Gatavojoties sarunu festivālam Lampa, mēģināju te apkopot galvenās domas par cukura nodokli – kādēļ, kādēļ tagad, kā tas varētu izskatīties, ko par to svaigā ziņojumā saka Eiropas Komisija?
Bija silta 1985.gada vasara..
Bija pagājuši jau kādi pieci gadi, kopš vairs paslepus nezagu starp Vegetas garšvielu paciņām ieslēptos cukura graudiņus vecāku virtuves saimniecībā. Toreiz iepazinos ar bariņu jauniešu, kopā ar kuriem Rīgas Pionieru Pils orientēšanās sekcijas ietvaros bieži skrējām pa Latvijas mežiem, jūra bija līdz ceļiem un visi dzīvespriecīgi aizrāvāmies ar kontrolpunktu meklēšanas sportu. Vairāk vai mazāk šis pats bariņš joprojām uztur labu komunikāciju savā starpā. Izņemot vienu no šiem vienaudžiem – Gundegu, par kuru pirms 3 gadiem atnāca ziņa, ka viņa diemžēl nav izturējusi cīņu ar diabētu. Tad tikai sāku saprast, kas tas par monstru, kas bērnībā šķita tik iekārojams – cukurs.
Vai nodoklis palīdzēs?
Latvijā jau šobrīd ir izstrādāts Veselības ministrijas Rīcības plāns liekā svara mazināšanai 2025.–2029. gadam. Tajā cukura nodoklis tiek minēts kā viens no iespējamiem instrumentiem cīņā par veselīgāku sabiedrību. Starp citu, kāds spečuks no ēdināšanas industrijas zināja nokomentēt, ka galvenais šāda nodokļa mērķis būtu pasargāt bērnus. Savukārt, valstij ar šo nodokli var rasties papildus līdzekļi, ar ko ārstēt pieaugušos. Nodokli nedrīkst ieviest aiz fiskāliem apsvērumiem. Tieši otrādi – jo mazāk valsts to iekasēs, jo veiksmīgāks šis nodoklis būs. Cerams, ka veselības nodoklis ir vien cīņas pret šo monstru aizsākums. Nodokļu politika daudz plašāk varētu arī atbalstīt cilvēku aktīvāku iesaistīšanos sportošanā, piemēram. Statistikas rādītāji par cilvēku aktīvā darba mūžu (un ieguldījumu ekonomikā) ir kritiski slikti.
Ar visu rakstu aicinām iepazīties Jāņa Taukača nodokļu bloga ierakstā!
