2025.gada noslēgums starptautisko nodokļu pasaulē tostarp paliks atmiņā ar Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas publicētajiem jaunajiem nodokļu konvenciju komentāriem. Tā kā nodokļu konvenciju komentāri tiek mainīti vai papildināti salīdzinoši reti, šim notikumam ir vērts pievērst uzmanību. Būtiskākais jaunums – komentāri par pastāvīgās pārstāvniecības veidošanos, ja fiziska persona strādā attālināti no mājām citā valstī. Šo jautājumu izskatīsim padziļināti.

Raksta autore: Aina Okseņuka, SIA “Sorainen ZAB”, vadošā nodokļu speciāliste

Gadījumos, kad darbinieks strādā no mājām citā valstī un šī nav cita uzņēmuma rīcībā esoša vieta (piemēram, klients, piegādātājs vai saistītais uzņēmums), neskaidrības rada tas, vai uzņēmumam veidojas pastāvīgā pārstāvniecība, pamatojoties uz pastāvīgas uzņēmējdarbības vietas principu (nodokļu konvencijas 5.panta 1.daļa).

Vispārīgi Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (ESAO) modeļa nodokļu konvencijas nosaka, ka pastāvīgā pārstāvniecība veidojas tad, ja uzņēmumam citā valsī tiek konstatēta:

  • pastāvīga uzņēmējdarbības vieta un/vai
  • atkarīgais aģents – persona, kas darbojas uzņēmuma labā un tai ir piešķirtas pilnvaras noslēgt līgumus uzņēmuma vārdā, un tā izmanto šīs pilnvaras.

Jaunie ESAO komentāri attiecas uz pirmā – pastāvīgas uzņēmējdarbības vietas – principa analīzi situācijās, kad persona (darbinieks) veic darbu no mājām citā valstī.

Pastāvīgas uzņēmējdarbības vietas princips paredz, ka vietai, no kuras notiek uzņēmuma darbība, ir jābūt uzņēmuma rīcībā. Bet, ja runa ir par darbu no mājām, praksē šī mājvieta nav brīvā uzņēmuma rīcībā. Tāpēc veidojas neskaidrība par pastāvīgās pārstāvniecības veidošanos tādos apstākļos.

Privātpersonas parasti netiktu uzskatīta par uzņēmuma uzņēmējdarbības vietu, ja persona jebkurā 12 mēnešu periodā ir strādājusi no šīm mājām mazāk nekā 50% no sava kopējā darba laika.

Jaunie ESAO komentāri sniedz papildu skaidrojumus, kā analizēt pastāvīgās pārstāvniecības jautājumu, un ievieš divus būtiskus jauninājumus:

  • jāvērtē, cik ilgu laiku persona veic darbu mājvietā ārvalstī (vismaz 50% no kopējā darba laika var veidot pastāvīgo pārstāvniecību), un
  • jāvērtē, vai uzņēmumam ir kāds komerciāls iemesls šai ārvalstī veikt uzņēmējdarbību.

Ar visu rakstu aicinām iepazīties šeit.