Ilgstoši, smagnēji, sarežģīti, aizdomu un apsūdzības saturā nereti grūti izprotami. Milzu finanšu un cilvēku resursus prasoši. Tāds autoru skaitījumā ir vispārināts raksturojums virknei kriminālprocesu, kas veikti, izmeklējot un iztiesājot procesus par noziedzīgiem nodarījumiem finanšu un ekonomikas jomā. Tostarp lietās par izvairīšanos no nodokļu nomaksas.

Nereti, nosakot aizstāvības un pārstāvības taktiku, no klientiem ir dzirdēts jautājums:

Ja valsts budžetā iemaksāšu aprēķināto nodokli, vai tas nozīmēs, ka ar procesa veicēju vienosimies par krimināllietas aizvēršanu un šis notikums man turpmākajā dzīvē neradīs sarežģījumus?

Diemžēl, sniedzot juridisko palīdzību Latvijas jurisdikcijā, klienti ir jāapbēdina. Jo, pat ja valsts budžetā tiktu iemaksāta aprēķināto nodokļu summa, nediskutējot par izteikto aizdomu vai izvirzītās apsūdzības saturu, jebkurā gadījumā obligāts priekšnoteikums, lai persona vispār varētu cerēt uz kriminālprocesa izbeigšanu pret viņu, joprojām ir nepieciešama vainas atzīšana.

Par šo uzzinot, klienti kļūst vairāk kā domīgi. Sekojoši, tā vietā, lai izlemtu par labu rīcībai, kuras rezultātā valsts drīz vien saņemtu naudas iemaksu, personas nododas ilgstošam un, tostarp, valsts milzu resursu prasošam procesa turpinājumam. Jo, kuram gan būtu griba atzīt sevi par vainīgu, jo īpaši neskaidru un deklaratīvu apsūdzības argumentu situācijā, veikt nekavētu maksājumu valsts labā,  un visbeidzot – labprātīgi sevi pakļaut ilgstošiem ierakstiem valsts reģistros par izdarītu noziedzīgu nodarījumu.

Šeit rodas dabisks jautājums: vai kas mainītos un, vai tomēr ieguvēji nebūtu visas puses, ja Latvijā tiktu ieviesta iespēja izbeigt kriminālprocesu vienošanās procesā bez apsūdzētā vainas atzīšanas?

2024. gadā Tieslietu padome apstiprināja, ka vidējais plānotais krimināllietu izskatīšanas termiņš ir aptuveni 8,7 mēneši pirmajā instancē, 5,7 mēneši apelācijas instancē un vidēji 10 mēneši līdz lietas izskatīšanai kasācijas instancē¹. Taču norādītais termiņš nepavisam neatspoguļo patieso situāciju iztiesāšanas procesā lietās par noziedzīgiem nodarījumiem nodokļu jomā. Valsts kontroles Revīzijas ziņojumā² norādīts, ka viens no iespējamajiem iemesliem ir vienotas prakses un izpratnes trūkums par Krimināllikuma normu piemērošanu. No tā izrietoši novērojama ne vien kriminālprocesu ieilgšana, bet pat potenciāli tiek palielināta iespēja, ka līdzīgos vai salīdzināmos apstākļos vienā gadījumā personas tiek sauktas pie kriminālatbildības, savukārt citā – netiek. Latvijas Republikas ģenerālprokurora ziņojumā par 2023. gadā paveikto un 2024. gada darbības prioritātēm³ norādīts, ka pabeigtu kriminālprocesu skaits, kas ierosināti par noziedzīgiem nodarījumiem nodokļu jomā, ar katru gadu sarūk. Augstais tiesu noslogotības līmenis valstī liek bažīties ne tikai par lietu izskatīšanas ātrumu un kvalitātes standartiem, bet arī par personas, kurai ir tiesības uz aizstāvību, mantiskajiem izdevumiem.

Ņemot vērā, ka krimināllietās par noziedzīgiem nodarījumiem nodokļu jomā bieži iesaistītas ir tieši juridiskās personas, gadījumos, kad mantai kriminālprocesa ietvaros uzlikts arests, juridiskajām personām nākas ciest ievērojamus zaudējumus, kas radušies no ierobežojumiem rīkoties ar naudas līdzekļiem. Savu aktualitāti nezaudē arī jautājums saistībā ar izdevumu segšanu par saņemtajiem juridiskās palīdzības sniedzēja pakalpojumiem, īpaši lietās, kurās norisinās gara un sarežģīta tiesvedība, izceļot gadījumus, kad iesaistītā persona nav Latvijas valstspiederības.

Minēto, kā arī daudzu citu problēmu rašanās iemesls ir Kriminālprocesa likumā nostiprinātais princips, ka, lai kriminālprocesu izbeigtu uz vienošanās pamata, obligāts priekšnosacījums ir vainas atzīšana. Vēl jo vairāk, process šādās situācijās tiek izbeigts uz nereabilitējoša pamata, kas pēc būtības nozīmē personas atzīšanu par vainīgu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā.

Šis priekšnosacījums attur personas izšķirties par to, lai lieta tiktu izbeigta sākotnējos posmos. La arī persona būtu gatava novērst ar noziedzīgo nodarījumu nodarīto kaitējumu (tostarp nomaksāt aprēķinātu nodokli), gan samaksāt citus kriminālprocesa izdevumus lietā, ir tikai pašsaprotama nevēšanās atzīt savu vainu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā.

Lai arī Latvijas kriminālprocesuālā kārtība ir modernizēta vairākkārtīgi, tostarp padarot to mazāk smagnēju un ātrāku, kriminālprocesa izbeigšana vienošanās procesā bez apsūdzētā vainas atzīšanas nav ieviesta. Pat nav redzami virzīta kā nopietni apsverama iniciatīva.

Šajā aspektā Latvijas kriminālprocesuālā kārtība ir gluži līdzīga tai, kas ir spēkā Lietuvā. Arī Lietuvas likums paredz kriminālprocesa izbeigšanas iespējamību vienošanās procesā tikai tad, ja tiek atzīta vaina.

Savukārt Igaunijā jau kopš 2004. gada – Kriminālprocesa likuma reformas rezultātā  ir ieviesti noteikumi, kas paredz, ka jebkura veida vienkāršota procesa, tostarp vienošanās procesa, piemērošana nav atkarīga no vainas atzīšanas. Kā būtiskākais aspekts, ieviešot šādas normas, tika izcelts tieši tas, ka, lai piemērotu vienošanās procedūru, vainas atzīšana nav obligāts priekšnoteikums. Rezultāts šādai, nu jau vairāk kā desmit gadus esošai kārtībai, ir ievērojami atslogota tiesu sistēma. To apliecina Igaunijas Prokuratūras 2023. gada gadagrāmatas dati, kas parāda, ka 30 % no visiem procesuālajiem lēmumiem pieņemti saskaņā ar vienošanos, un tas ir visizplatītākais krimināllietu atrisināšanas veids tiesā. Tādējādi šie dati arī apliecina, ka kriminālprocesos Igaunijā vienošanās procedūrai ir svarīga nozīme, un vairumā gadījumu procesa dalībnieki dod priekšroku tieši šādai procesa izbeigšanas formai.

Šī viedokļraksta autoru ieskatā, lai Latvijā pilnīgi vai vismaz daļēji pārņemtu Igaunijas noteikumus, nebūtu nepieciešami ievērojama apjoma vērtējuma un analīzes sagatavošanās darbi ar vēlāku apjomīgu likuma grozījumu tekstu. Šādu izmaiņu ieviešana, sekojot kaimiņvalsts, kas šo, savukārt “aizņēmusies” no Vācijas, būtu tikai loģisks, visām interesēm atbilstošs solis attīstītākas un efektīvākas tiesību sistēmas virzienā.