Edvīns Draba, Zvērināta palīgs “ ZAB”, INSOL Europe Latvijas koordinators, “Eurofenix” galvenais redaktors
Ar nesenajiem grozījumiem Maksātnespējas likuma 37. panta pirmā daļa ir papildināta ar 9. punktu, nosakot, ka ar tiesas lēmumu par tiesiskās aizsardzības procesa (turpmāk arī – TAP) lietas ierosināšanu stājas spēkā aizliegums kreditoram un citam piegādātājam vai pakalpojumu sniedzējam izvairīties no izpildāmu līgumu izpildes vai tos izbeigt, paātrināt vai citādi pārveidot parādniekam nelabvēlīgā veidā, izmantojot līguma klauzulu, kurā paredzēti šādi pasākumi, kas ir saistīti ar tiesiskās aizsardzības procesa lietas ierosināšanu vai izriet no tās. Tādējādi Latvijas tiesībās ir ieviests jauns koncepts, kas pazīstams kā ipso facto klauzulu aizliegums.
Šajā rakstā autors apskata ipso facto klauzulu aizlieguma restrukturizācijas procesā formulējuma pamatojumu un vēsturi, tā formulējumu Eiropas Parlamenta un Padomes 2019. gada 20. jūnija Direktīvā (ES) 2019/1023 par preventīvās pārstrukturēšanas regulējumu, parādsaistību dzēšanu un diskvalifikāciju un ar pārstrukturēšanu, maksātnespēju un parādsaistību dzēšanu saistīto procedūru efektivitātes palielināšanas pasākumiem un ar ko groza Direktīvu (ES) 2017/1132 (turpmāk – Direktīva) un citu valstu likumos un prognozē iespējamās sekas.
Kas ir ipso facto klauzula?
Līgumos nereti ir sastopama klauzula, kas paredz vienas līguma puses tiesības vienpusēji atkāpties no līguma vai pieprasīt saistību pirmstermiņa izpildi no otras līguma puses, ja attiecībā uz šo otru pusi (parādnieku) tiek ierosināts maksātnespējas vai restrukturizācijas process. Citos gadījumos līguma darbība tiek izbeigta automātiski, iestājoties šādam apstāklim.
Šādas klauzulas mēdz dēvēt par ipso facto klauzulām. Ipso facto latīņu valodā burtiski nozīmē “ar pašu faktu” vai “pēc paša fakta”.
Ipso facto klauzulu mērķis ir pasargāt līguma pusi, kurai ir pienākums izpildīt līgumu pret parādnieku, no zaudējumiem, kas saistīti ar parādnieka saistību neizpildi.
Kā norādīts UNCITRAL Maksātnespējas tiesību likumdošanas vadlīnijās, atļauja darījumu partneriem vai kreditoriem izmantot šādas klauzulas var tikt pamatota ar vairākiem faktoriem, tostarp:
- vēlmi ievērot noslēgtos līgumus;
- nepieciešamību neļaut parādniekam izvēlēties pildīt tikai tos līgumus, kas ir peļņu nesoši, un nepildīt citus (priekšrocība, kas nav pieejama darījuma partnerim);
- ietekmi uz finanšu līgumiem, ja netiek nodrošināta iespēja veikt izslēdzošo ieskaitu;
- pārliecība, ka, ja maksātnespējīgs uzņēmums parasti nebūs spējīgs samaksāt, līgumu izbeigšanas aizkavēšana potenciāli tikai palielina tā parādu apjomu;
- nepieciešamība kontrolēt intelektuālā īpašuma izmantošanu tā radītājiem.
Pamatojums ipso facto klauzulu aizliegumam
Noteiktos gadījumos iespējai turpināt parādnieka noslēgtu līgumu var būt izšķiroša nozīme restrukturizācijas panākumos un, mazākā mērā, likvidācijā (maksātnespējas procesā) – ja pastāv nepieciešamība pārdot parādnieka uzņēmumu kā lietu kopību. UNCITRAL Maksātnepējas tiesību likumdošanas vadlīnijās tiek norādīts, ka līguma darbības turpināšana ļauj palielināt uzņēmuma peļņas potenciālu, samazināt būtisko piegādātāju ekonomisko varu (bargaining power) pār uzņēmumu, saglabāt uzņēmuma mantu kreditoru kopuma interesēs, kā arī palīdzēt iesaistīt kreditorus restrukturizācijā.
Ar pilnu rakstu variet iepazīties žurnālā un portālā “Jurista Vārds”.
