Jau vairāk nekā četrus gadus Krievija nepiedalās starptautiskajās hokeja sacensībās. Lielākajai daļai sabiedrības iemesls šķita pašsaprotams: Krievija sāka pilna mēroga iebrukumu Ukrainā, un tādēļ tai kā sods tika liegta dalība starptautiskajā sportā.
Autors: Valts Nerets, Sorainen partneris, zvērināts advokāts
Tomēr pastāv būtiska juridiska atšķirība, kas publiskajā diskusijā lielākoties palikusi nepamanīta. Starptautiskās Ledus hokeja federācijas (IIHF) ieskatā Krievijas izslēgšana nebija sods par kara sākšanu. Tas bija pasākums, kura mērķis bija aizsargāt starptautisko hokeja sacensību drošību.
Šī atšķirība tagad kļuvusi īpaši nozīmīga. 2026. gada 30. oktobrī Sporta šķīrējtiesa (CAS) atcēla IIHF lēmumu turpināt Krievijas izlašu nepielaišanu starptautiskajām sacensībām. CAS lēmumā atzina, ka IIHF nebija pietiekami pamatojusi drošības riskus, ar kuriem tā attaisnoja ierobežojumu turpināšanu. Lēmuma motīvu daļa vēl nav publicēta, tādēļ par tā juridiskajām niansēm spriest būtu pāragri.
Lēmums izraisījis asu reakciju. Latvija, Somija, Zviedrija, Norvēģija, Dānija un Čehija ir paziņojušas, ka to izlases pret Krieviju nespēlēs. Somija atteikšoties no pasaules junioru čempionāta rīkošanas, bet Čehija neizsniegšot vīzas Krievijas sportistiem dalībai pasaules junioru čempionātā sievietēm. Taču strīda būtība ir plašāka par iespējamiem tehniskajiem zaudējumiem vai izstāšanos no čempionātiem. Tā vietā, lai galveno kritiku veltītu šķīrējtiesai, IIHF un tās dalīborganizācijām būtu jāpārskata noteikumi, kurus šķīrējtiesnešiem nācās piemērot.
Kāpēc IIHF atsaucās uz drošības apsvērumiem?
Pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā 2022. gada februārī IIHF izslēdza Krievijas un Baltkrievijas izlases un klubus no sacensībām. Federācija atsaucās uz spēlētāju, amatpersonu un līdzjutēju drošību, kā arī riskiem, ceļojot uz Krieviju, no tās un tās teritorijā. Tolaik Krievijā bija paredzēti arī pasaules čempionāti, kuru rīkošanas tiesības tai vēlāk atņēma. 2022. gada jūlijā IIHF Disciplinārā padome nepārprotami kvalificēja izslēgšanu kā drošības pasākumu, nevis sankciju.
Kara sākumā šādi apsvērumi bija saprotami, tomēr drošības risks ir atkarīgs no konkrētiem apstākļiem un pierādījumiem. Čempionāti vairs nenotiek Krievijā, un kara turpināšanās ne vienmēr pierāda, ka Krievijas izlases dalība ikvienā turnīrā rada nepieļaujamu apdraudējumu. Šeit slēpjas drošības pamatojuma robeža: ja ierobežojums balstīts uz risku, tas arī turpmāk jāpamato ar risku, nevis ar politisku nosodījumu.
un paredzot lēmuma regulāru pārskatīšanu un pārsūdzību. Iespējamie līdzekļi varētu būt rīkošanas tiesību ierobežošana, valsts simbolu neizmantošana vai smagākajos gadījumos izlašu nepielaišana. Atsevišķi būtu jāizvērtē individuālo sportistu tiesības.
Ar visu rakstu aicinām iepazīties šeit.
