Vārda brīvība visiem brīžiem nozīmē arī iespējamu neapmierinātību ar to, kā cits šo brīvību izmanto. Gan privātpersonām, gan uzņēmumiem ir tiesības vērsties tiesā par sava goda vai cieņas aizskārumu, un visbiežāk šīs prasības tiek vērstas pret medijiem.

“Bieži vien sabiedrībā pazīstamām personām, piemēram, politiķiem kaut kas nav paticis, kas ir bijis medijos, un tiek celtas goda un cieņas aizskāruma prasības,” raidījumā “Spried ar Delfi” sacīja zvērināta advokāte, “Sorainen” Latvijas biroja vadošā partnere Ieva Andersone, norādot, ka šādas prasības ir tik biežas, ka Augstākā tiesa pat ir sagatavojusi šādu prasību apskatu un tiesu prakses kopsavilkumu.

Runājot par juridiskiem strīdiem ar medijiem, Andersone atzīmēja, ka vispirms svarīgi saprast, ka medijiem savā ziņā ir “divējāda daba”. No vienas puses, mediji īsteno vārda brīvību, kas ir viena no cilvēka pamattiesībām, un to aizsargā gan Satversmes 100. pants, gan Eiropas cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 10. pants. “Tā ir ļoti svarīga tiesība, ko mediji palīdz īstenot, un tādējādi dara arī tā saukto sabiedrības sargsuņa funkciju,” skaidroja Andersone. Taču, no otras puses, mums ir gan sabiedriskie mediji, gan mums arī ir plašs klāsts ar privātajiem medijiem, kas arī ir komercsabiedrības, un tātad darbojas biznesa vidē.

Attiecīgi būtu uzmanīgi jānošķir, kāda ir strīda būtība. Ja strīds ar mediju ir saistīts ar komercdarbību, tad, pēc Andersones teiktā, šādā gadījumā no tiesību piemērošanas viedokļa nevajadzētu pret mediju attiekties īpašāk nekā pret jebkuru citu komercsabiedrību.

Taču otrs variants ir, ja attiecīgā tiesvedība jeb strīds patiesībā ir ar mērķi ietekmēt mediju saturu un mediju īstenoto vārda brīvības funkciju, atzīmēja “Sorainen” Latvijas biroja vadošā partnere.

Raidījuma ierakstu aicinām noskatīties  šeit.