Pēc plašā kiberuzbrukuma Ceļu satiksmes drošības direkcijai publiskajā telpā izplatījušies gatavi kompensācijas pieprasījumu paraugi. Tomēr CSDD datu noplūde pati par sevi vēl nav laimesta biļete uz kompensāciju. Katram ir jāpierāda, kāds kaitējums nodarīts tieši viņam.
Raksta autori:
Publiski ziņots, ka kiberuzbrukumā CSDD iegūti personas dati par aptuveni 1,2 miljoniem cilvēku. Latvijas Televīzija augusta beigās vēstīja par aptuveni 2 000 ar incidentu saistītiem iesniegumiem, savukārt vēlāk publiski izskanēja informācija jau par vairāk nekā 2 500 kompensācijas pieprasījumu. Visbiežāk prasītā summa esot 10 000 eiro.
Sabiedrības satraukums ir saprotams. Vārds, uzvārds, personas kods, dzīvesvietas adrese, kontaktinformācija, transportlīdzekļa dati un cita informācija nav bezvērtīgs tehnisks ieraksts. Šādu datu nonākšana trešo personu rīcībā var palielināt pikšķerēšanas, krāpšanas, identitātes izmantošanas un pat fiziskās drošības riskus. Taču juridiski starp bažām un atlīdzināmu kaitējumu ir būtiska robeža.
Tiesības prasīt kompensāciju pastāv. Tas gan nenozīmē, ka kompensācija pienākas automātiski vai visiem vienādā apmērā.
Ar pārkāpuma faktu vien nepietiek
Vispārīgās datu aizsardzības regulas jeb VDAR 82. panta 1. punkts paredz tiesības saņemt kompensāciju personai, kurai regulas pārkāpuma rezultātā nodarīts materiāls vai nemateriāls kaitējums. Materiāls kaitējums aptver mantiski (finansiāli) novērtējamus zaudējumus, piemēram, tiešos finansiālos zaudējumus krāpšanas vai identitātes zādzības rezultātā, izdevumus kaitējuma novēršanai, dokumentu maiņas izmaksas, zaudētas ienākumu iespējas u. tml. Savukārt nemateriāls kaitējums var izpausties kā reputācijas kaitējums, konfidencialitātes zudums, kontroles zaudēšana pār saviem datiem, identitātes zādzība, diskriminācija vai jebkāda cita īpaši nelabvēlīga ekonomiskā vai sociālā situācija, tiesību un brīvību atņemšana, kā arī citas nelabvēlīgas sekas, piemēram, ciešanas un sāpes, kas nav tieši mantiski izmērāmas.
Būtiski nošķirt VDAR nemateriālo kaitējumu no Civillikumā lietotā morālā kaitējuma jēdziena. Civillikuma 1635. pants regulē morālā kaitējuma atlīdzināšanu deliktu tiesībās; tas aptver ciešanas, sāpes un garīga rakstura aizskārumus, un ārpus noteiktiem noziedzīgiem nodarījumiem cietušajam morālais kaitējums ir jāpierāda. Savukārt VDAR 82. panta nemateriālā kaitējuma jēdziens ir plašāks un autonoms Eiropas Savienības tiesību jēdziens, kas ietver ne tikai ciešanas klasiskajā izpratnē, bet arī kontroles zaudēšanu pār saviem datiem, konfidencialitātes zudumu, diskrimināciju un citas nelabvēlīgas sekas, kas ne vienmēr atbilst tradicionālajam morālā kaitējuma modelim. Abos gadījumos gan prasītājam jāpierāda konkrēts kaitējums, taču vērtēšanas kritēriji, pierādīšanas standarti un atlīdzības apmēra noteikšanas principi var atšķirties.
Ar visu rakstu aicinām iepazīties šeit.
