Vai ārpus “klasiskajām” darba tiesiskajām attiecībām strādājošie var īstenot kolektīvo sarunu tiesības? Vai tas iespējams arī tad, ja nav izveidota arodbiedrība? Atbildi uz šiem jautājumiem sniedz ģimenes ārstu lietā pieņemtais Senāta spriedums, kurš paplašina jēdziena “strādājošie” izpratni un nostiprina tiesības uz kolektīvajām sarunām publiskajā sektorā.
Raksta autore: Santija Veselova, SIA “Sorainen ZAB”, jurista palīdze
Ģimenes ārsti prasa koplīguma noslēgšanu
Senāts 2025. gada 14. marta lietā SKA-7/2025 vērtēja vairākus jautājumus par Satversmes 108. panta piemērošanu ģimenes ārstiem, kuri sniedz valsts apmaksātus primārās veselības aprūpes pakalpojumus uz publisko tiesību līguma pamata. Lietu ierosināja pēc vairāku ģimenes ārstu un Latvijas Ģimenes ārstu asociācijas pieteikuma ar mērķi panākt, ka viņiem kā strādājošajiem Satversmes 108. panta izpratnē ir tiesības uz kolektīvajām sarunām ar Ministru kabinetu (MK), lai nodrošinātu tiesības uz koplīguma noslēgšanu. Pieteicēji uzsvēra, ka viņu profesionālā darbība ir būtiski reglamentēta ar valsts normatīvajiem aktiem, lai gan formāli viņi nav nodarbināti ar darba līgumu.
Administratīvā rajona tiesa un Administratīvā apgabaltiesa tiesa pieteicēju pieteikumu apmierinātāja. Savukārt MK iesniedza kasācijas sūdzību par apgabaltiesas spriedumu, norādot, ka pieteicējiem nepienākas šādas tiesības, jo viņi nav darba tiesiskajās attiecībās ar valsti, turklāt viņiem neesot arī formāli izveidotas arodbiedrības, kas varētu darboties kā kolektīvo sarunu puse.
Senāts nolēma atstāt negrozītu Administratīvās apgabaltiesas spriedumu, bet MK kasācijas sūdzību noraidīja.
Jēdziens “strādājošie” jāinterpretē plašāk
Senāts spriedumā akcentēja, ka Satversmes 108. pants jāinterpretē pēc iespējas plašāk, lai nodrošinātu efektīvu pamattiesību aizsardzību. Tādējādi ar “strādājošajiem” nav saprotami tikai tie, kas nodarbināti uz darba līguma pamata. Šis jēdziens var attiekties arī uz personām, kas darbojas dienesta attiecībās vai uz cita veida līguma pamata, ja vien to profesionālā darbība ir pietiekami atkarīga no valsts kā regulējošās varas.
Senāts secināja, ka ģimenes ārsti, kas sniedz valsts apmaksātus pakalpojumus saskaņā ar publisko tiesību līgumu, pēc būtības ir uzskatāmi par strādājošajiem. Viņu darba saturs, organizācija, pienākumi un atlīdzība ir noteikti MK noteikumos, un šī atkarība ir pietiekama, lai uz viņiem attiecinātu Satversmes 108. pantā nostiprinātās tiesības uz kolektīvajām sarunām.
Ar visu rakstu aicinām iepazīties šeit.
