Lai darījumi notiktu taisnīgi, aizvien vairāk uzmanība tiek pievērsta konkurences ierobežojumiem. Šoreiz apskatām Konkurences padomes (KP) lēmumu un Senāta atziņas par to, kas būtu definējams kā konkurences pārkāpums.

KP ar 2017.gada 30.marta lēmumu E02-7 deviņām komercsabiedrībām uzlika naudas sodu par Konkurences likuma 11.panta 1.daļas 5.punkta pārkāpumu, proti, par vienošanās aizlieguma pārkāpumu jeb tā saukto “karteli”.

Lietas būtība

Četras sabiedrības ar ierobežotu atbildību vērsās tiesā par pārsūdzētā lēmuma atcelšanu. Ar Senāta 2023.gada 31.oktobra spriedumu lietā SKA-4/2023 noslēdzās tiesvedība, atstājot spēkā KP lēmumu.

KP konstatēja, ka komercsabiedrības savā starpā un ar citiem tirgus dalībniekiem vienojās par piedalīšanos profesionālo video, gaismas, skaņu iekārtu un skatuves aprīkojuma izplatīšanas un servisa iepirkumos Latvijā, kā arī par nepiedalīšanos tajos. Saziņa noritēja e-pastu sarakstes formā vairāku gadu garumā. KP secināja, ka komercsabiedrību rīcība tika saskaņota tādējādi, lai iepirkumā varētu uzvarēt pretendents, kurš citiem sarakstē bija aicinājis viņam “netraucēt”, proti, nepiedalīties konkrētajā iepirkumā.

Vienlaikus KP lēmumā un paskaidrojumos tiesai atsaucās uz tiesību avotiem, kuriem nebija nodrošināts tulkojums valsts valodā. Vairākas sabiedrības īpaši vērsa uzmanību uz šo apstākli, norādot, ka arī tiesa atsaucas uz spriedumiem, kas nav tulkoti latviešu valodā. Sabiedrība uzskata, ka šādi tika pārkāptas viņu tiesības uz taisnīgu tiesu, jo tiesvedībai jānorit latviešu valodā. KP tiesvedības gaitā atsauca lēmumā ietvertās atsauces uz tiem nolēmumiem, kuru tulkojumi nebija pieejami latviešu valodā, nemainot lēmuma pamatojumu. Vēstuli parakstīja KP priekšsēdētāja. Vairākas sabiedrības argumentēja, ka šādu vēstuli varēja parakstīt tikai KP lēmējinstitūcija – padome.

Viena no sabiedrībām izteica argumentu – darbinieku rīcību nevar uzskatīt piedēvēt sabiedrībai. Proti, komercsabiedrība nav devusi saviem darbiniekiem ne tiešus, ne netiešus norādījumus saistībā ar informācijas apmaiņas robežu neievērošanu. Cita sabiedrība norādīja, ka tiesa nepareizi piemēro Konkurences likuma 11.panta 1.daļu, jo ne visi kontakti starp tirgus dalībniekiem ir aizliegti.

Proti, no Eiropas Savienības Tiesas un Senāta spriedumiem, uz kuriem lēmumā atsaukusies KP, neizrietot absolūts aizliegums tirgus dalībniekiem savstarpēji kontaktēties. Karteļa gadījumā izpaustajai informācijai ir jābūt pietiekami būtiskai (sensitīvai), lai pārveidotu konkrētā tirgus konkurences noteikumus no normāliem uz ierobežotiem / deformētiem, tomēr konkrētajā gadījumā izpaustā informācija tāda neesot bijusi.

Senāta atziņas

Senāts norādīja, ka atsaukšanās uz sekundārajiem tiesību avotiem, kas nav pieejami valsts valodā, nepārkāpj tiesības uz taisnīgu tiesu un Latvijas Republikas Satversmes 90.pantā nostiprināto principu, ka ikvienam ir tiesības zināt savas tiesības. Senāts norādīja, ka, ievērojot sekundāro tiesību avotu vietu tiesību avotu klasifikācijā, attiecībā uz tiem nav pamata izvirzīt tādas pašas prasības par to pieejamību valsts valodā kā attiecībā uz vispārsaistošiem tiesību avotiem. Līdz ar to arī nav pamata no tiesību normu piemērotāja prasīt, lai tas iztulko ikvienu tiesību avotu, uz kuru savā argumentācijā atsaucas.

Protams, rodas jautājums, vai arī uz pārējām iesaistītajām pusēm tiesas procesā ir piemērojama šī atziņa. Proti, vai arī pārējās iesaistītās puses var atsaukties uz sekundārajiem tiesību avotiem, kas nav pieejami valsts valodā.

KP priekšsēdētājs KP pārstāv bez īpaša pilnvarojuma. Priekšsēdētājs ir uzlūkojams kā iestādes pārstāvis administratīvajā procesā un viņam ir tiesības atzīt prasījumu bez īpaša pilnvarojuma. Tādējādi KP priekšsēdētājs bija tiesīgs vairs kādā daļā neuzturēt lēmumā izklāstīto pamatojumu (šajā gadījumā tika sniegtas atsauces uz konkrētiem nolēmumiem).

Senāts norādīja, ka nav nozīmes tam, vai strīdus kontaktos iesaistījušies sabiedrības darbinieki vai amatpersonas. Nav arī nozīmes, vai sabiedrība devusi šādu uzdevumu darbiniekiem. Būtiski ir tas, vai darbinieka rīcība objektīvi ir ierobežojusi konkurenci. Turklāt Senāts papildus norādīja, ka jautājums par darbinieka rīcības piedēvēšanu darba devējam, ir Konkurences likuma 11.panta 1.daļas piemērošanas jautājums.

Sabiedrības apsvērumi, ka informācijas apmaiņa saistībā ar dalību vai nepiedalīšanos iepirkumā nevar radīt negatīvu ietekmi uz konkurenci, ir nepamatoti. Senāts norādīja, ka, ja tiek izvirzīts šāds arguments, ir jāpamato:

  • kāpēc konkrētajos apstākļos ar noteikta veida informācijas apmaiņu netiek ietekmēta konkurence;
  • kā izpaužas konkurence konkrētajos apstākļos.

To, vai un kādas informācijas apmaiņa kaitē konkurencei, nosaka konkrētās lietas apstākļi.

Senāta secinājumi

Senāts secināja, ka KP drīkst savos lēmumos atsaukties uz avotiem svešvalodā un KP priekšsēdētājs var bez īpaša pilnvarojuma iesniegt tiesvedības gaitā dokumentus.

Senāts skaidri norādīja – tas, vai darbinieka rīcība ir piedēvējama darba devējam, ir Konkurences likuma 11.panta 1.daļas piemērošanas jautājumus; un argumentiem, ka sabiedrība nav devusi nekādus uzdevumus vai rīkojumus saviem darbiniekiem, nav nozīmes.

Visbeidzot Senāts norādīja – argumentējot, ka informācijas apmaiņa starp dalībniekiem nav bijusi konkurenci ierobežojoša, jābūt izsmeļošākam pamatojumam, ievērojot noteiktus kritērijus.
Papildus minētajām atziņām spriedumā tika aplūkoti arī, piemēram, šādi jautājumi:

  • ja kāds no karteļa dalībniekiem neveic saimniecisko darbību konkrētajā tirgū, tāpat var tikt saukts pie atbildības par dalību kartelī;
  • KP citās lietās piemērotie naudas sodi ir vienīgi orientējoši, un dalībnieks nevar paļauties, ka iestāde konkrētajā lietā nepiemēros tos lielākus kā citās lietās;
  • kā arī dažādi procesuāla rakstura jautājumi saistībā ar pierādījuma novērtēšanu.