2024.gada martā administratīvā tiesa izskatīja strīdu par Valsts ieņēmumu dienesta (VID) atteikumu sniegt arodbiedrībai informāciju, kurai, iespējams, ir komercnoslēpuma statuss.

Raksta autors: Oļegs Spundiņš, SIA “Sorainen ZAB”, vecākais jurists

Lietas būtība

Sabiedrības tiesības piekļūt iestāžu rīcībā esošai informācijai ir vispāratzīts princips gan Eiropas Savienības tiesībās, gan nacionālajā līmenī.

Ievērojot minēto, arodbiedrība vērsās VID ar lūgumu sniegt informāciju par divu uzņēmumu veiktajām valsts sociālās apdrošināšanas obligātajām iemaksām (VSAOI) un vidējo nodarbināto skaitu pa mēnešiem konkrētajā laika periodā.

VID atteica sniegt informāciju norādot, ka arodbiedrības pieprasītā informācija, iespējams, ir komercnoslēpums, un tā nav izsniedzama, kamēr uzņēmumi nav devuši tam atļauju. VID lūdzis arodbiedrībai vispirms pašai iegūt šo atļauju.

Komercnoslēpuma aizsardzības robežas

Kā noskaidroja tiesa, pieprasītā informācija arodbiedrībai bija nepieciešama, lai aizsargātu darbinieku sociāli ekonomiskās tiesības un konstatētu iespējamu koplīguma nepildīšanu, tādējādi novēršot konkrētās nozares uzņēmumu negodīgu konkurenci un izvairīšanos no saistībām.

Tiesa atzina, ka informācijas pieprasījums ir formulēts skaidri, tāpēc ir saprotams, kur informācija tiks izmantota. Tiesas ieskatā arodbiedrībai attiecībā uz pieprasīto informāciju ir īpašs statuss, ko VID vispār netika vērtējis, pielīdzinot arodbiedrību jebkurai privātpersonai. Šajā gadījumā tiesa saskatīja arodbiedrības leģitīmo interesi saņemt pieprasīto informāciju.

Administratīvā tiesa atzina, ka apstāklis, ka informācija satur komercnoslēpumu, nav šķērslis šīs informācijas izsniegšanai, jo tiesības uz komercnoslēpumu nav absolūtas un tām sabiedrības interesēs var noteikt samērīgus ierobežojumus.

Tiesa norādīja uz atziņām Senāta judikatūrā – pamats ierobežot piekļuvi informācijai ir tikai tad, ja pastāv objektīva nepieciešamība aizsargāt konkrētas leģitīmas intereses. Piemēram, lemjot par to, vai izsniedzama VID rīcībā esoša informācija, pirmkārt apsverams, vai pastāv personu, par kuriem tiek prasīta informācija, tiesiskas intereses, kuras aizsargājot, ir pamats pieprasīto informāciju neizsniegt. Ja atbilde ir apstiprinoša, tālāk noskaidrojams, vai iespēja iepazīties ar pieprasīto informāciju var konkrēti un faktiski apdraudēt šo personu aizsargājamās intereses. Turklāt riskam, ka tiks apdraudētas aizsargājamās intereses, ir jābūt saprātīgi paredzamam, nevis tikai hipotētiskam.

Ar visu rakstu aicinām iepazīties šeit.