Neskatoties uz salīdzinoši raito sankciju ieviešanas un ievērošanas procesu Latvijā, aizvien pastāv būtiski “robi”, kas jārisina, Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas Uzņēmējdarbības attīstības apakškomisijas sēdē atzina tās dalībnieki. Viens no tiem ir aktīvā preču plūsma starp Latviju un Krieviju caur trešajām valstīm. Līdz šim vairākām personām ierosināti kriminālprocesi par šo sankciju pārkāpšanu, taču darbam jāturpinās.

Sankciju ieviešanu vērtē kā efektīvu

Līdz šim Eiropas Savienība pret Krieviju ieviesusi 13 sankciju kārtas, kas piemērotas pakāpeniski, taču ar pieaugošu spēku, norādīja Ārlietu ministrijas Juridiskās direkcijas vadītāja Sanita Pēkale. Līdz šim individuālās sankcijas piemērotas vairāk nekā 1700 fizisko un juridisko personu, tāpat ieviestas daudzas ekonomiskās sankcijas.

Neskatoties uz pieaugošo sankciju skaitu, kam nemitīgi jāseko līdzi, Latvijā sankcijas līdz šim ieviestas efektīvi, vērtēja ĀM pārstāve, raksturojot, ka mūsu valstī ir “sankciju ieviešanas bastions”, jo visas iesaistītās institūcijas raiti sadarbojas savā starpā, koordinējot darbību. Viņa arī atgādināja, ka no 1. aprīļa Finanšu izlūkošanas dienests (FID) kļūs par atbildīgo dienestu Latvijā, kas uzrauga sankciju ieviešanu.

Komisijas dalībnieki gan atzina, ka problēma aizvien ir sankcijām pakļauto preču nokļūšana Krievijā caur trešajām valstīm. Dati liecina, ka kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā pieauguši gan preču tirdzniecības apjomi, gan transakcijas ar Centrālāzijas valstīm, Gruziju, Apvienotajiem Arābu Emirātiem un citām valstīm, no kurām tās viegli var nokļūt Krievijā.

Kādi ir risinājumi?

Komisijas dalībnieki atzina, ka pastāv vairāki akūti jautājumi, kas būtu tuvākajā laikā jārisina, lai mazinātu sankciju risku.

“Labs risinājums, kas muitai būtiski atvieglotu darbu – ja nevarētu tranzītā vest jebkuru preci, kas ir sankcionēta. Jo šobrīd, stāvot kravai uz austrumu robežas ar galamērķi Kazahstānā, kurai dokumenti ir kārtībā, nav iespējams būt absolūti pārliecinātam, ka šī krava tiešām nonāks Kazahstānā,” uzsvēra Zukuls.

“Jautājums, kādēļ kravām vispār jāiet uz Krieviju caur Latviju – varbūt šo robežu vispār var aizvērt ciet,” sacīja organizācijas “Uzņēmēji mieram” pārstāvis Jānis Taukačs. Tad, pēc viņa teiktā, sašaurinātos robeža un paliktu tikai Baltkrievijas robeža, uz kuru varētu novirzīt resursu.

“Otrs jautājums – vai mēs zinām, kam Latvijā pieder nekustamie īpašumi? Vai tās nav sankcijām pakļautas personas, ja īpašums ir reģistrēts uz ofšora kompānijas vārda? Šajā gadījumā risinājums būtu Lielbritānijas piemērs,” viņš norādīja. Lielbritānija ieviesa ofšoru patiesā labuma guvēju reģistru kompānijām, kam pieder nekustamie īpašumi.

“Tas novērstu situāciju, ka sankcijām pakļautām personām pieder īpašumi Latvijā,” uzsver Taukačs. Viņš gan piebilda, ka tas gan strādātu tikai tad, ja reģistram tiktu sniegta patiesa informācija un par nepatiesas informācijas sniegšanu reģistram draudētu sankcijas.

FID pārstāvis viņam piekrita, ka Latvijā tik tiešām šobrīd var iegādāties īpašumu, faktiski nevienai valsts iestādei vai starpniekam nepārliecinoties par to, kas ir īpašnieks un ieguldīto līdzekļu izcelsme. Tas rada naudas atmazgāšanas risku. Šī problēma pastāv jau ilgstoši un īpaši izteikti tā starmešu gaismā nonākusi līdz ar sankciju piemērošanu.

Nepieciešami likuma grozījumi

Lai mazinātu problēmu, pēc Iļjenkova teiktā, nepieciešami gan likuma grozījumi, kas risina esošo problēmu, gan arī uz nākotni vērstas izmaiņas, lai Latvijas tirgus nebūtu ievainojams no naudas atmazgāšanas un sankciju pārkāpšanas viedokļa. Tāpat būtu jānosaka, ka darījuma veikšanas laikā jābūt notāra vai citas personas pārbaudei, ka darījums nav saistīts ar naudas atmazgāšanas vai krāpniecības riskiem.

FID apņēmās noformulēt, kādi grozījumi būtu nepieciešami situācijas uzlabošanai, lai par tiem varētu spriest kādā no turpmākajām Saeimas komisijām.

Vēl viens ierosinājums, ko pauda Taukačs, saistīts ar uzņēmumiem, kuri pārorientējas no Krievijas uz citu valstu tirgiem. Šie uzņēmumi bieži vien savus aktīvus Krievijā ir pārdevuši, bet par tiem nav samaksāts, taču, lai norakstītu šos parādus, uzņēmumiem jāmaksā uzņēmuma ienākumu nodoklis.

“Uzņēmējiem būtu daudz vieglāk pārorientēties uz citu valstu tirgiem, ja šajā izņēmuma situācijā nebūtu šāds nodokļu slogs, tas radītu papildu resursus tirgu pārorientācijai,” piebilda Taukačs.

Ar pilno rakstu varat iepazīties šeit.