Jāņa Taukača bloga vietne – https://taukacs.blog/

 

Kas man par to būs? Viss vienkārši, jūs teiksiet, jāsamaksā nokavējuma naudu 18,25% gadā (0,05% dienā) un lieta darīta. Tomēr ne vienmēr viss ir tik vienkārši..

Vienkāršāks gadījums

Nesen kāds čoms apķērās, ka par pārdotajām akcijām vajadzēja maksāt IIN uzreiz, nevis nākamā gada sākumā. Satraukts uzzvanīja man un jautāja, ko tagad darīt. Internetā izlasījis par ar vairākām nullēm rakstāmu administratīvo sodu. Nomierināju, ka nekas tāds nebūs, tik būs šie 0,05% par katru kavēto dienu jāpiemaksā. Tā arī bija – tajā pat vakarā viņš iesniedza deklarāciju EDS, bet sistēma pati automātiski sarēķināja un parādīja EDS, cik jāpiemaksā šo nokavējuma naudu.

Ne tik vienkārši gadījumi

Uzņēmums bija noformējis darbiniekus kā pašnodarbinātos. Atnāca investors un kopā ar to uztaisījām nodokļu pārbaudi, kas pirms biznesa pirkšanas ir ikdienišķa procedūra. Protams, pēc šīs ‘optimizācijas’ atklāšanās radās virkne jautājumu – kā korekti samaksāt nodokļus par pagātni? Vai maksāt par visu ‘optimizēto’ periodu vai tikai par nodokļu audita noilguma periodu – pēdējiem 3 gadiem? Kā samaksāt VSAOI, ja tās nedrīkst vairāk kā reizi koriģēt, bet korekcija jau ir bijusi? Kā ar muitas deklarāciju korekcijām, kur vēlāk izrādās, ka importam piemērota nekorekta muitas vērtība, bet importa procedūra jau pabeigta?

Ar nodokļiem viss pat nebeidzās

Ko darīt ar tiem, kas bija vēl kreatīvāki un bija izdomājuši izkrāpt no valsts bezdarbnieka pabalstu – par darbinieku ‘bezdarba’ periodā bija noformēta ‘bezdarbnieka’, kurš reāli strādāja, draudzene. Līdzīgi stāsti bija ar vecāku pabalstiem. Vai iesaistītajiem konsultantiem jāziņo tiesībaizsardzības iestādēm, ne vien investoram? Vai visos gadījumos kriminālatbildības risks (kriminālatbildības slieksnis šobrīd ir EUR 31 000 nesamaksātu nodokļu) ir darba devējam vai darbiniekam? Ja darba devējam – kas, ja tas atrodas ārzemēs un nav nemaz Latvijas nodokļu maksātāja, kurš varētu koriģēt iepriekšējās deklarācijas?

Pavisam sarežģīti gadījumi

Līdzīgi jautājumi bijuši arī ar uzņēmumiem, kas ierauti PVN izkrāpšanas shēmās. Tad mēdz būt kāds iekšējais trauksmes cēlājs, kas par aizdomām paziņo vadībai vai akcionāram. Tad kopā ar krimināltiesību komandu pēc akcionāra lūguma ar speciālām datorprogrammām varam veikt padziļinātas pārbaudes izsekot – kas patiesībā noticis, kurš bijis vai nav iesaistīts un kas ar ko par to sazinājušies. Nereti vadība ir pārsteigta, ka par darbinieku grēkiem iespējama arī uzņēmuma vai vadības atbildība. Arī VID ir šādas pat programmas, starp citu.

Galu galā..

Visi šādi notikumi vairumā gadījumu beidzas mierīgi – nodokļi un nokavējuma naudas tiek pilnā apmērā samaksāti un ar to viss arī beidzas. Tomēr valstij būtu jāpadomā par korektu šādu gadījumu sakārtošanas iespēju. Normālā gadījumā jābūt likumā paredzētai iespējai uzņēmumiem pašiem brīvprātīgi visu sakārtot, ja konstatēti pārkāpumi. Proti, jāievieš t.s. Voluntary disclosure, jeb brīvprātīgās ziņošanas programmu, kā tas ir, piemēram, konkurences tiesībās. Daudzās valstīs pastāv šāda programma. Te ir, piemēram, Kanādas brīvprātīgas nodokļu ziņošanas sistēmas apraksts – persona tādējādi jau iepriekš zin, pie kādiem apstākļiem šāda padošanās ir iespējama un kas tai jāizdara, lai saņemtu atbrīvojumu no kriminālatbildības un daļas no soda. Savukārt, par mazākiem pārkāpumiem pirms dažām dienām bija labs Financial Times raksts, ka Lielbritānijas nodokļu administrācija var nodokļu maksātāja konkrētos apstākļus uzklausīt un atbrīvot no soda vai to samazināt, un administrācija praksē esot toleranta šai ziņā.