes amatpersonas kravās no Baltkrievijas atklājušas divus cigarešu kontrabandas gadījumus, kopumā izņemot vairāk nekā 2 miljonus cigarešu.

Pāternieku muitas punktā iebrauca Lietuvā reģistrēts kravas transportlīdzeklis, ar kuru tranzītā tika pārvietota svaigas paprikas krava. Daļēji izkraujot kravu, muitas amatpersonas konstatēja, ka kastēm, kas piepildītas ar papriku, apakšā ir izveidots dubults nodalījums, kurās kopā noslēptas 964 400 cigaretes. Par konstatēto noziedzīgo nodarījumu VID Nodokļu un muitas policijas pārvaldē 2025. gada 12. septembrī uzsākts kriminālprocess pēc Krimināllikuma 190. panta trešā daļā paredzētā noziedzīgā nodarījuma pazīmēm par kontrabandu lielos apmēros.

Savukārt Indras muitas punktā, pārbaudot no Baltkrievijas iebraukušu kravas vilcienu ar sausā piena kravu, tika atklātas 90 000 cigaretes, kas bija paslēptas paletēs zem maisiem.

Aprēķinātā nesamaksātā nodokļu summa par abiem gadījumiem sasniedz ap 525 000 EUR.

Skatīt plašāku informāciju šeit un šeit.

 

Informē VID un citi

Raksta autore: Kristīne Erele

VID uzziņa par eksportu

Latvijas uzņēmums plāno pārdot preces Nīderlandē reģistrētam uzņēmumam ar Incoterms FCA Riga piegādes nosacījumiem, kas paredz, ka piegādātājam ir pienākums nogādāt preces pircēja norādītu vietu un veikt muitošanas darbības preču eksportēšanai uz Krieviju.

Uzņēmums vērsās pie Valsts ieņēmumu dienesta (VID) ar jautājumiem, vai muitas deklarācijā kā eksportētājs ir norādāms Nīderlandes uzņēmums vai pats iesniedzējs – Latvijas uzņēmums, un kāda informācija ir jānorāda Latvijas uzņēmumam savā pievienotās vērtības nodokļa (PVN) deklarācijā.

VID uzziņā paskaidro, ka muitas deklarācijā norādāmā informācija būs atkarīga no līguma, kas noslēgts starp abiem uzņēmumiem, nosacījumiem. Poti, Nīderlandes uzņēmums saņem preces Latvijā un veic preču izvešanu no Eiropas Savienības teritorijas, līdz ar to vispārējā gadījumā Nīderlandes uzņēmums rīkojas un norādāms muitas deklarācijā kā eksportētājs kā eksportētājs, bet Latvijas uzņēmumu var norādīt kā nosūtītāju. Savukārt, ja saskaņā ar līgumu eksportētāja pienākumus pilda Latvijas uzņēmums, tad eksporta deklarācijā kā eksportētājs jānorāda Latvijas uzņēmums, bet Nīderlandes uzņēmums jānorāda kā nosūtītājs (jeb pārdevējs, kuram ir līgumattiecības ar saņēmēju trešā valstī).

Attiecībā uz PVN deklarācijā atspoguļojamo informāciju, VID paskaidro, – ja Latvijas uzņēmuma rīcībā būs preču eksportu apliecinoši dokumenti, muitas deklarācija, kurā Latvijas vai Nīderlandes uzņēmums ir norādīts kā eksportētājs, un dokumentāri ir izsekojams, ka preces ir izvestas uz trešo valsti, tad preču piegādes darījums būs eksporta darījums, kas jāuzrāda PVN deklarācijas 48.1 rindā.

Uzziņas pieprasījumā iesniedzējs (Latvijas uzņēmums) vēlējās saņemt arī apstiprinājumu, ka eksportētās preces – tukšas bērnu barošanas pudelītes un to piederumi (HS 39249000 un HS39241000) nav pakļautas šobrīd spēkā esošajām sankcijām un eksporta kontroles ierobežojumiem. Attiecīgi VID sniedza atbildi, ka uz uzziņas brīdi konkrētās preces nav iekļautas sankciju sarakstā, tomēr papildus būtu jāveic arī trešo valstu personu – darījumu partneru izpēte, lai izvairītos no iesaistīšanās darījumos ar personām, attiecībā uz kurām noteikts sankciju aizliegums.

 

Tax Stories blogi

Regulāri nodokļu eksperta Jāņa Taukača sagatavotie svarīgākie jaunumi un analītiskas pārdomas par un ap nodokļiem. Reģistrējies un nepalaid garām!