“Mūsu darbā ir daudz novērojumu un atziņu, kas neparādās tiesu nolēmumos, juridiskajos komentāros vai konferenču prezentācijās. Tie ir stāsti par cilvēkiem, uzņēmumu lēmumiem, negaidītām kļūdām un reizēm arī veiksmīgi novērstām krīzēm. Tieši tādēļ šo rubriku esam nosaukuši par “Ko advokāts nestāsta pusdienās”. Tajā dalīsimies ar to profesionālās ikdienas daļu, kas parasti paliek aizkulisēs,” komentē Sorainen partnere, zvērināta advokāte Violeta Zeppa-Priedīte:

Sorainen krimināltiesību komanda ikdienā strādā ar situācijām, kurās juridiskie riski satiekas ar uzņēmējdarbības realitāti. Gadu gaitā esam uzkrājuši daudz pieredzes, palīdzot klientiem orientēties sarežģītās situācijās un risināt jautājumus, kas bieži vien paliek ārpus publiskās telpas.

Tieši tāpēc esam izveidojuši rubriku “Ko advokāts nestāsta pusdienās” – vietu stāstiem, novērojumiem un praktiskām atziņām no mūsu profesionālās ikdienas.

Ar ko sastopamies visbiežāk?

Nozīmīgu mūsu darba daļu veido palīdzība klientiem nodokļu kriminālprocesos, cieši sadarbojoties ar Sorainen nodokļu tiesību ekspertiem.

Vienlaikus arvien biežāk uzņēmumi pie mums vēršas situācijās, kad “iekšējās izmeklēšanas” ietvaros nepieciešams noskaidrot, vai organizācijā ir noticis pārkāpums, kādi ir riski un kā uz tiem reaģēt.

Visbiežāk izmeklējam aizdomas par krāpšanu, mantas piesavināšanos, korupciju, dokumentu viltošanu, sankciju pārkāpumiem, noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju. Šādos gadījumos veicam iekšējās izmeklēšanas, palīdzot uzņēmumiem noskaidrot faktisko situāciju un pieņemt informētus lēmumus par turpmāko rīcību.

Aiz katras lietas ir stāsts

Tomēr juridiskā prakse nav tikai likumi, procesuālie dokumenti un tiesu nolēmumi.

Tā ir arī ikdiena ar sarežģītiem lēmumiem, negaidītiem notikumiem, cilvēciskām kļūdām un reizēm arī veiksmīgi novērstām krīzēm. Nereti tieši šajos stāstos slēpjas vērtīgākās mācības uzņēmumiem.

Tāpēc šajā rubrikā dalīsimies ar:

  • interesantām tendencēm praksē;
  • negaidītām situācijām uzņēmumu dzīvē;
  • biežāk pieļautajām kļūdām;
  • veiksmīgi pārvarētām krīzēm;
  • praktiskām atziņām, ko var izmantot ikviens uzņēmums.

Protams, vienmēr ievērojot klientu konfidencialitāti un advokāta profesijas ētikas prasības.

Šīs reizes stāsts: ar saviem novērojumiem šoreiz dalās zvērināts advokāts Jānis Dobelnieks un zvērināta advokāta palīdze Krista Niklase.

Jānis Dobelnieks apspriež, kāpēc lietās par iespējamu Eiropas Savienības līdzekļu izkrāpšanu izmeklēšana bieži sākas ļoti ātri, kamēr uzņēmumiem, kuri paši kļuvuši par iespējama nozieguma upuriem, nereti nākas ilgstoši cīnīties par savas lietas izmeklēšanu.

Īsumā Jāņa komentārs: Eiropas nauda – kriminālprocess gandrīz garantēts. Komercnoziegumi – izmeklēšana vēl jānopelna.

Kāpēc Eiropas naudu sargā ātrāk nekā uzņēmumu naudu?

Pēdējā laikā praksē arvien biežāk novērojam interesantu tendenci. Ja lietā parādās Eiropas Savienības finansējums, Eiropas Prokuratūras (EPPO) un izmeklēšanas iestāžu reakcija parasti ir ļoti ātra. Savukārt gadījumos, kad iespējamais cietušais ir privāts uzņēmums, ceļš līdz pilnvērtīgai izmeklēšanai nereti izrādās krietni garāks.

Šī atšķirība uzņēmumiem rada ļoti praktisku jautājumu – vai valsts vienlīdz efektīvi aizsargā gan Eiropas, gan privāto kapitālu?

Kad aizdomu pietiek, lai sāktos kriminālprocess

EPPO lietās bieži redzam situācijas, kurās kriminālprocess tiek uzsākts jau agrīnā stadijā, balstoties uz sākotnēju informāciju par iespējamām neatbilstībām projekta īstenošanā.

Tas ne vienmēr nozīmē, ka pārkāpums patiešām ir noticis.

Mūsu praksē vairākkārt nācies pierādīt, ka aizdomas balstījušās nepilnīgā informācijā vai nepareizā projektu apstākļu interpretācijā. Šādās situācijās uzņēmuma galvenais uzdevums ir ātri sakārtot faktus, dokumentus un finanšu plūsmas, lai pierādītu projekta atbilstību un novērstu nepamatotas aizdomas.

Uzņēmumam svarīgais secinājums: ātra iestāžu reakcija pati par sevi vēl nenozīmē, ka aizdomas ir pamatotas.

Bet kas notiek, kad cietušais ir pats uzņēmums?

Pilnīgi citāda aina bieži redzama lietās, kurās runa ir par iespējamiem noziegumiem pret pašu uzņēmumu. Piemēram, bijušais valdes loceklis, iespējams, rīkojies savās interesēs; uzņēmuma līdzekļi novirzīti citām personām; komercnoslēpumi nonākuši konkurenta rīcībā; atklāti viltoti dokumenti; uzņēmumam nodarīti būtiski finanšu zaudējumi.

Šādās situācijās īpašnieki nereti sagaida ātru izmeklēšanu. Tomēr praksē bieži vien vispirms seko ilgstošas pārbaudes, atteikumi uzsākt kriminālprocesu un pārsūdzības.

Rezultātā uzņēmums var zaudēt ne tikai laiku, bet arī iespēju savlaicīgi iegūt pierādījumus vai novērst turpmākus zaudējumus.

Lielākā kļūda ir gaidīt, ka sistēma visu izdarīs pati

Daudzi uzņēmumi pieņem, ka pēc iesnieguma iesniegšanas process virzīsies pats no sevis.

Prakse rāda pretējo.

Bieži vien nepieciešams aktīvi komunicēt ar procesa virzītāju, iesniegt papildu pierādījumus, lūgt konkrētu izmeklēšanas darbību veikšanu, pārsūdzēt nelabvēlīgus lēmumus, vērsties pie uzraugošā prokurora.

Uzņēmumi, kuri procesā iesaistās aktīvi, parasti sasniedz labākus rezultātus nekā tie, kuri aprobežojas ar sākotnēju iesniegumu.

Kāpēc uzņēmumam ir svarīgi tikt atzītam par cietušo?

Vēl viena problēma, ar kuru nākas saskarties praksē, ir juridiskās personas statusa jautājums.

Ja uzņēmums netiek atzīts par cietušo, tā iespējas ietekmēt procesu kļūst ievērojami ierobežotākas. Tas nozīmē mazāk informācijas par lietas virzību un mazāk instrumentu savu interešu aizsardzībai.

Tāpēc cietušā statuss bieži ir ne tikai formāls jautājums, bet būtisks priekšnoteikums efektīvai uzņēmuma tiesību aizsardzībai.

Vai uzņēmumu noziegumi joprojām tiek uztverti kā “vienkārši biznesa strīdi”?

Daļā gadījumu joprojām saglabājas priekšstats, ka konflikti starp uzņēmumiem, īpašniekiem un bijušajiem vadītājiem galvenokārt ir civiltiesiski strīdi.

Tomēr robeža starp neveiksmīgu biznesa lēmumu un noziedzīgu rīcību ir ļoti būtiska.

Ja persona apzināti piesavinās uzņēmuma mantu, izmanto uzticēto amatu savās interesēs, prettiesiski izpauž komercnoslēpumu vai vilto dokumentus, runa vairs nav tikai par komercstrīdu.

Tieši šādu situāciju savlaicīga atpazīšana bieži nosaka, vai uzņēmums spēs efektīvi aizsargāt savas intereses.

Galvenais jautājums

EPPO lietu pieredze rāda, ka tiesībsargājošās iestādes spēj reaģēt ātri un mērķtiecīgi, kad tiek apdraudētas Eiropas Savienības finanšu intereses.

Uzņēmējiem ir pamatotas tiesības sagaidīt līdzvērtīgu attieksmi arī situācijās, kad apdraudēta pašu uzņēmuma manta, komercnoslēpumi vai finanšu līdzekļi.

Jo droša uzņēmējdarbības vide nav tikai jautājums par ES fondu aizsardzību. Tā sākas ar pārliecību, ka arī privāta uzņēmuma tiesības un īpašums tiks aizsargāti efektīvi un savlaicīgi.

Krista Niklase šoreiz dalās ar divām pilnīgi atšķirīgām pieredzēm kriminālprocesos. Vienā neatlaidīga cietušā tiesību aizstāvēšana palīdzēja panākt prokurora iesaisti un lietas virzību, bet otrā klienta īpašuma tiesību ierobežojums turpinās arī tad, kad tā tiesiskais pamatojums faktiski nav atrodams.

Prokurors piekrīt, ka vairāk nekā gadu ilga gaidīšana nav pieņemama

Mūsu klients kļuva par iespējamu krāpšanas upuri un vērsās tiesībsargājošajās iestādēs, cerot uz ātru un rūpīgu izmeklēšanu. Klients izmeklēšanai jau sākotnēji iesniedza apjomīgas un pierādījumos balstītas ziņas par lietā nozīmīgiem apstākļiem.

Taču pagāja vairāk nekā gads, un no izmeklētāja sniegtās informācijas kļuva skaidrs, ka lieta faktiski stāv uz vietas. Netiek darīts nekas.

Ar to mēs nesamierinājāmies. Vērsāmies pie uzraugošā prokurora, norādot, ka cietušajam ir tiesības sagaidīt ne tikai procesa esamību uz papīra, bet arī reālu virzību un atbildes uz būtiskiem jautājumiem.

Prokurors mūsu argumentiem piekrita. Viņš atzina, ka izmeklētājai ir jāsniedz konkrēti norādījumi par turpmākajiem izmeklēšanas soļiem un jānodrošina mērķtiecīgāka lietas virzība.

Šāds lēmums nav pašsaprotams. Nereti cietušie sastopas ar situāciju, kurā sūdzības tiek noraidītas vai arī tiek skaidrots, ka izmeklēšanas gaitu nav iespējams komentēt. Šoreiz prokurors uzsvēra ko ļoti būtisku – ikvienam ir tiesības uz taisnīgu procesu saprātīgā termiņā.

Tā vēl nav uzvara pašā lietā. Taču tas ir svarīgs atgādinājums, ka arī cietušajam ir balss un ka neatlaidība var panākt rezultātu. Dažkārt tieši aktīva savu tiesību aizstāvēšana kļūst par izšķirošo faktoru, lai process atkal sāktu virzīties uz priekšu.

Vienlaikus Kristai arī vilšanās stāsts lietā, kur korporatīvajam klientam palīdzam muitas iestāžu aplamas izpratnes par eksportēto preču klasifikāciju dēļ un kur īsais komentārs būtu šāds:

Termiņi ir beigušies, bet gaidīšana, jeb klienta īpašuma tiesību ierobežojums turpinās.

Kriminālprocesā par iespējamu sankciju pārkāpumu mūsu klientam tika izņemtas preces. Vēlāk tiesa procesā par noziedzīgi iegūtu mantu nepārprotami secināja – šīs preces nav saistītas ar izmeklējamo noziedzīgo nodarījumu. Loģiski šķistu, ka stāstam šeit būtu jābeidzas un precēm jāatgriežas pie īpašnieka.

Tomēr tās joprojām atrodas valsts rīcībā. Kāpēc? Izmeklētāja skaidrojums ir lakonisks – vēl nav saņemta atbilde uz Eiropas izmeklēšanas rīkojumu. Tas pats par sevi nebūtu nekas neparasts, ja vien šī rīkojuma izpildes termiņš jau nebūtu beidzies.

Situāciju padara vēl savdabīgāku tas, ka precēm nav uzlikts arests. Tas nozīmē, ka nepastāv ne arestam raksturīgie termiņi, ne regulāra nepieciešamības izvērtēšana tiesā. Rezultātā klienta īpašuma tiesības tiek ierobežotas faktiski bez jebkāda laika ierobežojuma.

Veidojas paradoksāla situācija. Tiesa ir pateikusi, ka preces nav saistītas ar izmeklējamo noziedzīgo nodarījumu. Arests nav piemērots. Eiropas izmeklēšanas rīkojuma termiņi ir beigušies. Taču īpašnieks savu mantu joprojām nevar saņemt.

Tikmēr preces turpina glabāt valsts. Tas rada izmaksas, kuras pats izmeklētājs atzinis par nepamatotām. Proti, valsts par nodokļu maksātāju līdzekļiem uztur ierobežojumu, kura nepieciešamība kļūst arvien grūtāk izskaidrojama.

Arī sūdzība uzraugošajam prokuroram situāciju nav mainījusi.

Tādēļ šobrīd galvenais jautājums vairs nav par gaidāmo atbildi uz Eiropas izmeklēšanas rīkojumu.

Galvenais jautājums ir cits – cik ilgi demokrātiskā tiesiskā valstī var turpināties īpašuma tiesību ierobežojums bez skaidra tiesiska pamata, bez termiņa un bez garantijām, ka gaidīšanai vispār būs beigas?