Pēdējo divu gadu laikā arī Latvijā būtiski pieaug privāto investoru interese par kapitāla tirgu – īpaši valsts un uzņēmumu obligācijām.
Raksta autores:
Evija Velvele, jurista palīdze
Noguldījumu zemās likmes ir beigušās – banku depozīti vairs nav tik konkurētspējīgi, un arvien vairāk iedzīvotāju apsver ieguldījumus obligācijās. Daudzi šim nolūkam pirmo reizi atver vērtspapīru kontu, lai piedalītos konkrētās emisijās. Šo tendenci pastiprina finfluenceri – finanšu satura veidotāji sociālajos tīklos, piemēram, podkāstos, Instagram un YouTube kanālos, kur viņi skaidro obligāciju ienesīguma aprēķinus, kupona mehānismu, emisiju dokumentāciju vai kapitāla tirgus darbības principus.
Juridiski jutīgā robeža sākas brīdī, kad izglītojošs skaidrojums par obligāciju tirgu pārvēršas par aicinājumu iegādāties konkrētu obligāciju kā “vispiemērotāko” konkrētai situācijai. Ieguldījumu pakalpojumu regulējums (MiFID II direktīva un Finanšu instrumentu tirgus likums) ieguldījumu konsultāciju definē kā personalizētu ieteikumu par konkrētu rīcību ar konkrētu finanšu instrumentu – tas ir finanšu pakalpojums.
Obligācija ir finanšu instruments neatkarīgi no tā, vai tā ir banku emisijas, valsts vai Baltijas uzņēmuma obligācija.
Ieguldījumu konsultācijas pazīmes
Lai saturu kvalificētu kā ieguldījumu konsultāciju, parasti jāizpildās trim pazīmēm.
Pirmkārt, tas ir adresēts konkrētai personai, nevis sabiedrībai kopumā – piemēram, privātā sarakstē vai slēgtā kursa ietvaros.
Otrkārt, ieteikums tiek pasniegts kā piemērots konkrētai personai, balstoties ienākumos, vecumā, riska profilā, ģimenes situācijā.
Treškārt, tiek nosaukts konkrēts instruments un rīcība – nopirkt, pārdot, turēt, parakstīties uz jauno emisiju. Ja darbība pārsvarā atbilst šīm pazīmēm, tā jau ir regulēta darbība, kurai vajadzīga licence.
Ar visu rakstu aicinām iepazīties žurnāla “Dienas Bizness” 2.decembra numurā.
