Veselības ministra Hosama Abu Meri deklarācija par 2022. gadu liek domāt par iespējamu nodokļu optimizāciju

Žurnāls Dienas Bizness 6. februārī publicēja pašreizējās valdības ministru ienākumu TOP5, balstoties uz viņu iesniegtajām deklarācijām par ienākumiem 2022. gadā. Savdabīgi, ka pelnošākie (2022. gadā) šajā valdībā izrādījušies divi ministri, kuru pārraudzītajās jomās nav dienas, kad neatklātos kādas lielākas vai mazākas problēmas – gan H. Abu Meri, gan topa galvgalī esošais satiksmes ministrs Kaspars Briškens.

Ja K. Briškena deklarācija par ienākumiem 2022. gadā lielākajā mērā var radīt pārsteigumu par viņa ienākumu apjomiem, tad cita aina paveras, ieskatoties H. Abu Meri deklarācijas ienākumu sadaļā, kas rosināja Dienu tai pievērsties detalizētāk. Un iemesls tam ir pavisam vienkāršs – H. Abu Meri ienākumus veido plašs ienākumu izmaksātāju saraksts, kas pats par sevi nav nekas nelikumīgs vai aizdomas rosinošs, taču Dienas uzmanību pievērsa tieši ienākumu izmaksātāju strukturālais sadalījums un maksāto summu apjoms. Proti, visai liels pārsteigums ir gan par H. Abu Meri spēju 2022. gada ietvaros vienlaikus (pēc visa spriežot) strādāt daudzās medicīnas iestādēs saņemot disproporcionālus ienākumus darba vietās pavadītajam laikam, gan arī tas, kā atsevišķas struktūras ir norēķinājušās par H. Abu Meri sniegtajiem pakalpojumiem.

Mediķu nodokļi – ekspertu pārdomas

Par darbaspēka nodokļu nomaksas juridiskiem aspektiem Diena uzdeva jautājumus vairākiem juristiem un nodokļu ekspertiem, kā arī jaunajai VID ģenerāldirektorei Baibai Šmitei-Roķei.

Zvērināts advokāts, nodokļu eksperts, Sorainen partneris Jānis Taukačs paskaidroja, ka katram no ārstiem jāvelk līdzi ar pirkstu likumā iekļautām pazīmēm, pēc kurām VID var viņu uzskatīt par attiecīgā “klienta” (medicīnas iestādes) darbinieku. Ja tiek konstatēta vismaz viena no pazīmēm, tad jāuzskata, ka ārsts gūst ienākumu, par kuru jāmaksā algas nodoklis.

Jautājumi:

  • Kā vērtējat minēto ārstu rīcību, kad ārsti faktiski strādā medicīnas iestādēs kā darbinieki un regulāri pieņem klīniku pacientus, ārstniecības pakalpojumu sniegšanai izmanto iestādes resursus (telpas, iekārtas, personālu), bet attiecības ar klīniku noformē ar pakalpojuma līgumu starp klīniku un ārstu kā pašnodarbinātu personu vai ārstam piederošu SIA un tādā gadījumā ārsts nesedz izdevumus par medicīnas iestādes resursu izmantošanu?
  • Vai no juridiskā un nodokļu tiesību viedokļa šāda ārstu rīcība attiecību ar klīnikām noformēšanā ir pareiza un vai ir uzskatāma par atļautu nodokļu optimizāciju vai arī tā liecina par pazīmēm, ka notiek izvairīšanās no darba nodokļu nomaksas pilnā apmērā, sociālajām iemaksām?
  • Pēc kādiem kritērijiem nosakāms, kad ārsts drīkst strādāt klīnikā, par to izrakstot rēķinus kā pašnodarbināta persona vai ārstam piederoša uzņēmuma pārstāvis, un kad šāda nodarbinātība ir uzskatāma par darba attiecībām, kurās jāveic darba nodokļu nomaksa?

Eksperta viedoklis

Situācijas šai ziņā var būt ļoti dažādas. Piemēram, ja ārsts strādā vairākās klīnikās šādā veidā, tad viņam nerodas t.s. ekonomiskā atkarība no viena ‘klienta’. Tāda atkarība var rasties, ja cilvēks saņem visus vai gandrīz visus ienākumus no viena avota. Kopumā būtu katram no ārstiem jāvelk ar pirkstu līdz 6 likumā iekļautām pazīmēm, pēc kurām VID var viņu uzskatīt par attiecīgā ‘klienta’ (medicīnas iestādes) darbinieku.

Un nav svarīga ārsta juridiskā forma – pašnodarbinātais, SIA, personālsabiedrība, u.t.t. Pieļauju, ka daudzi varētu būt darbinieki kādā no slimnīcām, bet pašnodarbinātie uz dažām h nedēļā dažādās medicīnas iestādēs.

Jāuzskata, ka ārsts gūst ienākumu, par kuru jāmaksā algas nodoklis, ja tiek konstatēta vismaz viena no šīm sešām pazīmēm:

  1. Maksātāja ekonomiskā atkarība no personas, kurai tas sniedz pakalpojumus;
  2. Finansiālā riska neuzņemšanās peļņu nenesoša darba izpildes vai zaudētu debitoru parādu gadījumā;
  3. Maksātāja integrācija uzņēmumā, kuram viņš sniedz savus pakalpojumus. Integrācija uzņēmumā šā panta izpratnē ir darba vai atpūtas vietas esamība, pienākums ievērot uzņēmuma iekšējās kārtības noteikumus un citas līdzīgas pazīmes;
  4. Maksātāja faktisko brīvdienu un atvaļinājumu esamība un to ņemšanas kārtības saistība ar uzņēmuma iekšējo darba kārtību vai citu uzņēmumā nodarbināto fizisko personu darba grafiku;
  5. Maksātāja darbība notiek citas personas vadībā vai kontrolē, maksātājam nav iespējas piesaistīt darbu izpildē savu personālu vai izmantot apakšuzņēmējus;
  6. Maksātājs nav pamatlīdzekļu, materiālu un citu saimnieciskajā darbībā izmantoto aktīvu īpašnieks (šis kritērijs neattiecas uz personīgo autotransportu vai atsevišķiem personīgajiem instrumentiem, kas izmantoti darba uzdevumu izpildei).

Vajadzētu skaidrākas vadlīnijas

Tādēļ, visticamāk, lielākā daļa pašnodarbināto un SIA, kas darbojas lielajos medicīnas centros, izpildās vismaz kāds no šiem kritērijiem. Tādēļ civilizēti būtu, ka VID izdod attiecīgas vadlīnijas un nosaka termiņu, līdz kuram šo jautājumu medicīnas centros jāsakārto, jo šī, šķiet, samērā izplatīta prakse industrijā. Tomēr arī likumu līmenī būtu jāpārskata šīs pazīmes, lai tās atbilstu ārpakalpojumu realitātei.

Situācija kļūst sarežģītāka, ka vienā SIA apvienojušies vairāki ārsti. Tad būs runa par vēl vienu pelēko zonu, ne tikai medicīnas industrijā, bet Latvijā vispār. Bieži SIA dalībnieki saņem g.k. dividendes, kaut arī paši strādā pilnu darba slodzi. Tādā gadījumā korekti būtu, ka par nostrādāto slodzi arī darba alga būtu ne zemāka, kā citiem tikpat kvalificētiem darbiniekiem. Taču nereti šādos gadījumos tiek maksāta minimālā alga vai tuvu tam un pārējais – izmaksāts dividendēs. Šādos gadījumos ir algas nodokļu uzrēķina risks par starpību starp tikpat kvalificēta darbinieka tirgus cenu un šo minimālo algu. Jāatceras, ka algas nodokļu nekorektas nomaksāšanas gadījumos arī sankcijas ir krietni augstākas – 100% soda nauda papildus uzrēķinātajiem nodokļiem, bet kriminālatbildības risks var iestāties, ja valstij nenomaksātie nodokļi pārsniedz EUR 30 000.

Ar pilno rakstu varat iepazīties portālā Diena.lv.