Līgumos nereti par maz uzmanības pievērš nepārvaramas varas jeb force majeure jautājumiem, taču pašreizējā ģeopolitiskajā situācijā tiem var būt ļoti liela loma. Noteiktās situācijās starp līgumslēdzējiem var rasties sarežģīti strīdi, interpretējot nepārvaramas varas noteikumus.

Kaut arī par laimi Latvija līdz šim nav bijusi iesaistīta militāros konfliktos, pirms sadarbības/ piegādes/ pakalpojumu līguma noslēgšanas ir vērts padomāt, vai arī hibrīdkara elementi var atbrīvot no pienākuma izpildīt saistības, uzsvēra Andris Tauriņš, zvērināts advokāts un ZAB Sorainen partneris vebinārā «Vai var apdrošināt terorisma, kara un sabotāžas riskus?»

Advokāts akcentēja, ka ar nepārvaramas varas situācijām uzņēmēji īpaši saskārušies finanšu krīzes laikā 2008. gadā, Covid–19 pandēmijas periodā un arī kopš tā laika, kad pirms četriem gadiem Krievija iebruka Ukrainā.

Nepārvarama vara – konstatēšanas kritēriji

Nepārvarama vara — tie ir ārkārtēji, nenovēršami un neparedzami apstākļi, kurus izraisījuši no personas gribas neatkarīgi ārēji notikumi un kuru dēļ saistību izpilde kļuvusi neiespējama. Puse neatbild par zaudējumiem, ja tie radušies nejauša notikuma vai nepārvaramas varas dēļ. Tādēļ force majeure institūts Latvijas tiesībās tiek interpretēts, balstoties uz Civillikuma pamatprincipiem par atbildību un uz tiesu praksi, kas uzsver objektīvu neiespējamību, notikuma neparedzamību un atrašanos ārpus līgumslēdzējas puses kontroles.

A. Tauriņš akcentēja, ka speciālajos normatīvajos aktos nepārvarama vara parādās fragmentāri kā pamats, kas noteiktos procesos ļauj pagarināt termiņus vai nepiemērot sankcijas, piemēram, publiskajos iepirkumos, būvniecībā vai enerģētikā. Tomēr arī šajos sektoros likums neprecizē, kādi notikumi uzskatāmi par nepārvaramu varu.

Likums automātiski nekvalificē karu, militāras darbības, sankcijas, kiberuzbrukumus, hibrīdkara incidentus, dronu uzbrukumus vai sabotāžu kā force majeure. Šie notikumi parādās valsts drošības un civilās aizsardzības tiesību aktos, bet ne līgumus regulējošās tiesībās. Tādēļ to vērtējums uzņēmējdarbības vidē vienmēr balstāms uz faktisko apstākļu analīzi un tiesu prakses kritērijiem.

Ar visu rakstu aicinām iepazīties žurnāla “BILANCE” februāra numurā.