Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (ESAO) darba grupa publicējusi Transfertcenu vadlīniju VII.nodaļas “Grupas iekšējie pakalpojumi” pārskatīto projektu, kas no 2026.gada 1.jūnija līdz 22.jūlijam tika nodots publiskai apspriešanai. Projekta deklarētais mērķis nav mainīt analīzes pamatprincipus, bet gan saskaņot VII.nodaļu ar I.–III.nodaļu un papildināt to ar ilustratīviem piemēriem. Tomēr tā praktiskā nozīme ir būtiskāka – lai arī metodoloģiskā pieeja paliek nemainīga, praktiskais pielietojums – gan labuma konstatēšanā, gan cenas pamatošanā – sašaurinās.

Raksta autors: Edgars Hercenbergs, SIA “Sorainen ZAB”, zvērināta advokāta palīgs

Latvijas kontekstā šīs izmaiņas ir vērts skatīt kopsakarā ar diviem pretējiem atskaites punktiem. Proti, sabiedrības ar ierobežotu atbildību (SIA) “JELD-WEN LATVIJA” lietā (Administratīvās rajona tiesas 2024.gada 12.februāra spriedums lietā A42-00025-24/37) grupas iekšējie vadības pakalpojumi atzīti par faktiski nenotikušiem darījumiem fiskāla labuma gūšanai. Savukārt SIA “Samsung Electronics Baltic” lietā (Senāta 2018.gada 20.februāra spriedums lietā SKA-17/2018) uzcenojuma bāze starpniecības darījumos tika lemta par labu nodokļu maksātājam. Pirmā lieta attiecas uz darījuma esību un labumu, otrā – uz cenu un caurplūdes izmaksām (pass-through costs). Šī projekta ietvaros tās interpretējamas kā vienotas analīzes divi secīgi soļi.

Projekta statuss

Projekts ir darba grupas sagatavots diskusiju materiāls, kas neatspoguļo Fiskālo lietu komitejas (ESAO orgāns, kas nosaka starptautiskos nodokļu standartus) viedokli. Kamēr norit konsultācijas, uz to var atsaukties vienīgi kā uz interpretācijas avotu, nevis kā uz nodokļu maksātājiem vai administrācijai saistošu pieeju.

Projekts piedāvā būtisku precizējumu, proti, tas aizliedz noliegt pakalpojumu tāpēc vien, ka saņēmējs strādā ar zaudējumiem vai sagaidāmais labums vēlāk nav iestājies, – pietiek ar saprātīgi sagaidāmu labumu darbības brīdī

Latvijas līmenī jautājums sašaurinās līdz divām alternatīvām: vai nu ESAO vadlīnijas paliek kā rekomendējoša rakstura interpretācijas palīglīdzeklis, vai arī iegūst normatīva akta spēku (piemēram, zemas pievienotās vērtības pakalpojumu vienkāršotā kārtība tradicionāli ir regulēta Ministru kabineta noteikumos Nr.677 “Uzņēmumu ienākuma nodokļa likuma normu piemērošanas noteikumi”). Tikmēr noteicošā loma joprojām ir tiesu praksei.

Ar visu rakstu aicinām iepazīties šeit.