1. Satversmes tiesā ierosināta lieta par IIN

ST ierosināja lietu par to, ka IIN likums ierobežo saimnieciskās darbības izdevumu atskaitīšanu un mākslīgi palielina ar IIN apliekamo ienākumu, tādējādi pārkāpjot tiesības uz īpašumu. Apstrīdēto normu dēļ personām ir jāmaksā IIN arī tad, ja nav peļņas. Proti, šīs normas paredz, ka:

  1. ar saimniecisko darbību saistītie izdevumi tiek piemēroti apmērā, kas nepārsniedz 80% no fiziskās personas kopējiem saimnieciskās darbības ieņēmumiem;
  2. ja ar IIN apliekamais ienākums ir mazāks par 20% no saimnieciskās darbības ieņēmumiem, IIN aprēķina no summas, kas nav mazāka par 20% no saimnieciskās darbības ieņēmumiem.

2. Klusi grozīts IIN likums

Likumdevējs ar 4. februāra grozījumiem pielabojis gada nogalē pieņemto likuma grozījumu nepilnību. Ar šiem grozījumiem koriģēts ierobežojums uzņēmumiem, kas izsniedz akciju (un kapitāla daļu) iegādes tiesības, jeb akciju opcijas. Līdz šim bija norādīts, ka šāds (vai ar to saistītais) uzņēmums nedrīkst izsniegt aizdevumu darbiniekiem opciju iegādei. Grozījumi paredz, ka šis aizliegums neattiecas uz kredītiestāžu aizdevumiem, kredītkartēm, u.tml. Norma piemērojama ar atpakaļejošu datumu – kopš š.g. 12. janvāra.

3. Kafijas kompensēšana nav obligāta

Joprojām parādās jautājumi saistībā ar jauno ar nodokļiem neapliekamo kompensāciju (30 EUR mēnesī) par attālināto darbu. Šis regulējums noteikts IIN likuma pārejas noteikumos, jo pagaidām tas attiecas tikai uz 2021. gadu. Uz to, ka darba devējs drīkst izvēlēties, kurus izdevumus kompensēt (un vai šos 30 EUR mēnesī par izdevumiem, par kuriem nav jāuzrāda čekus, kompensēt), norāda pārejas noteikumu 160.p.1.nosacījums: “ir norādīts, kādus izdevumus darba devējs kompensē”. Uz šādu izpratni norāda arī šo IIN likuma grozījumu anotācija: “Saeimā š.g. 10. septembrī 2. lasījumā ir pieņemti grozījumi Darba likumā, kuros iekļauts regulējums attiecībā uz attālinātā darba veikšanas tiesisko nodrošinājumu, kas paredz – ja darbinieks un darba devējs vienojas par darba veikšanu attālināti, darbinieka izdevumus, kas saistīti ar attālināto darba veikšanu, sedz darba devējs, ja darbinieks un darba devējs nav vienojušies citādi.” Jautājums nav viennozīmīgs, jo šie grozījumi Darba likumā joprojām 3. lasījumu nav piedzīvojuši. Tomēr nodoms, šķiet, skaidri salasāms – vai nu ar līgumu vai darba devēja rīkojumu iespējams noteikt, vai un cik darba devējs kompensē šos “kafijas izdevumus”.

4. Coca-Cola transfertcenu tiesu lieta ASV

Visas pasaules TP speciālisti nu ar interesi sekos šim stāstam, ne tikai milzu uzrēķina summas (ap USD 9 miljardi) dēļ, bet galvenokārt – saistībā ar TP piemērošanas principiem IP jomā. Coca-cola ASV uzņēmumam juridiski piederēja intelektuālais īpašums (preču zīmes, preču nosaukumi, zīmoli, patenti, slepenas formulas un patentēti ražošanas procesi), kura licences tas nodeva pret licences maksu saistītiem ārvalstu ražošanas uzņēmumiem dzērienu ražošanai. Coca-cola izveidotajā modelī juridiskais intelektuālā īpašuma īpašnieks saņēma ierobežotu atlīdzību licences maksas veidā, kas nozīmēja, ka tā saucamā atlikusī peļņa (residual profit) tika attiecināta uz saistītajiem uzņēmumiem. Savukārt, nodokļu administrācija uzskatīja, ka ierobežota apmēra atlīdzība pienākas dzērienu ražošanas uzņēmumiem.

Šī tiesas lieta ir interesanta, jo aktualizē tēmu par darījumu juridisko formu un to ekonomisko būtību. Šajā tiesvedības posmā Coca-cola neizdevās pierādīt, ka ražotnēm pienākas atlikusī peļņa tā iemesla dēļ, ka tie ir faktiskie marketinga nemateriālā īpašuma īpašnieki. Lieta uzskatāma par lielu ASV nodokļu administrācijas uzvaru. Coca-cola pārsūdzēs tiesas lēmumu, tāpēc ir sagaidāms turpinājums. Bet ir skaidrs, ka tiesas atziņas un šīs lietas iznākums ietekmēs arī citu starptautisko uzņēmumu grupu intelektuālā īpašuma licencēšanas modeļus.

5. PVN reforma finanšu un apdrošināšanas biznesā

Eiropas Komisija sāk sabiedrisko apspriešanu par PVN noteikumu reformu attiecībā uz finanšu un apdrošināšanas pakalpojumiem. Pašreizējie noteikumi paredz atbrīvojumu no PVN šādu pakalpojumu sniegšanai, tomēr pēdējos gados ir kļuvis skaidrs, ka šie noteikumi ir novecojuši. No vienas puses, fakts, ka šo pakalpojumu sniedzēji pārlieku lielā mērā bieži nevar atskaitīt priekšnodokli un tāpēc no tiem iekasētais PVN kļūst par reālām izmaksām, ir pretrunā neitralitātes principam. No otras puses, pašreizējo noteikumu piemērošana ir kļuvusi arvien sarežģītāka, kas samazina juridisko noteiktību šajā nozarē. Sabiedriskās apspriešanas mērķis ir novērtēt pašreizējos noteikumus un gūt ieguldījumu iespējamās nākotnes izmaiņās. Apspriešana ir pieejama līdz 2021. gada 3. martam šeit: https://ec.europa.eu/info/law/better-regulation/have-your-say/initiatives/12671-Review-of-the-VAT-rules-for-financial-and-insurance-services/public-consultation

Starp citu, interesanta Brexit blakne parādījusies tieši Apvienotās Karalistes finanšu sektorā – ja līdz šim turienes bankām priekšnodoklis saistībā ar uz ES sniegtiem pakalpojumiem bija neatskaitāms, tad tagad tas ir kļuvis atskaitāms. Tāpat PVN drīkst piemērot arī otrādi – ES kredītiestādēm VN ir atskaitāms saistībā ar pakalpojumu sniegšanu uz Apvienoto Karalisti.

6. Samazinātā PVN likme NED auto elektrouzlādei

Eiropas Savienība ļauj Nīderlandei piemērot samazinātu PVN likmi elektroenerģijai, kas piegādāta elektriskajiem transportlīdzekļiem, kā arī to uzlādes stacijām. Atļaujas ir spēkā līdz 2025. gada 1. janvārim. Vai nav labs precedents arī Latvijas FM rosināt šādas pārmaiņas?

7. Jautājums Eiropas Savienības Tiesā par PVN garantijas remontiem

Portugāles augstākā tiesa ir vērsusies Eiropas Savienības Tiesā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu lietā par to, vai garantijas laikā veiktie remonti ir ārpus PVN darbības jomas un vai arī PVN darbības joma attiecas uz izmaksu piestādīšanu piegādātājam, kas radušās klientam.

8. Par attiecībām ar VID audita laikā

Viena no lielākām kļūdām, kura visbiežāk pieļauta audita laikā ir attieksme “Man nekas nav jāpierāda. Lai VID pierāda!”. Mūsu klienti, gan, ar šādu attieksmi neizceļas. Lai gan savus iebildumus VID tiešām ir jābalsta uz objektīviem pierādījumiem, tomēr audita laikā pašam nodokļu maksātājam ir aktīvi jāņem dalība audita procesā. Savukārt, ja VID pieļāva kļūdu apstākļu konstatējumā, tad nodokļu maksātājam jau apstrīdēšanas stadijā tas būtu jādara zināms – kuri apstākļi konstatēti nepareizi un kāpēc. Tā tam ir jābūt… “ideālajā pasaulē”! Tomēr dzīvē ne viss notiek tik gludi, un komunikācija “klibo” no abām pusēm. Rezultātā – tiekamies tiesā! Kādi tad būtu ieteikumi?

Esiet aktīvi! Neviens labāk par Jums nezina Jūsu veikto darījumu apstākļus, un attiecīgi nebūtu jābūt problēmām tos izskaidrot.

Ja Jums šķiet, ka VID atkal un atkal jautā vienu un to pašu, tad ir jāpieņem, ka:

1) iespējams, VID Jūsu sniegto informāciju nav saņēmis;

2) vai arī Jūs sniedzat ne to, ko VID vēlas.

Ja tā notiek, tad pajautājiet VID, ko tieši viņi no Jums vēlās un kāpēc Jūsu sniegtā informācija neder. …Un neaizmirstiet to nofiksēt arī rakstiski (e-pastā vai EDS sarakstē ar VID). Tik nekādu emociju! Saglabājiet vēsu un konstruktīvu dialogu!

Taktika “nomest grāmatvedības dokumentus uz VID galda… lai paši meklē, ko vajag” – ir vissliktākais, ko Jūs varat izdarīt!

Darījumus pamatojošos dokumentus sākotnējai izvērtēšanai ir jāiesniedz VID, nevis tiesai. Tiesa nav nodokļu administrēšanas iestāde. Ja gadījumā Jūsu rīcībā uz audita vai pārbaudes veikšanas brīdi nav attiecīgo pierādījumu, tad norādiet uz to! Princips “Klusēšana – zelts!” darbosies tikai par labu VID! Jo vairāk klusēsiet, jo vairāk “zelta” VID no Jums iekasēs!

Ja pierādījumus sniegsiet tikai tiesā, tad tiesa var atteikties tos pieņemt vai arī neņemt vērā. Izņēmums – ja Jūs varat iesniegt kādas trešās puses izsniegtus vai apliecinātus dokumentus, kurus Jūs nevarat ietekmēt, nedz grozīt (piemēram, bankas konta izdrukas, iestāžu sniegto informāciju).

Par šo tēmu šonedēļ plānojam preses konferencē ierosināt, ka būtu nepieciešama Nodokļu maksātāju Harta, kur nodokļu maksātāju tiesības VID pārbaužu laikā būtu loģiski un skaidri izklāstītas, kā tas ir citu valstu labākajos paraugos.