Pēdējā laika notikumi pierāda, ka karš vairs nav tikai tanki un frontes līnijas kartē. Enerģētikas sabotāža, kiberuzbrukumi kritiskajai infrastruktūrai, dezinformācijas kampaņas un dronu incidenti Baltijas jūras reģionā kļuvuši par ikdienas fonu arī uzņēmējdarbībai, ne tikai drošības politikas analītiķu rūpēm. Skaidrojam, vai hibrīdapdraudējums var būt nepārvarama vara un kā uzņēmumiem rīkoties, lai sevi juridiski pasargātu jaunajā realitātē.

Raksta autori: Andris Tauriņš, SIA “ZAB Sorainen”, partneris, zvērināts advokāts;                                                 Paula Šūtava, SIA “ZAB Sorainen”, jurista palīdze

Eiropas Savienība un Ziemeļatlantijas Līguma organizācija hibrīdapdraudējumus definē kā koordinētu militāru un nemilitāru, atklātu un slēptu līdzekļu izmantošanu, izmantojot pretinieka ievainojamību, vienlaikus atturoties no atklātas militāras darbības.

Uzņēmējdarbībā tas nozīmē, ka “hibrīdkarš” ietekmē līgumus:

  • ar ilgstošiem pakalpojumu pārtraukumiem kiberincidentu dēļ;
  • ar piegādes ķēžu traucējumiem, sankcijām un transporta blokādēm;
  • ar uzbrukumiem reputācijai un dezinformāciju digitālajā vidē;
  • ar fiziskiem riskiem kritiskajai infrastruktūrai – ostām, datu centriem, enerģētikai.

Šādā realitātē nepārvarama vara jeb force majeure vairs nav abstrakts civiltiesību jēdziens, bet praktisks risku vadības instruments, kas nosaka, vai uzņēmums hibrīdkara apstākļos spēs juridiski pamatot līguma izpildes neiespējamību vai arī paliks viens ar zaudējumu piedziņas prasībām.

Terminoloģija un definīcija

Jēdziens “nepārvarama vara” Latvijas normatīvajos aktos nav definēts, tomēr jēdziena saturu veido tiesu prakse un doktrīna. Par nepārvaramu varu atzīst ārkārtējus, neparedzamus un objektīvi nenovēršamus apstākļus, kas rodas neatkarīgi no puses gribas un padara saistību izpildi faktiski neiespējamu, nevis tikai neizdevīgu.

Tiesu praksē konsekventi izmanto četrus pamatkritērijus:

  • notikums, no kura nav iespējams izvairīties un kura sekas nav iespējams pārvarēt;
  • saprātīga persona līguma noslēgšanas brīdī notikumu nevarēja paredzēt;
  • notikums nav radies pašas puses vai tās kontrolē esošas personas rīcības dēļ;
  • notikums saistību izpildi padara neiespējamu, nevis tikai apgrūtinošu.

Šajā kontekstā neiespējamība nav sinonīms finansiālām grūtībām vai tirgus svārstībām – princips pacta sunt servanda jeb ”līgumi ir jāpilda” saglabā spēku arī sarežģītas ģeopolitiskas situācijas apstākļos.

Ar visu rakstu aicinām iepazīties šeit.