Jaunumiem sekoja līdzi un tos apkopoja jurista palīdze Andīna Brīvule.

Konkurence un regulētās jomas

Grozījumi Ūdens apsaimniekošanas likumā

Likumprojekts Nr.: 1023/Lp14. Iesniegts Prezidijam: 26.08.2025.

Likumprojekta mērķis ir stiprināt plūdu riska pārvaldības sistēmu, veidojot vienotu redzējumu par iespējamo plūdu postījumu vietu un plūdu riska karšu izmantošana mērķiem, stiprināt to juridisko statusu un precizēt aktualizācijas kārtību, tādējādi dodot iespēju iespējamo plūdu postījumu vietu kartes iekļaut atbilstošo Ministru kabineta noteikumu pielikumā, tā sekmējot karšu izmantošanu applūstošo teritoriju noteikšanā.

Finanses un apdrošināšana

Grozījumi Likumā par budžetu un finanšu vadību

Likumprojekts Nr.: 1026/Lp14. Iesniegts Prezidijam: 28.08.2025.

Likumprojekts paredz papildināt likumu ar 16. panta trešo daļu šādā redakcijā: Ikgadējo valsts budžeta likumprojektu Finanšu ministrija sagatavo un publicē formā, kas nodrošina ieņēmumu un izdevumu detalizāciju līdz budžeta programmu un apakšprogrammu līmenim, ietverot konkrētas summas, to sadalījumu pa pasākumiem, kā arī norādot atbilstošos finansēšanas avotus. Šī informācija, vienlaikus ar budžeta likumprojekta iesniegšanu Saeimā, nodrošināma publiski Finanšu ministrijas oficiālajā mājaslapā brīvi pieejamā, digitālā un interaktīvā formātā, kas ļauj lietotājam pārskatāmi iepazīties ar budžeta struktūru un izlietojumu.

Nodokļi

Grozījumi likumā Par nodokļiem un nodevām

Likumprojekts Nr.: 1028/Lp14. Iesniegts Prezidijam: 29.08.2025.

Novēršanas likuma 31.4 panta pirmās daļas 3.punktā ir noteikts likuma subjekta pienākums Ministru kabineta noteiktajos gadījumos un kārtībā iesniegt Finanšu izlūkošanas dienestam Finanšu izlūkošanas datu saņemšanas un analīzes sistēmā sliekšņa deklarāciju. Tā kā šāds pienākums ir saistīts tikai ar sliekšņa deklarāciju iesniegšanu Finanšu izlūkošanas dienestam un ir attiecināms uz Novēršanas likuma mērķa sasniegšanu, attiecīgi ir nepieciešams noteikt Novēršanas likuma subjekta pienākumu iesniegt sliekšņa deklarāciju arī VID.

Likumprojekta mērķis ir izdarīt grozījumus likumā Par nodokļiem un nodevām, kas paredz, ka subjektam ir jāsniedz Valsts ieņēmumu dienestam sliekšņa deklarāciju, ja:

  1. klients veic vienu skaidras naudas iemaksas darījumu, kura apmērs ir ekvivalents 7000 euro vai vairāk,
  2. klients veic vienu skaidras naudas izmaksas darījumu, kura apmērs ir ekvivalents 7000 euro vai vairāk, izņemot gadījumu, ja tiek veikts skaidras naudas darījums, kurā iesaistīts inkasācijas pakalpojumu sniedzējs;
  3. klients nosūta vai saņem pārrobežu maksājumu, kura apmērs ir ekvivalents 500 000 euro vai vairāk;
  4. ja, klients nosūta vai saņem bezkonta skaidras naudas pārvedumu, kura apmērs ir ekvivalents 1000 euro vai vairāk.”

Darba tiesības

Grozījumi Darba likumā

Likumprojekts Nr.: 1022/Lp14. Iesniegts Prezidijam: 26.08.2025.

Likumprojekts izstrādāts, lai pilnveidotu darba tiesisko attiecību regulējumu, kas nodrošina darba tirgus izmaiņām pielāgotu un taisnīgu risinājumu, ņemot vērā Valdības rīcības plānā minēto uzdevumu, LBAS un LDDK priekšlikumus, kā arī Eiropas Savienības tiesas jaunāko spriedumu.

Likumprojekta 1.pants papildina Darba likumu ar norādi, ka darba devējam, īstenojot Eiropas Parlamenta un Padomes 2024.gada 13.jūnija regulas 2024/1689 26.panta septītajā daļā noteikto pienākumu, atbilstoša informācija darbinieku pārstāvjiem un arī pašiem darbiniekiem, kurus skar augsta riska mākslīgā intelekta sistēmas ieviešana un lietošana, ir sniedzama rakstveidā. Likumprojekts neparedz jaunu pienākumu darba devējam (tas ir noteikts tieši piemērojamās regulas normās), bet tikai tiek minēts veids, kādā šī informācija ir sniedzama, proti, rakstveidā. Līdz ar to Darba likuma precizējumi ir attiecināmi tikai uz procesuālo kārtību, neietekmējot ar regulu noteikto pienākumu kā tādu.

Likumprojekta 2.pants paredz papildināt likuma 10.pantu ar sesto daļu, nosakot, ka turpmāk gadījumā, ja sarunās ar darba devēju piedalās vairāku arodbiedrību vai darbinieku pilnvarotie pārstāvji, tad lēmums tiek pieņemts ar vienkāršu balsu vairākumu.

Likumprojekts arī paredz, ka gadījumā, ja divu gadu laikā pēc koplīguma izbeigšanās nav noslēgts jauns koplīgums, darba koplīguma pusei ir tiesības vienpusēji atkāpties no darba koplīguma piemērošanas, tomēr par to ir jāpaziņo otrai pusei rakstveidā sešus mēnešus iepriekš. Vienlaikus arī ir jānorāda atkāpšanās no koplīguma piemērošanas iemesls. Tas nozīmē, ka gadījumā, ja bija noslēgts darba koplīgums uz noteiktu laiku un tā termiņš ir notecējis, kā arī nav noslēgts jauns koplīgums, tad jebkura no pusēm vienpusēji varēs nepiemērot koplīgumu (visu vai daļu) pēc diviem ar pusi gadiem. Jebkurā gadījumā jānorāda, ka pusēm ir atstāta rīcības brīvība lemt par konkrētā koplīguma noteikumu piemērošanas izbeigšanu, nevis ar likumu tiek paredzēta automātiska koplīguma izbeigšana.

Lai sniegtu iespēju darba attiecību pusēm vienoties par mazāku virsstundu apmaksas apmēru, tiek precizēts Darba likuma 68.pants, paredzot, ka ne tikai ar vispārsaistošu ģenerālvienošanos, bet ar jebkura līmeņa koplīgumu darba devējs un darbinieku pārstāvji var vienoties par zemāku virsstundu apmaksas apmēru, bet ne mazāk kā 50% apmērā. Vienlaikus šajā koplīgumā ir jāparedz būtiska valsts noteiktās minimālās darba algas vai stundas algas likmes paaugstināšana (vismaz 50 procentu apmērā virs valsts noteiktās minimālās darba algas vai stundas algas likmes).

Likumprojekts arī precizē dīkstāves regulējumu. Likumprojekts paredz, ka gadījumos, kad dīkstāve ilgst vairāk par piecām darba dienām pēc kārtas, tiesības darba devējam samazināt dīkstāves apmaksu līdz 70 procentiem no darbiniekam noteiktās darba samaksas vai vidējās izpeļņas. Vienlaikus, lai nodrošinātu darbinieku minimālo aizsardzību, tiek paredzēts, ka jebkurā gadījumā darbiniekam, kurš nodarbināts normālo darba laiku, jāsaglabā vismaz minimālā mēneša darba alga.

Lai sniegtu darbiniekiem aizsardzību, kad darba devējs ļaunprātīgi neizmaksā darba algu, likumprojekts paredz grozījumus Darba likuma 100.panta piektajā daļā, nepārprotami norādot uz darbinieka tiesībām uzteikt darba līgumu nekavējoties gadījumos, kad nolīgtās vai likumā noteiktās darba algas izmaksas kavējums ir ilgāks kā divas nedēļas pēc darba algas izmaksai noteiktā laika. Vienlaikus gan jāuzsver, ka šis uzteikuma pamatojums nebūs attiecināms uz tiem gadījumiem, kad uzņēmumā ir dīkstāve un darbinieks tādēļ saņem zemāku atlīdzību.

Likumprojekts paredz grozījumus 131. un 133.pantā, dodot iespēju darbiniekam un darba devējam vienoties par darba dienas darba laika pagarināšanu par divām stundām (šobrīd – to var pagarināt tikai par vienu stundu). Līdz ar to likumprojekts paredz iespēju nedēļas 40 darba stundas nostrādāt 4 dienās. Vienlaikus detalizētāk tiek regulēts arī tas, ka darba devējs un darbinieks var darba līgumā vienoties par četru dienu darba nedēļu, turklāt šāda vienošanās var tikt noslēgta gan uz noteiktu laiku, gan – pastāvīgi. Tomēr pusēm tiek saglabāta iespēja atkāpties no šāda darba laika organizēšanas metodes un atgriezties pie piecu dienu darba nedēļas.

Likumprojekts paredz papildināt Darba likuma 134.pantu, dodot iespēju darbiniekam un darba devējam vienoties par elastīgāku nepilnā darba laika organizēšanas modeli. Likumprojekts paredz, ka gadījumā, ja kādā dienā vai nedēļā darbinieka darba laiks pārsniedz normālo darba laiku, tomēr mēneša ietvaros netiek pārsniegts normālais darba laiks, tad tas netiek uzskatīts par virsstundu darbu.

Citi

Grozījumi Uzturlīdzekļu garantiju fonda likumā

Likumprojekts Nr.: 1025/Lp14. Iesniegts Prezidijam: 26.08.2025.

Likumprojekts “Grozījumi Uzturlīdzekļu garantiju fonda likumā” izstrādāts ar mērķi pilnveidot Uzturlīdzekļu garantiju fonda likumu, atvieglojot vienošanās noslēgšanas kārtību, kā arī veikt citus nepieciešamos precizējumus Fonda likumā, lai Fonda administrācijas darbību padarītu efektīvāku.

Lai atvieglotu vienošanās noslēgšanas kārtību, nepieciešams izdarīt grozījumus Fonda likumā, paredzot, ja Fonda administrācija pēc iesniedzēja vai parādnieka iesnieguma par vienošanās par uzturlīdzekļu maksājumu veikšanas kārtību izvērtēšanas piekrīt vienoties, Fonda administrācija nosūta par to apstiprinājumu. Savukārt, ja iesniedzējs vai parādnieks vienošanos par uzturlīdzekļu maksājumu veikšanas kārtību nepilda, Fonda administrācija nosūta vēstuli zvērinātam tiesu izpildītājam par lēmuma nodošanu piespiedu izpildei.

Grozījumi Administratīvās atbildības likumā

Likumprojekts Nr.: 1030/Lp14. Iesniegts Prezidijam: 01.09.2025.

Likumprojekta mērķis ir:

  1. nodrošināt, ka Eiropas Savienības un starptautiskajās tiesību normās noteiktās sodoša jeb krimināltiesiska rakstura administratīvās mantiskās sankcijas (naudas sodi) ir iekļaujamas Latvijas administratīvās atbildības sistēmā;
  2. pilnveidot partnerības attiecībās esošu personu aizsardzību;
  3. efektivizēt naudas soda izpildes nodrošinājuma līdzekļu piemērošanu un izpildi.

Satversmes tiesa

Satversmes tiesā ierosināta lieta par azartspēļu organizēšanas ierobežojumiem Rīgas valstspilsētas pašvaldības administratīvajā teritorijā

27. augustā Satversmes tiesā ierosināta lieta “Par Rīgas domes 2025. gada 26. marta saistošo noteikumu Nr. RD‑25‑330‑sn “Par azartspēļu organizēšanas ierobežojumiem Rīgas valstspilsētas pašvaldības administratīvajā teritorijā” 2. un 3. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. pantam un 105. pantam pirmajiem trim teikumiem”.

Apstrīdētās normas nosaka vietas un teritorijas Rīgas valstspilsētas pašvaldības administratīvajā teritorijā, kur azartspēles nav atļauts organizēt, kā arī reglamentē pašvaldības rīcību gadījumos, kad iepriekš izsniegta atļauja organizēt azartspēles vietās vai teritorijās, kurās šobrīd to nav atļauts darīt. Azartspēles nav atļauts organizēt pašvaldībai piederošajos nekustamajos īpašumos, apkaimju centros, izglītības iestāžu teritorijās un 300 m attālumā no izglītības iestāžu ēkām un teritorijām, kā arī dzelzceļa stacijās, autoostās, lidostās un pasažieru ostās, 500 m attālumā no dzelzceļa stacijām, autoostām, lidostām un pasažieru ostām, un 300 m attālumā no pārējām sabiedriskā transporta pieturvietām. Ierobežojumi organizēt azartspēles attiecas arī uz noteiktām funkcionālajām zonām un kultūras pieminekļiem, kā arī uz Rīgas teritorijas plānojumā noteiktajām apbūves aizsardzības teritorijām un aizsargjoslām. Azartspēļu organizēšanas ierobežojumi neattiecas uz četru un piecu zvaigžņu viesnīcām. Papildus tam apstrīdētās normas paredz iepriekš izsniegto atļauju atcelšanu, ja azartspēļu organizēšana notiek konkrētās telpās vai teritorijā, kā arī to, ka izsniegtā atļauja zaudē spēku pēc pieciem gadiem no dienas, kad stājies spēkā attiecīgais Rīgas domes lēmums.

Pieteikumu iesniegušas trīs komercsabiedrības, kuras saņēmušas atļaujas organizēt azartspēles Rīgas valstspilsētas pašvaldības administratīvajā teritorijā.

Pieteikumā norādīts, ka, lai gan apstrīdētās normas nosaka konkrētas vietas un teritorijas Rīgas valstspilsētas administratīvajā teritorijā, kur azartspēļu organizēšana ir aizliegta, to piemērošanas rezultātā šāda komercdarbība faktiski tiek aizliegta visā Rīgas valstspilsētas administratīvajā teritorijā. Pieteikuma iesniedzēju ieskatā, apstrīdētās normas ierobežojot komercdarbību un tiesības uz īpašumu, kā arī pārkāpjot tiesiskās drošības principu un tiesiskās paļāvības aizsardzības principu. Līdz ar to apstrīdētās normas neatbilstot Satversmes 1. un 105. panta pirmajiem trīs teikumiem.

Satversmes tiesa uzaicināja Rīgas domi līdz 2025. gada 27. oktobrim iesniegt atbildes rakstu ar lietas faktisko apstākļu izklāstu un juridisko pamatojumu. Lietas sagatavošanas termiņš ir 2026. gada 27. janvāris. Par lietas izskatīšanas procesa veidu un datumu tiesa lemj pēc lietas sagatavošanas.

Lēmums par lietas ierosināšanu pieejams šeit.

Augstākā tiesa

Strīdos par azartspēļu laimestu aplikšanu ar nodokli pierādīšanas pienākums gulstas uz spēlētāju

Senāta Administratīvo lietu departaments atteicis ierosināt kasācijas tiesvedību lietā, kurā fiziska persona apstrīdēja Valsts ieņēmumu dienesta (VID) lēmumu par iedzīvotāju ienākuma nodokļa un nokavējuma naudas aprēķināšanu. Līdz ar to spēkā stājies Administratīvās apgabaltiesas spriedums, ar kuru pieteikums tika noraidīts.

Lietā konstatēts, ka VID, pārbaudot pieteicējas 2019. gada ienākuma deklarāciju, secināja, ka viņa nav norādījusi azartspēlēs izmaksātos laimestus un no tiem nav samaksājusi iedzīvotāju ienākuma nodokli. Pieteicēja iebilda, ka interaktīvajās azartspēlēs attiecīgajā periodā kopumā zaudējusi vairāk nekā 20 000 eiro, tādēļ izmaksas no spēles konta nevarot uzskatīt par apliekamiem ienākumiem.

Administratīvā rajona tiesa pieteikumu noraidīja, norādot, ka pieteicēja 2019. gadā savā spēlētāja kontā iemaksājusi vairāk nekā 58 000 eiro, savukārt izmaksās no spēļu organizētāja konta saņēmusi vairāk nekā 38 000 eiro. Tiesa atzina, ka izmaksas no spēlētāja konta uz bankas kontu ir uzskatāmas par ar nodokli apliekamiem ienākumiem. Šo spriedumu apstiprināja arī Administratīvā apgabaltiesa.

Senāts iepriekš, ievērojot Satversmes tiesas 2024. gada 13. jūnija spriedumu lietā Nr. 2023-33-01, atcēla apgabaltiesas spriedumu, uzdodot noskaidrot, vai pieteicējas kredītiestādes kontā saņemtie līdzekļi patiesi tikuši izmantoti spēlē. Atkārtoti izskatot lietu, apgabaltiesa secināja, ka pieteicēja nav sniegusi pārliecinošus pierādījumus vai argumentus, kas ļautu noteikt, ka kāda no viņas saņemtajām summām nav bijusi laimests. Tādēļ tiesa atzina VID aprēķinus par pamatotiem.

Pieteicēja spriedumu vēlreiz pārsūdzēja Senātā, norādot, ka apgabaltiesa kļūdaini noteikusi pierādīšanas pienākumu. Tomēr Senāts šo argumentu noraidīja. Senāts uzsvēra, ka VID ir pienākums nodrošināt pareizu nodokļu aprēķinu, taču tas nenozīmē, ka VID jāpierāda apstākļi spēlētāja vietā. Ja pats spēlētājs apgalvo, ka daļa līdzekļu nav bijuši laimesti, tad tieši viņam jānorāda un jāpierāda, kuri konkrēti līdzekļi netika izmantoti spēlē.

Senāts nekonstatēja, ka apgabaltiesas secinājumi būtu pretrunā ar tiesību normām vai loģiku. Līdz ar to Senāts atteicās ierosināt kasācijas tiesvedību.

Ierosināta lieta par iekšlietu ministra lēmumu par aizliegumu izceļot no Latvijas

Piektdien, 22. augustā, Senāta Administratīvo lietu departamentā ierosināta lieta pēc privātpersonas sūdzības par iekšlietu ministra lēmumu, ar kuru personai aizliegts izceļot no Latvijas Republikas. Lieta tiks izskatīta šī gada 8. oktobrī. Pieteikuma iesniegšana tiesā neaptur minētā lēmuma darbību.

Nacionālās drošības likumā noteikts, ka pilsonim, nepilsonim, personai, kurai Latvijas Republikā piešķirts bezvalstnieka vai alternatīvais statuss, bēglim, kā arī tās valsts valstspiederīgajam, kas piemēro Šengenas acquis nosacījumus par personu brīvu pārvietošanos, bet kuram Latvijas Republikā izsniegta uzturēšanās atļauja, un citas valsts valstspiederīgajam, attiecībā uz kuru nav iespējams pieņemt lēmumu par liegumu ieceļot Latvijas Republikā, ir aizliegts izceļot no Latvijas Republikas, ja iekšlietu ministrs ir pieņēmis lēmumu par aizliegumu tam izceļot no Latvijas Republikas.

Šo ministra lēmumu iespējams pārsūdzēt tikai Senāta Administratīvo lietu departamentā. Senāts lietu izskata kā pirmās instances tiesa koleģiālā sastāvā, taču tiesas nolēmums ir galīgs un nepārsūdzams un stājas spēkā tā pasludināšanas brīdī.

SKA-238/2025: Izdevumu, kas radušies saistībā ar kriminālprocesā un administratīvajā procesā sniegto juridisko palīdzību, atlīdzināšana

Ja arguments par tiesas pieļautu pārkāpumu faktisko apstākļu noskaidrošanā ir izteikts kasācijas sūdzībā, kasācijas instances tiesa pārbauda, vai zemākas instances tiesa ir izvērtējusi visus būtiskos procesa dalībnieka iebildumus un lietā esošos pierādījumus. Savukārt, ja procesa dalībnieks konkrētus iebildumus un argumentus par faktiskajiem apstākļiem zemākas instances tiesai nemaz nebija izteicis (tostarp nebija iesniedzis konkrētus pierādījumus), nav pamata pārmest tiesai attiecīgu pierādījumu neizvērtēšanu.

Līdz ar to ministrijas atsaukšanās uz to, ka tiesa neesot devusi nekādu novērtējumu apstāklim, ka pieteicēja advokāts krimināllietā 2021.gada 21.oktobrī notikušajā tiesas sēdē esot piedalījies attālināti (un šajā sakarā neesot pārbaudījusi minētās tiesas sēdes protokolu), nevar būt pamats sprieduma atcelšanai daļā par izdevumu saistībā ar advokāta ceļā pavadīto laiku atlīdzinājumu. (…)

Senāts jau iepriekš ir atzinis, ka izvērtējumam, kāds ir saprātīgs un atbilstīgs atlīdzināmo juridiskās palīdzības pakalpojumu izmaksu apmērs, nav jābūt pārlieku detalizētam (Senāta 2023.gada 4.decembra rīcības sēdes lēmuma lietā Nr. SKA-956/2023, ECLI:LV:AT:2023:1204.A420192720.15.L, 5.punkts). Izskatāmajā gadījumā, lai arī pārsūdzētajā spriedumā tas nav niansēti pamatots, no sprieduma argumentācijas kopumā ir saprotams, ka tiesa advokāta rēķinā norādīto summu par sniegtajiem juridiskajiem pakalpojumiem ir uzskatījusi par saprātīgu un atbilstīgu, ņemot vērā konkrētās advokāta veiktās darbības, par kurām sastādīts attiecīgais rēķins. Proti, tiesa ir ņēmusi vērā, ka advokāta rēķinā norādītā maksa par juridisko palīdzību aptver trīs procesuālo dokumentu (divu iesniegumu iestādei un pieteikuma tiesai) sagatavošanu, kā arī pieteicēja pārstāvību tiesas sēdē. Tiesa atzinusi, ka attiecīgie procesuālie dokumenti un dalība tiesas sēdē šajā administratīvajā lietā ir bijusi nepieciešama un rēķinā norādītā maksa par šiem pakalpojumiem nav nesamērīga. Savukārt ministrija kasācijas sūdzībā nav norādījusi nevienu argumentu, kādēļ advokāta rēķinā norādītā samaksa par šādu četru juridiskās palīdzības pakalpojumu sniegšanu būtu vērtējama kā nesamērīga. Nepastāvot kasācijas kārtībā pārbaudāmiem argumentiem par šo jautājumu, Senāts nesaskata, ka advokāta rēķinā norādītā summa par kopumā četru juridiskās palīdzības pakalpojumu sniegšanu būtu vērtējama kā tāda, kas nepietiekami sabalansē personas tiesības uz kvalificētu juridisko palīdzību, no vienas puses, un saprātīgu un efektīvu valsts budžeta līdzekļu izmantošanu, no otras puses, un kas līdz ar to būtu vērtējama kā nesamērīga. Šādos apstākļos ministrijas apgalvojums, ka tiesas sprieduma pamatojums nav pietiekami argumentēts, nevar būt pamats tiesas sprieduma atcelšanai. (…)

Ievērojot, ka pieteicējs kasācijas instancei bija lūdzis lemt par to juridiskās palīdzības izdevumu atlīdzināšanu, kas saistīti ar kasācijas instancē sniegto juridisko palīdzību, Senāts norādīja turpmāk minēto. Tā kā pārsūdzētais spriedums daļā ir atceļams un līdz ar to tiesvedība izskatāmajā lietā vēl turpināsies, pieteicējs apelācijas instances tiesā lietas izskatīšanas no jauna stadijā var papildināt prasījumu par no jauna radušos juridiskās palīdzības izdevumu šajā lietā atlīdzinājumu (tostarp prasījumu papildinot ar izdevumiem, kas saistīti ar lietas izskatīšanu kasācijas instances tiesā).

Vienlaikus šajā sakarā arī vēršama uzmanība uz Senāta praksē jau iepriekš atzīto, ka personai ir atlīdzināmi tikai tādi izdevumi saistībā ar vēršanos tiesā, kas ir saistīti ar pamatotu prasījumu un sūdzību sagatavošanu un uzturēšanu (Senāta 2019.gada 29.oktobra sprieduma lietā Nr. SKA-461/2019, ECLI:LV:AT:2019:1029.A420352016.5.S, 9.punkts).

SKA-669/2025: Pārceltās darba dienas ietekme uz procesuālā termiņa skaitīšanu

Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 43.panta otro daļu gadījumā, kad procesuālā termiņa pēdējā diena iekrīt sestdienā, svētdienā vai valstī noteiktā svētku dienā, termiņš izbeidzas nevis šajā dienā, bet gan nākamajā darba dienā, proti, termiņa pēdējā diena tiek „pārlikta” uz nākamo darba dienu. No procesuālā termiņa skaitīšanas viedokļa Administratīvā procesa likums nepiešķir nozīmi tam, vai konkrētā sestdiena kādām institūcijām vai personu grupām izņēmuma gadījumā tomēr ir noteikta kā diena, kurā ir jāstrādā (darba diena).

Administratīvā procesa likuma 43.panta otrajā daļā ietvertā tiesiskā regulējuma jēga, no vienas puses, ir nodrošināt to, ka procesuālā termiņa pēdējā diena netiek noteikta tādā dienā, kas lielākajai sabiedrības daļai (kā privātpersonām, tā arī valsts pārvaldes institūcijām) parasti ir brīvdiena. No otras puses, šā regulējuma jēga ir nodrošināt tiesisko noteiktību, proti, to, lai termiņa skaitīšanas kārtība būtu skaidri noteikta, ikvienam saprotama un vienveidīga, neatkarīgi no tā, ka ir atsevišķi gadījumi, kad sestdiena kādām institūcijām tiek noteikta kā darba diena.

SKA-34/2025: Administratīvā pārkāpuma lietvedībā nodarītu zaudējumu un nemantiskā kaitējuma atlīdzinājuma pamata noteikšana

No Kaitējuma atlīdzināšanas likuma normām izriet, ka personai ir tiesības uz atlīdzinājumu gan tad, ja iestāde rīkojusies prettiesiski, gan arī tad, ja iestāde ir rīkojusies tiesiski, taču, kā izrādās vēlāk, nepamatoti (likuma 1.pants). Pirmajā gadījumā atlīdzinājuma piešķiršanai nepieciešams kompetentas institūcijas lēmums par to, ka kāda konkrēta darbība ir bijusi prettiesiska, savukārt otrajā gadījumā šāds lēmums nav nepieciešams (likuma 6.panta otrā daļa).

Kaitējuma atlīdzināšanas likumprojekta anotācijā, paskaidrojot likumprojektā ietverto regulējumu kaitējuma atlīdzināšanai par nepamatotu rīcību administratīvā pārkāpuma lietas ietvaros (sākotnēji to bija paredzēts regulēt atsevišķi), norādīts, ka svarīgi ir tas, vai persona ir izdarījusi administratīvo pārkāpumu, proti, vai viņu var vainot prettiesiskā nodarījumā. Tādējādi izšķirošais faktors ir nevis iestādes rīcības atbilstība kodeksam, bet gan personas vainas neesība (sal. sk. arī Senāta 2023.gada 20.septembra sprieduma lietā Nr. SKA-107/2023, ECLI:LV:AT:2023:0920.A420272218.14.S, 11.punktu).

Tiesas pienākums pamatot noteiktā nemantiskā kaitējuma atlīdzinājuma apmēru

Izskatot prasījumu par administratīvā pārkāpuma lietā nodarīta kaitējuma atlīdzinājumu, tiesas kompetencē ir novērtēt konkrētā gadījuma apstākļus un lemt par atbilstošu atlīdzinājumu. Lietas apstākļi var būt gan tādi, kad nosakāms atsevišķs nemantiskā kaitējuma atlīdzinājums par kādu atsevišķu procesuālu darbību, gan arī tādi, kad kaitējuma atlīdzinājums nosakāms kopumā par visām par prettiesiskām atzītām iestādes procesuālajām darbībām. Turklāt, kā izriet no Kaitējuma atlīdzināšanas likuma 9.panta otrās daļas, tieši privātpersonai ir pienākums pamatot atlīdzinājuma apmēru un norādīt, kā izpaudies tās nemantisko tiesību un ar likumu aizsargāto interešu aizskārums. (…)

Senāts jau iepriekš atzinis, ka, izskatot lietu par morālā (nemantiskā) kaitējuma atlīdzinājumu, tiesai ir ne tikai jānosaka atbilstīgs atlīdzinājums, bet arī jāpamato, kādēļ tā uzskatījusi atlīdzinājumu par atbilstīgu. Pamatojumam ir jāparāda, ka tiesa ir ņēmusi vērā un izvērtējusi visus atlīdzinājuma noteikšanā būtiskos apstākļus un ka tiesa, nosakot atlīdzinājumu, nav balstījusies vienīgi uz saviem subjektīvajiem ieskatiem, bet gan uz racionāliem juridiskiem apsvērumiem. Šāds pamatojums ir būtisks, lai ikviens varētu pārliecināties par tiesas nolēmuma tiesiskumu (sal. Senāta 2010.gada 16.februāra sprieduma lietā Nr. SKA-104/2010, A42466905, 19.punkts). Pie citiem apstākļiem, kuri ņemami vērā, nosakot atlīdzinājuma veidu un apmēru, pieskaitāms arī atlīdzinājums, kas noteikts citos (jo sevišķi – salīdzināmos) gadījumos. Salīdzināmos gadījumos atlīdzinājumam ir jābūt līdzīgam, bet atšķirīgos gadījumos – atšķirīgam. Šī prasība izriet no tiesiskās vienlīdzības principa (turpat, 15.punkts).

Administratīvās tiesas kompetence, izskatot prasījumu par administratīvā pārkāpuma lietā nodarīta nemantiskā kaitējuma atlīdzinājumu

Administratīvajai tiesai vispārīgi nav kompetences vērtēt administratīvā pārkāpuma lietvedībā pieņemta lēmuma vai darbības tiesiskumu. Izskatot prasījumu par administratīvā pārkāpuma lietā nodarīta kaitējuma atlīdzinājumu, tiesas kompetencē ir novērtēt konkrētā gadījuma apstākļus un lemt par atbilstošu atlīdzinājumu. Tieši privātpersonai ir pienākums pamatot prasītā atlīdzinājuma apmēru un norādīt, kā izpaudies tās nemantisko tiesību un ar likumu aizsargāto interešu aizskārums.