Latvijas tiesību akti

Raksta autore: Aija Lasmane

Grozījumi likumā “Par nodokļiem un nodevām”

Šā gada 21. novembrī tika izsludināts likums “Grozījumi likumā “Par nodokļiem un nodevām””.

Pārskatīts Transfertcenu dokumentācijas regulējums

Grozījumi būtiski pārskata Latvijas transfertcenu (TC) regulējumu, lai to tuvinātu citu ES dalībvalstu praksei un mazinātu nodokļu maksātāju administratīvo slogu. Pašreizējais regulējums Latvijā ir ievērojami stingrāks nekā kaimiņvalstīs, jo prasa regulāru un apjomīgu dokumentācijas iesniegšanu neatkarīgi no riska līmeņa. Tas palielina uzņēmumu izmaksas un var mazināt Latvijas investīciju pievilcību. Jaunais regulējums paredz līdzsvarot risku pārvaldību ar samērīgām administratīvajām prasībām.

Galvenā izmaiņa ir kontrolēto darījumu pārskata ieviešana — strukturēts TC datu kopsavilkums, ko iesniedz VID EDS 12 mēnešu laikā pēc pārskata gada beigām. Pārskats aizstās nepieciešamību iesniegt pilnu TC dokumentāciju automātiski katru gadu. Tas būs jāiesniedz tikai tad, ja kontrolēto darījumu summa pārsniedz 250 000 EUR, koncentrējot uzraudzību uz būtiskākajiem darījumiem. Pārskatā tiks norādīti galvenie TP elementi: darījuma raksturojums, metode, salīdzināmie dati, testējamā puse un būtiskie finansiālie rādītāji.

Tāpat likums ievērojami paaugstina TC dokumentācijas sliekšņus, piemēram, globālās dokumentācijas sagatavošana būs nepieciešama tikai tad, ja kontrolēto darījumu apjoms pārsniedz 20 miljonus EUR (iepriekš 15 miljonus). Tāpat darījumu iekļaušanas slieksnis tiek pacelts no 20 000 uz 90 000 EUR, kas atbilst Lietuvas līmenim. Šie sliekšņi ir būtiski TC kontekstā, jo nosaka, kuri darījumi ir pietiekami ekonomiski nozīmīgi, lai tiem piemērotu detalizētu TC analīzi. Vēl viena centrāla izmaiņa ir tā, ka vietējā un globālā dokumentācija turpmāk būs jāiesniedz VID tikai pēc pieprasījuma, nevis automātiski noteiktos termiņos. Tas nozīmē, ka sagatavošanas pienākums saglabājas, bet iesniegšana tiek balstīta uz nodokļu administrācijas riska izvērtējumu, kas ir izplatītā prakse ES valstīs. Šāds modelis nodrošina, ka TC dokumentāciju uzņēmumi uztur aktuālu, bet netiek noslogoti ar regulāru iesniegšanu bez vajadzības.

Grozījumi tiks piemēroti darījumiem, kas veikti, sākot ar 2025. gada pārskata gadu.

Grozījumi ievieš kriptoaktīvu ziņošanu (DAC8)

Grozījumi daļēji īsteno 2011. gada Administratīvās sadarbības direktīvas (2023/2226) grozījumu direktīvu (DAC8) un ievieš starptautisko kriptoaktīvu ziņošanas sistēmu (CARF). Lai transponētu visas DAC8 prasības, attiecīgas izmaiņas tiks veikti arī vairākos Ministru kabineta noteikumos.

Grozījumi ievieš pienākumu nodokļu maksātājam, iestājoties nodokļu tiesību aktos noteiktajiem nosacījumiem, iesniegt pārskatu par darījumiem ar kriptoaktīviem. Grozījumi precizē, ka termins “kriptoaktīvs” atbilst terminam, kas lietots Kriptoaktīvu tirgu (MiCA) regulas (2023/1114) 3. panta 1. daļas 5. punktā.

Turklāt grozījumi pilnvaro Ministru kabinetu izdot detalizētus noteikumus.

VID var piemērot nodokļu maksātājiem sodu līdz 14 000 EUR par neatbilstību.

Visbeidzot, finanšu kontu informācijas automātiskās apmaiņas nolūkos grozījumi:

  • paplašina “finanšu aktīvu” jēdzienu, iekļaujot jebkādas intereses ziņojamajos kriptoaktīvos;
  • paplašina ziņojamās informācijas apjomu, iekļaujot elektronisko naudu (kā definēts) un centrālās bankas digitālo valūtu (kā definēts); un
  • paredz, ka “ziņojams kriptoaktīvs” ir jebkurš kriptoaktīvs, izņemot tos, attiecībā uz kuriem nodokļu maksātājs, kuram ir jāiesniedz nodokļu ziņojums par darījumiem ar kriptoaktīviem, ir pienācīgi secinājis, ka to nevar izmantot maksājumu vai ieguldījumu vajadzībām. Ziņojams kriptoaktīvs neietver elektronisko naudu un centrālās bankas digitālo valūtu. ES dalībvalstīm lielākā daļa DAC8 noteikumu ir jātransponē līdz 2025. gada 31. decembrim un jāpiemēro nacionālo tiesību aktu noteikumi no 2026. gada 1. janvāra. Pirmais pārskata gads būs 2026. gads.

 

Rakstu autore: Natālija Ķīse 

Grozījumi Transportlīdzekļa ekspluatācijas nodokļa un uzņēmumu vieglo transportlīdzekļu nodokļa likumā

Šā gada 17. oktobrī izsludināti grozījumi Transportlīdzekļa ekspluatācijas nodokļa un uzņēmumu vieglo transportlīdzekļu nodokļa likumā, kas kopumā paredz un precizē vairākus atbrīvojumus no transportlīdzekļa ekspluatācijas nodokļa (TEN):

  • No TEN tiek atbrīvoti elektroskrejriteņi;
  • TEN atbrīvojums piemērojams personām ar invaliditāti vai personai, kurai apgādībā ir bērns ar invaliditāti, attiecinot to uz transportlīdzekļiem, kas atbilst M1 (pasažieru) vai N1 (kravas ar pilnu masu līdz 3500 kg) kategorijai;
  • TEN nav jāmaksā par vienu M1 vai N1 kategorijas transportlīdzekli, kura īpašniekam, turētājam vai valdītājam aizgādnībā ir persona ar I vai II invaliditātes grupu.

Papildus grozījumi paredz jaunu atbrīvojumu no Uzņēmumu vieglo transportlīdzekļu nodokļa (UVTN), komersantiem, kas nodarbojas ar transportlīdzekļu tirdzniecību. Proti, UVTN nav jāmaksā par reģistrācijas mēnesi un nākamo mēnesi, ja komersants vai ārvalsts komersanta filiāle, kurai saskaņā ar likumu ir ierīkota un reģistrēta transportlīdzekļu tirdzniecības vieta, pirmoreiz reģistrē Latvijā savā īpašumā esošu vai iegādātu pārdošanai paredzētu transportlīdzekli, kura izlaiduma gads ir kārtējais gads vai 10 iepriekšējie gadi.

Tādējādi transportlīdzekļu tirgotāji, reģistrējot līdz 10 gadus vecus pārdošanai paredzētus transportlīdzekļus, varēs piemērot UVTN atbrīvojumu uz diviem mēnešiem.

Grozījumi stājas spēkā šā gada 1. novembrī, taču lielākoties būs piemērojami no 2026. gada 1. janvāra.

 

Grozījumi Ministru kabineta noteikumos Nr. 86 “Muitas maksājumu parāda galvojumu un avansa iemaksu administrēšanas noteikumi”

Šā gada 11. novembrī Ministru kabinets pieņēma grozījumus 2018. gada 13. februāra noteikumos Nr. 86 “Muitas maksājumu parāda galvojumu un avansa iemaksu administrēšanas noteikumi”, lai nodrošinātu vienotu izpratni par galvojuma tvērumu gadījumos, kad galvojumu ļauts sniegt personai, kas nav un nevar kļūt par muitas maksājumu parādnieku, un vienlaikus pilnveidotu muitas maksājumu parāda administrēšanas procesu.

Lai pieņemtu citas personas, kas nav un nevar kļūt par parādnieku, galvojumu, muitas iestādei ir jākonstatē, ka tiek iesniegts tāds galvojums, kas attiecas uz parādnieku un tā muitas parādu. Proti, ja šī cita persona sniedz galvojumu par parādnieka vai personas, kas par tādu var kļūt, parādu, ir jākonstatē, ka galvinieks galvojuma ņēmējam (citai personai; starpniekam) ir ļāvis galvojumu izmantot trešās personas muitas parāda nodrošināšanai.

Jau no šā gada 25. marta muitas dienesti nepieņem personas, kura nav galvojuma ņēmējs, iespējamā vai esošā muitas parāda nodrošināšanai iesniegtus galvojumus, ko galvinieks (banka vai apdrošināšanas sabiedrība) ir atļāvis izmantot tikai galvojuma ņēmēja, bet ne citas personas finansiālo saistību nodrošināšanai.

Līdz ar to ar grozījumiem tiek precizēta minētā kārtība:

  • Turpmāk galvojumu muitas iestādei drīkstēs iesniegt persona, kas pati nav un nevar kļūt par parādnieku, tikai tad, ja galvinieks būs skaidri pilnvarojis šo personu izmantot galvojumu trešās personas muitas parāda nodrošināšanai;
  • Tiek svītrota prasība VID informēt galvinieku par muitas deklarācijas pārbaudes uzsākšanu. Turpmāk galvinieks tiks informēts tikai tad, ja parādnieks nepildīs savas saistības;
  • Turpmāk muitas maksājumu parāda piedziņu VID var balstīt ne tikai uz nodokļu kontroles rēķinu, bet arī uz nodokļu audita rezultātā pieņemtu lēmumu;
  • VID turpmāk informēs gan galvinieku, gan galvojuma ņēmēju, ja parādnieks nav galvojuma devējs un nav samaksājis muitas maksājumu parādu, un varēs vērsties pret abām minētajām ar prasību 30 dienu termiņā samaksāt muitas pamatparādu, ievērojot galvojuma summu un nosacījumus;
  • Tiek svītrots VID pienākums nosūtīt parādniekam rakstisku brīdinājumu ar papildu termiņu muitas parāda samaksai pirms prasības vēršanas pie galvinieka, jo praksē piedziņa jau tiek uzsākta uzreiz pēc pamattermiņa nokavējuma;
  • Vispārējā galvojuma atļauju būs iespējams apturēt, ja izpildās viens no diviem MK noteikumu 70. punkta nosacījumiem — vai nu atļaujas turētājs vairs neatbilst noteikumu 62. punkta prasībām, vai arī galvinieka saistības vairs nav spēkā.

Grozījumi stājās spēkā 21. novembrī.

 

Grozījumi Dzīvokļa īpašuma likumā

Šā gada 28. novembrī izsludinātie grozījumi Dzīvokļa īpašuma likumā precizē dzīvokļu īpašnieku kopības pienākumus nodokļu jomā, ieviešot ieņēmumu slieksni, no kura iestājas pienākums reģistrēties kā nodokļu maksātājam – ja ieņēmumi pārskata gadā pārsniedz valstī noteiktās divas minimālās mēneša algas, kopībai ir jāreģistrējas VID, savukārt kopībām ar nelieliem ieņēmumiem šāds pienākums vairs neveidojas.

Tāpat grozījumi precizē pārvaldnieka lomu, proti, kopība tiek pielīdzināta juridiskajai personai arī grāmatvedības jomā, līdz ar to pārvaldnieks (vai pilnvarotā persona) kā tās “valdes loceklis” ir atbildīgs par kopības grāmatvedības kārtošanu. Papildus grozījumiem Dzīvokļa īpašuma likumā, veicami grozījumi arī Grāmatvedības likumā, lai nostiprinātu dzīvokļu īpašnieku kopību kā tiesību subjektu uz kuru attiecināms Grāmatvedības likums.

Papildus dzīvokļu īpašnieku kopība darījumos ar kredītiestādēm ir pielīdzināma juridiskajai personai, kas atvieglotu dzīvokļu īpašnieku kopību darbību civiltiesiskajā apritē, piemēram, tā spētu atvērt kontu kredītiestādē.

Grozījumi stājas spēkā 2026. gada 5. janvārī.

 

Grozījums Ministru kabineta noteikumos Nr. 656 “Noteikumi par minimālās mēneša darba algas apmēru normālā darba laika ietvaros un minimālās stundas tarifa likmes aprēķināšanu”

Šā gada 19. novembrī pieņemts grozījums Ministru kabineta 2015. gada 24. novembra noteikumos Nr. 656 “Noteikumi par minimālās mēneša darba algas apmēru normālā darba laika ietvaros un minimālās stundas tarifa likmes aprēķināšanu”, kas ievērojot MK noteikumos Nr. 730 noteikto minimālās mēneša darba algas noteikšanas un pārskatīšanas kārtību, nosaka minimālās mēneša darba algas apmēru 2026. gada 1. janvāra 780 EUR mēnesī.

Vienlaikus atbilstoši likumam “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 2026. gadā mēneša neapliekamais minimums būs 550 EUR mēnesī.

 

Raksta autore: Inese Zladeja

Grozījumi Uzņēmumu ienākuma nodokļa likumā

2025. gada 13. novembrī Saeimā iesniegts likumprojekts “Grozījumi Uzņēmumu ienākuma nodokļa likumā”, kas paredz noteikt, ka ostu pārvaldes ir uzņēmumu ienākuma nodokļa (UIN) maksātājas, lai nodrošinātu regulējuma saderību ar ES iekšējā tirgus prasībām (t. sk. valsts atbalsta risku novēršana).

Eiropas Komisija, vērtējot ostu darbību, ostu pārvaldes saimnieciskās darbības aspektā uzskata par “uzņēmumiem” konkurences tiesību izpratnē; līdz ar to atšķirīgs UIN režīms var radīt selektīvu ekonomisku priekšrocību un valsts atbalsta risku.

Likumprojekts paredz, ka grozījumi stājas spēkā 2026. gada 1. janvārī (ar piemērošanu no pārskata gada, kas sākas 2026. gadā).

 

Latvijas tiesu prakse

Rakstu autors: Oļegs Spundiņš

Apgabaltiesa pārskata VID nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas latiņu (A420177323)

Lietas konteksts – prettiesisks audits un kukuļa draudi

Pieteicēja, juridiskā persona, vērsās tiesā pēc tam, kad VID ģenerāldirektors 2022. gada sākumā bija atcēlis sākotnējo lēmumu par nodokļu audita rezultātiem. Audits ilga no gandrīz 2 gadus. Lietā konstatējami sekojošie būtiskie apstākļi:

  • Prettiesisks lēmums – ar sākotnējo VID lēmumu pieteicējai tika papildus aprēķināts PVN, soda nauda un nokavējuma nauda, kā arī samazināts atmaksājamais PVN. Kopumā sastādot nepilnus 100 000,00 EUR. Lēmumu ģenerāldirektore atcelta, jo netika konstatēti pietiekami pierādījumi pieteicējas apzinātai līdzdalībai nodokļu samazināšanas plānā, noformējot darījumus ar cita ES dalībvalsts uzņēmumiem.
  • Izpildes nodrošinājuma līdzekļi – jau pirms audita pabeigšanas, sākot ar 2019. gada  oktobri, VID pieņēma vairākus lēmumus par izpildes nodrošinājuma līdzekļu piemērošanu. Šie līdzekļi ietvēra aizliegumu izmaiņu reģistrācijai komercreģistrā, aizliegumu reģistrēt komercķīlas un zemesgrāmatā reģistrētu ķīlu 892 630 EUR apmērā uz diviem pieteicējas īpašumiem. Vēlāk tika apķīlātas arī PVN pārmaksas un naudas līdzekļi pie lielākiem sadarbības partneriem.
  • Korupcijas risks un informācijas noplūde – pieteicēja norādīja, ka neilgi pēc audita uzsākšanas valdes loceklim tika pieprasīts kukulis, un par šo faktu ierosināts kriminālprocess. Pieteicēja apgalvoja, ka turpmākā VID darbība bijusi atriebība. Apgabaltiesa konstatēja, ka prettiesiska naudas līdzekļu pieprasīšana notika no personām, kas bija ciešā saistībā ar auditu uzraugošajām VID amatpersonām, liecinot par informācijas prettiesisku izpaušanu no Dienesta puses.
  • Audita novilcināšana – audits ilga gandrīz divus gadus, kas ir būtiski ilgāk par likumā noteikto 90 dienu termiņu. Tiesa secināja, ka VID rīkojās neatbilstoši labas pārvaldības principam, būtisku informāciju (par preču transportēšanu no Latvijas) pieprasot tikai vairāk nekā gadu pēc audita sākšanas.

Pieteicēja lūdza atlīdzināt atrauto peļņu 1,5 milj. EUR, pamatojot to ar zaudēto sadarbību ar vienu no darījumu partneriem, juridiskos izdevumus (ap 42 k. EUR) un nemantisko kaitējumu (10 k. EUR) par reputācijas aizskārumu un ilgstošo nenoteiktību.

Tiesas vērtējums

Tiesa uzsvēra, ka atrauta peļņa ir jāpierāda.

Uz šī pamata tiesa noraidīja prasījumu par atrautās peļņas atlīdzināšanu 1,5 milj. EUR apmērā. Apgabaltiesa uzsvēra, ka Civillikuma un Atlīdzināšanas likuma normas prasa ar pierādījumiem apliecināt, ka peļņa būtu gūta ar tiesisku pierādījumu ticamības pakāpi. Tiesa atzina, ka lietā netika pierādīta tieša cēloņsakarība starp VID rīcību un sadarbības līguma nenoslēgšanu, uz kuru pieteicēja balstīja aprēķinu. Tāpat par spekulatīviem atzīti aprēķini, kas balstīti uz 2022. gada ārkārtējo peļņas kāpumu, nevis 2021. gada tirgus datiem.

Juridiskie izdevumi

Lai gan pieteicēja prasīja ap 42 000 EUR par juridisko palīdzību, tiesa to neapmierināja pilnā apmērā, tomēr atkāpās no striktas MK noteikumu piemērošanas. Apgabaltiesa, ņemot vērā Satversmes tiesas atziņas par nepieciešamību atlīdzināt izdevumus saprātīgā apmērā, atzina, ka pieteicējai bija objektīvi nepieciešams sniegt vairākus dokumentus saistībā ar audita vilcināšanu un sarežģītību.

Tāpēc tiesa divkāršoja MK noteikumos paredzētos ierobežojumus (stundu un dokumentu skaitu), palielinot kopējo atlīdzināmo summu nosakot 2329,25 EUR apmērā, kas tomēr ir tālu no reālajām pieteicējas juridisko pakalpojumu izmaksām.

Nemantiskais kaitējums

Negaidīti pieteicējai tika atlīdzināts nemantiskais kaitējums 5000 EUR apmērā. Par atlīdzinājuma pamatu tiesa atzina – ilgstošu tiesisko nenoteiktību (audits ilga vairāk nekā divus gadus), un šajā periodā VID piemēroja nesamērīgus nodrošinājuma līdzekļus, kas faktiski apdraudēja pieteicējas saimniecisko darbību, kā arī nodarīja kaitējumu reputācijai. Papildus tika ņemta vērā informācijas noplūde ar auditu saistītajā kriminālprocesā.

Secinājums

Spriedums apstiprina, ka bez precīziem pierādījumiem par tiešu cēloņsakarību starp iestādes kļūdu un atrautās peļņas apmēru, šādi prasījumi tiks noraidīti. Taču nesamērīgu ietekmēšanas līdzekļu piemērošana var radīt tiesisko pamatu nemantiskā kaitējuma atlīdzināšanai, un kā mēs redzam izskatāmajā lietā – tiesa jau ir gatava noteikt MK noteikumus pārsniedzošu atlīdzības apmēru par juridisko palīdzību sarežģītās lietās. Cerams, ka tas ir tikai sākums reālo juridisko izdevumu kompensācijas apmēru noteikšanai, un mēs pieredzēsim tā pielīdzināšanu tirgus situācijai Latvijā.

 

Vai valdes amata atstāšana pirms audita beigām atbrīvo no “riska personas” statusa? (A420194725)

Spriedumā analizēts būtisks jautājums par brīdi, kad uzskatāms, ka komercsabiedrībai ir “izveidojušies nokavētie nodokļu maksājumi” likuma “Par nodokļiem un nodevām” 1. panta 31. punkta “e” apakšpunkta izpratnē – vai tas ir brīdis, kad tiek veikti darījumi, vai brīdis, kad VID pieņem lēmumu par uzrēķinu.

Lietas faktiskie apstākļi

Pieteicējs (fiziskā persona) bija komercsabiedrības valdes loceklis laika posmā no 2022. gada septembra līdz 2024. gada aprīlim. Pēc tam, kad pieteicējs jau bija atstājis amatu, VID noslēdza nodokļu auditu, konstatējot, ka pieteicēja pilnvaru laikā (2022.–2024.) uzņēmums grāmatvedībā uzrādījis fiktīvus darījumus, nepamatoti atskaitot priekšnodokli.

Rezultātā uzņēmumam tika aprēķināts nodokļu parāds virs 750 000 EUR, un VID pieņēma lēmumu iekļaut bijušo valdes locekli riska personu sarakstā.

Strīda būtība

Pieteicējs uzskatīja lēmumu par nepamatotu, argumentējot, ka brīdī, kad viņš pildīja amata pienākumus, nodokļu parāds juridiski vēl nebija konstatēts (audita lēmums pieņemts vēlāk). Tādējādi viņam nebija iespējas veikt likumā paredzētās darbības – pagarināt termiņus vai iesniegt maksātnespējas pieteikumu – lai izvairītos no riska personas statusa.

Tiesas galvenās atziņas

Tiesa noraidīja pieteikumu, nostiprinot šādas atziņas:

  • Parāda rašanās un tā konstatēšanas brīdis

Tiesa strikti nodalīja materiāltiesisko parāda rašanos no procesuālās konstatēšanas. Nodokļu parāda “izveidošanās” brīdis ir tā aprēķināšanas brīdis atbilstoši konkrētajai darbībai vai darījumam, nevis VID pārbaudes vai lēmuma pieņemšanas brīdis.

  • Amatpersonas atbildība ir piesaistīta rīcībai

Lai gan audits noslēdzās pēc pieteicēja aiziešanas, parāds radās tieši viņa pilnvaru laikā veikto darbību (fiktīvu darījumu grāmatošanas) rezultātā.

  • Preventīvais mērķis

Riska personas institūta mērķis ir liegt iespēju negodprātīgām personām turpināt komercdarbību. Arguments, ka persona vairs nevarēja ietekmēt uzņēmumu pēc aiziešanas, nav ņemams vērā, ja prettiesiskā rīcība (vai bezdarbība, nenodrošinot pareizu nodokļu nomaksu) notikusi amata pildīšanas laikā.

Secinājums

Valdes locekļa atkāpšanās no amata pirms nodokļu audita rezultātu paziņošanas neatbrīvo no iekļaušanas riska personu sarakstā, ja nodokļu pārkāpumi pēc būtības veikti viņa pilnvaru laikā.

 

Rakstu autore: Natālija Ķīse 

Nodokļu krimināllietu tendences: Senāts kārtējo reizi noraida nosacīta soda piemērojamību par izvairīšanos no nodokļu nomaksas lielā apmērā

Šā gada 4. novembrī Senāts pieņēma lēmumu krimināllietā, kurā apsūdzētais, būdams maksātnespējas administrators un vienīgā amatpersona ar paraksta tiesībām, noslēdza līgumu par maksātnespējīgā uzņēmuma “OGRES TRIKOTĀŽA” mantas pārdošanu par 785 290 EUR, no kuriem 136 290 EUR veidoja PVN, taču šo nodokli nenomaksāja un vairākkārt maldināja VID darbinieku par to, ka tas ticis vai tiks izdarīts.

Pirmās instances tiesa šādu rīcību atzina par izvairīšanos no nodokļu nomaksas un zaudējumu nodarīšanu valstij lielā apmērā, par ko apsūdzētajam noteica sešu mēnešu brīvības atņemšanu, aizliegumu divus gadus ieņemt valdes locekļa amatu un daļēju mantas konfiskāciju. Savukārt apelācijas instances tiesa, samazināja brīvības atņemšanas soda apmēru un lēma, ka tas izciešams nosacīti.

Senāta viedoklis

Senāts atcēla apelācijas instances lēmumu tajā daļā, ar ko apsūdzētajam apgabaltiesa noteica nosacītu brīvības atņemšanas sodu un atcēla arestu viņam piederošajam nekustamajam īpašumam. Lieta šajā daļā nodota jaunai izskatīšanai Rīgas apgabaltiesā.

Senāts atzīmē, ka apelācijas instances tiesa pamatoti atzinusi, ka pastāv iespēja samazināt pirmās instances tiesas noteikto brīvības atņemšanas soda apmēru, tomēr tā nav pietiekami izvērtējusi, vai ir juridisks un faktiskos apstākļos balstīts pamats brīvības atņemšanas sodu noteikt nosacīti, vien formāli atsaucoties uz noziedzīgā nodarījuma raksturu un nodarīto kaitējumu. Gadījumā, ja tiesa atzīst par iespējamu piemērot nosacītu sodu personai, kura izdarījusi smagu vai sevišķi smagu noziegumu, pieņemtais lēmums īpaši jāmotivē.

Ņemot vērā, ka apsūdzētajam inkriminētais nodarījums kvalificējams kā smags noziegums, nosacītas notiesāšanas piemērošanai bija nepieciešams īpaši rūpīgs un detalizēts pamatojums, kā arī izvērtējums no vispārējās prevencijas viedokļa. Tādēļ, atkārtoti izskatot lietu, apelācijas instances tiesai ir vispusīgi jāizvērtē gan apstākļi, kas var pamatot reāla brīvības atņemšanas soda piemērošanu, gan apstākļi, kas varētu attaisnot citu, alternatīvu sankciju piemērošanu.

Šādi apstākļi ietilpst to apstākļu kategorijā, kuru nozīme konkrētajā lietā ir nosakāma, tikai novērtējot tos kopsakarā ar citiem apstākļiem. Tādēļ nav izslēgts, ka kopsakarā ar apstākļiem, kas norāda uz brīvības atņemšanas soda reālas piemērošanas nepieciešamību, tie var iegūt noteicošu nozīmi un kalpot par pamatu reāla brīvības atņemšanas soda piemērošanai.

Līdzīga prakse aplūkota Nodokļu vēstīs, Decembris 2024.

 

Izvairīšanās no nodokļu nomaksas pierādīšanā nav vietas tiesas prezumpcijām

Šā gada 19. novembrī Senāts pieņēma lēmumu lietā par izvairīšanos no nodokļu nomaksas, kurā sniedza un stiprināja nozīmīgas atziņas jautājumos par pierādījumu vērtēšanas un vainas pierādīšanas pareizu procesuālo kārtību krimināllietu iztiesāšanā.

Lieta saistās ar ordināru faktiskās situācijas būtību – uzņēmuma valdes loceklis sadarbībā ar grāmatvedi iekļāva nodokļa deklarācijā fiktīvas izmaksas, nepamatoti samazinot peļņu un izrietoši valstij maksājamo uzņēmuma ienākuma nodokļa apmēru (zaudējums valstij 58 650 EUR). Ar apgabaltiesas spriedumu apsūdzētie nav sodīti ar brīvības atņemšanu, bet naudas sodiem, vienlaikus atņemot tiesības uz 2 gadiem ieņemt valdes locekļa un grāmatveža amatus.

Ar lēmumu izlemtie jautājumi:

  1. Nepilnīga apsūdzība neaizskar apsūdzēto tiesības uz aizstāvību

Senāts vērtēja, vai lietā izvirzīto apsūdzību saturs ietvēra pietiekamu informāciju par apsūdzēto darbībām, lai konstatētu, ka izpildās apsūdzētajiem inkriminētā nozieguma sastāvs un attiecīgi, vai apsūdzētie ir notiesājami.

Apsūdzības neietvēra informāciju par uzņēmumu ienākuma nodokļa deklarācijas nepatieso saturu un tās iesniegšanu VID. Praksē ir situācijas, kurās no valsts apsūdzību uzturošās iestādes nevar ikreiz prasīt tādu faktisko apstākļu izklāstu, kas sīkāk nav konkretizējams, līdz ar to apsūdzībā ir pieļaujamas mazāk stingras prasības. Tomēr minētais izņēmums pieļaujams tikai tad, ja sīkākas detaļas objektīvi nav noskaidrojamas un nenoskaidrotie apstākļi vai detaļas nav šķērslis konstatēt visas attiecīgā noziedzīgā nodarījuma pazīmes.

No tiesu prakses tai skaitā arī izriet, ka, formulējot minēto apsūdzību, jāņem vērā likuma „Par nodokļiem un nodevām” 1. panta 14. punktā sniegtais skaidrojums par to, ka izvairīšanās no nodokļu vai nodevu maksāšanas ir:

  1. apzināta nepatiesas informācijas sniegšana nodokļu deklarācijās;
  2. nodokļu deklarāciju, informatīvo deklarāciju vai nodokļu administrēšanai un kontrolei nepieciešamās pieprasītās informācijas neiesniegšana;
  3. nelikumīga nodokļu atvieglojumu, priekšrocību un atlaižu piemērošana; vai
  4. jebkura cita apzināta darbība vai bezdarbība, kuras dēļ nodokļi vai nodevas nav samaksātas pilnā apmērā vai daļēji.

Ievērojot minēto, sastādot apsūdzību, prokurors nav ņēmis vērā, ka tajā bija jānorāda, kādas nepatiesas ziņas ietvertas uzņēmumu ienākuma nodokļa deklarācijā, kā arī tas, ka nepatiesā deklarācija iesniegta VID.

Tomēr minētā nepilnība nav uzskatāma par tādu, kas ietekmējusi apsūdzēto tiesības uz aizstāvību. Izšķiroša nozīme ir tam, ka apsūdzībās ir norādīts, kāda tieši nepatiesa informācija bijusi pamats nepamatoti samazināt ar nodokli apliekamo objektu, proti uzņēmuma izdevumos iekļauta informācija par faktiski nenotikušu darījumu ar citu sabiedrību.

  1. Tiesa nevar prezumēt noziedzīga nodarījuma nodomu

Kopumā vērtējot apgabaltiesas sprieduma motivāciju, Senāts tai piekrīt, taču atzīst, ka pamatā tā ir vispārīga un nav konkretizēta atbilstoši apsūdzēto darbībām. Apsūdzētie, ņemot vērā savu profesionālo pieredzi, varēja paredzēt, ka gada pārskatā nepamatoti iekļautie izdevumi samazina ar uzņēmumu ienākuma nodokli apliekamo bāzi. Tomēr izskatāmajā lietā šiem vispārīgajiem atzinumiem būtu nozīme tikai tad, ja tiesa, nepieļaujot procesuālo normu pārkāpumus, nodoma esību būtu pamatojusi attiecībā uz pašu darbību – nepatiesās informācijas iekļaušanu dokumentos, kas iesniedzami VID.

Senāts norāda par nepieņemamu, ka apgabaltiesa ir aprobežojusies ar vispārīgiem pieņēmumiem, bez ievērības atstājusi apstākļus, kuriem var būt nozīme vainas formas noteikšanā, spriedumā ietvērusi pretrunīgus secinājumus un daļu no pierādījumiem tikai uzskaitījusi, bet nav vērtējusi, kā arī nav atklājusi, kādi pierādījumi apliecina to, ka apsūdzētie vienojušies par nozieguma kopīgu izdarīšanu.

  • Pirmkārt, kā vienīgais konkretizētais fakts uz ko atsaukusies apgabaltiesa, ir strīdus rēķina ievērojamā summa – 391 000 EUR, kas pamudinājusi uz noziegumu, taču tas nav pietiekams pamats notiesāšanai. Senāts norāda, ka tiesa nevar konstatēt vienošanos par izvairīšanos no nodokļu nomaksas, balstoties dzīvē gūtos novērojumos un priekšstatos par to, kādai vajadzētu būt grāmatvedes un uzņēmuma vadītāja profesionālai rīcībai.
  • Otrkārt, no liecinieku liecībām izriet, ka tika veiktas darbības, lai strīdus darījumu pildītu. Pat, ja uzņēmuma vadītājs mēģināja radīt tikai šķietamu priekšstatu darījuma partneriem par darījuma realizēšanu, patiesi gribēts, bet līdz galam nerealizēts darījums, nav uzskatāms par fiktīvu.
  • Treškārt, tiesa nav vērtējusi, ka valdes loceklis ir tikai parakstījis nodokļa deklarāciju un nav iepazinies ar katru darījumu un rēķinu un vai grāmatvedes vienīgais informācijas avots, ka darījums nav apmaksāts, varēja būt valdes loceklā sniegtā informācija. Dokumenta parakstīšana pati par sevi nav pamats krimināltiesībās prezumēt, ka parakstītājs apzinājies visu dokumentā ietvertās informācijas iespējamo nepilnīgumu, neprecizitāti vai kļūdainību. Šāda apzināšanās ir jāpierāda.
  • Ceturtkārt, tiesa nav pienācīgi aplūkojusi faktu, ka strīdus darījuma iekļaušana izmaksās varēja būt grāmatvedes objektīvi pieļauta kļūda. Motivēts nevar būt secinājums, ka grāmatvedis, kurš ikdienā strādā uzņēmumā, nevar kļūdīties, savukārt revidents (ko uzņēmums piesaistīja), kurš ikdienā uzņēmumā nestrādā, var kļūdīties.

Lai arī likums paredz prezumpciju, ka persona tiek uzskatīta par tādu, kas zina vai kurai vajadzēja zināt tai noteiktos normatīvos, profesionālos un amata pienākumus, tas pats par sevi vēl nenozīmē, ka pienākuma neizpildes gadījumā var automātiski secināt par nolaidību vai tīšu rīcību. Prezumēta ir tikai pienākuma zināšana, bet tas, vai persona to apzināti nepildīja, nolaidīgi izpildīja vai pārkāpa savas pilnvaras, ir pierādāms vispārējā kārtībā.

Tāpat krimināltiesībās ir nostiprināta atziņa, ka pienākuma zināšana pati par sevi nenozīmē, ka persona pilnībā saprot tā saturu un nozīmi. Vienlaikus šāds secinājums nav pretrunā ar likuma “Par grāmatvedību” regulējumu, proti, ka par grāmatvedības kārtošanu un visu saimnieciskos darījumus apliecinošo dokumentu oriģinālu, kopiju vai datu attēlu saglabāšanu ir atbildīgs uzņēmuma vadītājs.

Būtībā spiedums ir labs piemērs un atgādinājums tam, ka tiesa un valsts apsūdzības uzturētājs nav tiesīgi “pievilkt” noziedzīga nodarījuma sastāvu, bet tas ir jāpierāda likumā noteiktā kārtībā.

 

ES tiesību akti

Rakstu autore: Aija Lasmane

Eiropas Komisija pieņem regulu, ar ko īsteno DAC8

Eiropas Komisija ir pieņēmusi Īstenošanas regulu 2025/2263, ar kuru ievieš grozījumus tās Īstenošanas regulā 2015/2378, ar ko nosaka detalizēti izstrādātus noteikumus par noteikumu īstenošanu, kas izriet no 2011. gada Administratīvās sadarbības direktīvas (2023/2226) (DAC8) grozījumu direktīvas.

Konkrēti, Īstenošanas regula 2025/2263:

  • nosaka, ka katru gadu līdz 1. maijam ES dalībvalstīm ir jāsniedz Eiropas Komisijai ikgadējs automātiskās informācijas apmaiņas efektivitātes novērtējums par iepriekšējo kalendāro gadu, tostarp sasniegtie praktiskie rezultāti (piemēram, vispārīga informācija par automātiskās informācijas apmaiņas organizāciju un resursiem, tiesvedībām, saņemtās informācijas apstrādes efektivitāti un tās kvalitāti, saņemtās informācijas izmantošanu un tās rezultātu); un
  • nosaka datorizētu formātu, kas jāizmanto obligātajai automātiskajai informācijas apmaiņai.

DAC8 mērķis ir ieviest jaunus noteikumus par informācijas ziņošanu un apmaiņu nodokļu vajadzībām attiecībā uz elektronisko naudu un kriptoaktīviem, informācijas apmaiņu par pārrobežu nolēmumiem attiecībā uz turīgām personām un sodiem, kā arī atbilstības pasākumus dažādiem ziņošanas pienākumiem saskaņā ar DAC regulējumu.

Īstenošanas regula 2025/2263 tika publicēta Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī 2025. gada 26. novembrī. Tā ir saistoša un tieši piemērojama visās dalībvalstīs. Tā stājas spēkā 2025. gada 16. decembrī, t.i., divdesmitajā dienā pēc tās publicēšanas dienas, un tiks piemērota no 2026. gada 1. janvāra.

 

Raksta autore: Natālija Ķīse 

ViDA: Eiropas Komisija ierosina grozījumus, kas stiprinās ES institūciju sadarbību PVN krāpšanas apkarošanas jomā

Šā gada 14. novembrī Eiropas Komisija ierosināja grozījumus, kuru mērķis ir uzlabot informācijas apmaiņu starp Eiropas Prokuratūru (EPPO), Eiropas Biroju krāpšanas apkarošanai (OLAF) un dalībvalstīm. Plānotie grozījumi paredz skaidru juridisko ietvaru PVN datu apmaiņai, kas ļaus ātrāk un precīzāk identificēt iespējamās krāpniecības shēmas. Šādas izmaiņas stiprinās ES spēju novērst finanšu zaudējumus, kas rodas PVN krāpšanas dēļ (vidēji gadā zaudējumi 12,5 – 32,8 miljrd. EUR).

Tiesību aktu paketes “PVN digitālajā laikmetā” (ViDA), kas stājās spēkā šā gada 14. aprīlī (ar pakāpenisku noteikumu ieviešanu līdz 2035. gadam), ietvaros plānots ieviest reāllaika digitālo ziņošanu par pārrobežu darījumiem. Dalībvalstis, kas šo sistēmu ieviesīs, saņems detalizētus un savlaicīgus datus par tirdzniecības darījumiem. Tas ļaus daudz efektīvāk identificēt aizdomīgus modeļus un stiprināt cīņu pret PVN krāpšanu, īpaši karuseļveida shēmām, tādējādi labāk aizsargājot nodokļu ieņēmumus.

Grozījumi paredz, ka EPPO un OLAF iegūs ātru un tiešu piekļuvi PVN datiem, kas ļaus savlaicīgi izvērtēt iespējamos krāpšanas gadījumus ES līmenī. Savlaicīga un pilnīga informācijas pieejamība palīdzēs ātri identificēt aizdomīgas darbības, apturēt tās un saukt vainīgās personas pie atbildības.

Grozījumi arī ievieš efektīvākus saziņas kanālus starp EPPO, OLAF un Eurofisc (Eiropas dalībvalstu amatpersonu tīklu, kas nodarbojas ar PVN krāpšanas apkarošanu). Uzlabotā sadarbība ļaus labāk koordinēt pārrobežu izmeklēšanas un ātrāk apmainīties ar būtiskiem datiem.

Izmaiņas stāsies spēkā un sāksies to īstenošanas posms pēc tam, kad ES līmenī būs panākta vienošanos par grozījumiem, un tie būs publicēti ES Oficiālajā Vēstnesī.

 

ES tiesu prakse

Rakstu autore: Kristīne Erele

EST: Materiālie nosacījumi svarīgāki par formālām prasībām PVN atbrīvojuma piemērošanai piegādēm ES ietvaros

Lietā C‑639/24 Horvātijas sabiedrība, kas tirgo ozolu apaļkokus, veica preču piegādes pircējam Slovēnijā un piemēroja PVN atbrīvojumu par preču piegādēm ES. Nodokļu revīzijas laikā konstatēts, ka sabiedrības iesniegtie pierādījumi PVN atbrīvojuma piemērošanai (pircēja rakstveida deklarācijas, rēķini, nosūtīšanas apliecinājumi un CMR) nav pietiekami. Nodokļu administrācija uzskatīja, ka sabiedrība neesot izpildījusi Īstenošanas regulas Nr. 282/2011 (Regula 282/2011) 45.a pantā paredzētos nosacījumus, lai rastos prezumpcija par piegādes atbrīvošanu, lai gan faktiska preču pārvietošana netika apstrīdēta. Horvātijas sabiedrība apstrīdēja lēmumu administratīvajā tiesā, kas pēc tam vērsās EST.

Tiesa uzsvēra, ka PVN direktīvas 138. pants paredz materiālos nosacījumus – preču fizisku nosūtīšanu uz citu dalībvalsti un pircēja PVN identifikāciju –, un šo nosacījumu izpilde ir izšķiroša. Īstenošanas regulas 282/2011 45.a pants ievieš prezumpciju, kas atvieglo pierādīšanu, ja piegādātāja rīcībā ir konkrēti dokumenti, taču tas nav izsmeļošs pierādījumu saraksts. Ja šie dokumenti nav pieejami, nodokļu iestādēm ir pienākums izvērtēt visus citus pierādījumus, kas var apliecināt faktisku piegādi Kopienas iekšienē.

Tiesa norādīja, ka atbrīvojumu nevar atteikt tikai formālu prasību neizpildes dēļ, ja ir izpildīti materiālie nosacījumi. Pretējā gadījumā tiktu apdraudēts ES iekšējās tirdzniecības veicināšanas mērķis. Vienīgie izņēmumi, kad formālu prasību neievērošana var liegt atbrīvojumu, ir gadījumi, kad nodokļa maksātājs apzināti piedalās krāpšanā vai kad prasību neizpilde padara neiespējamu pārbaudīt materiālo nosacījumu izpildi.

Noslēgumā EST atbildēja, ka PVN direktīvas 138. pants un Īstenošanas regulas 282/2011 45.a pants ir pretrunā praksei, kurā PVN atbrīvojums tiek atteikts tikai tāpēc, ka nav iesniegti 45.a pantā minētie dokumenti, un nodokļu iestādes atsakās ņemt vērā citus pierādījumus.

Tādējādi galvenā atziņa ir skaidra: materiālie nosacījumi ir svarīgāki par formālām prasībām, un nodokļu administrācijām ir jāvērtē visi pieejamie pierādījumi, lai nodrošinātu nodokļu neitralitāti un ES tirdzniecības brīvību.

Papildus EST atsaucās uz spriedumiem Euro Tyre (C‑21/16) un B2 Energy (C‑676/22), uzsverot nodokļu neitralitātes principu un pienākumu ņemt vērā visus pierādījumus.

 

EST: Medicīnisks nolūks nav pietiekams lietā par žņaugu KN klasifikāciju

Lietā Nr. C-631/23 Vācijas uzņēmums Servoprax, kas tirgo medicīnas ierīces, 2016. gadā lūdza Vācijas muitas pārvaldei izsniegt saistošu informāciju par tarifu (SIT) attiecībā uz žņaugiem, kas paredzēti medicīniskai lietošanai. Tomēr izsniegtajā SIT žņaugi tika klasificēti nevis kā medicīniskās ierīces (KN 9018 90 84, 0% muitas nodoklis), bet gan kā tekstilizstrādājumi (KN 6307 90 98, 6,3% muitas nodoklis).

Laikā no 2017. līdz 2019. gadam Servoprax importēja šos žņaugus no Ķīnas un deklarēja tos saskaņā ar SIT, samaksājot 6,3% muitas nodokli. 2020.gadā uzņēmums pieprasīja atmaksāt nodokļus, uzskatot, ka žņaugi jāklasificē kā medicīniskās ierīces, atsaucoties uz spriedumu, kurā Vācijas tiesa bija noteikusi šādu klasifikāciju par uzņēmuma importētajiem tiem pašiem žņaugiem laikā līdz 2015.gadam. Tomēr Vācijas muitas pārvalde atteicās atmaksāt nodokļus, un uzņēmums cēla prasību, apstrīdot SIT saistošo raksturu un Komisijas deleģēto regulu, kas paredzēja SIT saistošumu arī turētājam.

Vācijas tiesa uzdeva EST jautājumu, vai aprakstītie žņaugi ir klasificējami KN pozīcijā 9018 90 84 (medicīniskās ierīces)?

EST savos secinājumos norāda, ka KN klasifikācija balstās uz preces objektīvajām īpašībām un pazīmēm, nevis uz tās izmantošanas mērķi. KN pozīcijas 9018 attiecas uz medicīnas instrumentiem un ierīcēm, kas parasti ir smalki izstrādāti, tehniski sarežģīti un precīzi izstrādāti, nevis vienkārši lietošanas priekšmeti. Savukārt, pamatlietā aplūkotie žņaugi ir vienkāršas konstrukcijas tekstilizstrādājumi, kas darbojas, izmantojot elastību un spiedienu, un tiem nav raksturīga precizitāte vai sarežģīta uzbūve.

Atbrīvojums no muitas nodokļa (0 % likme) ir izņēmums, kas jāinterpretē šauri, medicīnisks lietojums vien nav pietiekams pamats klasifikācijai pozīcijā 9018. Līdz ar to EST secinājums: konkrētie žņaugi, lai arī paredzēti medicīniskai lietošanai, neietilpst KN pozīcijā 9018, bet gan tekstilizstrādājumu sadaļā.

Ārzemēs

Raksta autores: Aija Lasmane  un Aina Okseņuka

OECD 2025. gada konvenciju komentāri

Šī gada 19. novembrī ESAO (OECD) publicēja atjaunotos nodokļu konvencijas komentārus. Galvenie jaunumi ir šādi:

  • Pārrobežu attālinātais darbs: atjauninājumā sniegti norādījumi par to, kad īstermiņa pārrobežu attālinātā darba kārtība, tostarp darbs no mājām, var radīt pastāvīgo pārstāvniecību saskaņā ar nodokļu konvenciju. Precizējums ir atbilde uz attālinātā darba pieaugošo izmantošanu un tā mērķis ir uzlabot noteiktību gan nodokļu maksātājiem, gan nodokļu administrācijām.
  • Dabas resursu darbību aplikšana ar nodokļiem: Atjauninājumā ir ieviests jauns alternatīvs līguma noteikums, kas attiecas uz ienākumu, kas gūti no darbībām, kas saistītas ar dabas resursu ieguvi, aplikšanu ar nodokļiem. Šis pasākums nostiprina izcelsmes valsts tiesības uzlikt nodokļus un ir īpaši svarīgs resursiem bagātām un jaunattīstības valstīm.
  • Papildu precizējumi: Atjauninājumā ir iekļauti arī vairāki tehniski pielāgojumi, kuru mērķis ir:
    • uzlabot konsekvenci konvenciju interpretācijā;
    • atbalstīt administratīvo noteiktību; un
    • uzlabot modeļa vispārējo skaidrību.

Šie precizējumi palīdz nodrošināt, ka ESAO modelis saglabā savu aktualitāti strauji mainīgajā globālajā nodokļu vidē.

ESAO nodokļu paraugkonvencija joprojām ir centrālais atsauces instruments divpusēju nodokļu līgumu apspriešanai un piemērošanai visā pasaulē. 2025. gada atjauninājumā ieviestās izmaiņas tiks atspoguļotas pārskatītajās saīsinātajās un pilnajās nodokļu paraugkonvencijas versijās, kas tiks izlaistas 2026. gadā.

 

Informē VID

Rakstu autore: Kristīne Erele

VID uzziņa par PVN piemērošanu apdrošināšanas gadījumā

Nodokļa maksātājs ir vērsies VID ar lūgumu sniegt uzziņu par sekojošu situāciju:

  • jahta, kuras īpašnieks ir Lietuvas uzņēmums, tika bojāta zibens spēriena rezultātā. Jahta bija apdrošināta, un apdrošinātājs SIA S uzsāka atlīdzības lietu;
  • apdrošinātājs piesaistīja SIA A kā konkrētās jahtas ražotāja pārstāvi Latvijā un kā neatkarīgo ekspertu, kas veica nepieciešamās apskates, bojājumu un zaudējumu novērtēšanas darbības, kā rezultātā SIA S piekrita segt jahtas remonta izmaksas;
  • saskaņojot tāmi ar jahtas īpašnieku un apdrošinātāju, jahtas remontu nodrošināja K Limited (Lielbritānija). Jahtas remonts tika veikts Lielbritānijā. K Limited par sniegtajiem pakalpojumiem izraksta rēķinus SIA A kā jahtas remontu darbu koordinatoram;
  • SIA A saņem apdrošināšanas atlīdzību no SIA S un pēc tam apmaksā K Limited rēķinus.
  • Papildus, SIA A sniedza apdrošinātājam SIA S pakalpojuma kopumu, kas ietvēra atlīdzības lietas administrēšanu, rezerves daļu sagādi, koordinācija u.c.

SIA A vērsās VID ar sekojošiem jautājumiem:

  1. Vai apdrošināšanas atlīdzībai (kompensācijai), ko SIA A saņem no apdrošinātāja un izmanto rēķinu apmaksai, ir jāpiemēro PVN?
  2. Vai SIA A sniegtajiem pakalpojumiem apdrošinātājam SIA S ir jāpiemēro PVN 21%?

VID sniedza atbildi, ka apdrošināšanas atlīdzība nav ar PVN apliekams darījums, jo tā nav atlīdzība par preču piegādi vai pakalpojumu sniegšanu. Tā ir kompensācija par zaudējumiem, nevis samaksa par pakalpojumu.

VID atsaucoties uz EST judikatūru norāda, ka darījumu kvalificēšanai par “darījumu par atlīdzību” PVN piemērošanas mērķiem, starp pakalpojuma sniedzēju un tā saņēmēju jāpastāv tiesiskām attiecībām, kurās tiek veikts savstarpējs izpildījums, un pakalpojuma sniedzēja saņemtajai samaksai ir jābūt faktiskai atlīdzībai par pakalpojuma saņēmējam individuāli sniegto pakalpojumu. Proti, jāpastāv tiešai saiknei starp sniegto pakalpojumu un saņemto samaksu.

Savukārt, pakalpojums par atlīdzību nav konstatējams, ja maksājums tikai kompensē uzņēmuma ciesto finansiālo zaudējumu. Naudas maksājums viens pats nerada savstarpējo izpildījumu, jābūt arī pretējam labumam. Konkrētajā situācijā SIA A saņēma no apdrošinātāja kompensāciju izdevumu segšanai.

Atbildot uz 2.jautājumu, VID norāda, ka PVN atbrīvojums apdrošināšanas pakalpojumam ir piemērojams, ja pakalpojumu sniedz apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas starpnieks vai apdrošināšanas papildpakalpojuma starpnieks Apdrošināšanas un pārapdrošināšanas izplatīšanas likuma izpratnē. SIA A nav tāda statusa, līdz ar to tā sniegtie pakalpojumi apdrošinātājam (administrēšana, koordinācija u.c.) nav apdrošināšanas pakalpojumi PVN likuma 52. panta izpratnē, un tiem jāpiemēro PVN 21%.

Uzziņa pieejama šeit.

Tax Stories blogi

Regulāri nodokļu eksperta Jāņa Taukača sagatavotie svarīgākie jaunumi un analītiskas pārdomas par un ap nodokļiem. Reģistrējies un nepalaid garām!