Transfertcenas un biznesa ilgtspēja

Apvienoto Nāciju Organizācija (ANO) ir publicējusi vairākus ziņojumus un vadlīnijas attiecībā uz ilgtspējas un pārvaldības jautājumiem, kas attiecināmi uz starptautiskām uzņēmumu grupām. Arī Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija (ESAO) ir izstrādājusi «Transfertcenu vadlīnijas starptautiskajiem uzņēmumiem un nodokļu administrācijām». Šajā publikācijā tiek skaidrota ilgtspējības sazobe ar biznesa stratēģiju, riskiem un zaudējumiem, liekot uzsvaru uz Latvijas transfertcenu tiesu praksi.

Biznesa ilgtspēju raksturo ESG (Environment, Social, Governance) jeb uzņēmuma vides, sociālās atbildības un pārvaldības prakses, caur kurām īstenojas uzņēmuma atbildība pret vidi, darbiniekiem, klientiem, piegādātājiem, investoriem un plašāku sabiedrību kopumā.

ESG vēsturiski izriet no ekonomiskā ieguldījuma koncepta, ņemot vērā, ka ir jāpārveido organizācija, lai tā varētu virzīties uz ilgtspējīgu attīstību, vebinārā «ESG sarunas 11: ESG un nodokļi» klāstīja zvērinātu advokātu biroja ZAB Sorainen vecākais jurists Edgars Hercenbergs.

Jāpiezīmē, ka transfertcena ir aprēķina cena, par kādu notiek preču pārdošana vai pakalpojumu sniegšana saistītu uzņēmumu starpā ar mērķi pārvirzīt peļņu no viena uzņēmuma uz otru, ideāli, ja pēc tirgus nosacījumiem.

ESG un transfertcenu jomā ir abpusēji pieņemts, ka uzņēmums uzņemas būtiskus biznesa riskus un iespējas, veicot starptautisko darbību, tajā skaitā arī ESG aktivitātes.

Starptautisko tiesību normu ESG ietekme uz vērtību ķēdi

Starptautiskajās nodokļu konvencijās, kas ir spēkā starp Latviju un citu ārvalsti un kuras veidotas pēc ESAO modeļkonvencijas, ir vairākas normas, tajā skaitā 7. pants (peļņas attiecināšana uz pastāvīgo pārstāvniecību), kas nosaka, ka peļņa un nodokļi ir jāattiecina uz to valsti, kurā persona ir rezidents, un ka peļņa, kas ir radusies starp saistīto pušu darījumiem, ir taisnīgi jāattiecina uz to pusi, kura ir vadījusi un bijusi atbildīga par pievienoto vērtību piegādes ķēdē (9. pants «Saistītie uzņēmumi»).

Transfertcenu vadlīnijas nosaka, ka vispirms ir jāveic noteikta funkcionālā analīze, kas ir zināmā mērā komplicēts process, lai atklātu darījuma ekonomisko būtību. Izejot no ekonomiskās būtības, ir jānosaka darījuma tirgus cena, ņemot vērā pieejamās un atļautās transfertcenu metodes.

Transfertcenu ABC

E. Hercenbergs skaidroja, ka pirmais, kas ir jāizdara, ir jānosaka kontrolētā darījuma ekonomiskā būtība. Tie ir pieci nozīmīgi faktori:

  • produkts, pakalpojums;
  • līguma noteikumi;
  • funkcijas, riski, aktīvi;
  • ekonomiskie apstākļi;
  • biznesa stratēģija.

Ir konkrēti jādefinē produkts, tā īpašības, pievienotā vērtība. Attiecībā uz līguma noteikumiem ir jādefinē, kā, piemēram, puses preču pirkšanas un pārdošanas darījumā vai produktu attīstības jomā ir sadalījušas riskus, kā noteikušas darījuma cenu.

Funkcijas, riski, aktīvi — šajā sadaļā ir svarīgi noteikt, kura puse ir radījusi vērtību, un vai šī puse, kas ir radījusi vērtību, saņem visus ieguvumus no sava ieguldījuma.

Ekonomisko apstākļu sadaļā ir vairāk darba finansistiem un ekonomistiem, kuriem ir zināšanas par tirgu, tirgus koncentrāciju, ierobežojumiem, regulējošiem faktoriem, kas ir saistīti ar tirgus konkurenci, kas ietekmē darījumu cenu.

Risku analīzes shēma

Riska analīzes shēma ir sešu soļu shēma, kurā rūpīgi nosaka darījuma ekonomisko būtību:

  1. solis: jānosaka risks;
  2. solis: jāpārbauda, kura puse līgumiski uzņemas risku;
  3. solis: jāpārbauda, kura puse faktiski uzņemas risku;
  4. solis: jāpārbauda, vai puse, kura uzņemas risku ar līgumu, to arī uzņemas faktiski;
  5. solis: jānosaka, vai puse, kas faktiski uzņemas risku, risku arī kontrolē un spēj finansēt;
  6. solis: jānosaka kontrolētā darījuma tirgus cena, atbilstoši 5. soļa rezultātiem.

Valsts ieņēmumu dienests (VID) jau ir sācis prasīt, lai nodokļu maksātāji norāda šos sešus soļus, nosakot ekonomisko būtību transfertcenu dokumentācijā.

Ar pilno rakstu varat iepazīties žurnāla “Bilnace” aprīļa numurā.