Nodokļu vēstis. Jūlijs 2025

Publikācijas / 12 augusts 2025 / Aija Lasmane, Kristīne Erele, Kristīne Skrastiņa, Elza Gusāre, Aina Okseņuka, Oļegs Spundiņš, Raivis Liberts, Natālija Ķīse

Latvijas tiesību akti

Raksta autore: Elza Gusāre

Likumprojekts “Par Latvijas Republikas valdības un Lihtenšteinas Firstistes valdības konvenciju par nodokļu dubultās uzlikšanas novēršanu attiecībā uz ienākuma un kapitāla nodokļiem un par ļaunprātīgas izvairīšanās no nodokļu maksāšanas un nodokļu nemaksāšanas novēršanu un tās protokolu”

Likumprojekts sagatavots, lai apstiprinātu Latvijas Republikas valdības un Lihtenšteinas Firstistes valdības konvenciju par nodokļu dubultās uzlikšanas novēršanu attiecībā uz ienākuma un kapitāla nodokļiem un par ļaunprātīgas izvairīšanās no nodokļu maksāšanas un nodokļu nemaksāšanas novēršanu un tās protokolu.

Konvencija ir daļa no Latvijas apņemšanās īstenot Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas standartus, tostarp BEPS[1] iniciatīvu, un tā sniedz investoriem lielāku juridisko noteiktību un aizsardzību pret pēkšņām nodokļu izmaiņām otrā valstī.

Likumprojekts stāsies spēkā vispārējā kārtībā.

Raksta autore: Kristīne Erele

Grozījumi MK noteikumos “PVN likuma normu piemērošanas kārtība, [..]”

2025. gada 1. jūlijā stājās spēkā grozījumi Ministru kabineta noteikumos Nr. 17 “Pievienotās vērtības nodokļa likuma normu piemērošanas kārtība un atsevišķas prasības pievienotās vērtības nodokļa maksāšanai un administrēšanai”, kurā paredzēti sekojoši grozījumi:

PVN reģistrācijas iesniegums papildināts ar atzīmi, ka nodokļa maksātājs nevar reģistrēties PVN reģistrā uz noteiktu laiku, ja iepriekšējā gadā ir pārsniegts PVN reģistrācijas slieksnis, kā arī atzīme par gadījumiem, kad ir sasniegts PVN reģistrācijas slieksnis 50 000 EUR, bet nepārsniegti 55 000 EUR, tādējādi izmantojot tiesības nereģistrēties PVN reģistrā līdz nākamā gada 1. janvārim (atliktā PVN reģistrācija).
jauna iesnieguma forma PVN reģistrācijai atbilstoši īpašajai kārtībai;
paplašināti darījumu apliecinošie dokumentu veidi (ne tikai kases čeki) darījumos ar lietotām mantām;
noteikts, ka ar PVN neapliek psihologa konsultācijas sociālā pakalpojuma ietvaros, kurus sniedz sociālo pakalpojumu sniedzēju reģistrā reģistrēts sociālo pakalpojumu sniedzējs.

Skatīt grozījumu redakciju.

Latvijas tiesu prakse

Raksta autore Aina Okseņuka

Tiesu lieta par personīgo nodokļu rezidenci (A420280522)

Šajā lietā tiesa trīs instancēs analizēja, vai pieteicējs – Gruzijas pilsonis – ir uzskatāms par Latvijas nodokļu rezidentu 2019. gadā. Persona savukārt uzstāja, ka ir Gruzijas nodokļu rezidents, līdz ar to bankas kontā saņemtie ienākumi (ko Valsts ieņēmumu dienests (VID) klasificēja par slēptiem ienākumiem un uzskatīja par apliekamiem ar nodokļiem Latvijā), nav pakļauti nodokļu aplikšanai Latvijā.

Lieta parāda, kā izpaužas nodokļu rezidences noteikšana praksē, kāda veida pierādījumi tiek iegūti no valsts iestādēm un kādus pierādījumus tiesa sagaida no nodokļu maksātāja.

Tiesas visās trīs instancēs lēma par labu VID, bet nodokļu maksātāji tikmēr no šīs lietas var pieņemt zināšanai šādas praktiskās atziņas:

Deklarētā dzīvesvieta: Tiesa praksē seko likumā “Par nodokļiem un nodevām” noteiktajam principam, ka pietiek ar vismaz viena likumā noteiktā kritērija izpildīšanos, lai personu atzītu par Latvijas nodokļu rezidentu. Konkrētajā gadījumā personai bija deklarēta dzīvesvieta Latvijā, kas saskaņā ar personas skaidrojumiem, bija nepieciešams uzturēšanās atļaujas vajadzībām. Deklarētā dzīvesvieta savukārt ir viens no gadījumiem, kad persona tiek uzskatīta par Latvijas nodokļu rezidentu (likuma “Par nodokļiem un nodevām” 14. panta 2. daļa).
Nodokļu rezidence citā valstī: Tiesa atzīst, ka persona var vienlaicīgi būt nodokļu rezidents arī kādā citā valstī, un tādu gadījumu izšķiršanai ir paredzēta nodokļu konvencija. Tomēr personai ir pienākums pašai sniegt pierādījumus par nodokļu rezidenci otrajā valstī. Tā kā šai gadījumā persona acīmredzot no nebija darījusi, persona lietu zaudēja (skat. Senāta spriedumu).
Informācijas avoti: tiesa un VID izmantoja dažāda veida informācijas avotus par personu (skat. Rajona tiesas spriedumu), lai pētītu personas situāciju un argumentētu savu pozīciju, tostarp:
- robežsardzes dati par robežas šķērsošanu, no kā var izdarīt secinājumus par uzturēšanās faktu un ilgumu Latvijā;
- bankas kontu izraksti un kuros veikalos tika veikti norēķini/pirkumi;
- skaidras naudas iemaksas un izmaksas bankomātā (konkrētā gadījumā – netālu no personas deklarētās dzīvesvietas);
- informācija par personai piederošo īpašumu (nekustamais īpašums, mašīnas);
- informācija par personas laulāto (bijušo) un bērnu dzīvesvietu, pilsonību, uzturēšanās atļaujām;
- tiesa pieprasīja, bet pieteicējs nesniedza informāciju par ģimeni Gruzijā (ar personu kodiem, radniecības pakāpi), mājvietu Gruzijā, citi īpašumi Gruzijā un to izmantošanas veids, nodarbošanās veids Gruzijā.

Kā redzam, rezidences jautājumos ir būtiski konkrētās situācijas individuālie faktiskie apstākļi un nianses. Ja jums ir šaubas par jūsu nodokļu rezidenci, droši vērsieties pie mums.

Raksta autors: Oļegs Spundiņš

Taisnīguma principa triumfs muitas lietā (A420264722)

Šis 2025. gada vasaras vidū Administratīvās apgabaltiesas pieņemtais spriedums skaidro, kā interpretējamas Savienības Muitas kodeksa normas, tostarp par muitas procedūru pabeigšanu, muitas parāda rašanos un atbildības sadali starp komersantiem muitas pārkāpumu gadījumā, kā arī par Muitas kodeksā iekļautās taisnīguma klauzulas piemērošanu.

Lietas faktiskie apstākļi

Lieta attiecās uz Francijā reģistrētu komercsabiedrību, kas kā tranzīta procedūras izmantotāja bija deklarējusi Baltkrievijas izcelsmes dīzeļdegvielu, nosakot galamērķa muitas iestādes Vācijā. Preces tika pārvadātas tranzītā, bet vēlāk izmeklēšanas rezultātā tika konstatēts, ka galamērķa muitas iestādē – Vācijā tika uzrādīts mazuts ar pievienotām krāsvielām, nevis deklarētā dīzeļdegviela.

VID pieteicējai aprēķināja papildu maksājumus:

Akcīzes nodokli: 144 830,71 EUR
PVN: 69 450,03 EUR
Nokavējuma nauda: kopā vairāk nekā 85 000 EUR

Uzrēķinu VID pamatoja uz faktu, ka deklarētās preces faktiski nav nogādātas uz galamērķi un līdz ar to tranzīta procedūras nav uzskatāmas par pabeigtām. Minētais, VID ieskatā ir pietiekams pamatojums muitas parāda uzlikšanai, jo saskaņā ar Muitas kodeksa 233. pantu tranzīta procedūras izmantotājs (pieteicēja) ir atbildīgs par preču nogādāšanu galamērķī un noteikumu ievērošanu. Šīs atbildības pienākums nav atkarīgs no vainas – arī tad, ja pārkāpums radies trešo personu darbības rezultātā.

Galvenie tiesību jautājumi

Tiesvedības pamatā bija trīs savstarpēji saistīti jautājumi:

Vai attiecīgās tranzīta procedūras var uzskatīt par pabeigtām, ja preces faktiski netika uzrādītas galamērķa muitas iestādē?
Kurā valstī ir radies muitas parāds?
Vai pastāv pamats pieteicēju atbrīvot no muitas parāda atbilstoši Muitas kodeksa 120. pantam?

Tiesas atziņas par normu interpretāciju

Par tranzīta procedūras pabeigšanu

Tiesa atzina, ka formāla procedūras slēgšana Eiropas Komisijas uzturētajā Tranzīta kontroles sistēmā nav izšķirošs apstāklis, ja pēc tam iegūta ticama informācija, ka deklarētā prece netika uzrādīta galamērķī. Līdz ar to, pamatojoties uz Muitas kodeksa 215. panta otro daļu un Regulas 2015/2447 292. pantu, tiesa secināja, ka nav izpildīti nosacījumi procedūras pabeigšanai. Datu autentiskums un atbilstība ir izšķirošie kritēriji.

Muitas parāda rašanās vieta un kompetentā iestāde

Tiesa precizēja, ka saskaņā ar Muitas kodeksa 87. pantu un Regulas 2015/2446 77. pantu muitas parāds tiek uzskatīts par radušos tajā dalībvalstī, kurā septiņu mēnešu laikā pēc procedūras noslēgšanas netiek noteikta faktiskā muitas parāda rašanās vieta. Tā kā ne Polija, ne Vācija neatzina, ka preces tiktu izņemtas no uzraudzības to teritorijā, par parāda rašanās vietu tika atzīta Latvija — tranzīta procedūras uzsākšanas valsts.

Principāla atbildība par muitas parādu

Apgabaltiesa apstiprināja, ka saskaņā ar Muitas kodeksa 233. panta 1. daļas “a” apakšpunktu, par muitas procedūras pareizu izpildi ir atbildīgs tranzīta procedūras izmantotājs jeb principāls. Šī atbildība nav atkarīga no tā, vai pārkāpums radies trešo personu darbības dēļ vai bez tās vainas. ES Tiesas spriedumā “Militzer & Münch” (C-230/06) izteiktā doktrīna par principāla objektīvo atbildību tika piemērota arī šajā lietā.

Īpašie apstākļi un atbrīvojums no muitas parāda

Svarīgākā atziņa spriedumā attiecas uz Muitas kodeksa 120. panta piemērošanu. Šis pants ļauj atbrīvot no muitas parāda, ja tas ir radies īpašos apstākļos, kuros nav konstatējama krāpšana vai acīmredzama nolaidība.

Tiesa atzina, ka:

Pieteicēja netika informēta par izmeklēšanu un analīžu rezultātiem par precēm, kas tika uzrādītas galamērķa muitas iestādē;
Šī neinformēšana notika apzināti, izmeklēšanas interesēs, saskaņā ar Muitas kodeksa 105. panta 6. daļu;
Pēc informācijas saņemšanas pieteicēja nekavējoties pārtrauca sadarbību ar iesaistīto pārvadātāju un veica darbības, lai novērstu turpmākus pārkāpumus.

Savu vērtējumu tiesa apstiprināja arī ar EST spriedumu lietā “De Haan” (C-61/98), kurā tika atzīts, ka kompetento iestāžu darbību dēļ radītie apstākļi var būt pamats atbrīvojumam no muitas parāda.

Secinājumi

Spriedums precizē robežšķirtni starp muitas procedūru formālo noslēgšanu un tās faktisko pabeigšanu, kā arī nostiprina tiesību piemērošanas konsekvenci attiecībā uz Muitas kodeksa 120. panta interpretāciju. Galvenie “take away” no šī sprieduma:

Muitas iestādes ir tiesīgas vēlāk pārbaudīt procedūras pareizību arī pēc tās slēgšanas sistēmā;
Formāla procedūras slēgšana nav pietiekama, ja pēc tam noskaidrojas, ka deklarētā prece nav uzrādīta;
Atbildība nav atceļama pat tad, ja pārkāpumi izdarīti trešo personu krāpnieciskas rīcības dēļ;
Vienlaikus pastāv izņēmuma mehānismi, kas ļauj atbrīvot uzņēmēju no atbildības, ja tas atradies izņēmuma situācijā un nav rīkojies nolaidīgi.

Piezīme

Iepriekšējā gada septembrī bijām apskatījuši spriedumu par līdzīgu strīdu, kur tiesa arī atzina pieteicēja nevainību īpašajos apstākļos. Vienlaikus, vērtējot īpašu apstākļu esību tajā lietā un tās attiecināmību uz pieteicēju, kā atbrīvojuma no muitas parāda pamatojumu, tiesa, atsaucoties uz Eiropas komisijas skaidrojumiem, norādīja, ka apstāklis, ka pieteicēja nav vainojama par preces nelikumīgu izņemšanu no muitas uzraudzības, pats par sevi nav uzskatāms par īpašu apstākli, kura dēļ Pieteicēju varētu atbrīvot no muitas maksājumu parāda saskaņā ar Muitas kodeksa 120.pantu, jo zādzība, neatkarīgi no tās formas, ir arī situācija, kas ir daļa no pilnvarotāja normāla komerciāla riska un tāpēc nerada īpašu situāciju. Tādējādi nevar paļauties, ka Muitas kodeksa 120.pants izglābs problēmās nonākušo komersantu jebkuros pie atšķirīgiem lietas faktiskiem apstākļiem.

ES tiesību akti

Raksta autore: Aija Lasmane

Darbs pie ES Unshell direktīvas projekta apturēts — dalībvalstis dod priekšroku DAC6 izmaiņām

Eiropas Savienības Unshell direktīva (ATAD3) attiecas uz uzņēmumiem bez būtiskas darbības. Tās mērķis bija noteikt ES standartu uzņēmumu minimālajai būtībai, lai novērstu nodokļu apiešanu.

Savukārt DAC6 uzliek par pienākumu dažādām struktūrām (piemēram, nodokļu konsultantiem), tostarp dažos gadījumos nodokļu maksātājiem, ziņot par nodokļu shēmām, kas var ietvert nodokļu apiešanas risku.

Darba grupas sanāksmē par Unshell direktīvas projektu maijā ES dalībvalstis pauda bažas, ka projekts varētu dublēt pienākumus saskaņā ar citiem noteikumiem, tostarp DAC6. Tā rezultātā tika nolemts apturēt Unshell direktīvas projektu, gaidot iespējamos Eiropas Komisijas priekšlikumus par izmaiņām DAC6.

Kas bija Unshell direktīva un kāpēc tā bija pretrunīga? Unshell direktīvas mērķis bija ieviest ES sistēmu tā saukto “čaulas uzņēmumu” — struktūru, kas neveic reālu saimniecisko darbību, — identificēšanai. Uzņēmumiem, kuru “realitāte” bija apšaubāma, būtu jāatklāj detalizēta informācija par savu personālu, aktīviem utt., ko sauc par “būtību”. Ja attiecīgā būtība netiktu atklāta, vienība varētu zaudēt tiesības uz aizsardzību saskaņā ar nodokļu dubultās uzlikšanas novēršanas līgumiem un ES direktīvām. Šāda uzņēmuma ienākumi tiktu aplikti ar nodokļiem tieši ar tā īpašniekiem (saskaņā ar caurspīdīguma koncepciju).

Direktīvas mērķis bija pastiprināt nodokļu sistēmas ES un standartizēt pieeju ārvalstu uzņēmumu būtības novērtēšanai. Tomēr kritiķi norādīja uz pārmērīgu ziņošanas pienākumu un pienākumu dublēšanās risku, jo īpaši tiem, kas jau ir ietverti DAC6. Darba pie Unshell direktīvas pārtraukšana nenozīmē, ka uzņēmējdarbības būtība vairs nav svarīga nodokļos. Lēmums pārtraukt darbu pie Unshell direktīvas nenozīmē, ka ES dalībvalstis pilnībā atsakās no nodokļu atbrīvojumu ierobežojumiem vienībām, kurām nav pietiekami attīstītas uzņēmējdarbības.

Neatkarīgi no tā, vai izmaiņas tiks ieviestas ar jaunu direktīvu vai ar esošo noteikumu grozījumiem, jāuzsver, ka uzņēmējdarbības būtība grupu struktūrās, jo īpaši investīciju vai holdinga sabiedrībās, joprojām ir izšķiroša. Šajā sakarā ir sagaidāmas turpmākas likumdošanas iniciatīvas. Tādēļ nodokļu maksātājiem ar sarežģītām starptautiskām struktūrām rūpīgi jāizvērtē, vai visas to dalīborganizācijas patiešām ir neaizstājamas, ja nē, tad tās jālikvidē vai jākonsolidē, un, ja tā ir, vai tās atbilst pietiekamas uzņēmējdarbības būtības prasībām. Sorainen mēs palīdzam uzņēmumu grupām pārbaudīt un pārvaldīt to darbības un struktūras vislabākajā iespējamajā veidā konkrētajā situācijā no nodokļu viedokļa.

ES tiesu prakse

Rakstu autore: Kristīne Erele

EST: solidāra atbildība par piegādātāja nesamaksāto PVN

Lieta attiecas uz pievienotās vērtības nodokļa (PVN) samaksas atbildību darījumā, kurā Čehijas uzņēmums iegādājās preces no cita uzņēmuma, bet nodokļu administrācija atteicās atzīt priekšnodokļa atskaitīšanas tiesības, pamatojoties uz to, ka darījums esot bijis fiktīvs vai saistīts ar krāpšanu.

FAU bija uzņēmums, kas darbojās degvielas tirdzniecības nozarē. Čehijas nodokļu administrācija konstatēja, ka FAU bija iesaistīta PVN krāpnieciskā shēmā, kurā tika ļaunprātīgi izmantota priekšnodokļa atskaitīšana.

Tādēļ FAU tika liegta priekšnodokļa atskaitīšana, pamatojoties uz to, ka tā bija vai tai vajadzēja būt informētai par krāpšanu. Papildus tam nodokļu administrācija piemēroja solidāro atbildību FAU kā darījuma saņēmējai, pieprasot samaksāt arī piegādātāja nesamaksāto PVN.

EST analizēja, vai ir saderīgi ar PVN direktīvu un samērīguma principu, ja nodokļu maksātājam tiek liegta priekšnodokļa atskaitīšana, jo tas ir vai tam vajadzēja būt informētam par krāpšanu, un vienlaikus tiek piemērota solidārā atbildība par piegādātāja nesamaksāto PVN.

Secinājums: šāda dubulta sankcija nav automātiski nesamērīga, taču valsts iestādēm ir jāizvērtē konkrētie apstākļi un juridiskie apstākļi, tostarp nodokļu maksātāja rīcība, labā ticība un iespējas novērst krāpšanu. Nedrīkst piemērot atbildību automātiski – jāvērtē, vai persona zināja vai tai vajadzēja zināt par krāpšanu.

EST: PVN atbrīvojuma piemērošana neatkarīgās personu grupas ietvaros

Apvienotās lietas C‑379/24 un C‑380/24 attiecas uz Spānijas pievienotās vērtības nodokļa (PVN) režīmu attiecībā uz pakalpojumiem sabiedrības interesēs, piemēram, veselības aprūpes un izglītības jomā. Konkrēti divi uzņēmumi sniedz palīgdarbības pakalpojumus (vienā lietā – telpu uzkopšanu slimnīcās un otrā lietā – atbalsta pakalpojumus skolās) katra savai neatkarīgās personu grupas dalībniekam, kas darbojas veselības un sociālās aprūpes vai izglītības jomā.

Spānijas nodokļu administrācija uzskatīja, ka konkrētie palīgpakalpojumi nav atbrīvoti no PVN, jo pakalpojumi neesot sniegti tieši, bet gan izmantoti citi (ārpus neatkarīgās personu grupas) uzņēmumi, kas faktiski nodrošināja būtisku pakalpojumu daļu.

Ģenerāladvokāte Kokote analizēja, vai palīgdarbības pakalpojumiem, kas ir tieši saistīti ar sabiedrības interesēs sniegtajiem pakalpojumiem (veselības aprūpe un izglītība), var piemērot PVN atbrīvojumu, ja neatkarīgās personu grupas dalībnieks sniedz savam grupas dalībniekam pakalpojumu, kurus faktiski nodrošināja ar trešās personas piesaisti (ārpakalpojumu sniedzēji)?

Secinājumi

PVN direktīva ļauj atbrīvot no PVN pakalpojumus, ko neatkarīgas personu grupas dalībnieks sniedz saviem grupas dalībniekiem, ja šie pakalpojumi ir tieši saistīti ar dalībnieka darbībām, kas atbrīvotas no nodokļiem, piemēram, veselības aprūpi un izglītību. Vispārēji pakalpojumi, piemēram, tīrīšana, kas ir būtiski tādās nozarēs kā slimnīcās vai skolās, var ietilpt neatkarīgās personas grupas ietvaros sniegtajiem darījumiem. Turklāt neatkarīgās grupas ietvaros sniegtajiem pakalpojumiem nav jābūt obligāti darījumiem, kas pēc pamatnoteikumiem ir atbrīvoti no PVN.

Attiecībā uz konkurences izkropļojuma pazīmi, ģenerāladvokāte uzsvēra, ka tā ir jāinterpretē stingri un jāpiemēro tikai tad, ja pastāv reāls risks, ka atbrīvojums pats par sevi rada tirgus izkropļojumus. Ja atbrīvojums tiek piemērots atbilstoši regulējumam, nerodas nekādi izkropļojumi, t.i., izmaksu dalīšana neatkarīgas personu grupas ietvaros, kur pakalpojumus sniedz tikai saviem grupas biedriem, nekomerciālā veidā, pielāgojot tos dalībnieku vajadzībām un nevis cenšoties iegūt konkurences priekšrocības PVN jomā.

EST ģenerāladvokāts: Par personu apvienību kvalificēšanu kā vienotu PVN apliekamo personu

Lieta C‑796/23 Česka sit tika ierosināta pēc Čehijas augstākās administratīvās tiesas lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu par to, kā interpretēt pievienotās vērtības nodokļa (PVN) direktīvas noteikumus attiecībā uz personu grupām, kas darbojas kopīgi, bet nav juridiskas personas.

Konkrētajā gadījumā Čehijas sabiedrība ar ierobežotu atbildību (Sabiedrība) un trīs ASV korporāciju filiāles Čehijā (Filiāles), katra no vienībām sniedza pakalpojumus gala lietotājiem, galvenokārt izmantojot interneta pieslēgumu. Sabiedrības valdes loceklis un vienīgais dalībnieks vienlaikus bija arī visu triju Filiāļu vadītājs. Sabiedrība nodrošināja Filiālēm nepieciešamo infrastruktūru un pati iegādājās interneta pieslēgumu (visi klienti tika pieslēgti internetam, izmantojot vienu un to pašu piekļuves punktu). Filiālēm nebija ne materiālo, ne nemateriālo aktīvu un algu izmaksu. Filiāļu apgrozījums Čehijā bija zem tur noteiktās PVN reģistrācijas sliekšņa, tomēr Čehijas nodokļu iestāde nolēma, ka Sabiedrības un Filiāļu apgrozījums bija jāiekļauj vienā “personu apvienības”, kurai nav juridiska statusa, ar PVN apliekamajā bāzē un jānovērtē maksājamais PVN.

Jautājums ir, vai šādas personas var tikt uzskatītas par vienotu PVN maksātāju, un kādi kritēriji ir jāizpilda, lai šāda kvalifikācija būtu iespējama saskaņā ar PVN direktīvu (Direktīva 2006/112/EK).

Ģenerāladvokāte Kokota savā atzinumā uzsvēra šādus galvenos aspektus:

PVN subjektu identifikācija: lai gan PVN direktīva ļauj vairākām personām darboties kā vienotam nodokļu maksātājam (t.s. PVN grupas režīms), šāda pieeja prasa ciešu ekonomisku, juridisku un organizatorisku saikni starp iesaistītajām personām;
personu apvienības bez juridiskas personas statusa: fakts, ka personas darbojas kopīgi, pats par sevi nenodrošina automātisku kvalifikāciju kā vienotam PVN maksātājam. Ir jāvērtē faktiskie apstākļi, tostarp līgumu saturs, lēmumu pieņemšanas kārtība un atbildības sadalījums (kas veic saimniecisko darbību savā vārdā un savā labā un kurš uzņemas ekonomisko risku);
nodokļu neitralitāte un juridiskā noteiktība: PVN sistēmas pamatprincipi, tostarp katras ES dalībvalsts normatīvais regulējums, nosaka skaidru un konsekventu pieeju tam, kas tiek uzskatīts par nodokļu maksātāju (vai valsts tiesību akti ļauj vairākām personām iesaistīties ekonomiskajā darbībā tiesiskajās attiecībās);

Ģenerāladvokātes secinājums: personu apvienība nevar automātiski tikt uzskatīti par vienotu PVN maksātāju tikai uz sadarbības pastāvēšanas pamata. Konkrētajā gadījumā katrs no partneriem veica darbību savā vārdā ar saviem klientiem. Tādēļ katrs no partneriem rīkojās kā neatkarīgs nodokļu maksātājs, neskatoties uz to, ka pastāvēja sadarbība.

Vairāk aicinām lasīt šeit.

EST ģenerāladvokāts: Neatkarīgs darījums vai vienota piegāde?

Ģenerāladvokāte sniedza savu atzinumu lietā C‑234/24 Brose Prievidza, kurā tika lūgts EST prejudiciālais nolēmums par pievienotās vērtības nodokļa (PVN) piemērošanu darbarīku piegādēm, kas tiek izmantotas citu preču ražošanā, bet paliek piegādātāja telpās.

Brose DE (Vācija) pasūtīja IME Bulgaria (Bulgārija) izgatavot speciālus instrumentus, kurus pēc tam IME Bulgaria izmantoja, lai izgatavotu detaļas Brose SK (Slovākija) piegādājamo detaļu izgatavošanai. IME Bulgaria pārdeva instrumentus Brose DE, bet tie palika IME Bulgaria objektā. Savukārt, izgatavotās detaļas tika piegādātas Brose SK Slovākijā.

Vēlāk Brose DE pārdeva darbarīkus Brose SK ar Bulgārijas PVN. Brose SK pieprasīja Bulgārijas PVN atmaksu (izmantojot Direktīvas 2008/9 atmaksas mehānismu). Bulgārijas nodokļu iestādes noraidīja, jo uzskatīja, ka:

speciālo darbarīku un detaļu piegāde esot ekonomiski nedalāma piegāde, kurā speciālie darbarīki pēc detaļu izgatavošanas zaudējot ekonomisko nozīmību;
Brose SK sabiedrības IME Bulgaria izgatavotās detaļas esot saņēmusi kā preču iegādi ES teritorijā, līdz ar to speciālo darbarīku piegāde arī esot uzskatāma par šādu preču piegādi ES teritorijā;
Brose DE neesot nedz izgatavoto speciālo darbarīku saņēmēja, nedz to faktiskā lietotāja. Brose DE esot bijusi vien formāla īpašniece, jo IME Bulgaria speciālos darbarīkus izmantoja galaproduktu ražošanai un tie esot bijuši tās valdījumā un kontrolē.

Tomēr ģenerāladvokātes secinājums ir, ka instrumentu piegāde ir apliekama ar PVN kā neatkarīgs darījums, un Brose SK ir tiesības uz PVN atmaksu Bulgārijā, pamatojoties uz sekojošiem apsvērumiem:

instrumentu piegāde ir neatkarīgs darījums: instrumenti paliek Bulgārijā un netiek fiziski pārvietoti uz citu dalībvalsti, līdz ar to tie nevar būt daļa no izgatavoto detaļu ES piegādes darījuma;
nav vienota kompleksa piegāde, jo instrumentu ražošana un piegāde ir funkcionāli un ekonomiski atdalāma no detaļu piegādes. Vienots darījums pastāv tikai tad, ja viena piegāde ir pakārtota otrai un tās nevar pastāvēt patstāvīgi;
mākslīga darījumu sadalīšana nav pierādīta, jo nav pietiekamu pierādījumu, ka Brose SK būtu rīkojies ļaunprātīgi vai mākslīgi strukturējis darījumu;
tiesības uz PVN atmaksu ir spēkā jo instrumentu piegāde ir apliekama ar PVN.

Vairāk aicinām lasīt šeit.

Rakstu autore: Kristīne Skrastiņa

EST: PVN 0 % “netiešajam” eksportam

Pievienotās vērtības nodokļa (PVN) direktīvas 146. panta 1. punkta a) un b) apakšpunkts paredz piemērot PVN 0 % likmi tiešā eksporta piegādēm un arī noteiktām netiešā eksporta piegādēm – piegādēm, kuras pircējs, kas neveic uzņēmējdarbību attiecīgajā dalībvalstī transportē uz galamērķi ārpus Eiropas Savienības (ES). Jānorāda, ka Latvijā nav tieši pārnesta šī direktīvas norma, kaut praksē VID neiebilsts PVN 0 % likmes piemērošanai šadam netiešam eksportam, ja to var dokumentāri pierādīt. Nodokļa maksātājiem, kam praksē mēdz būt iekšzemes piegādes citu dalībvalstu PVN maksātājiem, kas no Latvijas preci eksportē, Eiropas Savienības Tiesas (EST) 2025. gada 1. augusta spriedums lietā C‑602/24 ir vērtīgs.

Faktiskā situācija

Polijas kompānija W piegādāja ābolus Apvienotās Karalistes kompānijai A. E., kura PVN mērķiem bija reģistrēta Latvijā. A. E. bija atbildīga par transportēšanu. W šīs piegādes deklarēja kā piegādes ES teritorijā un piemēroja tām PVN 0 %. Polijas nodokļu administrācija konstatēja, ka A. E. ābolus no Polijas bija eksportējusi uz Baltkrieviju. Nenorādot uz krāpšanu nodokļu jomā vai PVN sistēmas ļaunprātīgu izmantošanu, Polijas nodokļu administrācija uzskatīja, ka darījumam starp W un A.E. jāpiemēro Polijas PVN, jo piegāde ES teritorijā nebija notikusi.

Strīds nonāca līdz Varšavas administratīvajai tiesai, kura vērsās EST ar prejudiciālu jautājumu – vai šai piegādei, kas sākotnēji deklarēta kā piegāde ES, bet kuras ietvaros, pārdevējam nezinot, pircējs preces eskportē, var piemērot PVN 0 % likmi, ja ar muitas dokumentiem eksports ir konstatēts.

Tiesas vērtējums

Tiesa atgādina, ka PVN 0 % likmi eksportam var piemērot, ja

tiesības ar preci rīkoties kā īpašniekam ir nodotas pircējam un
piegādātājs pierāda, ka šī prece ir nosūtīta vai transportēta ārpus Savienības, kā rezultātā prece fiziski ir atstājusi ES teritoriju.

Lietā nepastāvēja strīds par to, ka ir notikusi preču piegāde, tomēr piegādātājs bija iesniedzis dokumentus, kas apliecināja, ka prece bija jāpārvadā no iekraušanas vietas Polijā uz galamērķiem Lietuvā. Tikai Polijas nodokļu administrācija bija konstatējusi, ka āboli ir eksportēti.

Tiesa norāda, ka apstāklim, ka pierādījumus par eksporta faktu ir ieguvusi Polijas nodokļu administrācija, nevis piegādātājs, nav nozīmes, lai darījumu kvalificētu par eksportam pielīdzināmu darījumu PVN direktīvas 146. panta 1. punkta a) un b) apakšpunkta izpratnē. Ābolu patēriņš nav noticis ES, tāpēc arī nav uzskatāms, ka piegādātājs ir veicis iekšzemes piegādi. Tas atbilsts principam, ka PVN aplikšana notiek patēriņa valstī. Tiesas ieskatā materiāltiesiskie nosacījumi PVN 0 % likmes piemērošanai ir izpildīti un PVN 0 % likme ir piemērojama, pat ja nav izpildītas atsevišķas formālās prasības.

Tiesa vērš uzmanību, ka atbrīvojuma piemērošanai šādā situācijā, nodokļu administrācijai vai tiesai ir būtiski pārlecināties, ka piegādātājs ir darbojies labticīgi un ir veicis visus pasākumus, kas no tā var tikt saprātīgi pieprasīti nolūkā pārliecināties, ka tā veiktais darījums nav saistīts ar krāpšanu nodokļu jomā. Gadījumā, ja pārdevējs ir zinājis vai tam bija jāzina, ka tā veiktais darījums ir saistīts ar pircēja īstenotu krāpšanu nodokļu jomā, un ja tas nav veicis visus pasākumus, ko, saprātīgi vērtējot, var no tā prasīt, lai izvairītos no šīs krāpšanas, PVN 0 % piešķiršana tam būtu jāatsaka. Šajā lietā nodokļu administrācija krāpšanu piegādes ķēdē nebija konstatējusi, tādēļ piegādei starp W un A.E. ir piemērojama PVN 0 % likme.

EST: Peļņas daļas režīms mākslas darbiem

Peļņas daļas režīms ir īpašs pievienotās vērtības nodokļa (PVN) režīms, kas noteiktu preču piegādes gadījumā ar PVN ļauj aplikt starpību starp šo preču pārdošanas un iegādes vērtību. Latvijas PVN likumā šis režīms ieviests ar PVN likuma 138.pantu.

2025. gada 1. augustā Eiropas Savienības Tiesa (EST) pieņēmusi spriedumu lietā C‑433/24 Galerie Karsten Greve (GKG) par peļņas daļas režīma piemērošanu. Strīds bija radies starp mākslas galeriju GKG un Francijas nodokļu administrāciju. Francijas mākslas galerija GKG, izmantojot īpašo “peļņas daļas režīmu”, bija piegādājusi mākslas darbus, kurus tai bija piegādājusi Lielbritānijas kompānija. Nodokļu administrācijas ieskatā īpašo PVN režīmu var piemērot tikai tādu mākslas darbu piegādēm, kuri iegādāti (ieskaitot iegādi ES) no autora vai viņa tiesību pārņēmējiem. Strīdus darījumā galerija bija piegādājusi gleznotāja Gideona Rubina gleznu, kuru tā bija iegādājusies no SRG, kurā pats mākslinieks Gideona Rubins bija viens no diviem partneriem. Francijas nodokļu administrācija un vēlāk arī Parīzes Administratīvā tiesa uzskatīja, ka nav pamats uzskatīt, ka GKG gleznu ir iegādājusies no tās autora. Tās uzskatīja, ka darījumam jāpiemēro vispārējā PVN piemērošanas kārtība.

Valsts padome vērsās EST ar prejudiciālu jautājumu: “Vai tirgotājs var izmantot īpašo PVN režīmu arī tad, ja mākslas darbu tam piegādājis autors ar juridiskas personas, PVN maksātāja, starpniecību?”

Tiesa sprieda, ka Tirgotājs var piemērot peļņas daļas režīmu, ja tas piegādā mākslas darbus, kurus tas iegādājies no juridiskas personas, ar nosacījumu, ka šīs juridiskās personas veiktā mākslas darbu piegāde var tikt attiecināta uz autoru vai viņa tiesību pārņēmējiem. Tā tas ir tad, ja autors vai tiesību pārņēmēji šo juridisko personu ir nodibinājuši, lai pārdotu autora radītos mākslas darbus. Otrkārt, jāievēro nosacījums, ka mākslas darbu piegāde tirgotājam, kas ir nodokļa maksātājs, ir šo mākslas darbu pirmā laišana Savienības tirgū.

EST: Samazinātā PVN likme ciparu mīklu žurnāliem

Pievienotās vērtības nodokļa (PVN) samazinātās likmes piemērošanu ES dalībvalstīs regulē PVN direktīva. ES dalībvalsts var piemērot vienu vai divas samazinātas likmes tikai to preču un pakalpojumu kategorijām, kas minētas PVN direktīvā. Preču un pakalpojumu kategoriju definēšanai dalībvalstīm atļauts izmantot Kombinētās nomenklatūra kodus (KN).

Saskaņā ar PVN direktīvu, samazināto PVN likmi var ieviests fiziskā formātā vai elektroniski, vai abos šādos formātos izdotu, tostarp bibliotēku izsniegtu, grāmatu, laikrakstu un periodisku izdevumu (ietverot brošūras, bukletus un tamlīdzīgus iespieddarbus, bilžu, zīmējamās vai krāsojamās grāmatas bērniem, iespiestas notis vai nošu rokrakstus, kartes un hidrogrāfiskas vai tamlīdzīgas shēmas) piegādēm, izņemot publikācijām, kas pilnīgi vai galvenokārt veltītas reklāmai, vai galvenokārt sastāv no video satura vai klausāmas mūzikas.

Vācijas uzņēmums – Keesing Deutschland tirgo ciparu mīklas – Sudoku žurnālus (aptuveni simt lappušu žurnāls, kura lapas sastiprinātas ar skavām). Katrā žurnālā papildus mīklām bija priekšvārds, noteikumu skaidrojums, titullapā norādīts izdevuma numurs, atsauce uz publicēšanas periodiskumu, proti, ik pēc astoņām nedēļām, un katra žurnāla publikācijas datums. Keesing Deutschland šiem žurnāliem piemēroja samazināto – 7 % PVN likmi. Vācijas nodokļu administrācija uzskatīja, ka samazinātā likme nav piemērojama, jo KN kods 4902 aptver preces – papīra žurnālus, kas galvenokārt satur tekstu, nevis ciparus.

Vācijas tiesa ar prejudiciālu jautājumu vērsās EST, kas savā 2025.gada 1.augusta spriedumā lietā C-375/24 Keesing Deutschland GmbH noradīja, ka dalībvalstis no PVN direktīvā definētā preču saraksta var brīvi noteikt to preču piegādes, kurām ir piemērojamas samazinātas likmes, tomēr konkrētajās situācijā Vācija ir izvēlējusies atsaukties uz KN kodiem. Tiesas ieskatā nav nekādas norādes, ka minētajā KN pozīcijā būtu ietvertas tikai periodiskas publikācijas, kas galvenokārt ietver tekstu, tādēļ KN kods 4902 ietver arī iesietus papīra žurnālus, kas galvenokārt satur ciparu mīklas, un kas tiek publicēti ik pēc astoņām nedēļām.

Skatīt spriedumu šeit.

Raksta autore: Natālija Ķīse

Eiropas Cilvēktiesību tiesa noraida sūdzību lietā “Osis pret Latviju”

Eiropas Cilvēktiesību tiesa (ECT) pasludināja 2025. gada 26. jūnijā pieņemto lēmumu lietā Osis pret Latviju, ar kuru iesniedzēja sūdzība par iespējamu Eiropas Cilvēktiesību Konvencijas (Konvencija) 6. panta pirmās daļas (tiesības uz taisnīgu tiesu) pārkāpumu tika noraidīta.

2018. gada 29. jūnijā iesniedzējs vērsās ECT, norādot, ka, izskatot apsūdzību par izvairīšanos no nodokļu nomaksas (Krimināllikuma 218. panta otrā daļa), Latvijas nacionālās tiesas nav ievērojušas saprātīgu lietas izskatīšanas termiņu, tādējādi pārkāpjot Konvencijas 6. panta 1. punktu.

Faktiskie apstākļi

2016. gadā pirmās instances tiesa atzina iesniedzēju par vainīgu par izvairīšanos no nodokļu nomaksas, savukārt, lietai nonākot līdz kasācijas instancei, 2017. gada 22. jūnijā Augstākā tiesa atteicās ierosināt kasācijas tiesvedību.

2016. gada 10. janvārī, pamatojoties uz Kriminālprocesa likuma 63. nodaļā ietverto regulējumu, iesniedzēja aizstāvis vērsās tiesā ar pieteikumu par lietas jaunu izskatīšanu. Ar 2018. gada 28. februāra lēmumu Augstākā tiesa noraidīja šo pieteikumu un atstāja Rīgas apgabaltiesas spriedumu negrozītu.

Atziņas

ECT konstatēja, ka sūdzība iesniegta pēc Konvencijas 35. panta 1. punktā noteiktā sešu mēnešu termiņa (Konvencijas redakcijā līdz 2022. gada 1. februārim), jo galīgais nolēmums stājās spēkā 2017. gada 22. jūnijā, bet sūdzība iesniegta tikai 2018. gada 29. jūnijā.

Tiesa atzina, ka lietas atkārtota izskatīšana nacionālajā līmenī nav uzskatāma par termiņa pagarinājuma pamatu, un līdz ar to sūdzība tika noraidīta.

Skatīt ECT spriedumu šeit.

Latvijā un ārzemēs

Raksta autore: Natālija Ķīse

Tiesai nodod krimināllietu par PVN krāpšanu, izvairīšanos no nodokļu nomaksas un noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju organizētā grupā

Nodokļu un muitas lietu prokuratūra nodevusi Ekonomisko lietu tiesai krimināllietu, kurā 13 personas apsūdzētas par organizētu pievienotās vērtības nodokļa (PVN) krāpšanu, izvairīšanos no nodokļu nomaksas noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu.

Organizētās grupas dalībnieki gada laikā nodrošināja, ka to kontrolēto uzņēmumu PVN deklarācijās tika iekļauti darījumi, kas faktiski nebija notikuši. Šāda rīcība ļāva uzņēmumiem nepamatoti piemērot priekšnodokļa atskaitījumus, balstoties uz fiktīviem darījumiem ar citiem šīs pašas grupas kontrolē esošiem uzņēmumiem.

Saskaņā ar iepriekš noteiktu lomu sadalījumu, organizētās grupas dalībnieki identificēja personas, uz kuru vārda reģistrēt uzņēmumus, lai gan šīs personas pašas uzņēmējdarbībā nepiedalījās, bet par atlīdzību izpildīja grupas norādījumus. Tāpat tika sagatavoti dokumenti fiktīvām amatpersonām iesniegšanai Uzņēmumu reģistrā, lai uzņēmumi tiktu formāli reģistrēti uz šo personu vārda. Savukārt kādai no personām tika uzticēta grāmatvedības uzraudzība, tostarp fiktīvu darījumu dokumentu sagatavošana, finanšu pārskaitījumu veikšana un deklarāciju aizpildīšana.

Organizētā grupa arī izvairījās no nodokļu nomaksas un slēpa ar nodokli apliekamus ienākumus, nodarot valstij zaudējumus 30 867 EUR apmērā, kas ir neiemaksātais uzņēmuma ienākumu nodoklis no pieciem uzņēmumiem.

Notika arī organizētā grupā veikta noziedzīgi iegūtu finanšu līdzekļu legalizēšana lielā apmērā. Laika posmā no 2021. gada augusta līdz 2022. gada oktobrim grupa legalizēja noziedzīgi iegūtus līdzekļus 349 903 EUR apmērā.

Procesā pieņemti septiņi aresta lēmumi par skaidru naudu un mantu. Lieta nodota Ekonomisko lietu tiesai.

Skatīt relīzi šeit.

Rakstu autore: Aija Lasmane

Eiropas Komisija iesniedz 2028.–2034. gada budžeta priekšlikumu, kurā kā jauns pašu resurss ir iekļauta vienreizēja uzņēmumu iemaksa (CORE)

2025. gada 16. jūlijā Eiropas Komisija iesniedza savu 2028.–2034. gada budžeta priekšlikumu gandrīz 2 triljonu eiro apmērā (jeb 1,26 % no Eiropas Savienības vidējā nacionālā kopienākuma tajā pašā periodā).

Tiešas ES dalībvalstu iemaksas segtu lielāko daļu no 2028.–2034. gada budžeta. Tomēr 2028.–2034. gada budžeta priekšlikumā ir paredzēta jaunu Eiropas Savienības pašu resursu ieviešana, kas tiek uzskatīti par “būtiskiem, lai atbalstītu vērienīgāku ilgtermiņa budžetu”. Pieci ierosinātie jaunie pašu resursi ietver Eiropas uzņēmumu resursu (CORE). Ierosinātā CORE pamatā ir pieņēmums, ka uzņēmumiem, kas darbojas Eiropas Savienībā un gūst labumu no pasaulē lielākā vienotā tirgus, būtu tieši jāiegulda ES budžeta finansēšanā.

Ierosinātās CORE galvenās iezīmes ir šādas:

tā attiektos uz (i) uzņēmumiem, kas nodokļu vajadzībām ir ES dalībvalsts rezidenti un kuru gada neto apgrozījums pārsniedz 100 miljonus EUR, un (ii) trešo valstu rezidentu uzņēmumiem, kuriem ir pastāvīga pārstāvniecība ES dalībvalstī, ja gada neto apgrozījums, kas gūts, izmantojot šo pastāvīgo pārstāvniecību, pārsniedz 100 miljonus EUR (un neatkarīgi no trešās valsts uzņēmuma neto apgrozījuma, kas nav gūts, izmantojot ES pastāvīgo pārstāvniecību);
tā būtu vienreizēja ikgadēja iemaksa, kas diferencēta atkarībā no uzņēmumu neto apgrozījuma, un lielāks neto apgrozījums nozīmē lielākas iemaksas;
valdības iestādes (izņemot valsts uzņēmumus), starptautiskās organizācijas un bezpeļņas organizācijas neietilptu CORE darbības jomā; un
ir paredzēts, ka ES dalībvalstis iekasētu CORE Eiropas Savienības vārdā un saskaņā ar tās prasībām.

Lēmumu par 2028. – 2034. gada budžeta priekšlikumu un ieņēmumu sistēmu apspriedīs ES dalībvalstis Eiropas Savienības Padomē.

ECON pieņem ziņojuma projektu par nodokļu vienkāršošanu, konkurētspēju un cīņu pret krāpšanu nodokļu jomā, izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un nodokļu apiešanu

2025. gada 15. jūlijā Eiropas Parlamenta Ekonomikas un monetārās lietu komiteja (ECON) pieņēma ziņojuma projektu ar nosaukumu “Vienkāršu nodokļu noteikumu un nodokļu sadrumstalotības loma Eiropas konkurētspējā” (Ziņojums).

Ziņojuma mērķis ir sniegt ieguldījumu Eiropas Komisijas plašākajā vienkāršošanas un konkurētspējas programmā ar konkrētiem ieteikumiem. Tajā uzsvērta nodokļu nozīme kā “galvenais faktors Eiropas konkurētspējas uzlabošanā” un aicināts uz labāku sadarbību nodokļu jomā Eiropas Savienībā, lai mazinātu sadrumstalotību un sarežģītību, kā arī uzlabotu Eiropas ekonomikas konkurētspēju. Ziņojumā arī uzsvērts, cik svarīgi ir panākt pareizo līdzsvaru starp nodokļu vienkāršošanu, no vienas puses, un centieniem apkarot krāpšanu nodokļu jomā, izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un nodokļu apiešanu, no otras puses.

Konkrētāk, ziņojumā:

ierosināts izveidot ES Nodokļu datu centru, lai uzlabotu automātisko nodokļu informācijas apmaiņu un samazinātu administratīvo slogu, identificējot un novēršot dublētu pārskatu sniegšanu, un kalpojot par vienotu piekļuves punktu ES dalībvalstu nodokļu iestādēm;
aicināts uz ciešāku sadarbību starp Eiropas Prokuratūru un Eurofisc, lai stiprinātu informācijas apmaiņu, koordinētu izpildes centienus un veiktu pārrobežu izmeklēšanas, tādējādi uzlabojot mehānismus cīņai pret krāpšanu nodokļu jomā, izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un nodokļu apiešanu; un
aicināts veikt pasākumus, lai risinātu nodokļu problēmas, ar kurām saskaras pārrobežu darbinieki un digitālie klejotāji, kā arī vienkāršot pētniecības un attīstības nodokļu atvieglojumu shēmas.

Paredzams, ka par ziņojumu balsos Eiropas Parlaments plenārsēdē 2025. gada 8. septembrī.

Raksta autore Aina Okseņuka

Gibraltāra ievieš pretizvairīšanās normas

Šī gada jūlijā Gibraltāra ieviesa pret-izvairīšanās normas nodokļu, tādējādi apliecinot savu apņemšanos nodrošināt taisnīgu nodokļu uzlikšanu un atbilstību globāli pieņemtajiem standartiem. Lai gan Gibraltāra nekad nav bijusi iekļauta oficiālajā Eiropas Savienības (ES) nodokļu “melnajā sarakstā”, tā veica reformas, lai atbilstu Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (ESAO) un ES standartiem, tostarp ieviešot arī pret-izvairīšanās normas.

Līdzās samērā ierastām normām par ekonomiskās būtības pārākumu pār juridisko formu, noteikumi paredz arī profesionālo atbildību, saskaņā ar kuru nodokļu komisārs ir pilnvarots vērsties pie profesionālajām vai regulatīvajām iestādēm, ja tiek uzskatīts, ka nodokļu konsultanti veicina vai atvieglo nodokļu apiešanas shēmas vai darbojas interešu konflikta situācijā. Tāpat noteikumi paredz, kas neļauj akcionāriem atlikt nodokļu maksāšanas brīdi, uzkrājot peļņu uzņēmumos un pēc tam tos likvidējot, lai veiktu izmaksu bez nodokļiem.

Pret-izvairīšanās normās tieši norādīts, ka to piemērošanā ir jāizmanto ESAO Transfertcenu vadlīnijas (OECD Transfer Pricing guidelines). Tas parāda, cik būtiska loma ir transfertcenu jautājumam nodokļu piemērošanā, kā arī demonstrē Gibraltāras vietējās nodokļu likumdošanas atbilstību globālā līmenī vispāratzītajiem standartiem.

Gibraltāra ir plaši pazīstama ar savu pievilcīgo nodokļu sistēmu – tā nepiemēro ienākuma nodokli kapitāla pieaugumam, ieturējuma nodokļus, mantojuma nodokli, “bagātības” nodokli (wealth tax), pievienotās vērtības nodokli. Kā arī viena no Gibraltāras specifiskajām iezīmēm ir uzņēmuma ienākuma nodokļa piemērošana pēc teritoriālā principa – ienākuma nodokli nepiemēro ārvalstīs gūtajam ienākumam.

Skatīt preses relīzi un likuma grozījumus.

Informē VID un citi

Raksta autore: Natālija Ķīse

Bankām būs pienākums informēt par veiktajiem skaidras naudas darījumiem no 750 EUR

Finanšu ministrija (FM) informē, ka šobrīd tiek izstrādāti grozījumi skaidras naudas aprites regulējumā, lai precizētu informācijas nodošanas kārtību Valsts ieņēmumu dienestam. Plānotās izmaiņas paredz, ka kredītiestādēm un citām finanšu iestādēm būs pienākums ziņot par klientu skaidras naudas darījumiem, ja viena darījuma summa pārsniedz 750 EUR, kā arī par skaidras naudas izmaksām virs 1500 EUR.

Kāpēc 750 EUR un 1500 EUR?

Iemaksu slieksnis 750 EUR (vai vairāk/vienā darījumā) noteikts, lai savlaicīgi identificētu gadījumus, kad kontā tiek iemaksāta nauda, kas pārsniedz deklarētos ienākumus, jo skaidras naudas ienešana finanšu sistēmā rada paaugstinātu risku.
Savukārt 1500 EUR (vai vairāk/vienā darījumā) izmaksu robeža ir augstāka, jo šādos gadījumos naudas izcelsme jau ir zināma. Tomēr lielāka uzmanība tiks pievērsta mazajiem uzņēmumiem un to valdes locekļu kontiem, lai novērstu iespējamu aplokšņu algu izmaksu.

Kredītiestādes sniegs informāciju Finanšu izlūkošanas dienestam, kas to elektroniski pārsūtīs Valsts ieņēmumu dienestam (VID). VID šos datus izmantos nodokļu uzraudzībai un risku analīzei. Šīs izmaiņas paredzētas Ēnu ekonomikas ierobežošanas plānā, lai padarītu skaidras naudas apriti caurspīdīgāku un mazinātu aplokšņu algu un nedeklarēto ieņēmumu riskus.

FM uzsver, ka:

Izmaiņas neradīs jaunus pienākumus vai ierobežojumus iedzīvotājiem – skaidru naudu varēs turpināt brīvi lietot un iemaksāt;
Regulējums neietekmēs personas ar legāliem, deklarētiem ienākumiem;
Datus VID saņems no bankām, nevis no klientiem, un paskaidrojumi nebūs jāsniedz par katru darījumu.
Netiek plānota masveida kontrole – dati tiks izmantoti tikai risku izvērtēšanai;
Papildu pārbaudes notiks vien tad, ja dati būtiski atšķirsies no VID rīcībā esošās informācijas.

Papildu uzraudzība paredzēta arī gadījumos, kad klients veic vai saņem pārrobežu maksājumu 500 000 EUR (vai vairāk) vai bezkonta skaidras naudas pārvedumu 1000 EUR (vai vairāk).

Skatīt relīzes šeit un šeit.

Raksta autors: Raivis Liberts